Pirms Lietuvā notikušajām Seima vēlēšanām ar lielu varbūtību tika prognozēts valdošās konservatīvās partijas zaudējums, jo sociāldemokrāti bija reitingu līderi, taču tik smaga sakāve, kādu valdošie piedzīvoja šajās vēlēšanās, bija nedaudz negaidīta. Valdošā Ingrīdas Šimonītes un Gabrieļus Landsberģa partija “Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti”, kam šobrīd Seimā ir 50 vietas (no 141), jaunajā Seimā ieguvusi tikai 28 mandātus.
Daudziem ārpus Lietuvas īpaši negaidīts bija “Tēvzemes savienības” līdera, ārlietu ministra Gabrieļus Landsberģa zaudējums vienmandāta apgabalā, jo partiju līderi parasti izvēlas tos apgabalus, kuros viņu uzvara ir puslīdz droša. Landsberģis balotējās Kauņā, kas izsenis pazīstama kā lietuviešu nacionālistu nesatricināma citadele. Taču Landsberģis zaudēja. Tāpat kā viņa vadītā partija visā valstī.
Tiesa, Landsberģa neveiksmēm ir visai konkrēts iemesls, un tam ir konkrēts vārds - 313 kvadrātmetru villa Grieķijā, Eginas salā, uz Landsberģa sievas Austejas Landsberģienes vārda. Skandāls par šo īpašumu izcēlās šajā vasarā, un Landsberģim nekādi neizdevās no tā atmazgāties, par spīti centieniem pierādīt šī īpašuma iegādes legālo raksturu.
Pēc tam, kad kļuva skaidri vēlēšanu zaudējuma apmēri, Landsberģis nekavējoties atkāpās ne tikai no partijas vadības, bet nolika arī Seima mandātu, ko bija jau ieguvis, balotējoties no partijas saraksta. Līdz ar to viņš paziņoja par (pagaidu) aiziešanu no politikas, kas daudziem viņa kolēģiem/partijas biedriem, kā viņi paši izsakās presē, bija zināms pārsteigums. Tiesa, valdības vadītāja Ingrīda Šimonīte paziņoja, ka tas viņai nav bijis “nezināms noslēpums”
Šie Lietuvas vēlēšanu rezultāti izvirza divus pamata jautājumus.
1) Kas kļuva par iemeslu valdošās koalīcijas graujošajam zaudējumam?
2) Kāda būs jaunā Lietuvas koalīcija, un kas mainīsies Lietuvas politiskajā kursā?
Pirms mēģinām atrast atbildes uz šiem jautājumiem, 2024. gada Lietuvas Seima vēlēšanu rezultāti: Sociāldemokrātu Darba partija - 52 mandāti. Pašreizējā Seima sasaukumā - 14 mandāti.
Pašlaik valdošā konservatīvā partija “Tēvzemes savienība - Lietuvas kristīgie demokrāti” - 28 mandāti. Šobrīd - 50 mandāti.
Labēji populistiskā partija “Nemunas rītausma” - 20 mandāti. Jauna partija.
Kreisi centriskā Demokrātiskā partija “Lietuvas vārdā” - 14 mandāti. Jauna partija ar šobrīd 16 mandātiem, kas ievēlēti no ZZS saraksta.
Pašreizējās valdošās koalīcijas sastāvā esošā “Liberālā kustība” - 12 mandāti. Šobrīd - arī 12 mandāti.
Centriski kreisā Zemnieku un zaļo savienība - 8 mandāti. Iepriekšējās vēlēšanās ZZS ieguva 32 mandātus, bet partija sašķēlās, kad no tās aizgāja Sauļus Skvernelis, kas vēlāk nodibināja Demokrātisko partiju “Lietuvas vārdā”. Šobrīd 16 mandāti.
Labēji centriskā partija “Poļu vēlēšanu akcija - Kristīgo ģimeņu savienība” 3 mandāti. Šobrīd - 3 mandāti.
Divi neatkarīgie deputāti - Vitālijs Šeršņovs un Viktors Fjodorovs.
Liberālā partija “Brīvība un taisnīgums” ieguvusi vienu mandātu savam līderim Artūram Zuokam, bet no labējās Nacionālās apvienības Seimā ievēlēts tās līdera vietnieks Vītauts Sinica.
Politologi un politiskie apskatnieki visbiežāk vēlēšanu rezultātus izskaidro ar dažādiem ekonomiskajiem rādītājiem, kuri ietekmējuši vēlētāju izvēli. Šī pieeja labi izskatās, ir visnotaļ pārliecinoša un visbiežāk arī patiesa, taču nekādā gadījumā to nevajadzētu absolutizēt un nenovērtēt vēlētāju psiholoģisko noskaņojumu, kas bieži vien nebalstās ne uz kādiem racionāliem pamatiem.
Lietuvas ekonomiskos rādītājus varētu pat uzskatīt par salīdzinoši labiem (labākajiem Baltijā, IKP pieauguma prognozes 2024. gadā - 2,8%), taču ir viens ekonomiskais rādītājs, kurš pēcpadomju valstīs ir ar paaugstinātu jutīgumu. Tā ir inflācija. Ja cenas aug, tad strauji pieaug partijas “vissirslikti” atbalstītāju loks un, galvenais, šīs “partijas” sociālais skaļums. Turklāt maz kuru interesē šī cenu pieauguma patiesie iemesli. Vainīgi vienmēr ir pie varas esošie.
