Krimas platformas trešā parlamentārā sesija šonedēļ deva jaunu grūdienu Krimas deokupācijas jautājumā, parādot to, ka Latvija spēj palīdzēt ne vien Ukrainai kopumā, bet arī Krimas tatāru nācijai. Tādējādi mums tagad izdodas atdot Krimas tatāriem savdabīgu karmisku parādu.
"Neatkarīgā" pārliecinājās, ka, pulcējot Latvijā delegātus no aptuveni 50 valstīm, Krimas platforma kļuva par negaidītu veiksmes stāstu Latvijas diplomātijai. Gandrīz no visiem kontinentiem sabraukušos viesus līdztekus Ukrainas jautājumu apspriešanai aicināja arī uz intensīvām sanāksmēm mūsu Saeimā, Ārlietu ministrijā un visos citos iespējamajos līmeņos.
Nav nekāds noslēpums, ka Latvija gatavojas pretendēt uz vienu no rotācijas kārtībā ik pēc dažiem gadiem pieejamo nepastāvīgo vietu ANO Drošības padomē, tāpēc jebkurš šāds augstākā līmeņa forums ir iespēja iedibināt sadarbību ar visām tām valstīm, kas vienā brīdī balsos par mūsu kandidatūru.
Kā jau gaidīts, forums (kas pēc sava svara būtu dēvējams drīzāk par samitu) nostiprināja un vēlreiz apstiprināja to pieeju, pie kā pieturas visa brīvā pasaule: Krimas vieta ir Ukrainā — starptautiski atzītajās 1991. gada robežās. Bet šāda nostāja saglabājas tikai tāda, ka tādu lēmumu pieņēmuši Krimas pamatiedzīvotāji — ja kaut vai padsmit procenti no Krimas tatāriem aneksijas laikā 2014. gada pavasarī kļūtu par Kremļa kolaborantiem, sarīkotu šķelšanos savā starpā un paralēli esošajām Krimas tatāru politiskajām struktūrām Kurultajam (250 vēlēti delegāti) un Medžlisam (Kurultaja nozīmēti 33 izpildu institūcijas locekļi) izveidotu savu “pseido Medžlisu” un “kvazikurultaju”, tad šīs struktūras Kremļa rokās izpildītu līdzīgu funkciju kā “LPSR tautas deputātu padomes” pie mums padomju gados.
Atsauce uz padomju laiku praksi nav nejauša, jo visā Krimas platformas konferences laikā atkal un atkal izskanēja atgādinājumi par Baltijas tautu deportācijām, kuru rezultātā bojā gāja desmiti tūkstošu, un Krimas tatāru deportāciju 1944. gadā, kuras laikā uz Sibīriju un Vidusāziju tika izsūtīta pilnīgi visa nācija, no kuras tālāko desmit gadu laikā bojā gāja puse. Tagad Krievijas Federācija dara to pašu, tikai selektīvāk — nolaupa bērnus no okupētajām teritorijām, nosūta uz Iekškrievijas bērnunamiem vai cenšas iesaukt Krimas pilngadīgos jauniešus dienēt okupācijas armijā. Turpretī neatkarīgā Ukraina ir pirmā un pēdējā valsts formācija pēdējo 250 gadu laikā, kas Krimas tatāru dzimteni kopš Krimas hanu valsts iznīcināšanas laikiem 1783. gadā nav uzskatījusi par izsūkšanai un apspiešanai domātu nomali, bet gan organisku valsts sastāvdaļu, kuras pilsoņi visi ir vienlīdzīgi neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvotu galvaspilsētā vai ganu ciematiņā stepē starp Azovas un Melno jūru. Cara impērija, padomju vara, hitleriešu iebrucēji, atkal padomju režīms, tagad Putina laiku Krievija — tie visi pret Krimu izturējušies kā okupanti.
Saturiski interesants izvērtās Ukrainas vēstniecības un Okupācijas muzeja rīkotais pasākums, kurš papildināja samitu ar intelektuālo un pētniecisko dimensiju. Vēsture apmetusi savdabīgu pusloku, liekot pēc 35 gadiem atkal satikties mūsu Atmodas laiku līderiem, taču tagad ar jaunu uzdevumu: ja 1989. gadā bija jāatjauno latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības, tad tagad tas pats jāpanāk ar Krimu un citām okupētajām Ukrainas teritorijām.
