Elita Veidemane / Autori

Intervija ar akciju sabiedrības Latvijas gāze (LG) valdes priekšsēdētāju Aigaru Kalvīti: par gāzes patēriņa palielināšanu, par gāzes cenas paaugstināšanos, liberalizējot gāzes tirgu, par iespējām restartēties politikā un Latvijas gāzes tiesvedībām pret Latvijas valsti.

Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām palikuši nepilni divi gadi. Ko ir varējusi izdarīt Rīgas domes opozīcijā esošā Nacionālā apvienība (NA), lai par to balsotu arī 2017. gada vēlēšanās? Par to saruna ar Rīgas domes NA frakcijas vadītāju Daini Loci.

Tas, ka publiskā vide nespēj rimties savā viļņojumā par krievu lamuvārdu nepieciešamību latviešu skolu jaunatnes audzināšanā, liecina par absolūti nopietnu rūpi nākamo paaudžu garīgās un morālās attīstības kontekstā. Bez «mātesvārdiem» šodien un rīt – vairs ne soli.

Draudzīgā ņiprumā Saeimas vairākums nobalsoja pret savu algu iesaldēšanu, uz ko pirms tam vientiesīgi aicināja Nacionālā apvienība.

Intervija ar Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītāju Augustu Brigmani – par Latvijas solidaritāti, par imigrantiem, kurus piespiedu kārtā vedīs uz Latviju, par izstāšanos (vai neizstāšanos) no ES, ka arī par valdības un koalīcijas stabilitāti.

«Integrācijas nav. Mums ir tikai pretēji viedokļi imigrantu uzņemšanā,» teic Izabella Ozola. Viņas saknes ir meklējamas Latvijā. Viņas vectēvs bija Latvijas armijas kapteinis, kuru nošāva krievi. Izabellas tēvu vajāja kā kapteiņa dēlu, un viņš aizbēga patvēruma meklējumos uz Gruziju. Tur piedzima Izabella. Viņa apprecējās ar itālieti un nu jau vairāk nekā 25 gadus dzīvo Itālijā. Viņa ir atguvusi vectēva īpašumus Latvijā un tagad mācās latviešu valodu. Dēls, Itālijas pilsonis, ir jau iemācījies runāt latviski. Izabella ir juriste un uzņēmēja.

Intervija ar Valsts valodas centra direktoru profesoru Māri Baltiņu – par lielākajiem pārkāpumiem valsts valodas noteikumu ievērošanā, par latvisko piekāpšanos un gļēvumu, par imigrantu nevēlēšanos mācīties latviešu valodu un par latviešu nevīžīgo attieksmi pret savu valodu.

Labrīt, Jāni. Šodien es gribu parunāt ar tevi, jo šī ir tava dzimšanas diena. Tavā dzīvesgrāmatā rakstīts: Jānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos. Šodien tev paliek 150 gadu. Tu esi sens un gudrs, tu esi ar savu gaismas vārdu – Rainis. Es tev ko jautāšu... «Aiz manis stāv zvaigznes. Ko tu man padarīsi?» – tu smaidot saki. Tu esi vienkāršs un kluss. Tavs satraukums ir rimis, tevī ir tālo zvaigžņu putekļi, tu spēj atbildēt uz visiem jautājumiem.

Nebija ilgi jāgaida, lai mazā sīriešu puisēna nāves bilde iegūtu visskatītākā foto statusu.

Intervija ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku – par celtnieku nepadarīto, par sabiedrības neviennozīmīgo attieksmi pret bibliotēkas ēku, par lasītprasmi un lasītgribu, par latviskumu un Klīversalu.

Maestro Paulam miers tikai sapņos rādās, un 5. septembrī viņš piedalīsies kārtējā lielkoncertā – Liepājā, Olimpiskajā centrā.

«Pārejam uz ziemas laiku!», «Pārejam uz vasaras laiku!», «Pārejam no laika uz laiku pēc konkrēta laika!», «Pāreja man traucē apgūt matemātiku!», «Pāreja manam bērnam sacaurumo miegu!», «Vasaras laiks manī saasina zvēru!» – no racionāliem priekšlikumiem pārejot uz absurdiem, divreiz gadā sākas īdēšana un gaudas par to, ka pēdējā oktobra (vai marta) svētdienā pulksteņa rādītājs tiek pagriezts vai nu atpakaļ, vai nu uz priekšu.

