Uzņēmējs Pāvels Pereverzevs ieradās Latvijā kā tūrists, bet galu galā nolēma palikt. Anna Vjunova pārcēlās no Maskavas uz Rīgu, lai dzīvotu ārzemēs. Latvija kļuva par viņu jaunajām mājām; viņi šeit satikās, izveidoja veiksmīgu ģimenes uzņēmumu, palīdz ukraiņiem un plāno iegūt Latvijas pilsonību. Abus šeit dzīvojošos Krievijas pilsoņus iztaujāja “AbrisMedia” žurnālists Vladislavs Andrējevs.
Kā jūs nonācāt Latvijā?
Anna: Es gribēju doties kaut kur ārpus Krievijas, pamēģināt tur dzīvot, lai redzētu, vai tas izdosies. Toreiz Latvijas uzturēšanās atļauju programmas ieguldījumiem nekustamajā īpašumā tikai sākās. 2014. gadā es saņēmu savu pirmo uzturēšanās atļauju Latvijā. Sākoties notikumiem Krimā, atrados šeit. Mana saikne ar Krieviju praktiski bija pārtrūkusi, un es vairs negribēju turp doties. Latvija kļuva par manām galvenajām mājām.
Pāvels: Mans stāsts sākās 2011. gadā. Es šeit ierados gandrīz nejauši - apskatīt īpašumus pēc radinieku lūguma. Man šeit patika. Pirmo gadu es, mana bijusī sieva, jaunā meita šeit dzīvojām kā tūristi - 90 dienas Latvijā, pēc tam atpakaļ uz Maskavu. Un līdz 2013. gadam es šeit uzcēlu māju, kas kalpoja par pamatu uzturēšanās atļaujas saņemšanai.
Investīcijas un apskates objekti ir viena lieta, bet pārcelšanās uz ārzemēm uz pastāvīgu dzīvi ir pavisam kas cits. Kas tieši jūs pamudināja palikt Latvijā?
Pāvels: Veselā saprāta daudzums. Viena no manām spilgtākajām atmiņām, kad vietējās amatpersonas autokolonna apdzina citas automašīnas un mums lūdza apstāties pa labi. Pēkšņi viņi skaļrunī teica "paldies". Un tad es sapratu, ka attieksme pret šīs valsts iedzīvotājiem atšķiras no tā, kā mēs rīkojamies Krievijā. Mani pārsteidza civilizācijas līmenis un veselais saprāts.
Tajā pašā laikā es nekad nedomāju, ka pārcelšos. Esmu dzimis Maskavā un nekad neesmu no turienes aizbraucis. Strādāju par personāldaļas konsultantu, visa mana dzīve bija saistīta ar cilvēkiem, man viss bija Maskavā, un man nebija ne vajadzības, ne vēlmes pamest Krieviju. Bet tad es atklāju, ka Latvija ir tik lieliska. Vēlējos pamēģināt.
Valstu salīdzināšanai izrādījās liela nozīme?
Pāvels: Protams! Ir kādas labas lietas šeit, un sliktas lietas - tur. Piemēram, kad es reģistrēju savu māju Latvijā, bija brīdis - es iesniedzu dokumentus otrdien, un man bija jāizlido piektdien. Parasti tas aizņem divas nedēļas. Ieraduma dēļ es piegāju pie viņiem un teicu: "Tas un tas, es braucu prom, man līdz piektdienai jāsaņem dokumenti, jūs man pasakiet, kurš saņems konfektes utt." Viņi man teica: "Ja jums tas ir vajadzīgs, mēs to izdarīsim." Tā ir kā cita pasaule, kur cilvēki jūs uzklausa un saprot.
Notika arī sarunas ģimenē par to, kurp virzās lietas Krievijā. Vēl nebija 2014. gads, bet mēs jau sapratām, ka kaut kas tāds nelāgs notiks, un mums bija nepieciešams vismaz rezerves plāns.
Vai esat pilnībā pārtraukuši attiecības ar Krieviju?
Pāvels: Mēs pilnībā pārtraucām attiecības ar Krieviju kara dienā, īsts pārrāvums - zaudējot visu, ko varējām. Pirms tam nebiju pārtraucis attiecības ar Krieviju. Es tur ilgu laiku vadīju personāla vadības biznesu. Kamēr biju šeit, gadu mācījos Krievijā, lidojot turp reizi mēnesī nedēļas nogalēs. Man bija arī privātprakse, un es pelnīju naudu ar konsultācijām.
Vai pārceļoties jūs baidījāties no tā, kā šeit būs?
