«Šī ir pirmā reize, kad apjautu, kas ir romāns. Tas ir īsti vīrišķīgs darbs, jo smags. Apzināt materiālu, paturēt prātā un tīri fiziski izsēdēt. Sievietei mūždien kaut kādas saimniecības rūpes; sanāk baigais egoisms, ja ilgu laiku dzen visus no sevis prom. Draugiem jau bija zudušas cerības – čau, braukšu ciemos! Paga, paga, es pabeigšu romānu... Un tā – gadiem,» saka rakstniece Inga Ābele.
Nupat iznācis viņas jaunākais romāns Klūgu mūks.
Inga stāsta, ka romāna makets ir labots desmitiem reižu, bet vissaviļņojošākais ir brīdis, kad viņa paveikto izlasīs iesietu vākos. «Pēc tam es vairs nepārlasu. Man tas būs beidzies, citiem – sāksies. Svarīgākais jau ir pašam saprast, kas uzrakstīts. Nezinu, kāpēc tā, bet formai ir liela nozīme – saturs mainās līdzi. Kad jālabo kļūdas datorā, daudzas palaižu garām, teksts ir it kā aptumšots. Kad lasu izdruku uz papīra – pavisam cita lieta. Bet galīgo nobriedumu dabū, kad ielikts vākos. Tad «nāk gaismā pati lampa» – dzejnieka Marta Pujāta vārdiem runājot. Rakstīju šo romānu trīs gadus, ja nebūtu termiņi piespieduši, rakstītu visus sešus. Ir ārkārtīga bauda, kad tiec pāri pusei savā iecerē un gali sāk sieties ar galiem.»
Trešā acs
Inga neslēpj – šobrīd viņai klājas labi, ir piedzīvoti brīnišķīgi mirkļi. Viens no tiem – meitiņas piedzimšana. «Ar savu šābrīža pārliecību varu teikt, ka piedzīvot bērnus ir vislielākā laime. Kā cilvēks piesakās un atnāk, kā piedzimst un ir. Skatīties, kā viņš izaug. Tas ir neticami! Maza meitenīte ir tik burvīga un mīļa. Es visu gaidīšanas laiku nostaigāju ar domu – vai tiešām?... vai tiešām?... vai tiešām?! Un tiešām – tas ir brīnums, kas notiek ar tevi,» rakstniece dalās savā priekā. Viņa teic, ka vecākais dēls arī ir neizsakāmi priecīgs par māsiņas ienākšanu ģimenē, jo jau sen negribējis būt vienīgā atvase. Tagad brālis mazo no rokām neizlaiž, un, kā saka Inga, šobrīd «dzīvei pavisam cita krāsa».
Stāstot par savu rakstnieces mūžu, Inga to raksturo kā interesantu. Lai gan naudas ir tik, lai varētu izdzīvot, tai pretī nevar nostatīt daudzas tikšanās, piedzīvojumus, pārdzīvojumus, atskārtumus un ceļojumus. «Kaut vai istabā sēžot – fiziski nekas nenotiek, bet rakstot pazūd šī pasaule – kas zina, varbūt tieši atklājas? – un sākas aizraujošs ceļojums. Pēc tam, kad darbs tapis, tas ņem pašu autoru aiz rokas un ved pasaulē. Sadraudzē ar cilvēkiem, kurus savu mūžu nesatiktu. Vai aicina ciemos uz zemēm, kur es nekad neaizceļotu. Darbs ir vēl viena, papildu roka, trešā acs pierē.»
Runājot par labsajūtas avotiem, Inga teic, ka nevar īsti atbildēt, kas viņai nepieciešams, lai justos labi, jo dzīvē viss ir svarīgs. «Pateiksi, ka sirds ir svarīga, bet, ko darīsi, ja zaudēsi ceļgalu, piemēram? Katru rītu ir jāsaņemas priekam – dažkārt tīri apzināti jāielaiž sevī gaisma un kustība, jāsavanda stāvoši ūdeņi. Pateicos Dievam, ka nekas pār mēru nesāp, nekas pār mēru nenogurdina. Ka apkārtējiem cilvēkiem viss ir labi. Sirds sāp par nelaimēm, piemēram, par Maxima traģēdiju.»
