«Zini, taksisti sarunājoties teica – ka tik Solvita nebūtu premjerministre, pats dzirdēju,» gadumijas virtuves sarunu šovā brīdinoši noteica kāds politikas vērotājs. Nu, ja pat taksisti satraucas par to, kas notiks, ja Solvita dabūs valdības ruļļus savās rokās, tad lieta ir pavisam nopietna. Tā kā bija jau aptaujāti viņļaužu dārznieki, direktoru padomes rakstveži un kaut kādas tur ministrijas manteļu padevēji, bilde, kā mēdz teikt, rādījās gluži klāra: neviens, atkārtoju – neviens! – nevēlējās Solvitu par valdības vadītāju. Taksisti kļuva par nevēlēšanās kausa pēdējo pilienu, un protests pret, tautas vārdiem runājot, «rižo lapsu» vēlās pāri malām, duļķojot līdz tam brīdim kristāldzidro politikas notekūdeni.
Nomaļi vērotāji šo politisko šļuru varētu nodēvēt par vētru provinciālā ūdens glāzē, diemžēl situācija ir daudz nopietnāka. Partiju principiālās stīvēšanās dēļ līdz šim brīdim nav skaidrs, kas varētu stāties demisionējušās premjeres Straujumas vietā, bet ne tikai tas vien mulsina: Valsts prezidents šobrīd ir nolikts sevišķi nepievilcīgā situācijā – viņam nav nekādu iespēju izvēlēties kaut ko no nekā. Jo neviena partija nav spējīga izvirzīt kaut cik sakarīgu premjera amata kandidātu. Daži pieminētie kandidāti atstāj vien neizlēmīgu veclaiku nomenklatūras reliktu iespaidu... Par Solvitu Āboltiņu vispār vairs nav vērts runāt: viņa ir demonizēta tiktāl, ka pat viņas vārda pieminēšana taksometru vadītājos izsauc ilgstošus krampjus. Demonizēšanā vainojama ne tikai Āboltiņas dzimtās Vienotības neoliberāļu spārna gadiem ilgā vicināšanās pret viņu, bet, protams, arī pati partijas līdere: viņas visnotaļ pareizās publiskās izteikas nereti nogrimst pašas tikpat publiskā neapdomībā un pārāk dzelžainā vēlmē nezaudēt varu.
Bet par varu var parunāt īpaši. Lai arī cik biezā slānī pāri Āboltiņai ir lijis gan organizēts, gan stihisks mēslu lietus, nevar noliegt viņas intelektu, kā arī prasmi vadīt, bet vēl vairāk – prasmi valdīt. Politiskās karjeras pakāpienu – premjerministres amatu – Solvita Āboltiņa noteikti uztvertu kā iekāroto politisko virsotni, kuru apgūt un pārvaldīt, turklāt pierādot, ka viņa to prot izdarīt daudz labāk par citiem pretendentiem, būtu viņas ideālais mērķis. Taču šajā skrējienā ir pārāk daudz barjeru – gan objektīvu, gan subjektīvu. Kā vienu no svarīgākajiem daži politiķi min Āboltiņas reputāciju, gan nepaskaidrojot, ko tieši ar to domā. «Reputācijas sviru» automātiski pārķer vēlētāju vairākums, paceļot to augstāk par profesionālajām prasmēm. No tā var secināt, ka «labās meitenes» tautā kotējas augstāk par «gudrajām meitenēm». Varbūt par valdības vadītāju jāieliek Sniegbaltīte, Pelnrušķīte vai kāds cits pasaku tēls, kam reputācija, bijušā politiķa Alfrēda Čepāņa vārdiem runājot, ir skaidra kā bāreņa asara?
Šodien notiekošajā Vienotības valdes sēdē, lūkojoties uz rezervistu vārgo soliņu, par reputāciju netiks teikta ne pušplēsta zilbe, jo par premjera amata kandidātu virzīšot vaigā smuko, raksturā piemīlīgo Jāni Reiru. Protams, neviens nerunās par to, ka vēl novembrī uzņēmēji bija gatavi pieprasīt Reira demisiju, ka Reira it kā pārstāvētā Finanšu ministrija izcēlās ar nodokļu un nodevu juceklīgo politiku, ka tā bija autore ciniskajam lēmumam par kultūras iestāžu nelielās peļņas atņemšanu, kā arī citām aplamībām un ka Reirs patiesībā nebija lēmumu pieņēmējs, bet valstī svarīgāko ministriju (un tostarp arī Reiru) vadīja ierēdņi un viens otrs Saeimas deputāts. Toties reputācija Reiram – izcila. Jo raksturs pakļāvīgs. Tiešām piemērots amata kandidāts, kuru arī turpmāk varēs stumdīt dažādi parlamentārie sekretāri, kurus būtu grēks nepaņemt līdzi uz jauno darbavietu.
Gads ir sācies nelabvēlīgi – ar partiju stīvēšanos, bez domām par to, kas būtu svarīgi valstij, nevis partiju egoistiskajām sīkinteresēm. Bet, ja «centrālā» varas partija – Vienotība – , kurai Valsts prezidents acīmredzot tomēr uzticēs veidot jauno valdību, vēl grib izķepuroties no permanentā slīkšanas stāvokļa, tai jāspēj nokasīt no savām sagurušajām miesām atmirušie audi – neoliberāļu viņķeliskais slāņojums, kas tiecas uz sprādzienveidīgu pašiznīcināšanos. Derīgs būtu ārkārtas kongress. Pretējā gadījumā jau nākamā gada pašvaldību vēlēšanas būs pēdējais šķipelējums uz Vienotības politiskā zārka. To pat taksometru vadītāji zina prognozēt.
