Viņa neēd zivis, pat ne slavenos Liepājas menciņus, kaut arī ir liepājniece jau gadu desmitus. Viņā ir kaut kas tikpat piparoti nešpetns kā iedzimtajos kurzemniekos. Bet varbūt tas asumiņš no tā, ka viņa augusi Rīgā, Grīziņkalnā, puiku barā. «Man bija jātur viņiem līdzi,» spītīgi pasmaida Silvija Ģibiete.
Latviešu valodas aģentūra, svinot Eiropas valodu dienu, sarīkoja akciju Novada valodnieks, kurā ikviens tika aicināts pieteikt cilvēkus, kas būtu pelnījuši Novada valodnieka titulu. Silviju šim titulam bija pieteikusi meita Lāsma Gaitniece. Novada valodnieks ir cilvēks, kas popularizē latviešu valodu un sekmē citu valodu apguvi. Šo titulu tiešām ieguva Silvija Ģibiete: viņa kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tulkojusi daiļliteratūru no vācu valodas latviešu valodā. Reizēm arī otrādi. Silvija Ģibiete iztulkojusi vairāk nekā 50 grāmatu. Viņas izcilākie tulkojumi ir V. G. Zēbalda romāns Austerlics, V. Fon Šternburga romāns It kā viss būtu pēdējoreiz. E. M. Remarka biogrāfija. Silvija arī atdzejo: viņa ir iepazīstinājusi citu tautu lasītājus ar Liepājas dzejnieka Modra Zihmaņa dzeju: no latviešu valodas vācu valodā Silvija ir atdzejojusi Zihmaņa dzejoļus, un tie izdoti bilingvālā krājumā Sibirischer Hardrock/Sibīrijas smagais roks (2009). Silvijai ir piedalījusies arī oriģināldarba veidošanā: 2010. gadā tika izdots mācību līdzeklis ungāru studentiem Latvijas vēstures apguvei: Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un Liepājā. Tas sākotnēji bija uzrakstīts vācu valodā.
Janvārī Silvija Ģibiete nosvinēja 70 gadu jubileju, un Novada valodnieka tituls ir kā dāvana dzimšanas dienā. Silvija par to priecājas, taču ārēji neko daudz neizrāda. Jā, tomēr ir viņā tas liepājnieku šerpums. Lielākā daļa no mūža tur pavadīta. Jūras sāļais vējš nogludinājis asumus, palikusi tikai atturība – eleganta kā smilšpapīrs. Jā, tomēr liepājniece.
– Jūs esat teikusi, ka tomēr jūtaties kā liepājniece. Kaut gan neesat dzimusi Liepājā...
– Jā, esmu dzimusi Rīgā – Grīziņkalna meitene.
– Un nostrādājāt divdesmit gadu par skolotāju. Rīgā?
– Nē, pēc sadales aizbraucu uz Liepāju. Taču neuzskatu, ka es būtu liepājniece... Kas man Liepājā patīk? Jūra. Ļaudis... Kurzemnieki jau nu nav nekādi mīlīgie. Viņiem vienmēr kaut kas aiz ādas... Līdz 26 gadu vecumam dzīvoju Rīgā un vasarās braucu pie tantes uz Vidzemi. Tur taču ir pilnīgi cits gaiss, nerunājot nemaz par cilvēkiem.
– Kāpēc jūs kļuvāt par tulkotāju? Tulkotājs parasti paliek otrajā plānā, ļoti nedaudzi cilvēki paskatās, kas tad īsti tulkojis to grāmatu, un tad ar maziem burtiņiem ir uzrakstīts, ka tulkojis tas un tas...
– Nesen iznāca grāmata Signāls – par seksuālo audzināšanu. Visi tā slavēja centru Dardedze, kas izdevis šo Genzihena grāmatu, bet kaut jel viens tajā milzīgajā reklāmas kampaņā būtu pieminējis, ka šo grāmatu tulkoja Silvija Ģibiete, – divus mēnešus, septiņas dienas nedēļā es neatgāju no datora. Protams, ir ārprāts, kas notiek ar bērniem, un tas ir svarīgi, ka izdod šādas grāmatas, bet publisku paldies taču varēja pateikt. Kāpēc es esmu tulkotāja? Nezinu, kaut kā ļoti gribējās... Jau pamatskolā to gribēju. Bērnībā un pusaudzībā izlasīju milzum daudz grāmatu. Pabeidzu septīto klasi un laukos pie tantes izlasīju Hermaņa Zūdermaņa kopotos rakstus – četrpadsmit sējumus.
