RECENZIJA: Pīters Geibriels – godājams vīrs, patīkams koncerts!

Uzreiz jāatzīstas, ka šo rindu autors uz sestdien „Arēnā Rīga”notikušo Pītera Geibriela koncertu devās bez milzu patosa vai vēlmes ieraudzīt tur kaut ko supersensacionālu: jā, protams, Geibriels ir izcils mūziķis, viņa daiļrade ir apbrīnas vērta, un 1986. gadā izdotais albums „So” (lielākoties uz tā bāzēta šī koncertprogramma) subjektīvi šķiet pat labākais no viņa diskiem, vēl padomju laikos Alda Ermanbrika vadītajā TV raidījumā „Varavīksne”skatītais dziesmas „Sledgehammer” videoklips joprojām ir acu priekšā kā dzīvs, tomēr...

Katram savs, Geibriela mūzika ir visai specifiska (viņa fani, protams, domā citādāk), tomēr par to, ka šo leģendu pilnīgi obligāti nepieciešams redzēt un dzirdēt, arī šaubu nebija. Taču beigu galā tika gūtas ļoti pozitīvas emocijas, kas apliecināja sen iepazīto patiesību, ka A klases mākslinieku koncerti nekad neliks vilties. It īpaši tad, ja no tiem neko lielu negaida.

Pirms koncerta bija pagrūti iedomāties, kas nāks uz elitāro Pītera Geibriela koncertu, un cik šādu atnācēju būs. Izrādījās, ka ļoti daudz (arī no Igaunijas). Tā kā šis bija sēdkoncerts, tad kopējo publikas skaitu pagrūti noteikt (varētu būt ap 6000 - 7000), taču rēgojās tikai atsevišķas brīvas vietas zālē, kā arī arēnas augšējā stāvā. Interesants bija publikas sastāvs: vecuma kategorijā dominēja 40+, turklāt klausītāji bija tādi, kuri citos koncertos nav manīti vai redzēti ārkārtīgi reti. Arēnā šāda auditorija pēdējoreiz redzēta... hmm... Pat grūti pateikt, kad un vai vispār. Pats labākais, ka šeit nebija gadījuma cilvēku, visi daudzmaz zināja, uz ko atnākuši.

Iesākumā ar daždesmit minūšu uzstāšanos publikas priekšā stājās divas meitenes – Dženija Abrahamsone un Linne Olsona. Čells, ksilofons, skaistas balsis un jaukas melodijas, taču kaut ko tādu varētu pacensties atrast arī festivālā „Laba daba” mūsu pašu mūziķu izpildījumā. It kā nekas īpašs, ja ne viens fakts – abas meitenes nebija vienkārši meitenes, bet Geibriela fona vokālistes. Pārējais viņa sastāvs bija krietni nopietnāks, proti, virkne vīru, ar kuriem bijušais „Genesis” vokālists bija sadarbojies jau minētā „So” tapšanas laikā, piemēram, ļoti daudz un dažādos projektos redzētais ģitārists Tonijs Levins. Kad uz skatuves kāpa pats Pīters Geibriels, pirmais iespaids bija diezgan šokējošs – vienkāršs, kustīgs un omulīgs pensijas vecuma vīrs labā formā, parasti ģērbies un bez liekām ambīcijām. Jā, bet kas tad no viņa tika gaidīts? Dziesmas! Geibriels pārsteidza jau pašā sākumā: ierastās pieklājības frāzes „labdien, Latvija!” te dzirdētas līdz apnikumam un nekādas emocijas sen neizraisa, taču leģendārais mūziķis bija pacenties, lai Rīgas publika tiešām justos kā mājās. No lapiņas nolasījis (ja precīzāk – centies nolasīt) tekstu latviski viņš pajokoja, ka bez subtitriem neiztikt un uz lielā ekrāna parādījās viņa teiktā skaidrojums latviešu valodā. Nozīmīgākajos momentos tāds bija arī vēlāk, kas, cita starpā, ir ļoti slavējams moments – ne jau visi saprot angliski. Geibriela vēstījums – koncerts būs trīs daļās (tas gan bija zināms arī iepriekš), gluži kā ēdienreize. Proti, starterī tiks pasniegta akustiskā programma, pamatēdienā būs elektroniskāks skaņu materiāls, bet tiem, kas to pārdzīvos (tā jokoja pats Geibriels), desertā tiks albums „So” pilnā tā garumā, turklāt tieši tādā dziesmu secībā, kādā tas bija tolaik. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, šī dziesmu secība bija viens no koncerta mīnusiem.

