Elita Veidemane / Autori

«Mēs sen esam aizmirsuši komuņaku totālā deficīta laikus; nu nopērkams ir viss – no apenēm līdz deputātiem. Vienīgais deficīts – valsts budžetā.» Tas ir komentārs pie kārtējā raksta par tā dēvētajiem «Krauzes grozījumiem», kas paver durvis Krievijas propagandas brīvai ieplūšanai Latvijas radio telpā, mazinot valsts drošību. Armands Krauze, ZZS frakcijas deputāts un partijas valdes priekšsēdētājs, šoruden steidzamības kārtā rosināja glābt vairākas krieviski runājošas radiostacijas no pārejas uz apraidi latviešu valodā, kam būtu jānotiek 2016. gada 1. janvārī.

Laikā, kad divpadsmitos vēl tumšs, bet divos jau tumšs, īsti iederas ziņas par islāmistiem, kas draud, ka visi mirs – sākšoties karš pret Rietumiem, izmantojot masu iznīcināšanas ieročus.

«Stipra un pārtikusi Latvija» – tāda būšot vienas paneļdiskusijas tēma, kura taps šķetināta partijas Vienotība kongresā, kas notiks sestdien. Pieteikums izklausās pēc nezinātniskās fantastikas pulciņa pusaudžu sadomātas pasaciņas, izspēlējot dažādas lomu spēles. Piemēram, Makšķernieki duļķainajos Saeimas vēlēšanu ūdeņos vai Kā izsmelt ķīseļa upes, sēžot uz biezputras kalniem. Pēdējā laikā gan daudz aktuālāka kļuvusi spēle Es neko nezinu, es biju Ķīnā. Bet stiprā un pārtikusī Latvija gaidīt gaida vairs tikai to: lai vienotībnieki parāda gaišo ceļu uz Latvijas simtgadi. Tieši tam būšot veltīts kongress.

No pelēka, netīri rūsgana šis nams pārtapis gaiši pelēkā. Tagad tautā dēvētā Stūra māja (Brīvības un Stabu ielu stūris) ir atguvusi savu eleganci, kāda tai bija 1912. gadā, kad to pabeidza būvēt.

«Tā, un ko jūs panācāt ar savu streiku? Problēmas ir atrisinātas? Vismaz tās kāds gatavojas risināt?... Ak, nē? Man gan liekas, ka tā piektdiena bija viena laba brīvdiena skolēniem, bet jums no tā jēgas nekādas. Tādi «streiki» ir ākstīšanās! Vot, ja jūs streikotu nedēļu, izvirzot konkrētas prasības, un neatkāptos ne par soli, tad tā mūsu valdošie beidzot saprastu, ka tiešām ir ziepes. Un tad varbūt kaut kas mainītos. Bet arī tikai – varbūt,» no augstākajiem toņiem pārejot uz zemākajiem, tāda bija telefonsaruna, ko dzirdēja lielveikala apmeklētāji, kas atradās tuvumā kareivīgajai, taisnprātīgajai sievietei.

Šī saruna bija plānota citādi. Tai faktiski vajadzēja būt diskusijai, kurā piedalās Rīgas cirka (RC) pārstāvis un nevalstiskās organizācijas Dzīvnieku brīvība valdes priekšsēdētājs Aivars Andersons. Konflikts starp dzīvnieku aizstāvjiem un izklaides industrijas pārstāvjiem ir krietni samilzis.

«Ja terorisma metodoloģija būtu krievu garā, tad minētās latviešu masmediju redakcijas jau mirtu savās asinīs uz baltā sniega, izteiksmīgi atgādinot sapuvušos latviešu etnokrātijas augļus valsts karoga krāsās, ar ko tā piesedzas.

Inguna ir uzaugusi izcili muzikālā vidē: viņas māte ir Ausma Derkēvica, bet tēvs – Imants Cepītis. Abi izcili latviešu diriģenti. Mazā Inguna, pat nesaprazdama, ko vecāki dara kora priekšā, jau uzņēma sevī mūziku, kas ir pavadījusi viņu visu mūžu: Inguna mācījās klavierspēli Dārziņskolā, kopš trīspadsmit gadu vecuma dziedāja korī Dzintars, arī Valsts akadēmiskajā korī Latvija. Joprojām vismīļākie komponisti ir Brāmss, Šopens, Vāgners, Pučīni, Loids-Vēbers...

