Enerģētikas jomā apgriezienus uzņem diskusijas par mazo koģenerācijas staciju konkurētspēju un tās saistību ar izmaiņām siltumenerģijas tarifos. Vienlaikus sabiedrisko domu karsē Latvijā pazīstamu advokātu tautai sētās cerības uz naudas gūšanu no obligātās iepirkuma komponentes (OIK) it kā radītajiem zaudējumiem.
Valsts amatpersonas pagaidām atturas sniegt izsmeļošus skaidrojumus. Skaidrojam, kā klājas mazo koģenerācijas staciju biznesam un ko enerģētiķi domā par izsludināto OIK atgūšanas kampaņu.
Koģenerācijas stacijas vienlaikus ražo elektrību un siltumu. Tās var darboties ar dažādiem kurināmā veidiem, piemēram, dabasgāzi vai šķeldu. Saražotais siltums parasti nonāk centralizētajā apkures tīklā. Šāda ražošana ļauj daudz efektīvāk izmantot kurināmā enerģiju, jo vienā procesā tiek iegūti divi produkti. Tieši tāpēc koģenerācija tiek uzskatīta par ilgtspējīgu risinājumu pilsētu siltumapgādē un elektroenerģijas ražošanā. Tas palīdz samazināt enerģijas zudumus, nodrošina stabilu siltumapgādi reģionos un veicina atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī savulaik mazināja atkarību no Krievijas dabasgāzes. Savukārt vasaras periodā koģenerācijas staciju jauda tiek uzturēta tādā apjomā, lai nodrošinātu karstā ūdens apgādi.
Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF) valdes loceklis un vairāku nozares uzņēmumu pārstāvis Edgars Vīgants norāda, ka siltumenerģijas ražošanas jomā pēdējos gados uzstādītās atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju jaudas pārsniedz ilgstoši dominējošās Krievijas gāzes izmantojošo tehnoloģiju jaudu.
Enerģētikas uzņēmuma “Gren” vadītājs Latvijā Andris Vanags skaidro, ka viņa pārstāvētais uzņēmums Jelgavā siltumenerģiju galvenokārt ražo no ilgtspējīgi iegūtas šķeldas. Dabasgāzi viņi izmantojot vien nelielā apjomā ziemas aukstākajās dienās un arī kā rezerves kurināmo. Pārējās pilsētās izmanto vietējo šķeldu. Gada sākumā esot sekmīgi pabeigts efektivitātes uzlabošanas projekts biomasas koģenerācijas stacijā Pierīgā, uzstādot un integrējot tās darbībā 1,69 MW siltumsūkni, kas pamato argumentu par atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju jaudas pārsvaru, salīdzinot ar tām, kuras izmanto Krievijas gāzi.
E. Vīgants skaidro, ka galvenie ienākumu avoti ir enerģijas pārdošana tirgū, nevis subsīdijas. Viņa vadītie uzņēmumi nodrošina siltumapgādi Ludzā un Ādažu pilsētā un novadā. Kopš regulators ieviesis izmaiņas siltumenerģijas tarifu metodikā, paredzot, ka visi ienākumi no OIK ir jānovirza siltuma tarifu samazināšanai, tie tiekot izmantoti tam, lai mūsu siltumenerģijas patērētāji varētu par siltumu maksāt mazāk. Regulatora metodikā turklāt esot paredzēts, ka aprēķinos jāņem vērā pēdējās trīs ziemas, kas radot reālus zaudējumus, jo ražošanas apjoms ir samazinājies par 20-30%. “Mazie uzņēmumi nevar veidot nekādus uzkrājumus, jo tarifs ir nogriezts līdz minimumam. Iepriekšējā sezona bijusi ar būtiskiem zaudējumiem, jo ražošanas apjoms bija mazāks, nekā tas bija paredzēts tarifa aprēķinā,” skaidroja uzņēmējs
E. Vīgants arī uzsver, ka vairums Latvijas siltumuzņēmumu ir veiksmīgi pārgājuši uz koksnes šķeldas izmantošanu, kuras cena ir diezgan stabila ilgtermiņā, kā arī izejvielu piegādātāju skaits ir pietiekams, lai nodrošinātu konkurenci. Tirgus apstākļi siltumenerģijas jomā ir visnotaļ stabili, taču energoresursu cenas - it īpaši dabasgāzei - bieži mainās. Visgrūtāk prognozējamā ietekme ir ģeopolitiskajiem faktoriem.