Lielais mīlestības aplis
Pirms vairākiem gadiem latviešu rakstniece nebaidījās teikt, ka mīl Latviju, par spīti tam, ka šķiet – zemi nevar mīlēt. Šodien viņa saka: «Es to mīlestības apli esmu vēl paplašinājusi – tagad tā ir visa Baltija, kas man liekas tuva un mīļa. Kā mēs varam atdalīt Latviju no Igaunijas, Lietuvas, no jūras? Senču kapi – pirmkārt. No viņu augumiem vārda tiešā nozīmē radusies šī zeme. Otrkārt, tas, ka es daudz kur esmu personiski pabijusi, izzinājusi tās vietas, izstaigājusi. Ķermenis atceras smaržas, sajūtas. Dzimu Rīgā, augu Augšzemē, jaunībā dzīvoju Kurzemē. Vēlāk – Sēlija. Tagad – Vidzeme. Tad romāns par Latgali, mammas dzimteni. Atklājumi nebeidzas – nesen braucām pie krustmātes uz Balviem pa ārkārtīgi skaistu, nesen uzbūvētu ceļu no Rīgas uz Ērgļiem. Tad caur Mārcienu – brīnumainais Krustkalnu rezervāts! – uz Ļaudonu, un tad uz augšu gar Aivieksti uz Lubānu. Neticami skaists ceļš. Skumdina tas, ka uz saimniecībām skati tādi kā pēc Otrā pasaules kara – ar dēļiem aizklapētas mājas, aizlaisti lauki. Es jau saprotu cilvēkus – televizorā reklāmās zāle ir zaļāka, dzīve šķiet skaistāka. Mājās arvien tas ikdienas apnicīgais, brīžam ļoti grūtais darbs. Bet kad darbs bijis viegls? Sprīdītis arī dzinās laimīgo zemi meklēt. Kamēr saprata, ka dzimtene ir laimīgā zeme, pagāja laiks.»
Dievs bez starpniekiem
Jaunākās grāmatas sižetiskā līnija ir cieši saistīta ar teoloģiju, un Inga teic – viņa tic Dievam, ir kristīgā katoliete, kas precoties pārgāja luterāņos. «Tagad vairāk cenšos sajust Dievu bez starpniekiem – dabā, darbā, savā sirdī. Reliģijas uztveru kā Radītāja dāvātu skaistumu. Valodas, tautas, reliģijas – nedomāju, ka tam ir kāda praktiska nozīme. Praktiski ērtāk būtu novienādot to visu kā naudu – viens eiro pa visu pasauli! Bet formai piemīt skaistums. Smaidam šajā dzīvē ir sava forma, tāpat pielūgsmei katrā tautā ir citāda forma. Cilvēka prāts tikai visu sagandējis, cenšoties reliģijas izmantot varaskāros nolūkos. Es cieši ticu baznīcām kā spēcīgām enerģijas vietām, ko ticīgie uzlādējuši ar savām lūgšanām, nekavējos tajās pielūgt Dievu un nokrist uz ceļiem,» viņa saka un pastāsta, ka pirms gada pirmo reizi devās uz Aglonu. «Nebija pūļa izjūtas – cilvēku tūkstoši nāca ar klusumu, ar lūgšanu. Nekādu izlēcienu, kas parasti valda pūlī, kur katrs vēlas izcelties ar savu es. Garīgs miers. Tas man ārkārtīgi patika. Suiti svinēja pusnakts misi. Pat tirgus aiz baznīcas sētas iekļāvās pasākumā, jo sastaptie tirgotāji atzinās, ka brauc uz turieni tās īpašās izjūtas dēļ. Dažs – jau divdesmito gadu. Jaunais romāns man pašai bija iedziļināšanās Latgales savdabīgajā katolicismā, kur grēksūdze, grēks spēlē lielu lomu. Mūsdienās pazūd grēka jēdziens kā tāds. Taču atrasties blakus cilvēkam, kas nogalina pat neaizdomājoties, ir visai derdzīgi. Par to arī romāns.
