Apmēram 16 tūkstoši Krievijas nolaupīto ukraiņu bērnu ir kā virsotne cilvēkzudumu aisbergam, sadursmi ar kuru Ukrainas valsts var neizturēt.
Starptautiskā Krimināltiesa (International Criminal Court - starptautiski lietotais apzīmējums ICC) 17. martā ir izdevusi orderi Krievijas diktatora Vladimira Putina arestam. ICC mājaslapā paskaidrots, ka viņš apsūdzēts “par kara noziegumu - nelikumīgu iedzīvotāju (bērnu) deportāciju un iedzīvotāju (bērnu) nelikumīgu pārvietošanu no Ukrainas okupētajām teritorijām uz Krievijas Federācijas teritoriju”. Šo pašu iemeslu dēļ orderi nopelnījusi sava amata dēļ par noziegumu tiešo izpildītāju kļuvusī Krievijas bērnu tiesībsardze Marija Ļvova-Belova.
Tiesas lēmumam ir dziļa jēga ar daudziem aspektiem. To skaitā akcentēta V. Putina un viņa izpalīdzes noziegumu atšķirība no tādiem kara noziegumiem, par kuriem apsūdzētie tieši tagad sēž ICC uz apsūdzēto soliem. Uz to “Neatkarīgā” jau ir norādījusi 2. aprīlī, ka “siltu vietu uz apsūdzēto sola Putinam uztur afrikāņi”. Viņi ar slepkavošanu bija risinājuši Āfrikas pārapdzīvotības problēmu. Turpretī Krievijas un Ukrainas pamatproblēma šo valstu tālākais pastāvēšanai ir iedzīvotāju izmiršana. Tāpēc Krievijai bija būtiski papildināt savus oficiāli 140 miljonus iedzīvotāju ar it kā 40 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju. Par abām valstīm dzirdētas ticamas aizdomas, ka patiesais iedzīvotāju skaits gan vienā, gan otrā valstī esot vismaz par pāris miljoniem mazāks, nekā šīs valstis gribētu atzīt. Arī tādas aizdomas nostiprina versiju par cilvēku laupīšanu kā galveno iemeslu, kāpēc Krievija vispār uzbruka Ukrainai.
Krievijas uzbrukums Ukrainai paliktu nesodīts, ja Krievijai būtu izdevies ieņemt Ukrainas galvaspilsētu Kijivu kaut ne trijās dienās pēc krievu propagandistu saukļiem, bet trijās nedēļās pēc Krievijas ģenerālštāba plāniem. Tad sekotu Ukrainas sadalīšana
Tādā gadījumā Krievija būtu tikusi pie vairāk nekā 30 miljoniem cilvēku, uz kuru rēķina palielināt savu militāro, politisko un ekonomisko spēku. Tajā skaitā Krievija varētu pārvietot šos cilvēkus tā, lai viņiem pakaļ nedziedātu ne gailis, ne tribunāls. Taču tagad šie plāni izjukuši. Krievijai jāiztiek ar salaupītā mazumiņu un risku, ka laupījuma vietā būs sods.
Apsūdzības par bērnu nolaupīšanu izvirzītas arī tāpēc, ka tās ir neatspēkojami pamatotas par spīti tam, ka Krievijas valsts ar ICC nesadarbojas un ICC sūtītu izmeklētāju atrašanās Krievijā un tās okupētajās Ukrainas teritorijās nav iespējama. Tomēr pierādījumi noziegumiem ir, jo pati Krievija tos sniegusi kā sastāvdaļu savai propagandai, kas vērsta uz Krievijas iedzīvotājiem. Propagandai taču ir jāpamato, par ko Krievija Ukrainā karo. Kāpēc Krievijas karavīri tur mirst vai tiek sakropļoti? Viena no atbildēm ir sniegta kā Putina kancelejas izplatīts fotoattēls, kuras priekšplānā redzamā M. Ļvova-Belova izvelk no lidmašīnas Ukrainā sagrābtos bērnus.