Anna: Nē. Dzīve Maskavā noritēja intensīvi: darbs-mājas, darbs-mājas, man būtībā tur nebija laika dzīvot. Strādāju kā partnere uzņēmumā, kas pārdeva poligrāfijas iekārtas. Kad ierados šeit, atviegloti uzelpoju. Turklāt pārceļoties es zināju, ka varu to izmēģināt un, ja nepieciešams, atgriezties!
Laiks atļāva...
Pāvels: Jā, laiks atļāva. Lidojums no Maskavas uz Rīgu tolaik maksāja ap 49 eiro, un jūs varējāt lidot, cik vien vēlaties. 100 eiro turp un atpakaļ un tikai pusotra stunda...
Vai jūs apzinājāties, ko darīsiet Latvijā, nerunājot latviski?
Pāvels: Jā, es zināju, ka manas krievu un angļu valodas zināšanas ir pietiekamas, lai strādātu ar saviem klientiem, un ka varu izveidot savu klientu bāzi. Turklāt man bija gadu veca meita, un tās bija manas galvenās bailes, lai kur mēs atrastos.
Anna: Manam dēlam bija 10 gadi, kad mēs pārcēlāmies. Atceros, domāju - tagad man nav jāuztraucas par... armiju! Jo Krievijā, ja tev ir dēls, tu pastāvīgi domā par to, kā izvairīties no iesaukšanas armijā.
Kādā skolā jūs šeit sūtījāt savu bērnu?
Anna: Mazākumtautības skolā, viņš tolaik mācījās trešajā klasē. Atradu skolu tuvāk mājām. Skolā pedagogiem vaicāju, vai ir nepieciešama kāda palīdzība, lai bērnu iekārtotu skolā. Jūs zināt, kā ir Krievijā, lai tiktu bērnudārzā vai skolā… Skolotāji uz mani paskatījās kā uz idiotu, kratīja galvas un teica: "Atnes dokumentus, tas arī viss."
Vai jūsu dēlam patika skola? Kādas ir galvenās atšķirības no skolām Krievijā?
Anna: Tas ir skumjāk: nav pietiekami daudz skolotāju, un rezultātā cieš bērni. Bet Krievijā ir arī citas, vēl sliktākas pārmērības. Būs vairāk skolotāju un vairāk iespēju, bet tajā pašā laikā vide tur nemaz nav "draudzīga".
Pāvels: Jā, tur būs normāla matemātika un ģeogrāfija, bet būs "sarunas par svarīgām lietām".
Anna: Un bērni tur vienmēr ir saspringti. Viņi mācās nevis tāpēc, ka ir ieinteresēti mācīties, bet gan tāpēc, ka ir iebiedēti: ja nemācīsies, ies armijā, tiek biedēti, ka kļūs par apkopēju vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet šeit bērns ir ieinteresēts; viņš vienmēr saka, cik labi, ka mēs pārcēlāmies.
Vai pieejamā krievvalodīgā vide Latvijā spēlēja lomu valsts izvēlē, uz kuru pārcelties?
Anna: Nē, bez tās mēs vienkārši ātrāk būtu iemācījušies latviešu valodu. Acīmredzot tas bija vieglāk. Bērniem tas bija vieglāk; nebija sajūtas, ka neko nesaprotat.
Pāvels: Jā, krievvalodīgā vide dažas lietas padarīja nedaudz ērtākas sociālajā dzīvē. Varēja pavadīt laiku ar cilvēkiem, aiziet uz kino krievu valodā. Bet, ja tas nebūtu noticis, mēs būtu ātrāk iemācījušies latviešu valodu.
Vai esat to iemācījušies?
Anna: Es to pastāvīgi mācos. Bez prakses tā izgaist. Tagad ir laiks, kad valodu prasmes darbā ir nepieciešamas vairāk nekā jebkad agrāk - man ir jākomunicē ar mūziķiem. Es nerunāju brīvi, bet lielāko daļu saprotu un varu viegli piedalīties mēģinājumos.
Pāvels: Es lielāko daļu saprotu, klausos ziņas radio un saprotu, kad cilvēki ar mani runā. Bet nez kāpēc man runāt ir grūti. Es nokārtoju A2 eksāmenu ar pirmo reizi, bet tas bija sen, un diemžēl man vēl nav izdevies sākt lietot latviešu valodu ikdienā. Droši vien laika un gribasspēka trūkuma dēļ. Bet kopumā es vēlos apgūt šo valodu.
