ēdiens

SASTĀVDAĻAS: 500 g spinātu 2 nomizoti kartupeļi 1 purava baltā daļa 1 sīpols 1 ķiploka daiviņa 750 ml dārzeņu buljona 0,5 l salda krējuma nedaudz baltvīna sāls pipari muskatrieksts

SASTĀVDAĻAS: 8 sparģeļi 12 vārītas tīģergarneles 2 ēdamkarotes sviesta 2 ēdamkarotes miltu pusglāze piena 1 olas dzeltenums sāls, pipari

Tā­pat kā kus­ku­su un man­nu, arī bul­gu­ru ga­ta­vo no kvie­šu grau­diem. Ja mums jau zi­nā­mā man­na top no mīk­sto kvie­šu grau­diem, tad bul­gurs un kus­kuss – no cie­to. Bul­gu­ra no­sau­kums un arī tā po­pu­la­ri­tā­te cē­lu­šies no Tur­ci­jas, kur to dē­vē par bul­gur, un lat­vis­kā tul­ko­ju­mā tas no­zī­mē «pār­sprā­gu­šie graud­au­gi».

Amerikāņu fotogrāfs Pīters Mencels pusotra gada laikā ir apbraukājis 46 pasaules valstis, lūdzot ģimenēm parādīt pārtikas krājumus, kuri tiek izlietoti vienas nedēļas laikā, kā arī noteikt tās vērtību.

Recepti piedāvā Špoģu mūzikas un mākslas skolas direktors Andrejs Repins.

Saldā brūnganīgā karameļu mērce piestāv pie desertiem, sacepumiem, auzu pārslu vai citas biezputras, jogurta, pankūkām, augļu desertiem, saldējuma.

Veselīga un neparasta recepte.

Mā­jās ne­gai­dī­ti vie­si? Trauk­sme! Ar ko pa­cie­nāt? Ti­kai mie­ru, jo gan­drīz vai kat­rā le­dus­ska­pī at­ro­da­mas da­žas olas, kaut vai ne­liels ga­ba­liņš sie­ra, aiz­sāk­ta ma­jo­nē­zes pa­ci­ņa, si­ne­pes un, pro­tams, arī dzelzs re­zer­ve – bun­dži­ņa špro­tu.

Ama­rants nav īsts graud­augs, ta­ču tā sēk­lu uz­tur­vēr­tī­ba ir līdz­vēr­tī­ga put­rai­miem, tā­pēc uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti to pie­skai­ta pie graud­au­gu gru­pas un, tā­pat kā kvi­no­ju, dē­vē par pseido­grau­dau­gu.

Špeka veirs – tā sevi lepni dēvē rēzeknietis Andris Mejers. Lepnumam ir pamats – viņa saimniecībā top tik smeķīgi rukša gaļas produkti (un ne tikai), ka, papildināti ar tikpat gardiem pastāstiem par vietējo cymusu jeb delikatešu tapšanas noslēpumiem, tie pilnīgi vai izkūst mutē. Un stāstāmā Andrim ir daudz – tā vien klausies un pa brīdim iesmejies par valodiskajām pērlēm, kad viņš stāsta par savu mīļo Latgali un tās bagātībām.

Gada tumšākā laika ikdienai vajag vairāk krāsu, vairāk prieka, vairāk azarta un uzdrīkstēšanās. Viens no veidiem, kā to izdarīt – pagatavot gardu, košu, veselīgu ēdienu no kvalitatīviem un dabiskiem pašmāju produktiem. Un pagatavot tā, lai jau no maltītes uzlūkošanas vien pakrūtē iekņudētos un mute būtu siekalu pilna!

Gada tumšākā laika ikdienai vajag vairāk krāsu, vairāk prieka, vairāk azarta un uzdrīkstēšanās. Viens no veidiem, kā to izdarīt – pagatavot gardu, košu, veselīgu ēdienu no kvalitatīviem un dabiskiem pašmāju produktiem. Un pagatavot tā, lai jau no maltītes uzlūkošanas vien pakrūtē iekņudētos un mute būtu siekalu pilna!

Mā­jās ne­gai­dī­ti vie­si? Trauk­sme! Ar ko pa­cie­nāt? Ti­kai mie­ru, jo gan­drīz vai kat­rā le­dus­ska­pī at­ro­da­mas da­žas olas, kaut vai ne­liels ga­ba­liņš sie­ra, aiz­sāk­ta ma­jo­nē­zes pa­ci­ņa, si­ne­pes un, pro­tams, arī dzelzs re­zer­ve – bun­dži­ņa špro­tu.

Pi­kan­tā ķir­bju zu­pa.

Liel­lo­pa fi­le­jas steiks ar si­nep­ju mēr­ci un sē­ņu buk­stiņ­put­ru

Garš­au­gu pan­kū­kas ar kū­pi­nā­tu la­si.

Latviešu svētku virtuve ir bagāta ar dažādām tradīcijām, kas atšķirīgas no citu tautu paražām, jo godā tiek celti graudaugu ēdieni un pākšaugi, tāpat dārza un meža veltes, kā arī gaļa un zivis. Mārtiņdienā, pēc lopu kaušanas, svētku neatņemama sastāvdaļa ir zilcis, spudiņš, drebulis, ko mūsdienās saucam par galertu vai auksto gaļu. LIDO izpētījis un apkopojis infografikā interesantus faktus par latviešu tradicionālo virtuvi rudens un ziemas svētkos.

«Man ļo­ti pa­tīk ro­sī­ties vir­tu­vē un ga­ta­vot. Tā ir ma­na te­ra­pi­ja,» pār­lie­ci­no­šā lat­vie­šu mē­lē no­teic bra­zī­lie­te Ma­ri­ja de Lur­de­sa Ru­fi­no, ku­ru drau­gu un ģi­me­nes lo­kā pie­ņemts dē­vēt par Va­ne­su un ku­ra jau as­to­ņus ga­dus par sa­vām mā­jām sauc Lat­vi­ju.

Var ticēt, var neticēt, taču mūsdienu Latgale vēl joprojām ir līdz galam neizzināta, aizvien atšķirīga un pārsteigt gatava. Šie pārsteigumi, nelatgalietim mērojot Latgales ceļus un satiekot vietējos, kā tādas pērles uzmirdz te vienā, te jau citā vietā un veidā, kaut pašiem latgaliešiem šķiet – nekas īpašs.

Ru­dens smar­žo pēc ābo­liem, ci­do­ni­jām, sē­nēm... un, pro­tams, pēc pir­ma­jiem šā ga­da skā­bē­ta­jiem kā­pos­tiem, kas vā­rās zu­pā vai sau­tē­jas uz plīts.