Tualetes skolās un guļamtelpas bērnudārzos bieži vien ir visnedrošākās vietas, kur mēdz notikt dažādu veidu vardarbība un pazemošana, secināts nevalstiskās organizācijas "Centrs Dardedze" jaunās kampaņas "Lasi starp rindiņām" organizētājā diskusijā.
Bērna intīmo robežu pārkāpšana ir temats, kas nereti paliek nepamanīts. Pāridarītāji prasmīgi manipulē, upuri klusē, un sarunas vecākiem ar bērnu par robežu novilkšanu bieži vien apvij kauns un mulsums. Taču pieaugušie ir tie, kas ir atbildīgi par bērnu drošību. Nevalstiskās organizācijas "Centrs Dardedze" jaunās kampaņas "Lasi starp rindiņām" mērķis ir pasargāt bērnus no seksuālās izmantošanas, izglītojot vecākus un plašāku sabiedrību.
Kampaņā organizētās diskusijas pamatatziņa ir vienkārša - lai novērstu iespējamo seksuālo un arī cita veida vardarbību, nav vajadzīgi lieli materiāli resursi un ieguldījumi skolu infrastruktūrā. Dažkārt pietiktu vien ar to, ka pedagogi starpbrīžu laikā biežāk ielūkotos, kas notiek skolas tualetēs. Un šeit nav runa par pisuāros sabāztām ābolu serdēm, bet par to, ka tieši tualetes izglītības iestādēs bieži vien ir visnedrošākās vietas, kur mēdz notikt dažādu veidu vardarbība un pazemošana.
"Tualetēs kameras nedrīkst būt, bet tas, ka tualetes sadala pa vecumposmiem, ļoti palīdz. Skola ir tā vieta, kur jāstrādā preventīvi," šādu viedokli pauda Carnikavas pamatskolas direktors Raivis Pauls.
Pauls stāsta, ka viņa vadītajā skolā darbā tiek izmantoti “drossinternets.lv” materiāli, redzamās vietās izvietoti uzticības tālruņu numuri.
"Nedrīkstam zināt un neko nedarīt," sacīja Raivis Pauls, piebilstot, ka visu labi izveidoto ķēdīti var izjaukt viens cilvēks, kurš nerīkojas, izvēlas par to nedomāt, jo tā ir vieglāk. Viņaprāt, skola var izdarīt to, ko citi nevar, un viņam ir bijusi pozitīva pieredze ar Valsts policiju.
Jāpiebilst, ka Carnikavas pamatskola ir skola, kurā izskanējis skandāls par skolotāja dzimumnoziegumu pret nepilngadīgajiem, par ko sākts kriminālprocess, kas joprojām turpinās. Skolas direktors uzsver, ka viņš nevar sīkāk komentēt šo gadījumu, taču viņš piebilda, ka sākotnēji saņēmis signālus un video par darbinieka kopīgu alkohola lietošanu ar skolēniem. Tas licis pievērst lielāku uzmanību šim pedagogam. Diskusijā izskanēja arī viedoklis - lai gan, pieņemot darbā izglītības iestādēs, ikviens potenciālais darbinieks tiek pārbaudīts Sodu reģistrā, tas negarantē simtprocentīgu drošību.
Sporta treneris Gints Valdmanis savukārt uzskata, ka skolās šobrīd valda "pārāk vaļīgi noteikumi", kas neparedz, kādas būs sekas par skolēnu veiktajām darbībām. "Ja nofilmēsi, izplatīsi tālāk, tad tev par to būs tas un tas. Un visi par to parakstās. Tā tas varētu būt pirms nometnēm. Bet tagad nav seku, nav šī drauda par sekām," atzina treneris. G. Valdmanis aicināja atgriezties pie vārda "disciplīna".
Tikpat svarīgi ir nodrošināt drošu vidi arī pirmsskolas izglītības iestādēs, kur tādām salīdzinoši nedrošām vietām kā tualetes pievienojas arī guļamtelpas, kurās bērni guļ diendusu. Laima Zandarta pauda neizpratni, kāpēc preventīvajā programmā "Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs" patlaban visā Latvijā piedalās vien ap 50 bērnudārzu, lai gan Rīgā vien ir ap 180 pirmsskolas izglītības iestāžu.