– Jā, Zūdermaņa Kaķu laipa – tas jau tāds kā paraugromāns. Viņam tik raksturīgs ironisks reālisms un neatkarīgas personības nostāja. Kaut gan 1957. gadā tika svinēta Zūdermaņa simtgade, viņa darbi joprojām ir aktuāli.
– Tā tas ir. Kad skolā sāku mācīties angļu valodu, es jau sapratu – būšu tulkotāja. Tās gan toreiz bija tikai bērna fantāzijas. Tad sekoja studijas Svešvalodu fakultātē. Pēc beigšanas nebija izvēles: vajadzēja iet strādāt par skolotāju. Jums jau arī tas bija jādara pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas?
– Protams. Nostrādāju skolā vienu gadu.
– Es gan tur aizķēros uz divdesmit gadiem. Bet skolotājas darbs man nepatika. Tomēr strādāju godīgi. Un man bija labs kontakts ar bērniem. Taču man tas nebija interesanti un vēl neinteresantāk bija iet darbu, kas nepatīk. Toreiz skolēni gan nebija tik briesmīgi kā tagad. Mana draudzene joprojām strādā skolā, nezinu, kā viņa to iztur. Esmu strādājusi arī internātā: nebija ko tulkot, nauda aptrūkās, man piedāvāja šo darbu. Aizgāju. Piecarpus gadus nostrādāju, sabojāju veselību. Bet ko darīt, ja nav naudas? Tagad man ir pensija, esmu bagāta... Varu laimīgi pavadīt savas vecumdienas, nav nekur jāskrien un jāpiestrādā, lai naudu nopelnītu... Pašai par sevi pasmieties – tas ir labi, tas man vienmēr izdodas. Vai tad es raudāšu un plēsīšu matus? Nē taču!
– Kādas grāmatas jums labāk patīk tulkot? Daiļliteratūru, biogrāfiskus, dokumentālus darbus?
– Protams, man vislabāk patīk skaista literatūra. Kad vēl eksistēja izdevniecība Liesma, gāju pie redaktora un piedāvāju: kā jūs skatāties uz to, ka es iztulkotu, lūk, šo darbu?... Tagad arī ir viena tāda izdevniecība, kurā varam pārrunāt manus ieteikumus. Taču lielākoties šobrīd ir tā: aizbrauc uz grāmatu mesi Frankfurtē un tev pasaka – tu tulkosi šo, šo, šo un šo grāmatu!
– Lielākoties tulkojat no vācu valodas?
– Tikai un vienīgi. Esmu mācījusies arī angļu valodu – tāpat kā daudzi citi – no Austras Milleres mācību grāmatām, un viņa bija arī mana skolotāja, kas fantastiski labi prata mums iemācīt valodu. Tomēr man vairāk patika vācu valoda. Mamma mani aizsūtīja Rīgā uz Skolotāju namu, tur bija vācu valodas kursi. Kad es tos kursus pabeidzu, saņēmu apliecību ietinamā papīra krāsā. Stājos augstskolā, dokumentos man bija arī šī apliecība. Pienāca mana kārta, dokumentu pieņēmējs saka: uz angļiem ir blakus galdiņš. Es saku: nē, es gribu uz vāciešiem. Vēl padomāju, ka neviens taču neņems vērā kaut kādu apliecību, kas nodrukāta uz ietinamā papīra... Un tad man vāciski uzdeva jautājumu: «Ko jūs parādītu tūristam, kurš būtu atbraucis uz Rīgu?» Es ļoti skaisti atbildēju, un mani pielaida pie eksāmeniem... Vēlāk, kad sāku nodarboties ar tulkošanu, mēģināju kaut ko pārtulkot arī no angļu valodas. Bet man kaut kas tur neizdevās... Man nebija tā, ko sauc par valodas izjūtu. Paņēmu tulkot vācu tekstu: jā, tas man bija tuvāks. Reizēm gan gadās citādi: paņemu kādu grāmatu, izlasu, aiztaisu ciet un saku sev: Silvij, tu no vācu valodas vispār neko nesajēdz. Teksts ir tik sarežģīts... Tad izlasu vēlvienreiz. Un tad jau sāku kaut ko saprast.
