Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša, pēc izglītības ārste pediatre, savulaik strādājusi pie veselības nozares reformām, tagad turpina darbu pie izglītības nozares uzlabošanas. Viņas mērķis ir panākt, lai ikviens bērns Latvijā varētu saņemt kvalitatīvu izglītību. Kāda loma ministrijai un kāda pašvaldībām mazo lauku skolu slēgšanā, ko nozīmē būt skolotājam un ko nozīmē strādāt solā, kuru vada prasmīgs skolas direktors – par šīm un citām tēmām intervija ar ministri TV ciklā “Nra.lv sarunas”.
2022 gada decembrī norisinājās sarunas par Krišjāņa Kariņa otrās valdības izveidošanu, tostarp izglītības ministru. Jūs piekritāt būt par izglītības un zinātnes ministri. Ja tolaik būtu zinājusi, kādas grūtības jūs šajā amatā sagaida, būtu piekritusi?
Ļoti grūts jautājums. Jā, jo es redzu pievienoto vērtību tam darbam, ko daru. Mans skatījums vienmēr ir sistēmisks, proti, ko var pamainīt sistēmā, pamainot, iespējams, nelielas lietas, bet iegūstot lielāku rezultātu.
Izglītībā ir ļoti līdzīgas lietas tām, kas ir veselības jomā. Man ir bieži jautājuši, kāpēc šobrīd esmu ne veselībā, bet izglītībā. Sistēmiskā ietvara dēļ jomas ir ļoti līdzīgas. Vienā mēs vairāk rūpējamies par iedzīvotāju, lai viņš saņem kvalitatīvu veselības pakalpojumu. Otrā jomā, kas ir ļoti svarīgi, mēs rūpējamies par bērnu, kurš, ilgā laika posmā iegūstot kvalitatīvu izglītību, valstij dod lielu pienesumu. Šeit mēs runājam par inovācijām un ekonomikas izaugsmi.
Ja mēs redzam, ka sistēmā kaut kas labi nestrādā, un rezultāts mūs neapmierina, tad jāatrod tās vietas, kur veicot pārmaiņas rezultāts var būt citādāks. Jāsaprot, ka rezultāts nav iegūstams uzreiz. Ir lietas, ko mēs ātri varam ietekmēt, bet ir tādas lietas, kur rezultāts būs redzams pēc ilgāka laika posma.
Tas, ko mēs redzam un par ko ļoti pārdzīvojam gan pilsētās, gan laukos, ir mazo lauku skolu slēgšana. Izglītības un zinātnes ministrija saka, ka tā gala lēmumu nepieņem, to pieņem pašvaldības. Viena pašvaldība var atļauties uzdrīkstēties pieņemt lēmumu, lai skolu saglabātu, lai saglabātu iedzīvotāju skaitu, turpretī citai pašvaldībai nav naudas, lai skolas uzturētu. Ejam uz skolu skaita samazināšanu. Cik tālu mēs varam iet - beigu beigās skolas paliks Rīgā, Pierīgā, dažās lielajās pilsētās? Kā jūs kā valdības locekle, nevis kā izglītības un zinātnes ministre, saredzat mūsu valsts nākotni?
Šis ir ļoti komplekss jautājums. Ja mēs raugāmies uz izglītību, tad šeit ir dubulta atbildība. Ir rāmis, ko zīmē valdība un Izglītības un zinātnes ministrija, skaidri pasludinot nosacījumus. Algu dotācija nāk no valdības.
Raugāmies uz likuma deleģējumu, kas ir iedots pašvaldībām: skolu dibināšana, to pieejamības nodrošināšana, kvalitāte, viss, kas saistīts ar labbūtību skolā, - ir pašvaldības atbildība. Reizēm šo dubulto divu līmeņu atbildību ir ļoti grūti saprast. Tā ir pietiekami sarežģīti realizējama dzīvē. Jo nav jau tā, ka visi lēmumi ir vienās rokās. Notiek mijiedarbība un sadarbība starp pašvaldību un valsti.