Cik ērti jums ir dzīvot Latvijā bez pamatīgām valodas zināšanām?
Pāvels: Dzīvot šeit bez labām valodas zināšanām vai pat vispār nezinot valodu jebkurā gadījumā ir diezgan ērti. Man ir vēl viena problēma - daudzi cilvēki kopā ar mani pāriet uz angļu valodu, jo zina, ka ar to viss ir kārtībā.
Anna: Es gribētu labāk zināt valodu; man būtu daudz ērtāk. Mēs periodiski ejam iedzert kafiju ar latviešu mūziķiem, mēs runājam...
Un viņi tradicionāli pāriet uz krievu valodu...
Anna: Jā, arī tā ir problēma. Būtībā es gribētu atvēlēt tam laiku, aizbraukt uz trim mēnešiem uz lauku sētu, ko ieskauj tikai latvieši un latviešu valoda.
Kas jūs visvairāk pārsteidza Latvijā?
Pāvels: Es atceros gadījumu kādas vizītes laikā Maskavā, kad biju atbraucis no Rīgas. Es ielēju pienu no bundžas krūzē un izspļāvu to, jo tas bija saskābis. Tad es to ielēju no pakas un atkal izspļāvu. Atvēru jaunu iepakojumu un tad sapratu, ka nekas no tā nav skābs; tas ir tikai Maskavas piens ar rūgtu garšu. Tas nav salīdzināms ar Latvijas piena garšu. Tāpēc dažas vienkāršas lietas pārsteidza. Izrādījās, ka tik daudz kas šeit ir labāks, interesantāks, pieejamāks, pazīstamāks, saprātīgāks.
Anna: Arī manam bērnam bija reakcija uz piena produktiem, jo viņš tos tik ļoti mīl: cik garšīgs ir skābais krējums, cik brīnišķīgs ir piens! Un mums arī miers un drošība bija svarīgi, jo 1. septembrī es aizvedu mūsu bērnu uz skolu un saku: "Šī ir skola, turp tu ej." Un es viņu uz turieni vairs pēc tam nepavadu! Atšķirībā no Maskavas, kur loģistika ir citāda, ir pūļi un nav drošības sajūtas. Ja ne svešinieki, tad savējie tevi piekaus.
Un man neticami paveicies ar cilvēkiem Latvijā. Skolā man stāstīja par klubu, kur var bez maksas mācīties latviešu valodu, un bija vēl daži kursi. Visi tik laipni uzņēma manu pārcelšanos - ak, tas ir tik brīnišķīgi! Viņi mani apskāva, visu izstāstīja, visu parādīja. Krievijā iestādēs tevi sagaida rājieniem, bet šeit pret tevi izturas normāli un cilvēcīgi, tā, kā tam arī jābūt. Un tas mani patiešām uzrunāja.
Vai jums ir pazīstama kāda emigrantu kopiena Latvijā? Vai jūs uzturat kontaktus?
Pāvels: Ir “Facebook” kopiena, kas ir labi pazīstama emigrantu vidū. Tajā jau ir vairāki tūkstoši biedru, un tai ir savi sociālie tīmekļi - cilvēki socializējas grupās, un arī mēs socializējamies, tiekamies, pavadām laiku. Mēs nodibinājām biznesa klubu - laiku pa laikam tiekamies. Vairākus gadus pēc kārtas mēs ar Annu organizējām ikgadēju pikniku. Sākumā bijām 40 cilvēki, bet pēdējo reizi sanāca jau 350.
Jūs abi esat no Maskavas, bet vai satikāties Latvijā?
Pāvels: Mums ir kopīgs draugs, arī emigrants. Kādu vakaru viņi ieradās manās mājās, lai noskatītos filmu, un tā mēs ar Annu iepazināmies. Es tikko sāku organizēt koncertus, un man trūka darbinieku, tāpēc Anna iesaistījās un sāka palīdzēt.
Jūs nodibinājāt koncertaģentūru Latvijā. Kā jūs iesaistījāties mūzikas pasaulē? Kādos koncertos piedalāties?
Pāvels: Man vienmēr ir patikusi mūzika, bet es ar to nebiju saistīts. Ieradās daži mūziķi, kurus pazinu. Kādu dienu pēc koncerta es viņiem teicu: "Darīsim to pašu, tikai bez gaismām! Izslēgsim gaismas, iedegsim dažas sveces, un jūs spēlēsiet pilnīgā tumsā.” Vau! Tā radās mūsu pirmie koncerti. Sākumā tie bija labdarības koncerti, bet tad ieradās vairāk cilvēku, nekā mēs varējām uzņemt, tāpēc es teicu: "Pārdosim biļetes." Tas bija 2018. gadā. Tagad mēs rīkojam apmēram 50 koncertus gadā, galvenokārt ar pilnām zālēm.