A. Vanags skaidro, ka pēdējo gadu pieredze ar kurināmā cenu svārstībām un ģeopolitisko situāciju parāda: ilgtermiņā stabilitāti siltumapgādē var sniegt tikai vietējie resursi, kas ir pieejami tepat Latvijā, tajā skaitā no atkritumiem iegūts kurināmais. “Gren” pieredze kaimiņvalstīs to apliecinot praksē - Lietuvā darbojas atkritumu reģenerācijas stacija, bet Igaunijā - vairākas biomasas koģenerācijas stacijas. Šie piemēri pierāda, ka importētās dabasgāzes aizstāšana ar vietējiem resursiem ir drošs, ilgtspējīgs un ekonomiski pamatots risinājums, kas nāk par labu iedzīvotājiem, ir videi draudzīgs un ļauj nodrošināt pieejamu siltumenerģiju īpaši enerģētiskās krīzes apstākļos.
Papildus ģeopolitiskajiem aspektiem tirgu ietekmē arī resursu izmaksas, arvien pieaugošā saules un vēja parku ražošanas jauda, kā arī Baltijas valstu un Ziemeļvalstu infrastruktūras pieejamība - to plānotie un neplānotie remontdarbi, norāda Vanags. Elektroenerģijas tirgū ir novērojamas krasas ikstundas cenas svārstības, kas ir būtiski pieaugušas pēdējos gados, gan saules un vēja ģenerācijas pieauguma Latvijā un reģionā dēļ, gan augsto dabasgāzes un CO2 kvotu cenu dēļ. Nākamajos gados turpinās pieaugt saules un vēja ģenerācija, kā arī tirgū arvien vairāk parādīsies elektroenerģijas uzkrāšanas iekārtas (BESS). Elektroenerģijas cena, pieaugot ražošanas un jaudām, samazinās. To jau šobrīd apliecinot darījumi, kas tiek slēgti nākamajiem gadiem. Dati no 2022. gada augusta līdz 2025. gadam rāda, ka šķeldas cenas ir stabilākas un mazāk pakļautas globālā tirgus ietekmei, salīdzinot ar gāzi. Gāzes biržas cenām vēl klāt nāk papildu izmaksas, piemēram, sadale, pārvade, akcīze.
Neraugoties uz tirgus situāciju, uzņēmums “Gren” spēj regulāri ieguldīt līdzekļus attīstībā, piemēram, siltumtīklu infrastruktūrā jaunu klientu piesaistīšanai un rekonstrukcijas projektos. Šobrīd uzņēmums strādā pie diviem jauniem projektiem - 50 MW šķeldas katlumājas būvniecības projekts blakus esošajai biomasas koģenerācijas stacijai Salaspils novadā, Aconē, un atkritumu reģenerācijas stacijas projekta Aconē, kas enerģijas ražošanai izmantos pārstrādei nepiemērotus atkritumus.
A. Vanags uzskata, ka konkurences nodrošināšanai siltumenerģijas iegādē Rīgai joprojām daudz darāmā. Viņš atsaucas uz Konkurences padomes (KP) pagājušajā gadā sniegtajiem priekšlikumiem konkurences situācijas uzlabošanai. Uzņēmums “Gren” vērsies apgabaltiesā, kas 12.02.2025. atzinusi Konkurences padomes lēmumu par prettiesisku, bet Konkurences padome pārsūdzēja šo spriedumu Augstākajā tiesā, kurā vēl tiek vērtēta lietas ierosināšana.
Kā aktuālu problēmu A. Vanags min siltumenerģijas izsoļu noteikumus, kuri regulāri tiekot būtiski mainīti, un tas rada nenoteiktību un būtisku risku kapitālietilpīgām investīcijām jaunās ražošanas jaudās. Līdz šim tās bija nedēļas un dienas izsoles, bet turpmāk notiks pamatā dienas izsoles, kas, viņaprāt, biomasas koģenerācijas stacijām ir arī tehnoloģisks izaicinājums, jo šāda veida iekārtas nevar vienkārši ieslēgt vai izslēgt dažu minūšu laikā.
Savukārt E. Vīgants tirgus un konkurences situāciju Latvijā kopumā komentē šādi: “Vēsturiski lielākā problēma ir nesamērīgi lielā birokrātija, kas arvien biežāk neļauj efektīvi izmantot pieejamos ES fondu līdzekļus pilnā apjomā. Siltumapgādes nozarei, iespējams, pēdējā ES fondu atbalsta programma top ar vairāku gadu kavēšanos un vairumam uzņēmumu nav motivējoša.”
