Skandalozie VISC metodiskie materiāli rosina diskusijas

© Ekrānuzņēmumu foto

Valsts izglītības satura centra (VISC) dzīlēs radītais metodiskais materiāls "Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes" pirms dažām nedēļām izraisīja skaļu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Pozitīvais ieguvums – sabiedrība ir sākusi runāt un diskutēt par to. Vēl tikai normālā izskatā vajadzētu atgriezt veselības mācību un seksuālo izglītību Latvijas skolās. Par to, kam mācīt, kā mācīt un ko mācīt – tiesa gan, bez neviena runātāja skolotāja – tika spriests arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un VISC rīkotajā konferencē – diskusijā "Zināšanas pasargā".

"Tā ir IZM vai VM (Veselības ministrijas) konference? Rīkot konferenci, kurā nerunā neviens pedagogs! Turpmāk visas konferences būs šādas, kur sanāks un par noteikto jautājumu runās visi, izņemot pedagogus?! Vispirms vajadzēja noskaidrot, ko zina un nezina pedagogi, par ko ir un par ko nav gatavi runāt ar skolēniem! Kārtējais piemērs, kad visi citi zina labāk, ko un kā darīt, nedarīt skolotājiem," komentārā zem diskusijas ieraksta "Facebook" bija ierakstījusi Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Inga Vanaga.

Taisnība vien viņai būs, jo vairāk nekā trīs stundu garumā par veselības mācību un seksuālo izglītību sprieda ārsti, valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju pārstāvji, bet neviens skolotājs vai skolēns, tā arī īsti nenonākot pie kopsaucēja - kas izstrādās mācību materiālus un kurš tos "aiznesīs" līdz bērniem. Jau radītais skandalozais materiāls tikšot pārstrādāts.

Kāpēc mēs esam, tur kur esam?

"Ja par kaut ko nerunā, tas nepazūd," uzskata bērnu psihiatrs, Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs. Viņaprāt, ar bērniem visos vecuma posmos ir jārunā par veselību, kā to veicināt, saglabāt, palīdzēt sev. Jārunā arī par psihisko veselību un jāprot atbildēt uz bērnu jautājumiem.

Savukārt pieaugušo psihiatre Liene Sīle pauda viedokli, ka mēs izvēlamies, ko gribam sadzirdēt un ko nē. Ideāli būtu, ja bērni par seksualitāti uzzinātu ģimenē, bet skola ir tā vieta, kur viņi iepazīst pasauli.

"Vardarbība, seksuālās tiesības - ir vecums, kad bērnam neviens nedrīkst pieskarties, un viņam tas ir jāzina," skaidroja psihiatre. Viņai raisa neizpratni agresīvā seksualitātes popularizēšana sabiedrībā, bet tajā pašā laikā ir pacienti, kuri nezina, kas ir kontracepcija. "Es neuzticos, ka sabiedrība un influenceru spožā vide to izdarīs," ir pārliecināta L. Sīle.

Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece atgādināja, ka pirms 20 gadiem veselības mācība Latvijas skolās bija, šī kustība bijusi lieliska. Ar bērnu izglītošanu nodarbojušies skolotāji, kas bijuši īsti sava darba entuziasti. Izveidojusies pat tāda kā veselības mācības skolotāju kopiena. "Un tad 2004. gadā to visu pārtrauca, un mēs redzam, ka veselības pratība krīt," uzsvēra I. Aizsilniece. Jāpiebilst, ka Ārstu biedrība jau daudzu gadu garumā ik pa laikam atgādina par veselības mācības atjaunošanas nepieciešamību skolās.

Taču I. Aizsilniece ir pārliecināta, ka nevar piespiest katru skolotāju iet un stāstīt, ja viņam tas ir grūti, turklāt ja viņš vēl ir audzis vidē, kur par to nerunā. Jauniešiem ar jauniešiem runāt būtu vieglāk. Vēl ārstu biedrības vadītāja iestājās par to, ka nevar runāt atrauti par reproduktīvo veselību, jārunā par veselību kopumā. Arī ar pieaugušajiem jārunā.

Kuram par to ir jārunā?

Nevalstiskās organizācijas "Papardes zieds" pārstāve Jekaterina Kalēja sacīja, ka ar labu attieksmi un zināšanām vien nepietiek - skolotājam, runājot par šīm jutīgajām tēmām, vajagot iemantot komforta sajūtu. Un šeit NVO varētu nākt talkā.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību nodaļas vadītāja, pediatre Dace Gardovska ieteica iet vienkāršāku ceļu, kas balstīts uz citu valstu pieredzi. Viņa stāstīja par savu bērnību padomju laikā, kad viņas māte bērnu ārste laikā, kad tikai retais skolotājs uzdrošinājies par šīm tēmām runāt, staigājusi pa skolām un runājusi ar bērniem.

