Bērnudārzos tikai latviski. Ko tas nozīmē praksē?

© Neatkarīgā

Saskaņā ar 2022. gada 29. septembrī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem izglītības likumā līdz 2025. gadam visām izglītības iestādēm pakāpeniski jāpāriet uz mācībām tikai valsts valodā (izņēmumi pieļaujami tikai ES oficiālajās valodās). Jau ar šī gada septembri šis punkts attiecas uz bērnudārziem, kur līdz šim oficiāli vai pusoficiāli darbojās latviešu un krievu grupas.

Viena no Latvijas problēmām ir pilsoņu dalīšanās pēc viņu kultūrvēsturiskās identitātes. Var jau dažādi “progresisti” stāstīt, cik laba un veicināma esot tā sauktā diversitāte jeb dažādība, bet reālajā dzīvē tā parasti rada tikai papildu problēmas, kuras ir ārkārtīgi grūti risināmas. Lietojot vārdu ārkārtīgi, es nepārspīlēju. Vēstures pieredze liecina, ka šīs problēmas ir ilgstoši smagas, konfliktiem bagātas, pašas no sevis “neuzsūcas” un parasti pēc gadu simtiem, desmitiem paaudžu ilgas “virves vilkšanas” beidzas ar vienas vai otras kopienas galīgo uzvaru.

Vēsturiskā pieredze

Labākais piemērs ir Romas impērijas austrumu daļa (dažkārt saukta par Bizantiju), kura pirmajā gadu tūkstotī bija Eiropas attīstītākā valsts. Šajā teritorijā pārliecinoši dominēja grieķu valoda un tās kultūra. Mazāzijas austrumdaļā arī armēņu valoda. 1000. gadā Konstantinopole (šodienas Stambula) ar lielu atrāvienu bija lielākā pilsēta Eiropā (varbūt arī pasaulē), bet jau tad sākās turku cilšu lēna invāzija grieķu valsts telpā.

Vēl 1914. gadā, pirms Pirmā pasaules kara, tobrīd jau turku Stambulā bija plašas grieķu un armēņu kopienas. Bija desmitiem skolu šajās valodās, iznāca avīzes un tika izdotas grāmatas. Šodienas Stambulā grieķu pēdas, par armēņu nemaz nerunājot, ir izdzēstas tikpat kā pilnībā. Grieķu valodā runā vienīgi tūristi no Grieķijas.

Atgriezīsimies Latvijā. Vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem atjaunojām savas valsts neatkarību. Taču joprojām ir nodalītas latviešu un krievu skolas, kas ir viens no iemesliem, kāpēc valstī joprojām ir divas atšķirīgas kultūrtelpas. Tie, kas dzīvo vienā kultūrtelpā, iet uz vieniem pasākumiem, vienām kafejnīcām, vieniem klubiņiem, klausās vienu mūziku, skatās vienas pārraides (pa TV vai “Youtube”), savukārt otrā kultūrtelpā dzīvojošie iet uz citām vietām un klausās kaut ko pavisam citu.

Abas šīs kopienas atrodas it kā paralēlās pasaulēs. Protams, ir daudzi saskarsmes punkti, kur latviešu un krievu valodā runājošie Latvijas pilsoņi atrodas vienkopus un bez mazākās pretišķības jūtas vienoti. Bet tie drīzāk ir izņēmumi nekā norma.

Skola kā integrācijas pamats

Cilvēka identitāte un piederība noteiktai kopienai pārsvarā rodas bērnībā un agrā jaunībā. Tieši tāpēc daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši cenšas atgriezties Latvijā līdz bērnu skolas gaitu sākumam, jo zina: jo ilgāk viņi ies mītnes zemes skolā un dziļāk integrēsies vietējā sabiedrībā, jo grūtāk vai pat neiespējami viņos būs atjaunot latvisko identitāti.

Tas pats attiecas uz krievu izcelsmes Latvijas pilsoņiem. Krievu skolās, krievu kultūrtelpā veidojas viņu Latvijas krievu identitāte, kura būtiski atšķiras no latviešu identitātes. Nebūdami šajā latviskajā kultūrtelpā integrēti, viņi to nesaprot, nesajūt, tā viņus neinteresē, un galu galā viņi jūtas mazliet kā svešķermeņi. Viņi šeit ir dzimuši, šeit ir viņu vienīgā dzimtene, bet vienlaikus viņi jūtas nepiederīgi sabiedrības lielākajai - latviski runājošajai - daļai. Pat ja viņi ir pilnīgi lojāli Latvijas valstij un latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai.

Kā šo problēmu risināt? Vispirms jāvienojas, vai tā vispār ir problēma, jo ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kurai tā sauktie nacionālie jautājumi šķiet ārkārtīgi nenozīmīgi, atsevišķu politisko spēku “sadomāti”, un viņi no visas sirds nesaprot, “par ko ir cepiens”. Par ko tā “dullā Langa tur ārdās”? Vai nav vienalga, kādā valodā runāt? Vispār, jo ātrāk visi pāries uz vienu valodu (vislabāk angļu), jo labāk. Jo ātrāk tiks nograutas visas starpvalstu robežas, jo drīzāk iestāsies mūžīgais miers un vispārējā laimība.