– No krievu valodas neesat mēģinājusi tulkot?
– Nē, nē. Manas attiecības ar krievu valodu ir ļoti... vēsas. Vienīgais cilvēks, ar ko es runāju krieviski, ir mana zobārste. Man nekad nav bijuši krievu draugi vai paziņas.
– Jā, tā ir lielā pretruna starp krievu literatūras un kultūras dižumu un bieži vien sastopamo sadzīves nekulturālību. Citu nāciju cilvēkus iespaido vai nu viens, vai otrs. Vai arī abi. Man bija izcils krievu valodas skolotājs – Izrails Manoims, kas iemācīja krievu valodu tā, ka es, pat tagad nakts vidū pamodināta, varētu bez kļūdām uzrakstīt vissarežģītāko vēstuli.
– Nu, protams. Tāda pati bija mūsu angļu valodas skolotāja Millere. Astotajā klasē viņa ienāca pie mums, pateica «good morning», un vienīgais teikums latviešu valodā bija par to, ka nu mēs mācīsimies runāt angliski, bet latviski es jums vairs neteikšu neko. Mēs gandrīz novēlāmies no soliem... Viņa tiešām vairs neko nepateica latviski. Visa gramatika, teorija, piemēri – viss angliski. Sākums, protams, bija briesmīgs. Taču, pateicoties skolotājai Millerei, es vēl šobaltdien zinu visas pamatformas, visu gramatiku. Tāpat arī vācu valodas pasniedzēja Skolotāju nama kursos – viņa jau nemaz nebija skolotāja pēc profesijas, viņai piemita daudz netikumu, taču vācu valodu viņa prata perfekti. Es nezinu, vai šodien maz tā drīkstētu mācīt... Šodien visam jābūt interesanti, aizraujoši.
– Jūs savulaik teicāt, ka viss, kas stāv uz vietas, neattīstās. Arī valodai ir jāattīstās. Kāda tad ir mūsdienu latviešu valodas attīstības stadija?
– Es pat to nevaru nosaukt... Drausmīga ir tā stadija. Valodā valda paviršība. Esmu laikam aizvēsturisks relikts: ja par kaut ko neesmu pārliecināta, tad meklēšu pa vārdnīcām, internetā kādu skaidrojumu un pierādījumus. Un kā šodien strādā žurnālistu vairākums? «Autoritārs» vai «autoritatīvs» – viņiem ir vienalga! Un kā runā amatpersonas? «Ka» vai «kad» – arī šo saikļu lietojumu lielākā daļa neatšķir. Paviršība ir šā laikmeta iezīme.
– Bet kāpēc paviršība ir tik dzīvīga?
– Tāpēc, ka to ņem pretim. Ja cilvēki aktīvāk sāktu protestēt pret to, kā viens otrs runā vai raksta, varbūt tie aplamnieki pierautos. Paklausos radio: dažs labs runā tā, kā pat trešklasnieki nerunā. Paskatos kādus portālus: tie raksti jau arī tādi – ar Dievu uz pusēm. Un kā tiek rakstīti tā dēvētie komentāri? Rupjš izteiksmes veids, nabadzīga valoda. Tas ir šodienas valodas lietotāju vispārējais līmenis, paviršības un neizglītotības piesātināts. Māte man kādreiz mācīja: apģērbā visam jābūt kārtīgam, nedrīkst būt nekādu paviršību. Sapratu, ka paviršība nedrīkst būt nekur – ne apģērbā, ne attiecībās, ne valodā. Nu, nebijām mēs jaunībā nekādi eņģeļi, bet ne jau tādi kā tagad daudzi jaunieši... Cik tālu mēs iesim savā paviršībā? Izskatās, ka drīz jau mums pietiks ar simt vārdiem, lai sazinātos. Būs tādi vārdiņi kā aha, davai...