Tāpat, viņasprāt, bērnudārzos ļoti svarīga ir pastāvīga pieaugušo klātesamība - "pēc iespējas vairāk acu" un bērnu uzvedības novērošana, datu vākšana un rīkošanās. Svarīga ir darba organizācija iestādē, lai bērni nekad nepaliktu vieni. Iestādē jābūt protokolam, kā rīkoties, ja iestādē tiek konstatēta vardarbība.
L. Zandarta uzskata, ka pirmais, par ko vajadzētu runāt ar bērniem bērnudārzā, ir, kas ir labie un kas nav labie pieskārieni. Tāpat vecākiem ir svarīgi veicināt uzticību, lai bērnam būtu uzticības persona, pie kuras var vērsties X stundā.
“Drossinternets.lv” vadītāja Maija Katkovska, stāstot par drošību internetā, aicināja ikvienu bērnu un jaunieti pārbaudīt savu interneta draugu vietnē Notestē draudzību (drossinternets.lv).
20 mēnešu laikā, kopš darbojas šis tests, savus interneta draugus notestējuši gandrīz 9000 bērnu un jauniešu vecumā līdz 17 gadiem. Pusotrs tūkstotis bērnu cietuši no pavedināšanas internetā, bet līdz Valsts policijai nonāk labi ja 100 gadījumu gadā, šādu statistiku atklāja M. Katkovska, piebilstot, ka pieaugušo rīcība, uzzinot par bērna pavedināšanu internetā, bieži vien esot neadekvāta - bērnam tiek atņemta viedierīce.
Viņa atgādināja, ka kailfoto izplatīšana ir krimināls pārkāpums, jo tiek izplatīta bērnu pornogrāfija. Par kailfoto izplatīšanu kriminālatbildība un administratīvā atbildība iestājas no 14 gadu vecuma. M. Katkovska pastāstīja, ka viņai ir zināmi vairāki četrpadsmitgadīgi jaunieši, kuri tagad atrodas Probācijas dienesta uzraudzībā, jo ir izplatījuši kailfoto. "Likumi šajā jomā mums ir stingri," piebilda M. Katkovska.
Turpretī L. Zandarta pauda viedokli, ka sodi par seksuālo vardarbību pret bērniem ir pārāk maigi. "Vai tiešām salauzta dzīve spēj stāvēt pretī dažiem gadiem cietumā?" viņa vaicāja.
Diemžēl ir tā - jo jaunāki ir bērni, jo vairāk viņi dara to, ko no viņiem pieprasa pieaugušais. Astoņu līdz desmit gadu vecumā tie ir 80% bērnu jeb astoņi no desmit, bet 13-15 gadu vecumā - 58%. M. Katkovska uzskata, ka bērniem ir jāmāca, ko pieaugušais drīkst, bet ko nedrīkst prasīt no viņiem internetā.
Diskusijā "Ko vecāks var darīt, lai mazinātu seksuālas izmantošanas riskus bērna dzīvē?" tika uzsvērts, ka drošas un atbalstošas attiecības starp vecākiem un bērniem ir viens no spēcīgākajiem aizsargājošajiem faktoriem, kas pasargā bērnu no jebkura veida vardarbības, tajā skaitā arī seksuālas izmantošanas.
Bet kā drošas attiecības izpaužas ikdienā? Ar mazu bērnu? Ar pusaudzi? Kas atšķir ģimenes, kurās bērns vecākiem stāsta par saviem pārdzīvojumiem, no ģimenēm, kurās bērns ar vecākiem negrib runāt? Un kādas ir pazīmes, kad vecākam jāsāk pamanīt dzeltenās vai sarkanās lampiņas?
Diskusijā piedalījās: režisors, aktieris un tētis Jānis Znotiņš; Bērnu un jauniešu uzticības tālruņa 116111 konsultante Gita Kalniņa; "Centrs Dardedze" psiholoģe Daina Dziļuma.
Pasaules dati rāda, ka no seksuālas vardarbības var ciest katrs devītais bērns un jaunietis vecumā līdz 18 gadiem. Valsts policijas dati liecina, ka 84% gadījumu pāridarītājs bērnam ir bijis pazīstams. Uzticības tālrunis 116111 pagājušajā gadā par seksuālu vardarbību no izglītības iestādēm saņēmis 18 zvanus (šā gada deviņos mēnešos četrus), bet no ģimenēm - 38 (šā gada deviņos mēnešos 21).