«Tāda augsti intelektuāla potenciāla, konkurējoša, opozicionāra nav. Tāpēc kolektīvā intelekta masa ir ļoti maza. Tāpēc tie daži desmiti tūkstošu cilvēku, kuriem ir smadzenes, neko nevar izdarīt,» nesen kādā LNT raidījumā teica bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava. 1. septembrī, Zinību dienā, ir īstais laiks padomāt par viņa teikto. Kaut gan par to vajadzētu domāt katru mīļu mirkli, jo mazattīstīta intelekta atsevišķās uzvariņas bieži vien saplūst vienā lielā triumfa straumē, kas kārīgi apēd tos, kuriem, Pētera Kļavas vārdiem runājot, «ir smadzenes».

«Kad kaunu dalīja, tad jūs, Millera kungs, mājās acīmredzot nebijāt... Tas mēģinājums Saeimas deputātus iesaistīt absolūti skaidri civiltiesiska strīda risinājumā ar bābiskām metodēm – visu cieņu, tiešām. Ja jūs to enerģiju ieliksiet, lai atrastu risinājumu, tad viss būs, koncerti notiks, cilvēki apmeklēs... Lūdzu, jūs varat apstāties?!» nervozi iesaucās Saeimas deputāte Ilze Viņķele (Vienotība), kad Juris Millers, SIA Rīgas koncertzāle valdes loceklis, mēģināja kaut ko iebilst. Nervozitātei, protams, bija attaisnojums: «kaut kāds Millers» iztraucē godājamos deputātus no vasaras dīkā nomiedža – ne velti Viņķeles kundze teju pusotru stundu, kamēr notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde, uzsvērti garlaikojās. Beigās viņa tomēr nolēma smalki izpausties, komisijas sēdi nodēvēdama par «bābisku metodi».

Intervija ar Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu Didzi Šmitu: par šprotēm – krievu svētku galda sastāvdaļu, par ekonomisko izlūkošanu, par protestēšanas «nepieklājību».

Intervija ar literatūrzinātnieci, valodnieci, rakstnieci un Saeimas deputāti (NA) Janīnu Kursīti-Pakuli: par latviešu mājas un valsts stabilitāti, par latviešu valodas situāciju, par to, kas ir latvieši – pagāni vai kristieši.

«Osvoboģiķe proježuju časķ!»* megafonā skanošā sievietes balss uzstājīgi aicināja. «Tēvzemei un brīvībai! Tēvzemei un brīvībai!» atbildē skandēja simtiem cilvēku. «Dievs, svētī Latviju!» vēl pārliecinošāk uzsāka cilvēki. «Zabiraiķe, bistro, bistro!»** – latvisko skaņu un vārdu fonu kā indīgi sprakšķi skaldīja miliču un čekas ložņu pavēles, no pūļa raujot ārā aktīvākos saucējus pēc brīvības. «Rokas nost!» redzot, kas notiek, kliedza pūlis, taču miliči nesaprata nedz latviešu valodu, nedz cilvēcības valodu: protestētāji tika spundēti dzeltenajos Ikarus autobusos, kas bija sadzīti Brīvības pieminekļa pakājē.

Todien varēja sākties īstās šausmas, tādas, pēc kuru iestāšanās PSRS okupācija šķistu tikai kā pastaiga pa negludu ceļu. 1991. gada 19. augusts atnāca ar ziņu, ka Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Gorbačovu, varu sagrābuši sazvērnieki, sevi pasludinot par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju. Ārkārtējais stāvoklis tika izsludināts vairākos PSRS reģionos, arī Latvijā. Bija noticis militārs pučs.

Varētu jau citēt dažus izcēlumus no «grāmatām», kuras tirgo Rīgā, krieviskajā grāmatnīcā Polaris, taču tā būtu nevajadzīga reklāma. Latvijas Televīzija nesen iegriezās šajā tirgotavā un secināja, ka apmēram 20 grāmatas, kas iekļautas Ukrainas «melnajā sarakstā», ir nopērkamas veikalā Polaris.

Ja teikšu, ka valdība sīkmanīgi apzog kultūru, tā nebūs patiesība. Valdība rīkojas daudz agresīvāk: tā ir kā lielceļa laupītājs, kam nav svarīgs neviens morālais krampītis, kas varētu aizkavēt šādu laupītāja laušanos neaizsargātās durvīs. Tāpēc nav brīnums, kad pagājušonedēļ ar vieglu roku, teju visiem ministriem balsojot «par», Ministru kabineta sēdē valdība aizliedza četrām Kultūras ministrijas kapitālsabiedrībām paturēt valstij dividendēs izmaksājamo peļņas daļu – 90% no kapitālsabiedrības tīrās peļņas.

Slotaskāts nerunā latviski, slotaskātam tas piedodams – ne viņam smadzeņu, ne ambīciju, ne patriotisku jūtu pret Krieviju, ne viņam Krim naš un pat ne Staļin večno živoj.

Daugavas stadionam 2018. gadā būs jubileja – 60 gadu.