Recenzija

Šķiet, viens no gaidītākajiem gada albumiem – amerikāņu indīroka meistars, multimākslinieks Beks uz sava divpadsmitā studijas ieraksta klajā nākšanu saviem faniem lika gaidīt ilgus sešus gadus, kuru laikā bija sev atradis citas interesantas nodarbošanās, piemēram, ļoti veiksmīgu darbību producenta lomā.

Šie brālīši, igaunīši, savu jaunāko albumu janvāra vidū bija sadomājuši prezentēt akurāt pie mums – klubā „Melnā piektdiena”.

Lai gan iznācis jau pirms mēneša, līdz Rīgai šis albums būtībā atčāpojis tikai tagad – lūk, mūsu priekšā Preiļu rokgrupas „Green Novice” debijas albums!

Izrādās, ka šāda rokgrupa pastāv jau ceturtdaļgadsimtu (tā vismaz uz CD vāciņa apgalvo izdevēji), tomēr dīvainā kārtā kaut kā galīgi nav iegūlusi atmiņu apcirkņos. Parakņājoties internetā, nācās konstatēt, ka «Slough Feg» tiešām izveidota jau 90. gadu sākumā, līdz 2005. gadam darbojusies kā «The Lord Weird Slough Feg», savukārt pēc tam uzsākusi jaunu ciklu ar pavisam citiem mūziķiem sastāvā – no pašiem pirmsākumiem grupā ir tikai pats tās līderis, vokālists un ģitārists Maiks Skalci.

Igauņu folkmetāla apvienības „Metsatoll” (nosaukums esot sens igauņu valodas eifēmisms, kas tulkojumā nozīmē „vilks”) diskogrāfijā rindojas teju divi desmiti izdevumu, taču studijas albumu kategorijā apskatāmais CD ir septītais. „Metsatoll” bieži tiek dēvēti par „igauņu „Skyforger”” – arī šie pēc skata nopietnie ziemeļnieki dzied tikai savā dzimtajā valodā, arī viņi savās kompozīcijās apjūsmo senās savas tautas neatkarības cīņas, kas aizvadītas vēl 13. – 14. gadsimtā.

Pašā marta sākumā nīderlandiešu simfoniskā un gotiskā metāla leģendas Within Temptation uzstājās Viļņā – nogulējām... Kuriem ir tāda iespēja, var ieteikt apmeklēt citus viņu koncertus, jo ar savu pēdējo, pēc skaita jau sesto, studijas albumu WT ir krietni pielikuši spēkā.

Sietlas rokmūzikas viļņa aizsācēji Pearl Jam fanus ilgi mocīja, līdz tie sagaidīja viņu desmito studijas albumu – iepriekšējais disks Backspacer tika izdots 2009. gadā.

Katru reizi ieraugot mūzikas ierakstu veikalu plauktos kādu jaunu britu „heavy & rock’n’roll” meistaru „Motorhead” studijas albumu, neticībā gribas pavaicāt – viņi tiešām joprojām spēlē?! Spēlē gan, arī albumus raksta, taču Rietumu mūzikas presē pēdējā laikā aizvien biežāk parādās aizdomas, ka „Aftershock” varētu būt pēdējais šīs leģendārās komandas vēsturē. Un ne jau tāpēc, ka 67 gadus vecās „dzelzsrīkles” Aiena Kilmistera jeb Lemija kopš 1975. gada stūrētajai brigādei būtu aptrūcies pulvera – īstas bohēmas un patiesa rokenrola karalim Lemijam diemžēl ir aptrūcies veselības.

Pašlaik visas pasaules uzmanības epicentrā ir Ukraina – protams, saistībā ar tur notiekošajiem militārajiem incidentiem, taču pie viena rodas lielāka interese par visu, kas saistās ar šo valsti. Arī par mūziku. Latvju klausītāji ar to drīzumā varēs iepazīties klātienē: 29. martā koncertzālē „Palladium” uzstāsies ukraiņu roka leģendas „Okean Elzy” (starp citu, koncerts esot jau teju pilnībā izpārdots!), kas pagājušajā gadā uzsāka ceļojumu stadionu tūrē pa Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas pilsētām, lai piedāvātu savu jaunāko koncertprogrammu „Zemļa”.