Akustiskā programma bija pie zāles apgaismojuma, tāpēc nav brīnums, ka fotogrāfiem meistaru tajā laikā bildēt netika ļauts. Uzcītīgākie Geibriela fani sēdēja vaļā mutēm, bet neuzcītīgākie – prātoja par piemigšanu. Lai gan arī šajā dziesmu strēķītī bija savas pērles, piemēram, „Shock The Monkey” (1982. gada dziesma). Elektroniskā sadaļa gan uzreiz pamodināja – gan ar skaņu, gan efektīgu gaismu bliezienu. Iespējams, ka visi gabali nebija tie paši veiksmīgākie, toties enerģiski un interesanti gan. Apskatnieks sēdēja teju nulles leņķī pret skatuvi, tāpēc par skaņas kvalitāti pagrūti spriest, taču šī pozīcija ļāva kārtīgi izpētīt tehniskā personāla darbību, kas bija gana interesanta – kā speciālisti strādā pie pultīm, kā monitoros parādās dziesmu tekstu „špikeris”, kā notiek ģitāru maiņa utt. Protams, ar mūziku šiem vērojumiem bija ļoti attāls sakars, taču tas bija visnotaļ izglītojoši! It īpaši skatoties, ko tehniķi dara ar savām kamerām un „žirafēm”, cenšoties nofilmēt iespējami labākus kadrus no notiekošā uz skatuves – arī Rīgas koncerts, tāpat kā citi tūres „Back To Front” šovi, tika filmēts, lai pēc tam tos visus apkopotu speciālā videoversijā.

Trešā koncerta sadaļa bija pati gaidītākā – albumu „So” pie mums tolaik daudzi uzskatīja par labāko, kas sarakstīts pasaules mūzikā. „Red Rain” un „Sledgehammer” (Geibriels pat savās kustībās it kā kopēja tolaik klipā redzamo!), bet tad arī slavenā balāde „Don’t Give Up”, tikai šoreiz Keitas Bušas vietā viņam piespēlēja (tas ir, piedziedāja) jau minētā Abrahamsone (un darīja to negaidīti veiksmīgi). Ko vēl vēlēties?! Ja nu vienīgi vēl pēc pāris dziesmām skanošo „Big Time”, kuru klausītāji vēl ilgi nerimās skandēt līdzi, bet aktīvākie jau bija pametuši savas sēdvietas, lai zāles malā mestos deju ritmos. Starp citu, pieminēšanas vērtas ir arī Geibriela kustības pa skatuvi – nu, skaisti, kaut kas starp Maikla Džeksona „Moonwalker” un mūsu pašu ex-Gustavo drauga ex-Čižika leģendārajiem dančiem (joks, protams)! Šajā brīdī jau gribējās koncertam mest mieru, jo albumos dziesmu secība neizbēgami ir tāda, ka uz beigām paliek tās kuslākās. Tā bija arī „So” laikā un līdz ar to arī šoreiz, koncertā, taču – jānoklausās līdz galam!

Diemžēl ar koncerta pašu, pašu noslēdzošo daļu bija pavisam bēdīgi. Protams, visu cieņu Geibrielam, kurš „uz bis” atskaņoja vēl trīs dziesmas, taču to laikā viņš no sabiedrisko aktīva mūziķa pārtapa par muzikālu sabiedrisko organizāciju aktīvistu un metās atgādināja par savu pārliecību cilvēktiesību, dzīvniektiesību, klimattiesību, tas ir, vides un citu jomu aizsardzībā. Uz skatuves tika izsaukti arī kādi seši sabiedriskās organizācijas „Avaaz” pārstāvji, kuri bija savākti no pasaules malu malām, un kuri, cik noprotams, ir ļoti ievērojami darboņi visās minētajās sabiedriskajās aktivitātēs. Nez, ko Geibriels ar viņiem būtu darījis, ja latvju bāleliņi pirms „piedevām” būtu vienkārši izklīduši pa mājām? Tāpat, kas būtu darīts ar iespaidīgo ripuli virs skatuves, kas tikai uz priekšpēdējo dziesmu pierādīja savu efektīgo īsto nozīmi, pārtapdams par gigantisku cilindru, kas sevī iesūca arī pašu Geibrielu un pēc tam to mistiskā kārtā „izspļāva” atpakaļ uz skatuves? Pēdējā dziesma bija „Biko” – par to sanākušie pēc tam vēl ilgi lauzīja galvas. Parokoties internetā varēja uziet informāciju, ka Stīvs Biko ir ievērojams cīnītājs pret aparteīdu, kurš 30 gadu vecumā tika nežēlīgi nomocīts aresta laikā – tas bija 1977. gadā, Dienvidāfrikas Republikā (DĀR). Visu cieņu, bet mums te pašiem padomju laikos bijis daudz nomocīto, žēl, ka Geibriels par tiem neko acīmredzot nezina... Šis viņa vēstījums aizgāja „pēc piena”, ja nu vienīgi uzrunāja beigu akords latviski, kas kopā ar mikrofonu un vārdos neizteiktu mudinājumu pabeigt koncertu dziedot pašiem tika atstāts pie skatuves: „Pārējais ir jūsu rokās”. Tas gan.