Anna: Es studēju ekonomiku, specializējoties finansēs. Kādā brīdī es sapratu, ka, ja man, cilvēkam bez muzikālas pieredzes, sāktu patikt mūzika, sāktu to klausīties un saprast, tad es varētu piedāvāt to pašu citiem.
Pāvels: Mēs izdomājām koncepciju, ko pašlaik īstenojam. Tie ir tematiski koncerti, piemēram, filmu partitūras vai mūzika no Disneja multfilmām. Mēs tos izpildām uz ērģelēm un citiem instrumentiem, piedaloties labākajiem klasiskās mūzikas mūziķiem. Gandrīz visi mūsu izpildītāji ir Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālās operas solisti. Mēs izdomājam nosaukumu un programmu un pēc tam atlasām labākos izpildītājus valstī, lai tie atbilstu.
"Mēs" - jūs abi virtuvē?
Pāvels: Mēs sākām to darīt kopā virtuvē, bet tagad mums ir saliedēta komanda: Annas dēls ir administrators, mans tēvs ir skaņu cilvēks, un tas ir kļuvis par ģimenes uzņēmumu. Dažreiz mūziķiem pašiem rodas idejas. Mēs veicam korekcijas, iesaiņojam ideju, lai to varētu veiksmīgi pārdot. Lai gan šis nav peļņu nesošs bizness, mums tomēr ir jāattīstās.
Kāpēc ne nauda? Ja 50 koncerti gadā...
Pāvels: Ja es būtu palicis savā personāla vadības praksē, es būtu nopelnījis vairāk. Galvenais prieks šeit nav nauda, un mums tā ne vienmēr ir. Diezgan ilgu laiku mēs rīkojām koncertus, zinot, ka tie būs nerentabli. Bet mēs tomēr gribējām tos rīkot. Galvenais prieks šeit ir tad, kad publika aplaudē un notur mūsu mūziķus labā omā. Ir skaidrs, ka mums ir svarīgi, lai tam būtu komerciāla sastāvdaļa, bet mēs joprojām atrodamies attīstības un infrastruktūras investīciju fāzē. Šis nav amerikāņu šovbizness, kur ir daudz naudas, tāpēc var darīt, ko vien vēlas.
Anna: Kad cilvēki pēc koncerta saka: "Klausieties, mums ļoti patika, bija lieliski, visi ir laimīgi un apmierināti!" Ja cilvēki ierodas uz koncertu noguruši pēc darba, drūmā noskaņojumā, tad pēc koncerta viņi ir pavisam citādi! Ir cita enerģija, viņi smaida, ir atviegloti, var redzēt viņu emocijas. Tas ir daudz lielāks sajūsmas avots.
Kāpēc jūsu birojs atrodas baznīcā?
Pāvels: Pirmā koncertu sērija, ko mēs rīkojām, bija balstīta uz ērģelēm. Solo ērģeles, vijole, čells, ērģeles un sitaminstrumenti... Mēs esam saistīti ar baznīcām tīri tehniski; īstas ērģeles pārsvarā atrodas baznīcās.
Rīgas Svētā Pāvila baznīca ir kļuvusi par mūsu mājām; mums tur ir bāze. Esam renovējuši ēku, nomainījuši apgaismojumu, elektroinstalāciju un veikuši dažus uzlabojumus - mēs ieguldām diezgan daudz. Mēs uzstādījām daļu apgaismojuma iekārtu, un baznīca tagad to izmanto svētdienas dievkalpojumiem. Mums tas ir ērti, jo pirms katra koncerta nekas nav jābūvē.
Vai plānojat apmainīt Krievijas pilsonību pret Latvijas pilsonību?
Anna: Es plānoju trīs vai četras reizes nedēļā atrast latviešu valodas pasniedzēju, lai atsvaidzinātu valodu un sāktu runāt. Man ir otrais piecu gadu periods manā pagaidu uzturēšanās atļaujā - tagad varu pieteikties pilsonībai, un es to vēlos darīt. Protams, mani biedē birokrātiskās detaļas, baidos no tā, ka man būs jābrauc uz Krieviju, lai atteiktos no Krievijas pilsonības. Bet man tas ir jādara. Jo man šobrīd nav nekādu saišu ar Krieviju.