Kanādiešu alternatīvā roka brigāde „Nickelback” pēdējā laikā savus studijas albumus laiž klajā ar trīs gadu intervālu, un grupas līderis Čads Krēgers intervijās solījis, ka šī tradīcija tiks turpināta – tā kā iepriekšējais studijas ripulis „Here And Now” tika izdots 2011. gada novembrī, tad uz rudens pusi fani varētu sagaidīt kanādiešu pēc skaita jau astoto studijas albumu. Bet līdz tam Krēgers interesi par savu grupu uzsildījis ar labāko dziesmu apkopojumu.

Lai gan šis jau 3. martā izdotais kanādiešu izpildītāja Rufusa Vainraita albums nekādas novitātes nepiedāvā – tā ir viņa labāko dziesmu izlase, var droši prognozēt, ka tas tuvākajā laikā mūzikas veikalā „Randoms” būs ārkārtīgi pieprasīts.

71 gadus vecā „bītla” Pola Makartnija vārds komentārus neprasa – atliek vien noņemt cepuri viņa priekšā un pabrīnīties, ka vīrs, kurš varētu rāmi sust palmu pavēnī kaut kur siltajās zemēs un tērēt sapelnītos miljonus, joprojām vēlas aktīvi darboties un rakstīt jaunas dziesmas. Makartnija diskogrāfijā var apmaldīties kā Sedas purvos, bet, šķiet, ka „New” ir jau kāds 24. albums viņa solokarjerā, „Wings”, „The Beatles” un dažādu citu projektu garadarbu uzskaitē pat neiedziļinoties.

Amerikāņu proletariāta elks, 20 (!) prestižo „Grammy” balvu ieguvējs, 64 gadus vecais dziesminieks Brūss Springstīns laidis klajā savu pēc skaita jau 18. studijas albumu, kas šoreiz ir īpašs ar to, ka tapis sadarbībā ar pazīstamo roka ģitāristu Tomu Morello („Rage Against The Machine”, „Audioslave”) – abi kādā koncertā saspēlējušies vienā dziesmā un izprātojuši, ka derētu kopā pasākt kaut ko lielāku.

Raiņa luga Spēlēju, dancoju pieder pie latviešu dramaturģijas spilgtākajiem darbiem, arhetipiskais sižets piedzīvojis vairākas interpretācijas, tās savukārt veido latviešu teātra mākslas zelta fondu un tīri antropoloģiski sniegušas būtisku ieguldījumu latviešu kolektīvās pašapziņas periodiskā reanimēšanā un dažādu laikmetu skarbas realitātes mākoņu kliedēšanā.

Skatoties uz šo trauslo, nedaudz nevīžīgo sievieti, ne uz minūti nepamet sajūta, ka pa atslēgas caurumu lūkojos svešā guļamistabā. Tik skaudri, tik patiesi, tik īsti, ka, šķiet, dažubrīd pat sajūtu ieskābuša auls dvingu, kas mijas ar netīru palagu smaku. Paliek nelabi......un reizē — labi no tā, ka nelabi. Tātad šī filma ir „pa īstam”. Tieši tik dramatiski un reizē komiski kā kaimiņu virtuvē.

Iespējams, The Beatles dziesmai Melnais strazds (Blackbird) ar skotu izcelsmes dramaturga Deivida Harovera lugu Melnais strazds nav nekādas saistības. Viņš lugā, ko Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis Ģirts Ēcis, strazdu - ne melno, ne mājas, ne pelēko -, pat nepiemin. Tajā vispār nav putnu. Bet dziesma par melno strazdu, tā lauztajiem spārniem, visu mūžu gaidīto brīdi atkal lidot un kļūt brīvam, lieliski sasaucas ar izrādi.