Tāda bilde daudzus uzrunā vairāk nekā karte, kurā Krievija iezīmējusi šobrīd okupēto Ukrainas teritoriju kā Krievijas teritoriju. Visas Krievijas mērogā tās teritorijas paplašinājums kartē izskatās kā, pirmkārt, šaura un, otrkārt, tāla svītriņa, ja uz to raugās no apgabaliem, kas nerobežojas ar Ukrainu. Bet galvenais ir tas, ka tagad jau nu nav daudz tādu, kuri gribētu brīvprātīgi doties uz vietām, kur krievus šauj un kauj. Pavisam cita lieta ir iedomāties ukraiņu bērnus, kurus kā kara laupījumu pievedīs (Redzams taču, ka jau pieved!) klāt un kuri nekādi nevarēs pretoties. Publika stājas rindā uz ukraiņu bērnu adoptēšanu pretēji tam, ka nestāv adoptētāju rindas pie bērnunamiem ar vietējiem bērniem. Iespēja dabūt kaut ko svešu patīkami uzbudina pat tad, ja dabūšana aprobežojas ar fotoattēla aplūkošanu un mirkļa iedomām par šādu guvumu.
Par nolaupīto bērnu kopskaitu šobrīd iespējami vien ļoti, ļoti aptuveni novērtējumi. Tie apstājušies pie 16 tūkstošiem nepilngadīgo, kuri aizvesti uz Krieviju atsevišķi no viņu vecākiem vai citiem piederīgajiem pieaugušajiem. Bērnu nošķiršana no viņu piederīgajiem notiek trijos veidos.
Pirmkārt, tiek apgūts Ukrainas atstātais mantojums - iztīrīti okupētajās teritorijās izvietotie bērnunami. Pagājušā gada februārī un martā Krievija ieņēma Ukrainas teritorijas tik strauji, ka nodarboties par bērnunamu iemītnieku evakuāciju Ukrainas varas iestādes nespēja. Šādu bērnu kopskaitu Ukrainas statistikas iestāde neuzrāda. Tās sniegtā datu rinda beidzas ar 70 340 bērniem ārpusģimenes aprūpē 2017. gadā. Visticamāk, ka te saskaitīti bērni, kas nedzīvo pie bioloģiskajiem vecākiem, bet ne obligāti bērnunamos. Piemēram, Latvijā 2021. gadā ārpusģimenes aprūpē bijuši 5 910 bērni, bet no tiem bērnunamos 514. Krievijas statistika līdzīga Ukrainai ar to, ka pabeidz ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaita uzrādīšanu ar 466,7 tūkstošiem bērnu 2018. gadā. Tālāk tikai procenti par iestādes neievietoto bērnu īpatsvaru, kas 2021. gadā sasniedzis nepilnus 89% no nekur neuzrādīta kopskaita. Uz šādiem izejas datiem var balstīt pieņēmumus, ka Krievijā bērnunamos dzīvo apmēram 47 tūkstoši vietējas izcelsmes bērnu, kuri turienes adoptētājus interesē mazāk nekā jauniegūtie ukraiņu bērni.
Ja Ukrainā proporcija starp bērnunamos un citās aprūpes formās dzīvojošajiem bērniem būtu tāda pati kā Latvijā un Krievijā, tad Ukrainā būtu jābūt ap septiņiem tūkstošiem bērnu bērnunamos kopā un ap pusotru tūkstoti 1/5 daļā Ukrainas teritorijas, cik daudz Krievija paguva uz īsāku vai ilgāku laik sagrābt.
Šajā plūsma jāieskaita bērni no bērnu iestādēm tajās Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijās, kuras Krievija bija Ukrainai atņēmusi jau 2014. un 2015. gadā. Savu 2022. gada 24. februāra uzbrukumu Ukrainai Krievija ievadīja ar melīgu (acīm redzami muļķīgu) stāstiņu, ka Ukraina gatavojoties šis teritorijas atkarot. Ticamību šādām muļķībām, kuras atspēkoja pirmās kauju dienas ar Ukrainas nespēju kaut cik efektīvi aizstāvēties, mēģināja piešķirt ar okupēto teritoriju iedzīvotāju “evakuāciju” - glābšanu no neesoša ienaidnieka. Dažādu aprūpes iestāžu iemītnieki bija pirmie pa rokai, lai ar viņu izvešanu šo glābšanu ilustrētu.
