Izglītība

Valdība atbalstījusi ieceri no šī gada septembra vidusskolām aizliegt iestājpārbaudījumu rīkošanu tajos mācību priekšmetos, kuros tiek kārtoti centralizētie eksāmeni. Turpmāk Latvijas skolās nebūs nekādas diskriminācijas. Visiem būs vienādas iespējas. Nekādu eksāmenu. Latvijas prestižākā vidusskola – Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, kur ik gadu rīko iestājpārbaudījumus, par šādu plānu ir neizpratnē.

“Sabiedrības debilizācija sekmīgi turpinās. Bail iedomāties, kāds ir māsterplāns līdz, teiksim, 2033. gadam. Lai gan diezgan skaidrs: stulba, izlaista, bezierunpakļāvīga patērētājmasa bez ambīcijām, iniciatīvas un mugurkaula. Ar apziņu, ka lillā mati vien tevi padara par izcilību,” skarbi ironizē politikas vērotājs Ēriks Stendzenieks, vērtēdams kārtējo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ieceri, kas ilgtermiņā pilnīgi noteikti veicinās valsts atpalicību.

“Latvieši nav kolektīvisti, latvieši ir individuālisti, viensētnieki,” teic politologs Filips Rajevskis, skaidrodams jautājumu, kāpēc latvieši nav naski uz streikiem. Reizēm it kā piesaka kādu streiku, it kā piedraud ar nopietniem protestiem, taču parasti viss izčākst kā migla virs dīķa. Lūkosim, kas šoreiz būs viensētniekiem padomā: aprīļa beigās tiek plānots skolotāju streiks, kas ilgšot trīs dienas.

Ja līdz aprīļa vidum pedagogu arodbiedrība nesagaidīs rīcību no valdības, kura iepriekšējās streika sarunās apņēmās pildīt noteiktus uzdevumus, skolotāji uz trim dienām pārtrauks darbu.

Par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, kas šī gada 1. septembrī praksē nav reāla, to, kā risināt akūto skolotāju trūkumu, Latvijas augstskolu spēju iekļūt pasaules Top 500, ko īsti nozīmē augstākās izglītības un zinātnes pakļaušana valdības deklarācijas kārtējam lozungam par “ekonomikas transformāciju”, kā arī ministres kā mātes personisko pieredzi saskarē ar Latvijas izglītības sistēmu.

Par gaidāmo jauno skolu slēgšanas vilni, izglītības kvalitātes (tā arī nepierādīto) korelāciju ar skolas lielumu, “kompetenču izglītības” ieviešanas izgāšanos un vīziju par 3000 eiro algu skolotājiem “Neatkarīgās” intervija ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu.

Ar pāļu dzinēja neatlaidību Izglītības un zinātnes ministrija turpina Latvijas skolu tīkla “optimizāciju”, latviski runājot, skolu iznīcināšanu. Rindā uz utilizāciju ir vairākas skolas, kuru vadība gan vēl cer uz brīnumu – palikt izglītības ierindā. Taču ministrijas absolūtā neinterese par skolotāju un bērnu likteni izsvītro brīnumu iespējas.

“Mazināt Daugavpils universitātes kapacitāti un spēju būt pilsētas komandcentram, Latvijas pierobežā faktiski apstādinot lielākās reģionālās universitātes darbību – tas ir valsts drošības jautājums,” uzskata Daugavpils universitātes prorektors Arvīds Barševskis. Izglītības un zinātnes ministrija – bez paskaidrojumiem, bez koncepcijas, toties ar bruņutransportiera bezierunu uzbraucienu – izlēma, ka Daugavpils universitāte (DU) jāpievieno Latvijas Universitātei (LU).

“Teju katru dienu kāds no politiķiem, sākot ar premjeru, turpinot ar ministriem un deputātiem, kuri pamanās tikt ēterā, piesauc izglītības kvalitāti un “tēš” vienas un tās pašas muļķības: maza skola – nav kvalitātes, liela skola – ir kvalitāte. Tieši kādā veidā uzlabosies izglītības kvalitāte, ja skolēnu ar mācīšanās grūtībām ieliks lielā klasē?” vaicā Gundega Rancāne, Makašānu amatu vidusskolas direktore. Aplamības ar izglītības sistēmas “reformu” turpinās, un mēs par to arī turpināsim runāt.

“Vai mēs esam gatavi norakstīt savu bērnu nākotni?” – ar dziļu, pat eksaltētu rūpi pie sabiedrības vērsās topošā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Saruna portāla “Delfi” studijā notika pērnā gada decembrī, pāris dienas pirms Kariņa otrās valdības apstiprināšanas. Tā ir nepelnīti aizmirsta diskusija, kas liek domāt par to, kādā nevirzienā dodas mūsu izglītības sistēma un kādus karogus rokās tur ministrijas vadība.

