recenzija

Lai gan šis jau 3. martā izdotais kanādiešu izpildītāja Rufusa Vainraita albums nekādas novitātes nepiedāvā – tā ir viņa labāko dziesmu izlase, var droši prognozēt, ka tas tuvākajā laikā mūzikas veikalā „Randoms” būs ārkārtīgi pieprasīts.

71 gadus vecā „bītla” Pola Makartnija vārds komentārus neprasa – atliek vien noņemt cepuri viņa priekšā un pabrīnīties, ka vīrs, kurš varētu rāmi sust palmu pavēnī kaut kur siltajās zemēs un tērēt sapelnītos miljonus, joprojām vēlas aktīvi darboties un rakstīt jaunas dziesmas. Makartnija diskogrāfijā var apmaldīties kā Sedas purvos, bet, šķiet, ka „New” ir jau kāds 24. albums viņa solokarjerā, „Wings”, „The Beatles” un dažādu citu projektu garadarbu uzskaitē pat neiedziļinoties.

Amerikāņu proletariāta elks, 20 (!) prestižo „Grammy” balvu ieguvējs, 64 gadus vecais dziesminieks Brūss Springstīns laidis klajā savu pēc skaita jau 18. studijas albumu, kas šoreiz ir īpašs ar to, ka tapis sadarbībā ar pazīstamo roka ģitāristu Tomu Morello („Rage Against The Machine”, „Audioslave”) – abi kādā koncertā saspēlējušies vienā dziesmā un izprātojuši, ka derētu kopā pasākt kaut ko lielāku.

Raiņa luga Spēlēju, dancoju pieder pie latviešu dramaturģijas spilgtākajiem darbiem, arhetipiskais sižets piedzīvojis vairākas interpretācijas, tās savukārt veido latviešu teātra mākslas zelta fondu un tīri antropoloģiski sniegušas būtisku ieguldījumu latviešu kolektīvās pašapziņas periodiskā reanimēšanā un dažādu laikmetu skarbas realitātes mākoņu kliedēšanā.

Skatoties uz šo trauslo, nedaudz nevīžīgo sievieti, ne uz minūti nepamet sajūta, ka pa atslēgas caurumu lūkojos svešā guļamistabā. Tik skaudri, tik patiesi, tik īsti, ka, šķiet, dažubrīd pat sajūtu ieskābuša auls dvingu, kas mijas ar netīru palagu smaku. Paliek nelabi......un reizē — labi no tā, ka nelabi. Tātad šī filma ir „pa īstam”. Tieši tik dramatiski un reizē komiski kā kaimiņu virtuvē.

Iespējams, The Beatles dziesmai Melnais strazds (Blackbird) ar skotu izcelsmes dramaturga Deivida Harovera lugu Melnais strazds nav nekādas saistības. Viņš lugā, ko Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis Ģirts Ēcis, strazdu - ne melno, ne mājas, ne pelēko -, pat nepiemin. Tajā vispār nav putnu. Bet dziesma par melno strazdu, tā lauztajiem spārniem, visu mūžu gaidīto brīdi atkal lidot un kļūt brīvam, lieliski sasaucas ar izrādi.