Ja mēs raugāmies uz Latvijas attīstību kopumā, viens no faktoriem ir demogrāfija. Mēs redzam, ka diemžēl šie skaitļi ir nepielūdzami. Pagājušais gads bija kritisks. Tik zems bērnu skaits sen nebija bijis. Ir svarīgi saprast, kā mēs gudri varam sarauties, lai esošajā demogrāfiskajā situācijā visiem nodrošinātu salīdzinoši labus pakalpojumus visā Latvijas teritorijā. Svarīgi, lai bērns nenokļūst nevienlīdzīgā situācijā atkarībā no tā, kur viņš ir piedzimis. Svarīgi, lai viņam sniegtais izglītības pakalpojums, skola, kurā viņš mācās, nepiedāvā mazāku izglītības vai interešu izglītības apjomu, nekā tas ir lielā pilsētā.
Esošais izglītības finansēšanas modelis - nauda seko bērnam. Ja pašvaldībā ir maz iedzīvotāju, maz bērnu, tad ir mazāks finansējums. Nevienlīdzīgā situācijā ir gan skolotājs, gan bērns, kuram jāsaņem kvalitatīva izglītība. Pārejot uz jauno izglītības modeli, kur nauda seko programmai, mēs sakām: programma tiek realizēta, un tam pretī ir salīdzināms naudas apjoms. Tā mēs varam nodrošināt vienlīdzību skolotājiem, kas ir atslēga, lai būtu kvalitatīva izglītība.
Runājot par lauku skolām, sabiedrībā ir iesakņojies mīts, ka kaut ko visu laiku slēdz. Jāsaprot, ka ir vietas, kur bērnu skaits ir ļoti mazs, un jāsaprot, kā pašvaldība var organizēt savu skolu ekosistēmu tā, lai nodrošinātu cilvēkresursus, labus skolotājus, bērniem pieejamu izglītību.
Ir definēti laiki, attālumi, kilometri, lai visiem bērniem skolas būtu pieejamas un labas. Starptautiskie mērījumi rāda, ka bērnu lasītprasme ir būtiski samazinājusies. Beidzot ceturto klasi, daļa bērnu nesaprot tekstu tāpēc, ka viņi neprot izlasīt burtus, nespēj strādāt ar tekstu un saprast tajā būtisko. Ja paskatāmies uz šodienas interneta vidi, ir jābūt spējīgiem saprast, ko tas, kas tur atrodams, nozīmē. Bērnam jāspēj iedziļināties tekstā, jo tas ir ļoti svarīgi.
Ja paskatāmies uz matemātiku, tur ir tieši tāpat. Mūsdienu prasības pēc zināšanām tehnoloģijās, lai varētu sarunāties ar ārpasauli, ir ļoti būtiskas. Inovācijām ir vajadzīgi cilvēki, kuri prot matemātiku. To mēs varam nodrošināt, no agrīnas bērnības dodot labu izglītību.
Ir viena nianse šajā modelī - jo lielāks skolēnu skaits klasē, jo skolotājs attiecīgi vairāk saņem?
Tas ir vēl viens no mītiem. Tā nav taisnība. Šobrīd optimālais klases modelis ir 14-22 bērni. Modelī iestrādāts motivators neveidot lielākas klases.
Taču pētījumi rāda, ka ļoti mazas klases bērniem nedod mūsdienām vajadzīgās prasmes. Un tas vairs nav stāsts par rēķināšanu vai lasītprasmi, bet tas ir stāsts par sadarbību, projektu vadību, kritisko domāšanu, spēju pieņemt dažādību.
Jaunā pedagogu darba samaksas modelī “Programma skolā” ir ieplānotas mazas, vidējas un lielas klases. Tiklīdz izveidojas lielāka klase, tā uz dažādiem mācību priekšmetiem ir iespēja klasi dalīt daļās. Mēs esam ņēmuši vērā, ka pašvaldības ir ļoti dažādas, dažāds ir iedzīvotāju skaits. Līdz ar to arī bērnu skaits šajās pašvaldībās ir ļoti atšķirīgs. Tāpēc modelī ir paredzētas astoņas urbanizācijas pakāpes jeb degurbas. Izstrādājot izglītības iestāžu tīkla metodoloģiju, tika aprobētas dažādas pašvaldību grupēšanas pieejas, piemēram, pēc iedzīvotāju skaita, izglītojamo skaita un izglītojamo blīvuma pašvaldībās, kā arī pēc administratīvo teritoriju iedalījuma veidiem. Tomēr urbanizācijas pakāpe jeb degurba ļauj visobjektīvāk grupēt valsts teritoriju, respektējot pilsētu un lauku teritoriju specifiku, kā arī iedzīvotāju migrāciju neatkarīgi no pašvaldību robežām.
