Jau vasarā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nodeva pašvaldībām un sociālajiem partneriem dokumentu, kas saucas “Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā: ilgtspējīga izglītības ekosistēma un efektīvs finansēšanas modelis”. Iedziļinoties var secināt, ka tas ir plāns lauku skolu likvidēšanai. Bet skolas ir nozīmīgi latviskās identitātes uzturēšanas centri lauku reģionos. Ja tur nebūs skolu, izsīks latviskums, pazudīs cilvēki.
Šo spožo dokumentu bija plānots apstiprināt Ministru kabinetā jau oktobra beigās, bet kaut kas aizķērās, un apstiprināšana nenotika, taču beidzot visā krāšņumā parādījās nodoms: turpmāk izglītības politika tiks veidota, lai noslēptu vai attaisnotu gadu desmitos nozarē un valstī kopumā sastrādātās kroplības.
Kopā ar Makašānu amatu vidusskolas direktori, gleznotāju Gundegu Rancāni, kura no sava skatu punkta ir izmērījusi minēto dokumentu, aplūkosim dažas tā “vērtības”, kas patiesībā ir dažādu gradāciju nejēdzības.
IZM dokumenta pielikumā ir Centrālās statistikas pārvaldes izstrādātais Latvijas apdzīvoto vietu sadalījums, kur iedaļā “Mazapdzīvota teritorija” iekļauti 332 pagasti. “Tas nozīmē to, ka šīs “mazapdzīvotās teritorijas” tiks pilnībā atbrīvotas no skolām,” secina Rancāne.
Par “atbrīvošanu” liecina arī tas, kā tiek plānotas investīcijas: mazajām skolām un pašvaldībām, kuras cenšas saglabāt savas skolas, tiks atņemts finansējums, lai to novirzītu skolu - kombinātu attīstīšanai.
Dokumentā rakstīts: “Vairākās pašvaldībās, piemēram, Smiltenē, Cēsīs, Madonā, Saulkrastos un Bauskā, ir nepieciešams paplašināt esošo izglītības infrastruktūru, uzbūvējot piebūves, lai nodrošinātu iespēju administratīvo centru izglītības iestādēs uzņemt skolēnus no pašvaldības teritorijā reorganizētajām izglītības iestādēm. Sarunās ar pašvaldībām secināts, ka nepieciešams uzbūvēt 10 jaunas izglītības iestādes un 10 izglītības iestādēm nepieciešams paplašināt telpu kapacitāti, uzbūvējot piebūves.
Tāpat nepieciešams dialogs ar Satiksmes ministriju par finansējuma plānošanu ceļu infrastruktūras pilnveidei un autotransporta iegādes atbalstam pašvaldībām, par tā apmēru vienojoties ar pašvaldībām izglītības ekosistēmas pilnveidei.
Izvērtētas nepieciešamās investīcijas izglītības infrastruktūras paplašināšanai un/vai dienesta viesnīcu celtniecībai un ar izglītojamo uzturēšanos saistītajiem izdevumiem (ēdināšana, sociālais atbalsts).
Līdz ar to noteiktā mērķa darba samaksas apmēra - vidēji 2 500 eiro mēnesī (pie 40 stundu darba nedēļas) - sasniegšanas ātrums ir cieši saistīts ar spēju efektīvi reorganizēt esošo skolu tīklu.
Koordinēt un saskaņot izglītojamo un pedagogu mobilitātes iespējas, t.sk. izvērtēt nepieciešamās investīcijas transporta līdzekļu iegādei izglītojamo pārvadājumiem.”
“Tātad - tur, kur skolas ir pārblīvētas, plānots celt jaunas, kuru izmaksas ir 20-25 miljoni katrai (no šī paša dokumenta). Ir pateikts, ka uz lielajām skolām tiks vesti skolēni no reorganizētajām skolām. Tāpat tiek plānota nauda ceļu infrastruktūrai, dienesta viesnīcu celšanai, autobusu iegādei un to pašvaldību stimulēšanai, kuras naskāk slēgs skolas,” spriež Rancāne.
Ministrija cer veicināt pedagogu mobilitāti. Tas ir aptuveni tā: skolotāji, piemēram, no Rēzeknes mobilizēsies uz Cēsīm vai Rīgu, vai nu paliekot pa nakti dienesta viesnīcā, vai nu ar pašvaldības organizētu transportu braucot katru dienu atpakaļ uz mājām.