Diskusiju par to, cik šis pieņēmums patiess, atstāsim citai reizei. To šeit pieminu vienīgi tāpēc, lai iezīmētu zināmas sabiedrības daļas - nosacīto “Progresīvo” - redzējumu. Ja uzskatām, ka divu kultūrtelpu pastāvēšana vienā fiziskā telpā nav nekas veicināms, tad ejam tālāk. Ko darīt?

Ja piederība vienai vai otrai kultūrai veidojas ģimenē un vēlāk skolā, tad skaidrs, ka jāsāk ar to. Valsts un ģimene pie mums ir nošķirta, tāpēc paliek skola. Sākot jau ar pirmsskolas mācību iestādi - bērnudārzu.

Bērnudārzos tikai viena plūsma

Kamēr skolās joprojām cīnās par apmācības valodas procentiem (kas bieži vien ir tīrā fikcija), tikmēr bērnudārzos šī “cīņa” nupat it kā ir beigusies. No šā gada septembra vairs nav ne tikai latviešu un krievu bērnudārzu, bet nav arī latviešu un krievu grupu. Viss. Bērnu segregācija pēc ģimenē lietotās valodas ir beigusies.

Ne velti lietoju vārdu “it kā”. Viss tas it kā tiešām tā ir. Bet praksē? Visa tālākā informācija nāk no tieši procesā iesaistītajiem cilvēkiem. No pirmajām rokām. Tāpēc runa būs tikai par Rīgu. Citur Latvijā, iespējams, ir citādi. Talsos vai Kuldīgā situācija, visticamāk, stipri atšķiras no situācijas, teiksim, Daugavpilī.

Praksē ir tā, ka daudzas audzinātājas bijušajos krievu vai jauktajos bērnudārzos visai slikti runā latviešu valodā. Gan vārdu krājuma ziņā, gan gramatiskās pareizības ziņā. Lai arī kā pirmsskolas mācību iestāžu pedagoģes viņas latviešu valodā ieguvušas augstāko izglītību, latviski runāt viņām ir gūti. Viņas izjūt acīmredzamu diskomfortu un daudz ērtāk jūtas, ja viņu uzraudzībā ir bērni, kuri runā krievu valodā.

Bērnudārzu rindu dēļ vecāki parasti piesakās vairākos apkaimes bērnudārzos. Kur pirmā pienāk rinda, tur arī bērns jāved. Rīgā ir daudzi bērnudārzi, kuri agrāk bija tīri krievu bērnudārzi vai ar jauktas plūsmas grupām. Tagad dalījums krievu un latviešu bērnos ir tabu tēma, ko bērnudārzu vadība pat negrib dzirdēt. Tāpēc nevienam vecākam neko neprasa - kādā grupā jūs gribētu laist savu bērnu.

Bērnu grupas šādos bērnudārzos komplektē (sadala) bērnudārza vadītāja, un praksē tas visbiežāk notiek pēc uzvārdiem. Ja bērnam ir latviski skanošs vārds un uzvārds, tad, visticamāk, viņu iedalīs grupā, kur audzinātājām dzimtā valoda ir latviešu vai kuras latviski runā brīvi. Ja vārds un uzvārds izklausās krievisks, tad būsi kopā ar citiem mājās krieviski runājošiem bērniem un tādām pašām audzinātājām.

Citiem vārdiem, notiek neuzkrītoša vēlme saglabāt esošo situāciju, kas savā ziņā ir saprotami. Vienmēr jebkuriem jaunievedumiem jāpārvar zināma pretestība. Cits jautājums, vai šie jaunievedumi beigu beigās tiek ieviesti, vai arī pēc kāda laika viss atgriežas vecajās sliedēs.

Piemēram, pāreju uz latviešu apmācības valodu vispārizglītojošās skolās, saglabājot tā dēvētās mazākumtautību skolas kā tādas, nevar uzskatīt par sekmīgu, jo formāli it kā tiek ievēroti valodas nosacījumi, bet praksē skolā pārliecinoši dominē krievu valoda. Līdzīgi kā Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Visi oficiālie uzraksti tur ir tikai baltkrievu valodā un sabiedriskajā transportā pieturas tiek sauktas baltkrievu valodā, bet uz ielas baltkrievu valodu nedzird.

Šobrīd vēl pāragri runāt par jaunās latviešu valodas ofensīvas rezultātiem izglītības sistēmā, jo šī ofensīva tikai nupat sākta bērnudārzu līmenī. Tieši bērnudārzos pirmajos ir oficiālā līmenī pilnībā izbeigta bērnu segregācija (dalīšana) pēc valodu principa. Visi tagad apmeklē vienus un tos pašu bērnudārzus. Tā vismaz vajadzētu būt. Redzēsim, kā šis princips - viena plūsma visiem - darbosies. No 2025. gada šis princips pāries arī uz vispārizglītojošām skolām. Būs interesanti.

Komentāri

“Norauts jumts Pamūšas skolai, Bauskas stadiona manēžai, privātmājām, “aiznestas” siltumnīcas, sagāzti koki, izdauzīti logi, pārbiedēti ļaudis – tāda ceturtdien, 11. jūlijā, pavērās aina Bauskas pilsētā un apkārtnē,” raksta “Bauskas Dzīve”.

Svarīgākais