Tagad, kad ir iespēja ceļot uz tuvām un tālām zemēm, nereti aizmirstam par vietām, kas ir tepat Latvijā. Tās ir pilis un muižas. Tās ir vietas, kur pagātne ieskatās acīs nākotnei.
Šeit pulsē stāsti, dzīvība un kaut kas mazliet netverams. Tas viss ir jāredz, lai piedzīvotu, sajustu, izgaršotu un novērtētu to, kas ir dažu desmitu kilometru rādiusā.
Solvita Muižniece ir Bīriņu pils valdes locekle un viena no īpašniecēm, atklājot, ka pils saimnieki ir latviešu ģimene, kura, kopā ar pils ansambļa darbiniekiem, kā entuziasti rūpējas par viesu labsajūtu un brīnišķīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu nākamām paaudzēm. “Jauno pils ēku uzcēla 1860. gadā un uz plāksnes virs ieejas durvīm uzrakstīja vārdus: “Atstāju mantojumā Tēvzemes mīlestību.” Tas tikai apliecina, ka pils misija ir palikusi nemainīga vēl šobaltdien.
Muižas stāsts ir ļoti būtisks un svarīgs posms mūsu zemes vēsturē. No 18.gadsimta sākās muižu saimniecību uzplaukums un attīstība tādā gultnē, kā mēs tās redzam saglabāto vēsturisko muižu centru stāstos.
Tie ir stāsti par baltvāciešu likteņiem, par latviešu pašapziņas veidošanos, par Latvijas neatkarības iegūšanu.
Lai kas arī valdīja šajā teritorijā, bet baltvācu muižnieki un latviešu zemnieki, viņu savstarpējās attiecības bija nemainīgas cauri vairākiem gadsimtiem. Un tieši šeit, muižu centros, notika visa tā laika dzīve un radās gan brīnišķīgi, gan ne tik brīnišķīgi stāsti.
Tāpat kā Ēģiptē jāredz piramīdas un jādzird stāsti par faraoniem, tāpat Latvijā jāredz saglabātie muižas centri un stāsti par Latvijas vēsturi.
Latvieši Bīriņu pili bieži vien brauc arī, lai apskatītu seriāla “Ugunsgrēks” filmēšanas vietu. Te ir iespēja nofotogrāfēties kopā ar Zentiņu, Mildiņu vai Gunāru un var mēģināt atpazīt vietas no seriāla.
Vēsturiski visi ilglaicīgākie pils saimnieki ir saimniekojuši Bīriņu muižā ar cieņu un sapratni pret vietējo zemi un cilvēkiem. Tas attiecās gan uz sparīgu rīcību, veicinot dzimtbūšanas atcelšanu, gan uz skolu un baznīcu celtniecību.
Šī ir viena no retajām Latvijas muižām, kur latviešu zemnieki savam muižkungam uzcēluši pieminekli pateicībā par viņa saimniekošanu.
Daļēji tas saglabājies līdz mūsdienām. Šī sapratne pret vietējo zemi un cilvēkiem Bīriņu muižai atstājusi daudz pozitīvā. Pateicoties tam, te cilvēki var braukt pozitīvi uzlādēties un atpūsties.
Kā punktiņš uz “i” ir pils tornī uzceltā stārķa ligzda, kur katru gadu rosās stārķu pāris, nesot gan mums, gan viesiem savu svētību.
Baltvācu muižnieki izcēla šīs vietas skaistumu, radot arhitektoniski greznas būves, īpaši jau pili ar ezera terasēm un lapeni. Pat ūdenstornis vairāk izskatās pēc princeses apartamentiem, nevis pēc tehniskas būves.
Agrāk Bīriņu muiža dokumentos atrodama ar nosaukumu Kolcene. Kolcenei piederēja plašas teritorijas līdz pat jūrai. Pie jūras muižnieku laikos tika dibināta un attīstīta bagātīga peldu un atpūtas vieta Neibāde, kas šodien pazīstama kā Saulkrasti. Plats taisns ceļš, ko izmantojam vēl šodien tika speciāli izbūvēts no Bīriņu pils uz Saulkrastiem.
Neibādes vārdā Bīriņu muižas saimnieki nosauca arī savu pirmo kuģi, par ko paši atceramies dziedājuši līdzi.
Viens no pils saimniekiem tālajā 19.gadsimtā grāfs Ludvigs Augusts fon Melīns vēl šodien pieminams, kā atpazīstams tā laika kartogrāfs ar savām izstrādātajām Igaunijas un Vidzemes kartēm. Bīriņu pilī pēc grāfa Melīna turpināja saimniekot znots Aleksis fon Pistolkorss, apprecot Melīna meitu.
Znota senču uzvārds un tituls bijis Zviedrijas karaļa piešķirts, jo atentātā pret karali viens no senčiem izglābis karaļa dzīvību, ar savu pistoli izsitot tēmētāja pistoli no rokām. Piešķirtā uzvārda - Pistolkorss - zviedriski nozīmē krustotas pistoles. Arī Pistolkorsu dzimtas ģerboni rotā divas krustotas pistoles.
Agrāk pils ēku ieskāvuši trīs parki, uz kuriem vedušas 0,4 līdz vienu kilometru garas alejas. Šodien saglabājušies divi no parkiem - Priežkalna parks un Emīlijas parks jeb Mežaparks. Kopā apmēram 5 hektāru platībā.