Kaut arī Vienotības galvgalis šobrīd atsakās publikai parādīt savas patiesās domas par valdības un koalīcijas stabilitāti, skaidri nojaušams, ka šis jautājums «saglabāt vai atlaist Straujumas valdību?» ir vienkārši nolikts «uz ledus» – lai atdziest.

Intervija ar eksprezidentu Gunti Ulmani: par to, vai valsts vadītāji domā par iedzīvotāju labsajūtu, par divkosību – partiju slimību, par satiksmes ministra atlaišanas bezjēdzību, terora aktiem Parīzē un par to, cik grūti atrast pamatojumu priekam, gaidot Latvijas dzimšanas dienu.

Pirms valsts jubilejas vērtīgi ir ielūkoties vēsturē. Precīzāk – tās niansēs. Un tās visbiežāk atklāj redzīgi cilvēki – še nedomāju spēju redzēt fiziski, bet gan prasmi no niansēm un nokrāsām uzaust notikumu gleznu, kas dod gaismu tās aplūkotājiem. Tādu gaismu, kas dvēseles redzīgumu padara par galveno no visām spējām.

«Vai zināt, kas ir Lāčplēša diena?» – šis jautājums jau ir kļuvis tik novazāts, ka tā pieminēšana 11. novembra gaidās liecina par bezgaumību. Atstāsim to pirmziemniekiem kā svarīgu darbu: pajautāt vecākiem un skolotājiem – Lāčplēša dienā svinam zvēru dresētāja dienu, Melnā bruņinieka dzelmē nostumšanas dienu vai tomēr Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Gribas, lai mēs nonākam pie izpratnes, ka 11. novembris ir tikpat pašsaprotama svinamdiena kā Ziemsvētki vai Jāņi un ka nav vēl un vēlreiz jāskaidro nezinīšiem, kam mēs liekam svecītes Daugavmalā.

Vai jums galva nesāp? Šādu jautājumu uzdod pilnīgs nezinātājs – cilvēkam, kas ikdienu pavada kā cienīts un godāts ministrs. Nē, nesāp. Nu, jauki, vismaz viens cilvēks laimīgs. Bet varbūt vairāk. Jo nav dzirdēts, ka mūsu valdībā kāds ministrs sūdzētos par galvassāpēm. Iespējams, tām nav pamata. Taču būtisks ir cits jautājums.

Kad tu esi apsēdies šā neparastā tuksneškalna visaugstākajā korē, kad visapkārt, cik vien skatiens sniedzas, tu redzi tikai gaišdzeltenus smilšu klajumus, kurus kaut kur tālumā ierāmē Arkašonas līča priedes, kas sasodīti līdzīgas Latvijas priedēm, un kad maigs vējš no okeāna atnes sāļu, pēc austerēm smaržojošu dvesmu, tad tu sāc nojaust, ka atrodies vienā no neparastākajām vietām Eiropā – tu esi uzkāpis 114 metrus augstajā, 2,7 kilometrus garajā un puskilometru platajā Pilas kāpā, kas atrodas Francijas dienvidrietumos, aptuveni 60 kilometrus no Bordo. Kopš 1978.gada šī kāpa ir Francijas nacionālā mantojuma dabas monuments.

«Vairs nav, par ko balsot Saeimas vēlēšanās,» drūvīgā noskaņojumā savas domas atklāj kāds tvitera politpētnieks. Viņš allaž ir atbalstījis Nacionālo apvienību (NA), jo uzskata, ka šis politiskais spēks vienmēr stāvēs un – ja vajadzēs – arī kritīs par latviskumu, par latviešu valodu utt., u.t.jpr. Viņa ieskatā krišana jau ir notikusi, gan ne vajadzīgajā plaknē: latviskuma varenajā kuģī ieviesusies sūce, un tas noticis, vai nu misējoties, pareizo balsošanas pogu meklējot, vai nu nesaprotot, par ko balsojums. Bet varbūt NA mainījusi orientāciju?