Lai arī šajā rādītājā Lietuva ir ES labāko vidū (prognoze 2024. gadam - tikai 0,8%), iepriekšējo divu gadu inflācijas rādītāji, 2023. gadā - 9,1% un 2022. gadā - 18,9%, uz vēlētājiem spiež ar nomācošu inerci, ko nekautrējas izmantot konkurenti un “vissirslikti” sludinātāji.
Tāpat nedrīkst nenovērtēt tādu psiholoģisko faktoru kā vēlētāju “apnikums” no “tām pašām vecajām sejām”. Lietuvā, atšķirībā no Latvijas, tikpat kā nav partiju, kuras pieder pie “nepieskaramo” kategorijas un skaitās “valstiski nedomājošas”. Atšķirībā no Latvijas, kur visus 33 neatkarības gadus pie varas bez izņēmuma ir bijušas labēji centriskas koalīcijas, Lietuvā jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem notiek regulāras labējo/kreiso spēku nomaiņas.
Ingrīdas Šimonītes labējai valdībai sanāca būt pie varas sarežģītajos pandēmijas laikos un saskarties ar pandēmijas izšķērdības izraisītās inflācijas sekām. Cilvēki bija noguruši no kovida bezjēdzīgajiem ierobežojumiem, no kara Ukrainā, no Putina, no inflācijas un vienkārši gribēja pārmaiņas. Nav pat svarīgi, kādas. Galvenais, lai kaut kas pamainās. Īpaši, ja valdošajās aprindās bija parādījies augstprātības bacilis.
Nav šaubu, ka arī Latvijā “Vienotība” jau sen būtu no varas patriekta, ja ne pie mums ārkārtīgi dzīvīgais un izcili strādājošais Orvela “Dzīvnieku fermas” sauklis: “Vai jūs gribat, lai atgriežas Džonss?” Latvijā tas skan: Vai jūs gribat, lai atgriežas “Šlesers”, “Ušakovs/Rosļikovs” un citi “valstiski nedomājošie”? Lietuvā šī mantra nedarbojas un pat tāds “valstiski domājošs” (bez ironijas) politiķis kā Landsberģis var tikt izbalsots izteikti “valstiski domājošu” vēlētāju apgabalā.
Kāda būs jaunā Lietuvas valdošā koalīcija? Tā kā vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Sociāldemokrātu partija, tad valdību, visticamāk, vadīs partijas līdere Villija Blinkēvičute, lai gan vēl pirmdien uz žurnālistu tiešiem jautājumiem, vai tieši viņa vadīs valdību, Blinkēvičute skaidru un nepārprotamu atbildi nedeva. Šī nenoteiktība jau izsaukusi zināmu neapmierinātību politisko apskatnieku vidū, jo tiek tulkota kā nepārliecinātība un vājums.
Līdzīga nenoteiktība vērojama jautājumā par koalīcijas sastāvu. Svētdienas vakarā, uzreiz pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas, Blinkēvičute pateica, ka sociāldemokrāti veidos valdošo koalīciju kopā ar Demokrātu savienību “Lietuvas vārdā”, taču pirmdien viņa jau apliecināja, ka konsultācijas par iespējamo valdības koalīciju notiks arī ar Lietuvas ZZS.
Patiesības labad gan jāatzīst, ka sociāldemokrātiem kopā ar “Lietuvas vārdā” balsu nepietiek, savukārt ZZS līderis Ramūns Karbauskis un demokrātu priekšsēdis Sauļus Skvernelis ir visai naidīgās savstarpējās attiecībās un nav zināms, vai abi “politiskās lietderības” dēļ spēs savu savstarpējo nepatiku nolikt dziļākā atvilktnē. Vismaz pagaidām netiek izskatīti rezerves varianti ar liberāļu vai nesistēmisko (populistisko) “Nemunas rītausma” piesaisti.
Latviju kā Lietuvas kaimiņvalsti visvairāk interesē jaunās Lietuvas valdības ārpolitiskais kurss. Šajā ziņā varam būt mierīgi. Lietuvā, līdzīgi kā Polijā, nav nopietnu, politiski vērā ņemamu spēku, kuri būtu kaut daļēji orientēti Krievijas virzienā. Tas gan netraucē vēlēšanu zaudētājiem apsaukāt uzvarētājus par prokremliskiem un pretvalstiskiem, bet tas tikai pieder pie politiskās spēles. Tajā pašā laikā iespējams, ka jaunais ārlietu ministrs, lai kurš tas būtu, nespēs pārsist Landsberģi antiputiniskajā retorikā, bet “pēc būtības”, visticamāk, nekas nemainīsies.
To pašu var teikt par Lietuvas attieksmi pret mūsu kopprojektu “Rail Baltica”. Lietuva vienmēr ir savas intereses stādījusi pāri visam, neatkarīgi no tā, labēja vai kreisa valdība būtu pie varas Viļņā, tāpēc uz kaut kādu īpašu sadarbību un labvēlību attiecībās ar Latviju nevajadzētu īpaši cerēt. Tas gan neizslēdz, ka tieši uz Latviju būs jaunā valdības vadītāja pirmā ārvalstu vizīte. Jo, lai arī latvieši un lietuvieši ir konkurenti starptautiskajā arēnā, mēs vienlaikus esam tuvākās brāļu tautas.