Ārste minēja kādu Francijā adaptētu programmu, kur par menstruācijām stāsta skolotājs vīrietis un visiem tas liekas pašsaprotami, neviens nesmīkņā. Tāpat mediķe minēja britu pieeju - programmu RSH (“Relationships Sex Heath”), kur sākumā ar bērniem runā par attiecībām un tad par ķermeņa zināšanām. Seksualitāte ir daļa no kopējās veselības pratības, un nav tāda vecuma "tagad mēs sāksim". Lielbritānijā vecākiem reliģisko un kultūras apsvērumu dēļ gan ir iespēja atteikties no seksualitātes tēmu apgūšanas skolā vai attālināt tās, taču nepastāv iespēja atteikties no attiecību un veselības sadaļas.

"Es negribētu būt skolotāja šobrīd ar šīm zināšanām. Somijā pedagoģijas studentiem ir jāiegūst attiecīgs kredītpunktu skaits, lai par to runātu. Jūs nevarat prasīt no skolotāja to šobrīd," atklāti atzina D. Gardovska. Viņa pastāstīja, ka Somijā zināšanas par veselību un seksualitāti sākumā (tāpat kā Latvijā "Skola 2030", kas arī pārņemta no Somijas) mēģināts integrēt vairākos mācību priekšmetos, taču tad izvērtēts, un tagad tiek uzskatīts, ka tam ir jābūt atsevišķam mācību priekšmetam ar sagatavotiem pedagogiem.

Diskusijas laikā tika secināts, ka bērnudārzos ir labi materiāli par bērnu drošību, bet "Papardes ziedam" - par pusaudžu seksualitāti. Ja skolotājiem nav iedota attiecīga izglītība, varbūt jāizmanto NVO pieredze? Taču izrādās, ka pēc skandāla ar metodiskajiem materiāliem VISC saņemot zvanus no skolām ar jautājumiem, vai drīkst laist iekšā ar lekciju savā aktu zālē tās vai citas NVO pārstāvjus un ļaut viņiem runāt ar bērniem.

Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša uzsvēra, ka skolai jādod zināšanas un prasmes, bet jāstāv malā no ideoloģijas. Valstij ir pienākums nodrošināt šīs zināšanas, un tā nevar paļauties tikai uz vecākiem. Diemžēl "Papardes zieda" dati liecina, ka seksualitātes tēmas ar bērniem izrunā tikai mazāk nekā puse vecāku. Bet bērniem šīs tēmas ir vieglāk izrunāt ar cilvēkiem, kas atnāk un aiziet.

"Skolotāji ir ieinteresēti dabūt šīs zināšanas, bet viņiem trūkst atbalsta," no savas pieredzes, izglītojot skolotājus, secinājis Ņ. Bezborodovs. Pēc viņa teiktā, skolotājiem ir jāiegūst korekta un zinātnes atziņās balstīta informācija. Konferences gaitā tika atzīts, ka VISC izveidotie skandalozie mācību materiāli, kur tiek apšaubīts dzimums, bijuši modernajās pseidozinātnēs balstīti.

VISC Izglītības satura atbalsta nodaļas vadītāja Liene Zelle sacīja, ka skolotāji nav gatavi runāt un nebūtu godīgi viņiem to uzspiest. Svarīgi ir apzināt tos resursus, kas ir, un sniegt atbalstu šiem skolotājiem. Viņa arī norādīja uz seksuālās izglītības stigmatizāciju izglītības vidē - skolas baidās par to runāt. Arī daži citi diskusijas dalībnieki piekrita, ka Latvijas sabiedrība ir konservatīva un vecišķi domājoša.

"Šī brīža modelis pagaidām sevi neattaisno," uzskata "Centra "Dardedze"" pārstāve Anda Avena. Kompetenču programmā daļa tematu iekļauti dažādos mācību priekšmetos, un atliek vien cerēt, ka skolotājs nemulsīs un pastāstīs.

"Dardedze" nerunā par seksuālo audzināšanu, bet tai ir Džimbas drošības programma bērniem no piecu līdz desmit gadu vecumam, kas apskata arī ķermeņa robežu un piekrišanas jautājumus. Žēl tikai, ka ne visas pirmsskolas izglītības iestādes var atļauties šo programmu, jo tā pieejama par maksu, tāpēc ne visi bērni saņem šo informāciju.

Ārste Katrīna Priede atklāja, ka ārstu vidū ir milzīga šķelšanās, vai par šiem jautājumiem ir jārunā. Viņa pauda pārliecību, ka pēc šī skandāla kļūsim pieņemošāki. Ārste ievērojusi, ka bērniem un jauniešiem trūkst elementāru zināšanu par roku mazgāšanu, uzturu, fiziskajām aktivitātēm un psihisko veselību.

"IZM un VISC pienākums ir dot šo informāciju vecākiem un visam skolas personālam - medmāsai, sociālajam pedagogam, psihologam u.c. Dot rīku un kur šos materiālus meklēt. Var iet pie ģimenes ārsta par to runāt," sacīja K. Priede.

Kādiem būtu jābūt mācību materiāliem?