«Ko jus te raudiet un shausminaties. Piekast tos krievus, lai lido un sitas, zel, ka nav lidmasinas ar 100 milj pasazieriem. Pasaule varetu uzelpot. Nevajag lidot ar krumu kompanijam un tas aizvesturisko floti, nevajag *ist kapeikas. Gaisa satiksme ir viena no droshakajam pec statistikas, ta ka shit happens. Pastalas kaja un marsh uz Antonijas ielu ar pukem uz celiem paraudat pie Veshnakova.» Tas ir kāda EnricoMJ teksts vienā no interneta portāliem, un šis domu lidojuma nospiedums tīmeklī, izpildīts kroplā latviešu valodā, pat nav netīrākais un pretīgākais no visiem tiem simtiem, kas pārplūdināja internetu pēc sestdien Ēģiptē notikušās aviokatastrofas, kurā gāja bojā 224 cilvēki, kas bija devušies atceļā uz Sanktpēterburgu.

«Pie mums tagad dzīvo tikai divas lielās meitenes, vienai trīspadsmit gadu, otrai nupat palika deviņpadsmit. Vecākā mācās par frizieri. Bet parasti mūsu ģimenē auguši trīs, četri vai pat pieci bērni. Kā nu kurā laikā. Taču patlaban mēs vairs neskaitāmies ģimenes bērnunams, jo nav likumdošanas šajā jomā. Tādi ģimenes bērnunami iznīka paši, jo tie cilvēki, kas gribēja tādus veidot, to nevarēja izdarīt, jo nebija atbilstošu likumu. Tagad mēs darbojamies kā audžuģimene,» stāsta Inese Kaļva, keramiķe un audžumamma vairāk nekā divdesmit bērniem. Viņas lielā ģimene dzīvo Krimuldā.

Pērn Uģis Polis, SIA Krievu hitu radio līdzīpašnieks, piedraudēja Saeimas deputātiem ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Tik augsts tvēriens bija izsaukts ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas lēmumu un vēlāk arī deputātu balsojumu: Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumos tika paredzēts, ka radiostacijām, kurās latviešu un svešvalodas attiecība dalās 50 uz 50, nebūs izvēles iespēju, un no nākamā gada sākuma tām būs jāpāriet uz raidīšanu latviešu valodā.

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība) – par demisijas pieprasījumu, ko izvirzījusi Latvijas Reģionu apvienības Saeimas frakcija, par iespējām veidot citu koalīciju, par izstādi Maidana cilvēki un iekšlietu sistēmas izgāšanos, kā arī par koalīcijas partiju dažādo attieksmi pret nelegālo migrantu problēmu.

Būvinženiera Aigara Ūdra secinājums, ka Mežaparka Dziesmu svētku estrādes tribīnēs vienlaikus var atrasties 7400 cilvēku – ar nosacījumu, ka viņi visi ir informēti par nepieciešamo rīcību ekstremālās situācijās, izskan vairāk nekā draudīgi.

Mūsu valsts galvenajiem musulmaņiem Ahmedam Robertam (Klimovičam) un Abu Umaram Hamzam Jānim (Lūciņam), šķiet, būs taisnība: nebūs jāgaida piecdesmit gadu, lai še būtu islāma valsts. Un šis īsais laika posms pat nebūs jāpiepilda ar musulmaņu atvašu dzimšanu, bet gan ar vietējo antiņu pārvēršanos traģikomiskos Austrumu pasaku tēlos, kas ir patiesi savā vientiesībā līdz pat šķidrās bārdas galiņiem. Slimīgas tolerances apsēsti, antiņi, kas nebija līdz galam paguvuši notolerēties padomju varas uzspiestās krievināšanas iespaidā, tagad ar padevību sejā un mugurā ir sagatavojušies palīst zem musulmanizācijas ceļaruļļa. Ātri gan! – teiktu kāda reklāmas rullīša varonis.

«Латыши, чего вы боитесь этих кацапов? (..) Cкоты не выставку разрушили, они разрушают Латвию. 20 лет назад латыши этого беспредельщика прямо на месте преступления порвали бы на части. А сейчас уже всё забылось, устаканилось. Расслабились прибалты… Ох, зря.» Var aptuveni iztulkot šo krievu valodā komentāros rakstīto tekstu, jo žargonvārdus tieši pārtulkot nav iespējams: «Latvieši, ko jūs baidāties no šiem krieveļiem? (..) Ne jau izstādi izpostīja šie lopi, viņi posta Latviju. Pirms divdesmit gadiem latvieši šo maitasgabalu tieši nozieguma vietā būtu saplosījuši gabalos. Bet tagad viss aizmirsies, norimis. Atslābuši baltieši... Eh, veltīgi.»