Viena kociņa indīgie auglīši
«Ja terorisma metodoloģija būtu krievu garā, tad minētās latviešu masmediju redakcijas jau mirtu savās asinīs uz baltā sniega, izteiksmīgi atgādinot sapuvušos latviešu etnokrātijas augļus valsts karoga krāsās, ar ko tā piesedzas.
Bet vēl ir tāda Elita Veidemane, kas nerimstoši kurina latviešu naidu pret krieviem, viņa ir galvenās redaktores vietniece mērenā un solīdā latviešu avīzē NRA, bet viņa gadu gadiem raksta kaut ko tādu, ka par to netīšām varētu trāpīties arī visai NRA redakcijai.» Tas ir fragments no interneta dienasgrāmatas, kuras autors ir biedrības Russkaja zarja pīlārs Ilarions Girss, kuru daudzi pelnīti uzskata par lielkrievu šovinisma zvaigzni. Biedrības sauklis ir dižs: «Debesīs Dievs, virs zemes Krievija», savukārt fragmenta nosaukums ir nepārprotams: Jaunumi no Parīzes – Latvijas ikdiena. Viena no minētajām redakcijām ir Latvijas Avīze, otra – kā saprotat – Neatkarīgā Rīta Avīze. Girss skaidrā krievu valodā draud abu redakciju darbiniekiem, taču Drošības policija nav ņēmusi vērā publiskajā vidē lasāmos draudus.
Protams, kamēr nekas nav noticis, tikmēr... Taču pēc tam, kad janvārī Parīzē Charlie Hebdo redakcijā teroristi nogalināja divpadsmit žurnālistus, ir noticis vēl daudz kas cits. Vēl Parīzē 13. novembrī ir nogalināti vairāk nekā 130 cilvēku. Šos notikumus varētu nesaistīt kopā, taču tie ir viena kociņa indīgie auglīši. Tāpēc šobrīd ir īstais laiks atcerēties «krievvalodīgo tiesību aizstāvja» Girsa aktivitātes. Viņš un viņa līdzskrējēji – kaut arī margināli savā «daudzskaitlīgumā» un ietekmē – spēj provocēt gana daudz nelietību, un Girsa LR pases dedzināšanu šašliku cepšanas toverītī vai pamatskolu knapi piebeigušā Osipova gānīšanos par Latvijas valsts karogu var uzskatīt tikai par nespējnieka šļupstiem iepretim tam, ko viņi patiesībā gatavi «noorganizēt», iesaistot cilvēciņus ar ierobežotām prāta spējām, toties ar grandiozu lumpenproletariāta taisnības apziņu.
Islāma valsts kroņprinči, izskatās, arī neko daudz neizceļas ar programmatisku un filozofisku teoretizēšanu, aprobežojoties vienīgi ar bļāvieniem Allah Akbar. Latvijā vēl pagaidām vērojama mēreni inteliģenta mētāšanās ar apvainojumiem, tādiem kā, piemēram, «nerimstoša naida kurināšana pret krieviem» un tamlīdzīgām šizofrēniskām muļķībām, kuras pēc tam pateicīgi pārpublicē dažādi Latvijai draudzīgi Krievijas portāli, sakurinot tādu naidu pret latviešiem, par kādu Girss, atrazdamies šajā paša tik nicinātajā Latvijā, var tikai sapņot. Ja kultūras un mentalitātes īpatnības Latvijā līdzinātos islāmistu pašpasludinātā kalifāta murgiem, baidos, ka tādi girsveidīgie aktivizētos arī līdz daudz kā smagāka mētāšanai... Bibliskas un pat laicīgas gudrības vēsta, ka mūdzis jāiznīdē, kā mēdz teikt, saknē. Kāpēc gan Drošības policijai beidzot no sirds nepievērsties mūžīgo vērtību studijām? Daļēji tas jau noticis, jo oktobrī Drošības policija lūgusi Kurzemes tiesas apgabala prokuratūrai sākt kriminālvajāšanu pret Girsu. Apsūdzību lūgts uzrādīt pēc Krimināllikuma panta, kas paredz atbildību par nacionālā vai etniskā naida izraisīšanu, izmantojot automatizētu datu pārraides sistēmu.
Bet, kamēr puisis vēl nav ietupināts vai vismaz sodīts ar piespiedu darbu kādā sabiedriskajā mazmājiņā, tikmēr sabiedriskā televīzija (LTV) var vēlreiz uzmargot kādu raidījumu ar Girsa vai citu provokāciju meistaru piedalīšanos, kā tas notika gluži nesen. Varbūt šoreiz blakus Girsam vajadzētu nosēdināt kādu ISIS teroristu – tas taču, informatīvi dokumentālo, ziņu un sporta raidījumu satura redaktores Ritas Rudušas vārdiem runājot, «labi iederētos»... Tieši kur? Acīmredzot novembra šausmu kontekstā. Toties cik strauji debesīs uzlidotu raidījuma reitings! Vēl lielāka skatītāju atzinība būtu jaušama tad, ja ne tikai Girss, bet arī isists priekšā un pakaļā apkārtos ar rudi melnajiem georga lenteņiem, kas esot «goda simbols». Nav daudz melots: «goda simbols» teroristiem, slepkavām, okupantiem, ieroču tirgoņiem un starptautiska čuguna lējējiem.
Vārda brīvības vārdā var ļaut vērt vaļā muti kaut vai sātanam. Bet, kā teica mācītājs Pēteris Sproģis, runas brīvībai ir vērtība tikai ar nosacījumu, ka nav pazaudēta spēja domāt. Reizēm šķiet, ka tie, kuriem vajadzētu sargāt Latviju no fiziskiem un ideoloģiskiem apdraudējumiem, ir pazaudējuši spēju ne tikai domāt, bet arī rīkoties.