Pēc SIA "Enerģijas publiskais tirgotājs" (EPT) datiem, laika periodā no 2007. gada 1. jūlija līdz 2025. gada 31. martam valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem elektroenerģijas obligātā iepirkuma un garantētās maksas veidā par koģenerācijas stacijās uzstādīto jaudu ir 2,9 miljardi EUR bez PVN. No šīs summas 1,9 miljardus EUR ir kompensējuši elektroenerģijas galalietotāji, maksājot OIK. Atlikusī summa 1,0 miljarda EUR (bez PVN) apmērā ir kompensēta no valsts līdzekļiem, kurus veido no valsts atbalstu saņemošajiem elektroenerģijas ražotājiem laika periodā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim iekasētais subsidētās elektroenerģijas nodoklis 121,4 miljonu EUR apmērā, kā arī valsts finansējums 882,1 miljona EUR apmērā no AS "Latvenergo" dividendēm, peļņas un pamatkapitāla samazināšanas.
Tomēr, ja tiesa advokātiem būs vēlīga - valstij var nākties atmaksāt vismaz 1, 9 miljardus EUR.
Cik pamatoti ir prasīt valstij atmaksāt OIK, jo galu galā valsts maks jau tas pats nodokļu maksātāju maks jau vien ir? E. Vīgants skaidro, ka vēsturiski OIK kā atbalsta instruments nav radies Latvijā. Tas ir bijis starptautiski pieņemts instruments kliedētās ražošanas un modernu tehnoloģiju atbalstīšanai. Kliedētā ražošana nozīmē monopola ietekmes mazināšanu, kas vēsturiski bijusi enerģētikā un īpaši elektrības ražošanā, kā arī lai veicinātu enerģijas ražošanu iespējami tuvu patērētājiem. Sākotnēji Latvijā OIK tikusi ieviesta tikai mazas jaudas kliedētās ražošanas projektiem.
Jautāts par juristu biedrības "Tiesiskums.lv" mēģinājumu atgūt tās ieskatā prettiesiski iekasētās obligātās iepirkumu komponentes jeb OIK maksājumus, kurus 18 gadu garumā maksāja elektrības patērētāji, lai attiecīgu atbalstu saņemtu koģenerācijas un atjaunīgās enerģijas stacijas, Vīgants norāda: “Mēs kā nozare uzskatām, ka diez vai visi siltumenerģijas patērētāji, kuri gadiem ilgi atbilstoši likumdošanai un regulatora noteiktajai kārtībai saņēma atbalstu no elektrības lietotājiem, atmaksās to atpakaļ. Tas varbūt nebija godīgi, bet tas bija politisks lēmums - legāli un juridiski noformēts. Ir saprotams, ka valsts neatprasīs (naudu) no katra pensionāra, kurš saņēma siltumu lētāk, bet, ja juristi vinnēs, tad tas būs kārtējais caurums budžetā. (..) No nozares viedokļa tas ir ne visai smuks uzbrauciens savai valstij. (..) Valstij būs vienkārši budžetā caurums, un kāds no tā nopelnīs 20 procentus.”
Kā jau minēts, atbalsts elektrības ražotājiem pastāv ne tikai Latvijā, bet ikvienā valstī, tai nosakot savas prioritātes, atšķiras atbalsta nosaukums un formulas, pēc kurām atbalsts tiek aprēķināts un piemērots.
Maksimālais komersantu skaits, kas Latvijā saņēma OIK atbalstu, bija nedaudz vairāk par 400. Īpaši nozīmīgs atbalsts bijis TEC gadījumā ar tautsaimniecisku nozīmi energoapgādes drošuma un elektroenerģijas cenas stabilitātes aspektos. Kā arī, piemēram, pašvaldību siltumenerģijas infrastruktūru efektīvā rekonstrukcijā un konkurētspējīga siltumenerģijas tarifa nodrošināšanai iedzīvotājiem (Liepājā - “Liepājas enerģija”; Jelgavā - “Fortum”).
Var diskutēt, kā valsts ieguva līdzekļus, lai sniegtu atbalstu - vai tas ir bijis pats efektīvākais veids (juridiski sanāk, ka valsts ir maksājusi atbalstus, nevis elektrības patērētāji). Latvijā OIK gadījumā valsts noteica elektrības līdzmaksājumus no 2008. līdz 2022. gadam, bet teorētiski varēja arī caur nodokļiem vai maksājumu par valsts kapitāla izmantošanu (dividendēm no kapitālsabiedrībām), kā tas ir no 2023. gada. Taču tas nemaina faktu, ka OIK atbalsts savā būtībā ir likumisks mehānisms visā ES un vitāli svarīgs atbalsta mehānisms atjaunojamo energoresursu ražošanas attīstībai un efektīvai primāro resursu izmantošanai (konvencionālās ražošanas konkurētspējas veicināšanai) enerģētikas tirgū.