Vēsture vairs neeksistē kā mācību priekšmets, vēstures vietā ir mācību priekšmets ar nosaukumu “šis un tas par šo un to”; ja vidusskolēns neizvēlas vēsturi apgūt padziļināti, sanāk viegla pagrābstīšanās gar tēmām “Ulmanis un sviests”, “Kauņas Žalgiris”, “Vikingi”; skolotājs var izvēlēties, par ko stāstīt: par Musolīni, Aristoteli vai Daini Īvānu, – “Neatkarīgajai” atklāj Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs un Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības (VSZSB) valdes loceklis Toms Gulbis.

Pašlaik tikai daļa studentu no daudzbērnu ģimenēm var saņemt valsts stipendiju “Studētgods”, konstatējis tiesībsargs, aicinot valdību novērst šo netaisnību līdz nākamā gada februārim.

„Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā tiks apstiprināti grozījumi Izglītības likumā, kas dos tiesības atstādināt [pedagogus], konstatējot nespēju lietot valsts valodu nepieciešamajā līmenī. Vēl mazliet, mazliet jāpaciešas,” tīmeklī čalo izglītības ministre Anita Muižniece (K), mierinādama skeptiķus, kuri apšauba skolotāju – latviešu valodas nepratēju – iespējas izglītot skolēnus valsts valodā.

Kad viedokļu vētra par pedagogu pieteikto beztermiņa streiku norimusi, apgriezienus uzņem mediķu arodbiedrība, kas pieteikusi brīdinājuma streiku jau nākamnedēļ vienlaikus ar protesta akciju pie Ministru kabineta. Prasības gan izglītības, gan veselības nozares darbiniekiem ir līdzīgas – sakārtot darba samaksas sistēmu un palielināt atalgojumu.

„Pedagogiem izteiktais piedāvājums par kopumā apmēram 60 miljoniem eiro esošajos apstākļos ir ļoti dāsns,” optimistiski klāsta vadības vadītājs Krišjānis Kariņš. Ko nozīmē – dāsns? Tas izskatās aptuveni tā: še jums nauda, aizverieties! Turklāt Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtais piedāvājums attiecas tikai uz vispārējās izglītības pedagogiem, bet prasības ir izvirzītas par visām pedagogu grupām.

Šajās dienās valdības un Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) pārstāvji smagās, ilgās sarunās centās panākt kompromisu par atalgojuma palielināšanu pedagogiem. Neatkarīgi no tā, vai pirmdien, 19. septembrī, pedagogu streiks būs vai nebūs, jau tagad ir skaidrs, ka reāls pedagogu algu palielinājums būs.

Premjerministram Krišjānim Kariņam (“Jaunā Vienotība”) iesaistoties izglītības darbinieku pieteikto problēmu risināšanā, izkustējies pirmsstreika sarunu “vezums”. Izglītības un zinātnes ministrija tikai dienu pirms tikšanās ar premjeru publiskoja jaunu piedāvājumu, tādēļ skolotāju arodbiedrība nopauzējusi sarunas.

Ar šī brīža izaicinājumiem mūsu valstī skolotāju streiks nav vajadzīgs. Tā Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta panorāma” 2. septembrī sacīja premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”).

Katru nedēļu samazinoties Covid-19 jauno infekcijas gadījumu skaitam, epidemiologi ir diezgan optimistiski noskaņoti par jaunā mācību gada norisi tikai un vienīgi klātienē. Arī Veselības ministrijā “Neatkarīgajai” apstiprina, ka koronavīrusa ietekme uz mācību procesu mazinās visos izglītības līmeņos un mācības var notikt klātienē.

Klāt ir 1. septembris, un kādam šī būs pirmā diena bērnudārzā, skolā vai augstskolā, kādam iesāksies noslēdzošais mācību gads. Lai zināšanām bagāts šis jaunais mācību gads un, ne mazsvarīgi – lai izglītošanās process noritētu klātienē visiem kopā, ne katram mājās pie monitora. Vismaz pagaidām epidemioloģiskā situācija ļauj mācības atsākt klātienē.

Latvijas valsts iestādēm nav ne sajēgas, ne gribas izmainīt situāciju, ka skolēnu zināšanas matemātikā un dabaszinības kļūst aizvien vājākas gan par spīti tam, gan tieši tāpēc, ka strauji pieaug atalgojums tiem, kam kaut minimālas zināšanas un spējas strādāt profesijās, kur vajadzīgas prasmes rēķināt un rēķināties ar dabas spēku un vielu īpašībām.

Vēl jūnijā politiķi pauda, ka ir iespējams rast risinājumu, lai pedagogi nedotos streikā. Tagad Izglītības un zinātnes ministrijas dialogs ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību, šķiet, nokļuvis strupceļā un pedagogi pieteikuši streiku. Atbildīgā ministre gan vēl cer, ka tiks rasts kompromiss, taču, ja pedagogi nepiekāpsies, streiks ir neizbēgams.