Kā pastāstīja tālruņa konsultante Gita Kalniņa, zvani ir ļoti dažādi. Zvana paši bērni, kas bieži vien pirmajā sarunā nav gatavi atklāt notikušo. Zvana arī vecāki, kas novērojuši izmaiņas bērna uzvedībā. Uzticības tālruņa darbinieki par notikušo ziņo policijai un iesaista atbildīgos dienestus.
"Bērns nevar būt vainīgs šādās situācijās. Mums parasti zvana bērni vecumā no desmit gadiem un uz augšu. Nereti tas nav noticis tikko, bet gadiem ir bijis kopā ar šo bērnu, un viņš tagad ir gatavs runāt par to. Varbūt jau ir runājis, bet neviens nereaģēja. Zvana arī vecāki, kuri ir šokēti," stāstīja G. Kalniņa.
Tas arī ir saprotami, jo, kā uzsvēra "Centrs Dardedze" psiholoģe Daina Dziļuma, vadošā un spilgtākā emocija, kas valda šādā gadījumā, ir kauns. "Nevienam nav viegli par to runāt un dzirdēt," piebilst psiholoģe. Viņasprāt, ļoti svarīgi ir, vai ģimenē runā par grūtībām, vai arī ir pieņemts, ka visam ir jābūt labi, skaisti un ideāli.
Jānis Znotiņš iestājas par to, ka bērniem un jauniešiem ir jāiedod sajūta, ka viņi ir līdzvērtīgi. "Pieaugušajiem jāveido bērniem tāda sabiedrība, kur viņu, jauniešu līdz 18 gadu vecumam, viedoklis ir svarīgs. Nevis tikai apgalvot, ka viņu galvenais uzdevums ir mācīties," viņš sacīja.
J. Znotiņam piekrita psiholoģe D. Dziļuma, uzsverot, ka tieši tā sajūta, ka tu esi svarīgs, ir tā, kas kādā brīdī neļauj darīt sev pāri.
Pēc D. Dziļumas teiktā, svarīga ir arī intonācija, kādā runājam ar bērnu, svarīga ir arī pozitīva attieksme pret bērnu - gan pavisam mazu, gan pret spurainu pusaudzi. Regulāras sarunas dod drošības sajūtu, kad vēlāk ir nepieciešams prasīt atbalstu.
G. Kalniņa uzskata, ka katram vecākam vajadzētu sev atgādināt - man ir svarīgi, kas notiek ar manu bērnu. Diemžēl nereti ir tā, ka vecāki neatrod laiku saviem bērniem, citas lietas viņiem ir svarīgākas un bērns paliek viens.
D. Dziļuma minēja vairākas pazīmes, kas vecākiem būtu jāpamana un kas varētu liecināt, ka bērns, iespējams, ir cietis no seksuālas vardarbības. Tā ir intensīvāka pieskaršanās intīmajām vietām sev vai citiem cilvēkiem, seksuālu darbību izspēlēšana rotaļās, publiska bikšu novilkšana (skolas vecumā).
Attiecībā uz pornogrāfisku materiālu skatīšanos D. Dziļuma iesaka vecākiem vērot, ko bērns skatās, runāt par to jau no mazotnes, arī par draudzībām un drošību internetā. Tāpat arī vecākiem ir svarīgi nepalikt vieniem un vērsties pēc palīdzības.
G. Kalniņa papildināja, ka, piedzīvojot seksuālu vardarbību, bērni distancējas, noslēdzas sevī, ir depresīvi. Tāpēc ir svarīgi izrādīt rūpes, kopā pārrunāt situāciju. Diemžēl ne visās ģimenēs ir saprotoši, atbalstoši vecāki, tādēļ svarīga loma ir skolotājiem. Tāpat jebkurā situācijā, kad bērns vai vecāks jūtas apjucis un nezina, ko darīt, var zvanīt uz uzticības tālruni.
"Centrs Dardedze" aicina bērnu vecākiem būt zinošākiem par to, kādi šobrīd ir reālie bērnu seksuālas izmantošanas riski un ko katrs no mums var darīt, lai bērnus pasargātu. Kā pasargāt bērnu no seksuālās izmantošanas, kā bērnam iemācīt teikt "nē" un aizstāvēt savas intīmās robežas, uzzini www.centrsdardedze.lv
Ja nepieciešams padoms tūlīt, zvani uz Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111.