Otrkārt, daudz lielāks skaits bērnu tika sagrābti Hersonā. Šī pilsēta bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, ko Krievijai izdevās uz laiku okupēt. Pagājuša gada rudenī Ukraina atguva pilsētu ar tās apgabala teritoriju Dņepras labajā krastā. Pirms tam vasarā Krievija tur vēl centās imitēt miera laiku, kurā varbūt lielākā apjomā nekā tagad Latvijā ietilpa bērnu uzturēšanās dažādas nometnēs. Daļā no tām valsts palīdzēja ģimenēm, kurām vismaz vasarās ļauj ietaupīt uz bērnu pieskatīšanas un barošanas rēķina. Tikpat labi bērni varēja atrasties nometnēs ārstēšanas, sporta treniņu vai izklaižu dēļ. Šā vai tā, vecāki neesot dabūjuši atpakaļ sešus tūkstošus bērnu.
Treškārt, visbrutālākā bērnu laupīšana iekļāvās Mariupoles iznīcināšanā. Krievijas armija ļāva civiliedzīvotājiem no pilsētas iziet, bet iziet tikai uz Krievijas sagrābto teritoriju. Pa ceļam notika izejošo cilvēku “filtrācija”. Okupanti pēc savas patikas dažām ģimenēm ļāva pārvietoties uz Krieviju, bet citas ģimenes izšķīra. Bērnus aizveda uz Krieviju, pieaugušo liktenis varēja būt dažāds: vai viņus nogalināja, vai arī aizveda uz Krieviju, vai pēc kāda laika atlaida. Šādu likteņu labvēlīgāko atšķetinājumu parāda tēvs ar trijiem bērniem, kuri tagad dzīvo Rīgā (informācija datēta ar šā gada 19. februāri).
Stāstu par viņiem izlasāmā un skatāmā formātā sniedz “Radio Svoboda” zem virsraksta ""Mūs grib adoptēt, tev ir piecas dienas.” Daudzbērnu tēvs no Mariupoles spēja atgūt bērnus, kas bija ar varu aizvesti uz Krieviju.”"
Visa Ukrainas teritorija, kuru bija okupējusi vai joprojām okupē Krievija, sastāv no mazākām hersoniņām un mariupolītēm. Visur krievi laupa jebko, kas vien viņiem gadās pa rokai. Ar bērnu laupīšanu nodarbojas Krievijas valsts, kura ar tiesībām laupīt ASV dolārus un eiro, zelta ķēdītes un auskarus, traukus, veļu un veļasmašīnas atalgo savus karavīrus. 16 tūkstoši nolaupīto bērnu pagaidām nozīmē tikai pieņēmumu, ka visā okupētajā teritorijā notikumi risinājušies caurmērā tāpat kā vietās, par kuram sakrājies vairāk ziņu. Gan šo, gan visu citu Ukrainas bērnu un pieaugušo likteni tagad diktē kaujas Ukrainas un Krievijas frontē.
Ukrainas uzvara karā ir nepieciešamais, bet ne pietiekamais nosacījums valsts tālākajai pastāvēšanai, kurā jāietilpst arī 16 tūkstošu vai varbūt pavisam savādāka nolaupīto bērnu daudzuma atgūšanai. Šie 16 tūkstoši nav daudz attiecībā pret vispār Krievijā nonākušo nepilngadīgo ukraiņu kopskaitu robežas no 300 līdz 700 tūkstošiem. Šāda intervāla plašums atbilst neziņai, cik daudz Ukraiņu gan ar varu aizvesti, gan arī labprātīgi patvērušies Krievijā. Viņu skaits varētu būt starp diviem un četriem miljoniem. Savukārt kara bēgļu kopskaits nav izsakāms precīzāk kā robežas starp astoņiem un vienpadsmit miljoniem.
Tas atklāsies tikai pēc kara beigām, vai Ukrainas atjaunošana sākusies tā, lai pārliecinātu lielāko daļu kara bēgļu atgriezties Ukrainā. Tikpat labi var teikt arī otrādi, ka tikai lielākās bēgļu daļas atgriešanās Ukrainā padarīs šo atjaunošanu par realitāti, kuras dēļ vērts atgriezties Ukrainā.
