RECENZIJA: „Eurovision Song Contest Copenhagen”

Šonedēļ izklaides industrijas pārstāvju visā Eiropā uzmanības epicentrā nenoliedzami būs tradicionālais Eirovīzijas dziesmu konkurss: daudzās valstīs to dievina, daudzās par to atklāti zvaigā, daudzi cilvēki to skatās, daudzi – neskatās, taču viedoklis pēc tam vienalga ir visiem.

Pirmais Eirovīzijas pusfināls (tajā piedalīsies arī mūsu „Aarzemnieki”) jau otrdien, 6. maijā, otrais pusfināls – 8. maijā, bet fināls – 10. maijā. Līdz tam konkursantus var novērtēt dažādās interneta mājas lapās, skatīties TV un klausīties radiostacijās, taču var arī visus vienkopus noklausīties šajā dubultdiskā, kurā apkopotas visas 37 konkursantu dziesmas plus šā gada Eirovīzijas oficiālā himna iepriekšējā gada uzvarētājas Emelijas de Forestas izpildījumā. No vienas puses šī kompilācija ir diezgan bezjēdzīga, jo no konkursa viedokļa tāpat neko neļauj novērtēt – dziesmas te sarindotas valstu alfabēta secībā, bet izlozes kārtība ir ļoti svarīga (ja trāpās pirmie uzstāšanās kārtas numuri, bet beigās iegadās spēcīgākās dziesmas, tad – sveiki, Gauja...), tāpat vismaz 50% panākumu veido šovs un tā elementi, kas CD, protams, nekādi nav izvērtējami. No otras puses – šajā albumā nekas nenovērš uzmanību no pašas dziesmas, līdz ar to daudz precīzāk var mēģināt atrast kādu potenciālo hitu. Kas tad mums te ir? Ļoti daudz balāžu (tas nav nekas jauns), maz dziesmu dzimtajās valodās (šķiet, kādas piecarpus), nekādas rokmūzikas (nav arī vērts, ar roku Eirovīzijā var uzvarēt vienreiz 50 gados, un to jau izdarīja „Lordi”) un drausmīgi daudz salkanības (arī nekas jauns). No pirmā CD izceļams ir Armēnijas pārstāvis Arams MP3 (ļoti spēcīgs gabals, potenciāls uzvarētājs), ungārs Andress Kellejs-Saunderss (dziesma labi iegulst atmiņā), izraēliete Meja Faingolda (pops ar pipariem, balss kā Šērai), Britu salu pārstāve Mollija (laba aranžija, interesanta dziesma, spēcīga balss, maķenīt atgādina Šēru), varbūt arī vāciete Elaiza (tembrs kā Lēnai, kaut kas tajā visā ir), somu poproka grupa „Softengine” (uzreiz nāk prātā „The Rasmus”, „Sunrise Avenue”, „Reckless” un viņiem līdzīgie) un franču „Twin Twin” (disko stilā, dzimtajā valodā – šo gabalu nesajaukt ne ar vienu citu). Otrajā CD vērā ņemamu dziesmu ir vēl mazāk: izceļas ukrainiete Marija Jaremčuka (viņas „tik-tok”-dziesmiņa iesēžas prātā uzreiz un uz ilgu laiku), arī itāliete Emma (ļoti enerģisks dziedājums), savukārt zviedriete Sanna Nīlsena un norvēģis Karls Espens, kuri droši vien sadalīs to Eirovīzijas cienītāju balsis, kuri dievina lēnās un smeldzīgās balādes. Ā, vēl „Pollaponk” - ērmi no Islandes, kuri ar savu koledžpoppanku varētu piesaistīt Eirovīzijas nīdēju balsis. Kā uz šī fona izklausās mūsējie? Jāatzīst, ka ļoti žēlīgi: ierakstā dziesmai absolūti nav spēka un enerģijas, tik slābani, ka bail. Mjā, „Sāpju kabinets” ar savu „Cep, cep cūku” te izklausītos ievērojami labāk... Protams, skatuviskais priekšnesums un netveramā harizmas stīga visu var labot. Beigu galā – tikšanai finālā nemaz tik daudz nevajag, vien apsteigt sešus konkurentus.

PAR. Pats labākais, kas piemīt Eirovīzijai, ir tās formāts: dziesmas ilgst tikai trīs minūtes, tāpēc jebkuras muzikālās mocības visai ātri beidzas.

PRET. Brīžiem nav skaidrs, ar ko dažās valstīs nodarbojas balsotāji nacionālās atlases finālos – vai tiešām pārējās dziesmas ir bijušas vēl vājākas, ja uz Kopenhāgenu tiek sūtīts kaut kas tāds?! Nu jā, tas diemžēl attiecas arī uz Latviju...