Tie paši ugunskuri, tas pats ziemīgums un no ietvēm nenotīrīts sniegs, tās pašas debesis un tā pati karstas putras smarža, kas plūda no lielā katla pie Saeimas nama durvīm. Viss bija tas pats. Kā pirms pieciem vai desmit gadiem, atminoties Barikāžu laiku un tiekoties ar kolēģiem, kuri toreiz, 1991. gada janvārī, strādāja, lai ļaudis uzzinātu, kas notiek Rīgā un Latvijā. Tikai krunciņu mums tagad vairāk, un mūsu rindas top retākas. Un tomēr… kaut kas pilnīgi cits bija jaušams 2024. gada Barikāžu piemiņas dienās.
Kas bija šis “cits”? Pirmo skaidrojumu deva bijušais Augstākās padomes deputāts Jānis Dinevičs, uzrunādams Saeimas namā sapulcējušos Barikāžu laika žurnālistus. Viņa doma: 1991. gadā barikāžu sargi aizstāvēja savus ievēlētos deputātus un savu valdību; vai tagad tas tā notiktu, ja pienāktu stunda “X”?
Diezin vai. Visticamāk, ka ne. Jo varas arogance šodien pārsniedz visas robežas. Vara nedzird un neredz cilvēkus. Vara tikai blēj katram brīdim piemērotus tekstus, un 20. janvārim bija atbilstoši teksti par varonīgajiem barikāžu sargiem, par iedvesmas avotiem, par celšanos kājās, par svētumiem utt.
Skaisti runāt un smalki rakstīt sociālajos tīklos - to mūsu vara prot labi. Bet tad, kad cilvēks, kurš tiešām pirms 33 gadiem ir bijis uz barikādēm, katru mīļu brīdi gaidot omoniešus, ierauga blakus kādu šodienas varnesi, kurš aizgrābtībā stumj degošu lāpu piemiņas ugunskurā, šim barikāžu cilvēkam, visticamāk, gribas vienkārši… palūgt viņu aiziet no šī ugunskura.
“Mūsu valsts ir brīva, pateicoties barikāžu laikam pirms 33 gadiem, kad pulcējāmies mīļās Latvijas aizstāvībai,” tīmeklī raksta ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Piedodiet, tieši kurās barikādēs pulcējās Kariņš? Varbūt kāds var atklāt šo noslēpumu? Varbūt esmu ko palaidusi garām, bet, katru dienu būdama barikādēs, Kariņu gan nemanīju.
Barikādes pieminēja arī Izglītības un zinātnes ministrijas augstās amatpersonas. Engures vidusskolas audzēkņiem, pedagogiem un vecākiem atkal jābūvē barikādes. Tikai tagad - savas skolas aizstāvībai. Engures novada deputāti, sagaidījuši ministrijas vadlīnijas, gatavojas balsot par skolas slēgšanu. Bet Engures novada iedzīvotāju skaits aug, un skola būs vajadzīga. No Izglītības ministrijas saņemtas norādes, ka Engures vidusskolas beidzēju labie rādītāji valsts eksāmenos neko vairs nenozīmē: skolas esības vienīgais kritērijs ir tikai skolēnu skaits. “Bet mēs neesam tikai skaitļi ekseļa tabulās,” saka skolēni un skolotāji.
Varbūt visām skolām, kas noliktas uz likvidācijas takas, vajadzētu būvēt savas barikādes? Jau zināms, ka Kolkā skolas vairs nebūs, Vānes sākumskolu likvidēja 31. decembrī (mācību gada vidū!), bet Jaunpils vidusskolas jautājums tiks izlemts martā. Un joprojām - valdīkļi, sākot no ministrijām un beidzot ar vietvarām, nesadzirdēs cilvēkus, varneši tikai nīcinās un postīs, līdztekus braši piedaloties Barikāžu laika piemiņas pasākumos.
Vēl viens aspekts, kas radīja “citu” Barikāžu piemiņas sajūtu, bija draudošās agresijas tuvums. Fašistiskā Krievija turpina savu bezjēdzīgo karu Ukrainā, bet mūsu valdoņi izliekas, ka pie mums nekas tāds īpašs nenotiek, kaut arī apkārtējo valstu vadītāju un kara ekspertu bažas ir skaidri nolasāmas: karš var ienākt arī citviet Eiropā.
Jā, toreiz, 1991. gadā, mēs spējām nosargāt neatkarību, kaut arī apstākļi bija smagi un mūsu varēšana - visai ierobežota. Pēdējo 30 gadu laikā mūsu valdīkļi nav darījuši gandrīz neko, lai stiprinātu valsts aizsardzības spējas: pietrūkst nopietnas militārās tehnikas, pretgaisa aizsardzības iekārtu, neviens pat negrasās veidot fortifikācijas būves uz robežas.
Toties notiek demonstratīva galvas bāšana smiltīs, sak, neuztraucieties, mūs sargā NATO 5. pants. Gribas gan atgādināt, ka tas sargās tad, ja mēs paši sevi sargāsim. Šādu drošības sajūtu beidzot gribētos sagaidīt no tiem, kuri šobrīd pie varas. Vismazāk interesē varas spožā iznešanās dažādos piemiņas vai svētku pasākumos, vairāk - ko tā reāli var paveikt valsts aizsardzībā. Pagaidām tās gan ir tikai gaidas.
Iespējams, lai kaut uz brīdi iegaismotu kalendārās un politiskās ziemas tumsu, šā gada Barikāžu laika pasākumi notika teju katrā pagastā. Ugunskuri blāzmoja visur. Ja mazā pagastiņā pie atmiņu ugunskura sanāk kaut vai 30 cilvēki, tas nozīmē, ka pagasts dzīvo un atceras, cer un tic. Un joprojām labticīgi paļaujas uz tiem, kuri ir varas virsotnēs.
Protams, tas skan mazliet vientiesīgi, tomēr tā ir pēdējā iespēja - paļauties. Gan tiem, kuri būvē barikādes savas skolas aizstāvībai, tādējādi sargājot savu mazpilsētu vai pagastu no iznīcības, gan tiem, kuri cīnās par ko citu - tikpat svarīgu. Nesamīdiet šo paļaušanos, varneši. Jo var gadīties, ka piepildās prezidenta Rinkēviča teiktais par barikādēm, kuras katrai paaudzei - savas. Var atnākt paaudze, kas uzbūvēs barikādes pret jums, varneši. Lai jūs savā nekaunībā netiekat klāt tautai, kas par jums ir balsojusi.