Mazākais šobrīd pieļautās klases lielums ir septiņi bērni klasē. Šeit mēs tiešām runājam par pašvaldībām, kurās ir mazs iedzīvotāju skaits. Tas jau ir ļoti tuvu individualizētai izglītībai.
Lauku skolās bērnam ir ciešāks kontakts ar skolotāju, jo klasē mazāk bērnu, jo skolotājs var vairāk strādāt ar katru bērnu individuāli. Mūsdienās mēs redzam, ka skolās parādās arvien vairāk bērnu ar dažādām problēmām, piemēram, nespēju koncentrēties. Tas nozīmē, ka ir vēlams ciešāks skolotāja kontakts ar bērnu. Bet mēs tieši vai netieši vienalga ejam uz to, lai klasē būtu vairāk bērnu. Kā risināsiet šo aspektu?
Ir jāsaprot, kāds ir mērķis. Atgriežos pie tā paša - optimālā klase ir 14-22 bērni. Dzīvē nebūs tā, ka kāds ar bērnu vienmēr strādās individuāli. Dzirdam stāstus, ka skolēns, kurš pabeidzis vidusskolu un ir mācījies klasē ar mazu skolēnu skaitu, aizejot uz augstskolu, ir pārsteigts, ka neviens ar viņu nestrādā individuāli, neviens neatgādina, ka jāatver grāmata. Tā ir traģiska situācija. Studenti nespēj iedzīvoties jaunajā vidē. Pabeidzot 9. klasi un nonākot lielākā skolā, mazo skolu bērni redz, ka gaitenī ir ļoti daudz citu bērnu. Vajadzība būt starp cilvēkiem un spēt attīstīt sociālās prasmes mūsdienās ir ļoti svarīga lieta. Tas pavisam mazās skolās ir apgrūtinoši.
Te ir vēl viena lieta. Arī skolotājiem ir jābūt sadarbības partneriem. Ar ko viņiem apmainīties pieredzē vienas skolas ietvaros mazajās skolās? Runājot par pavisam mazām klasēm, tā jau ir individualizēta pieeja. Bet jautājums ir, vai mēs to šobrīd par nodokļu maksātāju naudu varam atļauties?
Bet, ja mēs runājam ar bērniem ar mācīšanās grūtībām un koncentrēšanās spēju traucējumiem, tam šobrīd jaunajā finansēšanas modelī paredzēts īpašs atbalsta personāls. Skolām, kur šo bērnu skaits ir lielāks nekā vidēji, tiek novirzīts lielāks finansējums. Tādēļ jau notiek šī individuālā saruna ar katru pašvaldību, kā viņi redz savu skolu ekosistēmu, kur vajadzīgs vairāk atbalsta personāla, kur mazāk.
Ir vesels uzdevumu bloks darbam pie skolotāju izglītības kvalitātes. Mums bija noslēguma seminārs ar Latvijas Universitāti par to, kā iedot skolotājam tādu izglītību, lai viņš klases priekšā justos spēcīgs un drošs. Tā ir klasvadība. Tās ir prasmes tikt galā ar savām emocijām, tikt galā ar vecākiem. Tas ir arī darbs ar skolu direktoriem, lai viņi spētu veidot skolas kolektīvu, kas rada labvēlīgu vidi skolā. Viens no galvenajiem rādītājiem, lai bērnam būtu kvalitatīva un laba izglītība, ir labvēlīga vide, labjūtība skolā. Svarīgi, lai skolēns uz skolu iet ar prieku. Viena lieta, ka skolā jāmācās. Cita lieta, ja skolā skolēns izjūt pret sevi nosacīti vardarbīgu attieksmi vai nu no klasesbiedriem, vai arī no skolotāja. Attiecības skolā ir ļoti sarežģītas. Spēja veidot atbalstošu klimatu, kas ļauj iegūt labāku izglītību, ir ļoti svarīga. Svarīgas ir skolotāja spējas kognitīviem izaicinājumiem, prasmīgi atkārtojot vielu, dodot jaunas zināšanas un iedodot atgriezenisko saiti.
Ne visi bērni mācās vienādi, vienā ātrumā. Tā ir taisnība. Bet tas jau ir skolotāja kvalitātes rādītājs, vai viņš spēj sadalīt šīs vajadzības dažādiem bērniem un neaizmirstot, ka līdzās ir daudzi bērni, kas ir talantīgi, kam jādod cita veida atbalsts. Mēs daudz runājam par bērniem, kuriem jāsniedz atbalsts koncentrēšanās spēju zuduma dēļ, bet esam aizmirsuši, ka mums ir bērni, kuriem jādod sarežģītāki uzdevumi. Viņi ir talantīgi, un ar viņiem arī ir jāstrādā, tikai citā veidā. Bet tas jau ir skolotāja kompetences jautājums.