“Bet patiesība ir tāda,” turpina Gundega Rancāne, “ka aizvien vairāk pedagogu un skolu direktoru pamet nozari, jo nespēj izturēt mūžīgās pārmaiņas un pazemojumus no nozares vadības.” Varbūt
IZM vadīkļi sapņo, ka tie pedagogi, kuri zaudēs darbu savā pusē, pametīs ģimenes un dosies uz reģionu centriem?
Tie ir nepamatoti sapņi. Viņi meklēs darbu tuvāk mājām, un tas nebūs pedagoga darbs. Skolotāju paliks arvien mazāk, izglītības līmenis turpinās brukt. Taču kaut kāds labums tajā visā ir, gan ne izglītojamajiem, bet tiem, kuri pie varas: ir daudz vieglāk vadīt un kontrolēt neizglītotus truleņus nekā izglītotus, gudrus cilvēkus.
Kad šā gada sākumā izglītības vadoņi grasījās likvidēt Kolkas pamatskolu, kolcenieki pieminēja netālu esošo, Igaunijai piederošo Roņu salu, kur “skolā mācās tikai desmit bērni, un neviens tur neko nereorganizē”.
Izglītības stratēģijas izstrādātāji atbildēja, ka neesot korekti salīdzināt Roņu salu ar Kolku, kas ir saistīta ar visu Talsu novadu, ja vien paši kolcenieki nevēlas sevi izolēt no pārējā novada un valsts. Vienvārdsakot, atrunājās ar frāzēm.
Bet no Roņu salas ir ko pamācīties. Ēkas un sētas ir rūpīgi sakoptas, baznīca - stalti uzturēta. Trešdaļu no salas klāj meži, pārējā teritorijā ir apstrādāti lauki, mājlopu ganības un pļavas. Ir viesu nami, kempingi. Tuvākā sauszeme - Kolkas rags, līdz tam - 36 kilometri. Tuvākā osta - Roja, līdz tai 45 kilometri.
Bez valsts dotācijām Roņu salas iedzīvotāji paši nevar uzturēt savu miera un līdzsvarotības mitekli. Elektrību ražo dīzeļelektrostacija, un enerģija tāpēc ir dārga, tomēr saliniekiem ir tādi paši tarifi kā kontinentālajā valsts daļā. Iedzīvotāju Roņu salā ir ap simtu, bērnu - arī maz, pamatskolā mācās ap desmit bērniem. Skolā strādā desmit skolotāji, un tas nozīmē, ka dažkārt skolotāju ir vairāk nekā bērnu. “Kamēr būs bērni, tikmēr būs skola,” - tāds ir salinieku uzskats.
Igauņi atrod finansējumu, lai saglabātu ne tikai īpatnējo salas kolorītu, bet arī skolu ar desmit skolēniem. Toties mūsu valstī galvenais ir regulāri paaugstināt algas deputātiem, ministriem un citiem valsts akciju sabiedrību priekšniekiem. Tam nauda atrodas.
Protams, ir arī pārējā Igaunijas daļa, un tur problēmas ir līdzīgas mūsējām, kur galvenā ir - skolēnu skaita samazināšanās. Bet vecāki iestājas par skolas tuvumu dzīvesvietai, par to, ka klasēs ar mazāku skolēnu skaitu ir iespēja nodarboties ar bērniem individuāli.
Igauņi uzstāj, ka valstij ir jārada apstākļi, lai lauku iedzīvotāji nejustos kā otrās šķiras cilvēki. Un valdība respektē šo prasību, katras mazās skolas slēgšanu izvērtējot ļoti rūpīgi un izturoties ar cieņu pret iedzīvotājiem - atšķirībā no mūsu izglītības ministres Čakšas, kura savulaik lauku skolu bērnus nodēvēja par “norakstītiem”.
Patlaban Igaunijā mazāk ir vidusskolu, bet pamatskolu un sākumskolu - vairāk. Igauņi aprēķināja, ka mazāks vidusskolu skaits iespaido izmaksas: vecākajās klasēs vajag vairāk skolotāju, dārgāki ir arī mācību uzskates līdzekļi. Lai iedzīvotāji neizjustu skolu trūkumu un nepieciešamību savus bērnus vest nezin cik tālu, rudenī Igaunijā atklāja piecas jaunas valsts ģimnāzijas.
