Rudenī ābolu bieži ir vairāk, nekā ģimene spēj apēst svaigus. Tad sākas ierastais jautājums – ko ar tiem darīt, lai ziemā arī varētu baudīt pašu dārza ražu? Vieni spiež ābolu sulu, citi liek augļus žāvētājā un gatavo kraukšķīgas ābolu šķēlītes. Abas metodes ļauj ābolus saglabāt ilgāk, taču tās būtiski atšķiras pēc tā, kādas uzturvērtības paliek gala produktā, skaidro “Very Well Health”.
Ja galvenais mērķis ir saglabāt pēc iespējas vairāk no paša ābola, kaltēti āboli ir laba izvēle. Ja svarīgāka ir ērtība un iespēja ziemā ātri pagatavot dzērienu vai izmantot ābolu sulu ēdienos, praktiskāka būs sula.
Kaltējot ābolus, no tiem galvenokārt tiek izvadīts ūdens. Augļos esošās vielas tādējādi kļūst koncentrētākas, turklāt, ja ābols tiek kaltēts ar mizu, tiek saglabāta arī daļa šķiedrvielu, ko sula parasti nesatur tādā pašā daudzumā. Tieši tāpēc kaltēts ābols ir ne tikai našķis, bet arī veids, kā saglabāt lielu daļu paša augļa struktūras.
Tomēr ir kāda būtiska nianse - kaltēšana nav pilnīgi “bez zaudējumiem”. Ilgstoša karsēšana un saskare ar gaisu var samazināt dažu vitamīnu, īpaši C vitamīna, daudzumu. Tāpēc nav īsti pareizi apgalvot, ka kaltēti āboli saglabā pilnīgi visus svaiga augļa vitamīnus. Eksperti iesaka ābolus pirms kaltēšanas apstrādāt ar askorbīnskābes šķīdumu, kas palīdz saglabāt krāsu un samazināt oksidēšanos.
Ābolu sulai ir cits pluss - to ir ļoti viegli izmantot. Ziemā glāze pašu gatavotas sulas ir īpaši garda, bet sulu var izmantot arī mērcēs, desertos vai pievienot karstiem ēdieniem.
Taču, gatavojot sulu, daļa no ābola tiek atdalīta - īpaši mīkstums un šķiedrvielas. Turklāt sula parasti tiek karsēta, lai to droši uzglabātu. Eksperti iesaka ābolu sulu ātri uzkarsēt līdz vārīšanās sākumam un pēc tam konservēt atbilstoši drošas konservēšanas prasībām.
Tas nozīmē, ka, izvēloties starp abiem variantiem, jautājums īsti nav par to, kurš ir “veselīgs” un kurš - “neveselīgs”. Abi šie veidi vienkārši saglabā ābolu atšķirīgi.
Kaltēti āboli saglabā vairāk no paša augļa, tostarp šķiedrvielas, taču kaltēšanas laikā daļa jutīgo vitamīnu samazinās. Savukārt sulā saglabājas ābola šķidrā daļa un tajā esošās ūdenī šķīstošās vielas, bet tiek zaudēta liela daļa šķiedrvielu, īpaši tad, ja sula tiek rūpīgi izfiltrēta.
Un ir vēl viena lieta, ko vērts ņemt vērā - kaltēti āboli ir daudz koncentrētāki. No tiem tiek izņemts ūdens, tādēļ vienā saujā kaltētu ābolu var apēst krietni vairāk augļu nekā tad, ja izvēlas vienu svaigu ābolu. Tāpēc arī šeit daudzums ir svarīgs.
Ja ābolus kaltē mājās, vislabāk izvēlēties nebojātus, stingrus augļus un sagriezt tos plānās, vienmērīgās šķēlēs - aptuveni 3 milimetru biezas. Kaltēšana dehidratatorā atkarībā no apstākļiem var ilgt aptuveni sešas līdz 12 stundas.
Lai šķēlītes nekļūtu brūnas, tās pirms kaltēšanas var īslaicīgi iemērkt askorbīnskābes vai citronskābes šķīdumā. Arī citronu sula var palīdzēt saglabāt augļu krāsu.
Savukārt, ja izvēle krīt par labu sulai, svarīgi ir izmantot kvalitatīvus, nebojātus ābolus un pēc sulas pagatavošanas ievērot drošas konservēšanas norādes. Pašmāju konservēšanā nevajadzētu paļauties tikai uz to, ka burka ir aizvākota - sulas drošai uzglabāšanai nepieciešama atbilstoša termiskā apstrāde.
Kaltēti āboli saglabā augļa šķiedrvielas un neprasa pievienot cukuru, savukārt ābolu sula ir lieliska izvēle tiem, kuri vēlas ērtu, ilgāk uzglabājamu produktu, ko ziemā var izmantot ne tikai dzeršanai.
Kā pagatavot ātru piedevu pankūkām no āboliem?