Pāvels: Mēs vēlamies iegūt Latvijas pilsonību; mums ir šī hipotētiskā iespēja; redzēsim, kas notiks praksē.
Kā pēdējos gados ir mainījusies jūsu attieksme pret Krieviju?
Pāvels: Mēs zaudējām lielāko daļu savu draugu Krievijā vēl pirms kara. Karš šajā ziņā novilka robežu, bet tas neko būtiski nemainīja. Trešajā dienā pēc kara sākuma es naktī braucu uz Tallinu, lai satiktu savu māsu. Viņa un viņas vīrs bija atstājuši Sanktpēterburgu praktiski ar pēdējo reisu, ieradās ar savu bērnu, 48 stundu laikā sakravāja mantas un nopirka pēdējās biļetes par neprātīgi augstām cenām. Es braucu uz Igauniju ar absolūtu sajūtu, ka braucu kaut kur kaujas lauka tuvumā. Un katra kravas automašīna, kurai es pabraucu garām uz Tallinas šosejas, tika analizēta, lai pārbaudītu, vai tai ir Krievijas militārās numura zīmes. Tā bija nepatīkama sajūta.
Pirmajā gadā mēs sniedzām palīdzību visiem, kam varējām sniegt. Mēs cilvēku evakuējām, palīdzējām, konsultējām, kā izkļūt no briesmām, kur nonākt utt. Tikmēr manai māsai nebija atļauts uzturēties Latvijā; viņai tika atteikta uzturēšanās atļauja Krievijas pases dēļ. Tā rezultātā viņi tagad dzīvo Vācijā.
Anna: Tas bija pilnīgs šoks. Es atceros rītu, kad mēs pamodāmies un uzzinājām, ka karš ir sācies - tas bija neticami. Tas bija neaptverami. Es nesaprotu, kā kāds varētu par to nebūt satriekts. Tas ir necilvēcīgi. Esmu tik priecīga, ka man nevajadzēja pārtraukt kontaktus ne ar vienu pārpratumu dēļ; es vairs tikpat kā ne ar vienu nerunāju, un arī mani vecāki tobrīd jau bija aizbraukuši. Piemēram, mans dēls vairs nerunā ar savu tēvu, kurš palika Krievijā. Viņiem šajā jautājumā ir atšķirīgi viedokļi, un mans dēls saka, ka viņš labāk ne ar vienu nerunātu, lai nebūtu vīlies.
Vai kopš kara sākuma Ukrainā pret jums kā krieviem ir izturējušies sliktāk?
Pāvels: Personisku problēmu nebija; mēs ātri paudām savu nostāju. Taču mūsu darbā piedzīvojām zināmas pārmaiņas. Mums bija vairākas programmas, kurās pārskatījām savu repertuāru. Pirms kara tika izziņots viens koncerts, kurā piedalījās krievu komponisti un bija arī izklaidējoša komponente. Mēs to pārstrādājām.
Tad mēs rīkojām labdarības maratonu, vācot līdzekļus vietējai organizācijai, kas palīdz Ukrainas bēgļiem. Mēs nosūtījām uz Ukrainu automašīnu ar medicīnas precēm.
Vai, ņemot vērā Krievijas agresiju, jūs jūtaties droši Latvijā?
Anna: Mums ir ārkārtas gadījumu soma un tikšanās vieta, katram gadījumam...
Pāvels: No vienas puses, mēs jūtamies diezgan droši; tas ļauj mums dzīvot, elpot un domāt pozitīvi. No otras puses, mēs runājam par to, kur tiksimies, ja kaut kas notiks, kāds ir rīcības plāns, kur glabāsim konservu maisu...
Anna: Protams, mums vēl nav maisa, bet mēs vēl runājam...
Pāvels: Nē, mums jau ir maiss, bet tajā vēl nav konservu! Mēs nejauši par to pieminējām baznīcas kopienai, kur uzstājamies. Viņi mums teica, ka arī viņiem ir plāns, un mēs tam piekritām! Vienā no mūsu atrašanās vietām ir īpaša radiostacija, kas uzturēs kontaktus, ja uz laiku tiks traucēta cita saziņa.
Anna: Nu, es domāju, ka tas nav nekas paranoisks, bet labāk... lai tā būtu!
Pāvels: Normāls, pragmatisks plāns. Mēs brīdinājām savus vācu partnerus, ka, ja, nedod dievs, kaut kas notiks, mēs atbrauksim un mūsu galvenais birojs būs tur. Viņi teica: "Jā, protams, atbrauciet, mēs jūs gaidīsim."