Tostarp IZM ierēdņi sacer skolēnu pārvadājumu plānu, un tas, ministrijas ieskatā, ir ideāls: 1.-6. klašu bērni ceļā uz “lielo skolu” pavadīs vismaz 40 minūtes, 7.12. klašu skolēni - stundu. Visus izvadās ar pašvaldības autobusu. Rīgas daiļprātiņi laikam domā: lai jau tas bērns vai pusaudzis piecas dienas nedēļā braukalē attālumu, teiksim, no Rēzeknes līdz Jēkabpilij, turklāt ne pa tiem līdzenākajiem ceļiem.
“Un kur tad spēkā esošās sanitārās prasības par minimālo platību katram izglītojamajam? Par gaisa kvalitāti pat nerunāsim. Kovidsērgas laikā tika iztērēti milzu līdzekļi, lai skolas aprīkotu ar gaisa kvalitātes mērītājiem. Un kas tālāk? Daudzās pilsētu skolās šie mērītāji arī tagad uzrāda neatbilstošu gaisa kvalitāti (īpaši Rīgas centra skolās). Kad atver logus uz ielas pusi, kvalitātes rādītāji kļūst vēl nepieņemamāki,” turpina Rancāne. Taču “pie visa vainīgas lauku skolas”.
Turklāt: vai šī valdība, sadzenot visus skolēnus lielajās skolās - kombinātos, domā par to, kas notiks, nedod, dies, kādas tehnogēnas avārijas vai militāra apdraudējuma gadījumā? Kādā līmenī Latvijā ir civilā aizsardzība? Pagaidām tikai dokumentu, labu nodomu, 72 stundu mugursomu līmenī. Bet pilsētās nav ne patvertņu, ne pagrabu. Ir tikai ideja, ka tuvāko 30 gadu laikā varētu kaut ko uzbūvēt…
Izcilais IZM dokuments apliecina, ka “laukos viss ir slikti”. Sliktumam risinājums ir ļoti vienkāršs, toties efektīvs. Proti, dzīve laukos jālikvidē. Un sāksim ar skolām: ja nebūs skolu, tad nebūs kultūras namu, mūzikas skolu, bibliotēku, nebūs latviskas vides, vispār nekā nebūs. Jo nebūs jaunās paaudzes. Beidzot taču jāsāk domāt: vai maza skola jāslēdz tāpēc, ka nav skolēnu, vai arī - iedzīvotāju nav tāpēc, ka skola ir slēgta?
Dokumentā rakstīts: “Skolēnu skaits samazinājies, un prognozējams, ka līdz 2040. gadam tas samazināsies vēl par 30% pret skolēnu skaitu 2023. gadā.” Vēsi tiek konstatēts fakts, kas turpmāk notiks ar Latvijas iedzīvotāju skaitu, bet neviens neko nedarīs, lai valsts iztukšošanos apturētu. Neviens no valdošajiem pat negrasās domāt, kā attīstīt lauku infrastruktūru, kā vairot darba vietu skaitu un līdz ar to - kā nepamest mūsu skaistos lauku pagastus tukšus un nevienam nevajadzīgus.
Acīmredzot varneši uzskata, ka esošajā situācijā ir vainojamas pašvaldības un pedagogi, taču gadu desmitus visa valdošā politika bijusi tāda, kas cilvēku dzīvi un darbošanos daudzviet laukos ir padarījusi ļoti smagu vai pat neiespējamu. Tādēļ emigrācija joprojām turpinās.
“Jaunās vienotības” ieskatā 3000 eiro gadā (aptuvenā summa viena skolēna izglītošanai lauku pagastos) ir neefektīvs pasākums, kamēr vairāk nekā 80 000 eiro viena nekompetenta ministra un simtiem citu nevajadzīgu amatpersonu algošanai ir efektīvs, ilgtspējīgs un - galvenais - valstisks pasākums.
Turklāt IZM kopā ar pašvaldībām veiks kartējumu par izglītības iestāžu tīkla izmaiņām, bet karti nepubliskos, lai izvairītos no trauksmes radīšanas sabiedrībā - tā pirmdien IZM pārstāvji pauda Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Tiešām, cik humāni: lai cilvēki nesatrauktos. Kamēr nesatrauksies, tikmēr skolas tiks likvidētas.
Tāda, raugi, ir IZM vadības vīzija, lauku “attīstības” virzienā veroties. Tāda “izglītības ekosistēma”, kas ekoloģiski pareizi un finansiāli efektīvi iztīra laukus no cilvēkiem. Tāds Latvijas lauku vides minigenocīds. Bet varbūt arī bez “mini”: viss atkarīgs no tīrīšanas intensitātes.