Priežkalna parkā saglabājušās tikai dzimtas kapenes, bet pārējie skaistie pieminekļi saspridzināti, meklējot zem tiem it kā paslēpto naudu. Par laimi visi šā 18.gadsimta Priežkalna parka plāni un pieminekļu attēli ir saglabājušies arhīvos. Pretēji ir ar jaunāko 19.gadsimta Emīlijas parku, kuru izveidoja reizē ar jaunās pils celtniecību.
Arhīvos nav atrodami nekādi plāni no šā parka, vien pāris attēli, toties saglabājies pats parks ar pastaigu taku un dīķu sistēmu, jo pēc I Pasaules kara par šo parku rūpējās vietējā mežniecība un tas tika izmantots Bīriņu sanatorijas atpūtnieku pastaigām.
Tāpat arī pēc II Pasaules kara, kad pilī atkal darbojās sanatorija, Emīlijas parka takas tika izmantotas atpūtnieku pastaigām. Pateicoties parka funkcijas nepārtrauktībai, tas saglabājies līdz mūsdienām dabā, bet ne papīros.
Bīriņu muižas ansambļa skaistums un pievilcība slēpjas dabas iekļāvīgā apkārtnē, kas mijas ar mūsdienu ērtībām. Katram gadalaikam šeit ir sava burvība, ko piedzīvot pils greznajās naktsmītnēs, svinību telpās, pils terasēs, izgaršot restorāna un kafejnīcas ēdienkartē. Iespēja nogaršot mūsu restorānā pasniegto brieža cepeti vai brokastīs pasniegtās gardās biezpiena pankūkas. Iespēja sajust parka takas un skaisto kopainavu. Šīs vietas pamatīgumu izceļ dižkoku varenība, staltums un skaistums.
Dabas skaistumu katram iespējams piedzīvot zirga mugurā, droškā vai kamanās vai vizinoties laivā ezerā, sagaidot saullēktu vai vienkārši priecējot acis ar pils atspulgu Bīriņu ezerā.
Muižas stāsts par tā laika notikumiem baudāms arī atjaunotajā Ūdenstornī, Ūdensdzirnavās un citviet, radot bagātīgu iespaidu kompozīciju. Klusuma un miera baudītājiem atpūta pilī patiks nedēļas vidū, bet sabiedrisku rosību, iespējams, piedzīvot nedēļas nogalēs, kā arī Bīriņu pils pasākumu un svētku dienās.
Bīriņu muižas ansamblis ir viens no retajiem Latvijā, kurš saglabāts tik lielā platībā ar tik daudzām saimniecības ēkām, parkiem, darbojošos stalli, paralēli piedāvājot mūsdienu ērtību kompleksu, kā, piemēram, kafejnīca, restorāns, viesnīca un SPA.
Te var baudīt īpašo atmosfēru ne tikai kā ekskursants, izskrienot cauri, bet pavadot visu dienu un pat vairākas dienas. Turklāt atrodamies pusstundas brauciena attālumā no Rīgas robežas, Saulkrastu jūrmalas un gleznainās Siguldas.
Pie mums svin ar dažādus pasākumus un kāzas. Mūsu ezermalas lapene, uz kuru no pils ved vairāki kāpņu posmi regulārajā terasveida parkā, esam dzirdējuši neskaitāmus “jā”. Tā kā jauno pils ēku un Emīlijas parku Augusts fon Pistolkorss cēla par godu savai topošajai sievai Emīlijai, tad arī mūsdienās te jūtama mīlestības un romantikas gaisotne. Ir arī tradicionālās Vasarsvētku svinības, ko rīkojam katru gadu jau kopš mūsu saimniekošanas sākuma. Svētkus vienmēr sākam ar svētbrīdi, bet noslēdzam ar skaistu zaļumballi, kā sendienās.
Manuprāt, veselīga konkurence veicina attīstību, bet Latvijas muižas un pilis arī savā starpā sadarbojas. Ilgus gadus esam apvienojušies Latvijas pilu un muižu asociācijā, lai kopā rūpētos, mācītos par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un attīstību.
Turklāt paldies tiem, kas novērtē! Kā vienmēr saku mūsu viesiem: “Atbraucot ciemos vai izmantojot kādu Bīriņu Pils pakalpojumu, jūs kļūstiet par šīs pērles sponsoriem, vienlaikus baudot pils piedāvātās atpūtas iespējas!”
Esam saskārušies ar jaukiem un sirsnīgiem mirkļiem. Un vēl jaukāk, kad atkal redzam mūsu viesus atgriežamies. Reizēm vajadzīgs pavisam nedaudz, piemēram, šajās Lieldienās kāda jauka ģimene, kas pie mums atpūtās ar bērniem, aizbraucot istabiņā atstāja vēstulīti ar smaidiņu: “Paldies par fantastiskajām brīvdienām,” klāt pievienojot dažādus Lieldienu saldumus.
Ļoti sirdi sildoši ir arī dāvinājumi pilij no vietējiem cilvēkiem: tējas krūzītes, klavieres ar dažādiem stāstiem, vēsturiski priekšmeti un fotogrāfijas, gan vēsturiskās, gan mūsdienu.
Brīnišķīga piemiņa ir arī seriāla “Ugunsgrēks” režisores dāvinātās vāzes, kas filmēšanas laikā tika izmantotas pilī.
Lepojos ar mūsu komandu. Tie ir brīnišķīgi, savstarpēji cits citu papildinoši, pašaizliedzīgi, savu darbu un viesus mīloši cilvēki. Tiešām lepojos! Paldies viņiem!