Ekspertu diskusijā “Krimas tatāru deportācija 1944. gadā: no genocīda atzīšanas līdz Krimas tatāru tiesību atjaunošanai Ukrainas valstī” piedalījās cilvēki, kas līdzīgu lomu spēlēja jau mūsu Atmodas laikā. Medžlisa priekšsēdētājs, vairākkārtējs Krimas Radas un Ukrainas Augstākās Radas deputāts Refats Čubarovs padomju laikā kā jaunais speciālists tika atsūtīts uz Latviju, kur kļuva par mūsu Valsts arhīva zinātnisko līdzstrādnieku, bet reorganizācijas laikā — par direktoru. Izsūtījumā dzimušais Refats, kurš jau kopš bērna kājas nevarēja ciest Kremļa varu, pie pirmās iespējas iestājās Latvijas Tautas frontē, kur iepazinās ar tās līderiem, ieskaitot Romualdu Ražuku, kas pierunāja Čubarovu kandidēt Rīgas pašvaldības vēlēšanās no Tautas frontes rindām, cerot — vēlētāji noturēs kandidātu Čubarovu par krievu. Tā arī notika, un vēlākais Augstākās Radas deputāts politisko karjeru uzsāka Rīgā, kur tolaik pašvaldības deputāti sadalījās precīzi uz pusēm — Kremļa balstītajai Interfrontei bija tāds pats krēslu skaits kā Tautas frontei. Tomēr par priekšsēdētāju izdevās ievēlēt Andri Teikmani, kas bija viens no Atmodas masu kustības panākumiem tobrīd galvenokārt krieviskajā Rīgā.
Tagad šie trīs Atmodas laikmeta vīri atkal satikās Okupācijas muzeja jaunajā ēkā, lai spriestu, kā to pašu — vispārīgi runājot — atkārtotu vēlreiz anektētajā Krimā. Un, tā kā mums tas savulaik izdevās savā Atmodā, neviens nešaubās — Krimas tatāriem to izdosies izdarīt vēlreiz savā dzimtenē. Sevišķi tāpēc, ka mūsdienu Krievijas resursi ir mazāki, ja salīdzina ar PSRS iespējām.
Viens no principiālajiem momentiem — padomju vara astoņdesmito gadu beigās mēģināja radīt iespaidu, ka Atmodas organizatori (kopā ar Rietumu specdienestiem, kā gan citādi) esot latviešu radikālie nacionālisti, kas “nevarot ciest citas etniskās grupas”. Refats Čubarovs, savācis visus Latvijā atrodamos 33 diasporas Krimas tatārus, kopā ar Latvijas poļiem un citām mazākumtautībām izveidoja biedrību tīklu, kas iestājās Tautas frontē un simpatizēja latviešu pašnoteikšanās centieniem, tādā veidā izsitot kārtis no rokām tiem, kas mēģināja Atmodu norakstīt uz “šaura nacionālisma fenomena” rēķina.
Pilnīgs pretstats minētajiem trim ir Narimans Dželjals — viens no daudzajiem Krimas tatāru aktīvistiem, kas ticis arestēts un notiesāts anektētajā Krimā. Viņa gadījumā tie ir 17 gadi, kas piespriesti okupācijas varas tiesu sistēmā. Vēl pirms pusgada viņa eksistences vieta (jo to nevar nosaukt par dzīvesvietu) bija Mīnusinskas kolonija Krasnojarskas novadā, kamēr viņu atbrīvoja gūstekņu apmaiņas ietvaros. Viņa piemērs kalpo par atgādinājumu, kā liktenis ir neprognozējams un neparedzams visā, kas saistīts ar karadarbību — pirms nepilna pusgada politieslodzītais Dželjals tagad jau ir starptautiska samita dalībnieks un Medžlisa priekšsēdētāja Čubarova vietnieks. Viņa liktenis vienas personas pieredzē parāda to, uz ko cer Krimas tatāri: ja cilvēkus pa vienam, kaut ar grūtībām, bet tomēr var atbrīvot no Krievijas gūsta, tad tas var notikt lielos mērogos arī ar visu pussalu.
Latvieši ir vieni no pirmajiem Krimas tatāru sabiedrotajiem — mūsu pieredze ar deportācijām liecina, ka mēs sapratīsim līdzīgas situācijas citu tautu vēsturē. Mūsu Atmodas cīņa, kur Latvijā dzīvojošie Krimas tatāri izrādījās svarīgi mūsu palīgi, turklāt lemjot palīdzēt mums pēc savas brīvas izvēles, nozīmē: mēs tagad atdodam savu “karmisko parādu”, pēc savas brīvas izvēles palīdzot Krimas tatāriem atgūt pašnoteikšanos. Viņu gadījumā tā izpaužas kā Ukrainas suverenitāte pār visu valsts teritoriju, ieskaitot Krimu.