– ... un sāls būs sāļš, nevis sāļa, «ka» vietā būs «kad». Tāda primātu valoda. Tviterī ir 140 zīmju, uz to jau ejam: tur tiek izteiktas dižas domas. Savukārt anonīmie komentāri – tā patiesībā ir dārgumu krātuve, kur rupjības un jēlības izvēršas bagātīgā daudzvārdībā.
– Runājot par anonīmajiem komentāriem: nesaprotu, kāpēc cilvēki ir tik ļauni. Mamma man kādreiz aizrādīja: kā tu runā?! Tagad var izteikties daudz un rupji, bet tā ir emocionāla vardarbība. Toties tagad, nedod dies, pa dibenu bērnam uzšaut – tiksi cietumā uz visu atlikušo mūžu. Nedrīkst arī bērniem likt strādāt. Bet es bērnībā katru dienu mājās grīdas mazgāju, un nekas – esmu izdzīvojusi. Laukos tāpat dzīvoju pilnīgi savā vaļā – peldējāmies, braucām ar laivu, rāvām no vagas burkānus, noslaucījām gar biksēm, apēdām, un nekas ar mums nenotika. Tagad visiem ir milzu problēma: ko lai bērns vasarā dara?! Lai strādā! Un mazliet lai atpūšas.
– Tagad visas atpūtas pamatā ir internets: bērni vairs nespēlē kustīgās spēles, piemēram, kazakus un razbainiekus vai sunīšus un paslēpes. Tagad pārsvarā tup pie datoriem un planšetēm. Tur ne tikai miesās apaļums iestājas, bet arī smadzenēs trulums. Nav brīnums, ka valoda kļūst arvien plakanāka... Toties zeļ un plaukst anonīmā gānīšanās internetā. Bērni redz, ka jēlības rakstīt ir atļauts, tāpēc viņi ļoti ātri iemanās to darīt.
– Tieši tā. Kādreiz vecāki cilvēki bērniem aizrādīja par neglītu vārdu lietošanu – sak, ko tu atļaujies?! Tagad viss aiziet savā vaļā, tagad visu drīkst! Es pieminēju žurnālistus, kam valodas bagātība aprobežojas ar septiņiem vārdiem deviņās rindās. Bet ar tulkotājiem ir tieši tas pats. Daudzi ir ļoti pavirši un valodā nabadzīgi.
– Ko darīt, lai latviešu valoda joprojām būtu bagāta? Kā pierādīt nezinīšiem, ka latviešu valoda ir skaista, kā apliecināt, ka latviešu valoda ir mūsu eksistences jēgas pamatā?
– Jārok ārā Andrejs Upīts! Nezinu nevienu citu latviešu rakstnieku, kuram būtu tik bagāta valoda. No viņa var mācīties, viņu var apbrīnot.
– Interesanti, ka latviešu valodu godā tur arī aizbraukušie latvieši, es domāju tos, kuri bija spiesti pamest Latviju 2. pasaules kara laikā.
– Latviešu valodas situācija šobrīd būtu daudz labāka, ja no trimdas būtu atgriezušies vismaz 50% latviešu. Bet atgriezās tikai daži, un viens otrs no viņiem paspēja sataisīt vēl lielākas ziepes nekā te jau bija. Un es nesaprotu vēl vienu lietu. Kā pirms četriem gadiem Latvijā varēja pieļaut valodas referendumu? Un to iniciēja cilvēks, kas nav Latvijas pavalstnieks! Toreiz par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu gāja balsot pat tādi cilvēki, kuri knapi varēja paiet. Brīnos, ka latvieši filozofiskā mierā uztver visu, kas tajās augšās darās. Latvieši tikai pamurkšķ virtuvēs, un ar to arī viss beidzas. Paskatieties, kas notiek Liepājā! Tur taču ir vieni vienīgi sirmgalvji, jaunatnes gandrīz vairs nav, visi ir prom! Vai tad par to nav jākliedz? Liepājas metalurgu nolaida uz grunti. Kas notika ar tiem, kuri nolaida? Nekas! Vai par to arī nav jākliedz? Kas notika ar tiem, kuri nolaida Parex banku un Krājbanku? Arī nekas. Latvija ir neliešu paradīze. Un jūs vēl brīnāties par to, kas notiek ar latviešu valodu.