Skolotājam tāpat kā skolēnam jāmācās visu dzīvi, jāpapildina zināšanas, prasmes. Ja skolotājam ir milzīga slodze, pa kuru laiku viņš to var izdarīt?
Skolotāja slodze Latvijā šobrīd ir mazāka nekā citviet, tā ir 36 stundas nedēļā. Ja raugāmies uz skolotāja slodzes sadalījumu, tad mēs varam iezīmēt trīs blokus - darbs mācību stundās, sagatavošanās stundām un darbu labošana. Vēl ir darba bloks, kas saistīts ar skolas attīstību, metodiku, stratēģisko plānošanu.
Raugoties uz slodžu balansēšanu, jautājums, vai skolotājam šajās šobrīd 36 stundās nedēļā tiešām visam pietiek laika? Skaidri iezīmējam, ka puse laika būtu darbs ar skolēniem un otra puse laika ir citiem pienākumiem. Jā, skolotāja darbs ir specifisks. Te var atkal vilkt paralēles ar medicīnu. Skolotājam tāpat kā ārstam ir jāstrādā ar pilnīgi visiem bērniem, kādi nu viņi atnāk uz skolu. Neatkarīgi no tā, vai no labas ģimenes, vai sliktas ģimenes, smukāka kleita vai nesmukāka. Skolotājam jāspēj strādāt ar visiem. Tā ir tā skolotāja spēja, kvalitāte, viņa spējas to skolnieka zināšanu sešnieku pacelt uz astoņnieku vai četrinieku pacelt uz sešnieku. Tādēļ viena vidējā atzīme jau neko neparāda. Katram bērnam ir viņa paša ceļš uz izglītību ejams, un tā ir tā skolotāja prasme strādāt tādā veidā, lai paceltu skolēnā šo izglītības līmeni.
Jā, protams, sabalansējot slodzi, ļoti svarīgi ir, lai sabiedrība zinātu un novērtētu, kāpēc skolotājam ir jāmaksā vairāk. Ja raugāmies uz skolotāja atalgojumu un prestižu, diemžēl atalgojums skaidri iezīmē, ka tā ir otra zemākā pozīcija mūsu atalgojumu listē valstī.
Skatoties uz sabiedrības reakciju, ja skolotājiem paceļ algas, tā ir dažāda. Redzama un dzirdama arī "šūmēšanās" par to, kāpēc skolotājiem vajag maksāt vairāk. Bet, ja skolotājs ir tas, kurš strādā ar mūsu nākotni, tad skolotājam ir jābūt atbilstošai algai, lai jaunie cilvēki šo signālu pamanītu, ka ir jēga doties šajā profesijā. Tā nav viegla profesija. Šī ir specifiska profesija, un ne katrs var būt par skolotāju. Ne tāpēc, ka vajadzīgs augstāks intelekts. Ir nepieciešama specifiska spēja strādāt ar bērniem. Svarīgi, lai šis darbs patiktu. Tajā ir paaugstināts stresa līmenis. Mērķi ne vienmēr ir ātri sasniedzami. Bieži vien ir jāmāk sakoncentrēt savas zināšanas 45 minūšu laikā, lai pēc katras stundas varētu teikt: jā, mūsu bērni dodas uz mājām ar konkrētām iegūtām zināšanām.
Veiksmes priekšnosacījumi labai skolai - konkurētspējīgs atalgojums, balanss starp darbu ar bērniem un citiem pienākumiem, labs skolas direktors, kas ar savu autoritāti novērtē savus skolotājus un redz, kuram skolotājam vajag atbalstu, kurš spējīgs palīdzēt saviem kolēģiem. Mēs caur finansēšanas modeli iedodam skolu direktoriem darbības autonomiju tiesības pašiem lemt par slodzes balansēšanu.
Turpinājums sekos. Turpinājumā par skolotāju algām to apmēriem, par vispārējo un arodizglītību, par programmu “Skola 2030” un vēstures mācīšanu, par mazākumtautību skolām un to, kādēļ ir vērts izvēlēties skolotāja profesiju.