Centra "Marta" jaunatnes programmu vadītāja Madara Mazjāne norādīja, ka zināšanu trūkums "atnāk pie mums kā pusaudžu pieredzes stāsti vardarbības kontekstā", bet vardarbība mūsu sabiedrībā tiek uztverta kā ģimenes lieta. Ja nevar skolotāji, ir citi profesionāļi, t.sk. NVO sektors. Cīņa par seksuālo izglītību skolās nav nekas jauns. Eiropā par to cīnās jau kopš 1976. gada, norādīja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Iveta Brīnuma.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) pieredze liecina, ka vecāki ir gribējuši izņemt bērnus no skolas obligātās seksuālās izglītības dēļ. ECT savos spriedumos ir pamatojusi, ka valstij ir tiesības pasniegt seksuālo audzināšanu, jo tā ir bērna fiziskā drošība nekļūt par upuriem, bērniem ir jāzina par savu ķermeni, tā ir arī iekļaušana. Tāpat tiesa norādījusi, ka sniegtajai informācijai jābūt kvalitatīvai, akurātai un precīzai.

"Jānomierina sabiedrība ar konkrētām izdiskutētām tēmām. Nevajag iespringt, ka visi esam dažādi, ir labi būt normālam. Ir bērni, kas, meklējot citādību, tādējādi mēģina rast izeju. Viņiem vajag iedot objektīvu informāciju, un tas nenozīmē, ka viņiem tūlīt jātaisa tests, kādā dzimumā viņš ir," uzskata A. Avena. Viņasprāt, par pamatlietām jārunā no agrīna vecuma, lai bērnam iedotu pašapziņu un viņš tik viegli nesekotu trendiem.

Centra "Marta" pārstāve par pasaules mega trendiem nodēvēja dzimuma maiņas operācijas un LGBT ideoloģiju. Pēc viņas teiktā, ir jānodala, vai runāsim par pamatlietām vai sarežģītiem specifiskiem jautājumiem. Bet katrā ziņā skolai ir jābūt tai vietai, kur bērns gūst šādu informāciju.

VISC pārstāve L. Zelle uzskata, ka atslēga slēpjas skolas līmeņa plānošanā, noskaidrojot, kuri skolotāji sniegs zināšanas un ieplānos pasākumus ar NVO un ārstu piedalīšanos. Par šādiem pasākumiem vajadzētu informēt vecākus.

Izskanēja viedokļi, ka saturam ir jābūt tādam, pret kuru vecākiem nav iebildumu, tādam, par kuru var vienoties. Kad vecāks var aiziet uz skolu, iepazīties ar materiāliem, parunāt ar skolotāju. Par atvērtu attieksmi un vecāku iesaistīšanu iestājās arī A. Avena no "Centra "Dardedze"”.

Ko vēlas sabiedrība un vecāki?

"Sabiedrība nav pret veselības mācību, bet pret konkrētu ideoloģiju, tādu kā, piemēram, sociālais dzimums, iestrādi šajos materiālos," rakstīja kāds diskusijas skatītājs.

Latvijas vecāku organizācijas "mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa atzina, ka pēc VISC mācību materiālu skandāla vecāki diskutē. Vieni uzskata, ka par seksuāliem jautājumiem bērniem ir jāuzzina tikai ģimenē, citi - lai skola to dara. Vecāki galvenokārt norāda uz veselības mācības iztrūkumu skolās, kas secīgi, soli pa solim atbilstoši vecumam, izskaidrotu specifiskus jautājumus. Tāpat vecākiem neesot skaidrs, kas izstrādā metodiskos materiālus skolotājiem. Vecāku organizācijas pārstāve uzskata, ka pedagogiem ir jāspēj atbildēt uz bērnu jautājumiem vai vismaz jānorāda, kur ko meklēt. Vecāki grib drošību un zinātniski pamatotus materiālus.

"Ja izglītošana notiek skolā, palielinās arī sarunas ģimenē, šī mijiedarbība ir apsveicama," uzskata Latvijas Universitātes asociētā profesore, psiholoģijas zinātņu doktore Ieva Stokenberga.

Asociācija "Ģimene" pauda viedokli, ka nevajag koncentrēties uz retiem izņēmuma gadījumiem. Iedodot nepareizu informāciju, varam pusaudzi samulsināt un novest līdz nepareizām izvēlēm.

Asociācijas "Ģimene" valdes loceklis Kaspars Herbsts uzskata, ka nepietiek iedot bērniem zināšanas, viņiem ir jāiedod vērtības, ka seksualitāte nav patēriņa prece, bet dota, lai veidotu attiecības.

"Ja zināšanas nebūs kontekstā ar godīgumu, atbildību, uzticību, tad varam bērnus pārlieku seksualizēt, varam iedot maldīgus priekšstatus. Pedagogam nevajag iedot ideoloģiju, bet ideālus," sacīja K. Herbsts.

"Sākam ar vērtībām, turpinām ar veselību, tad stāstām un informējam par seksuālajām attiecībām," ierosina biedrības "Vecāku alianse" valdes locekle Agnese Geduševa.

Izglītība

Par Latviešu valodas aģentūras likteni un iespējām atteikties no krievu valodas; par krāpšanos ar valodas sertifikātiem un pedagogu trūkumu skolās, kā arī par mācību iestāžu slēgšanu un “kompetenču izglītību” intervija ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (JV).

Svarīgākais