Aigars Pētersons: Naudas medicīnai ir divreiz par maz
«Neuztver dzīves notikumus ne izteikti pozitīvi, ne negatīvi. Tos vajag pieredzēt un no tiem mācīties,» Robija Šarmas vārdus no grāmatas Mūks, kurš pārdeva savu ferrari atstāsta Aigars Pētersons.
Šķiet, arī savu balvu, kuru nule ieguvis, viņš uztver vairāk filozofiski, un tomēr... «Esmu apjucis,» viņš teic, «tādas balvas dod par mūža ieguldījumu, dod tad, kad ir pienācis apaļš gadu skaits. Savu mūža ieguldījumu es vēl varētu kāpināt, un gadskaitlis man arī nav apaļš... Stradiņa balva – tas ir visaugstākais gods, kāds var būt ķirurgam Latvijā.» Par balvas laureātu šogad kļuvis Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs Aigars Pētersons – par inovatīvu metožu ieviešanu bērnu ķirurģijā un bērnu traumatisma profilaksi Latvijā. Neatkarīgā piedāvā interviju ar Aigaru Pētersonu.
– Bet pamats šai balvai taču bija. Neba tāpat vien tā jums tika piešķirta.
– Pamats bija tāds, ka visa nozare ir fantastiski attīstījusies.
– Jūs domājat bērnu ķirurģiju?
– Jā. Bērnu ķirurģija ir ļoti sarežģīts mehānisms: kā pulkstenim – daudz zobratiņu, lielie un mazie rādītāji... Un es esmu viens no zobratiņiem. Ja pārējie mehānisma zobrati nestrādās, ja mēs visi neiesim vienā ritmā un tempā, nekas nesanāks. Es būtu pilnīga nulle bez saviem skolotājiem un savas augstskolas, bez savas bērnu slimnīcas un kolēģiem, studentiem un rezidentiem... Šī atzinība, ko esmu saņēmis, ir atzinība mums visiem.
– Kāpēc izvēlējāties tieši bērnu ķirurģiju? Šķiet, tā ir ārkārtīgi sarežģīta nozare – bērni ir mazi un trausli, reizēm varbūt pat neizprotami...
– Pirmkārt, es pats esmu līdzīgs bērnam. Bērnišķīgs. Visi bērnu ārsti ir bērnišķīgi. Slimnīcā mēs cits citu saucam pamazināmos vārdos: Jānītis, Olafiņš... Skalpelītis, nazītis. Adatiņa un adatturītis. Turklāt mēs esam nelabojami optimisti un sapņotāji. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, jo viņi ir patiesi. Un ķirurģiju izvēlējos tāpēc, ka ļoti ātri var sasniegt rezultātu, bet ar tabletēm var ārstēt gadiem ilgi. Ķirurģijā ir tā: pacientu ieved slimnīcā smagā stāvoklī, notiek veiksmīga operācija, un pacients drīz top vesels. Bērna organisms ir jauns, tam ir labas atjaunošanās spējas. Mēs nogriežam vienu plaušas daivu, pēc diviem gadiem taisām rentgenu un skatāmies – plauša ir ataugusi! Transplantējot bērnam sirsniņu, notiek līdzīgi: bērns aug, un viņa sirsniņa aug līdzi. Organismā ir daudzas interesantas kaskādes: kad mēs kaut ko izgriežam, ieslēdzas regulētājfaktors, kas ļauj organisma šūnām palikt spēcīgākām un liek tām atjaunoties.
– Nu, labi. Bet es runāju par maziem bērniņiem, kuri nepavisam nespēj izskaidrot savas sāpes.
– Protams, nespēj. Bet ārstam ir jābūt gudram. Ļoti gudram. Ir jāpazīst slimība, jāzina, kā šādos gadījumos rīkojas citur. Ārsti šodien dara brīnumus, un medicīna ir neticami augusi. Nezinu nevienu citu nozari, kas tā būtu augusi. Mēs esam operējuši zarnas bērniņam, kas sver 550 gramus, esam operējuši barības vadu bērniņam ar svaru 920 grami. Un viņi ir izdzīvojuši. Tas ir vislielākais izaicinājums – jaundzimušo ķirurģija, sevišķi – neiznēsāto jaundzimušo ķirurģija.
– Kas jūs pamudināja aiziet medicīnas virzienā?
– Vidusskolas laikā vasarās gāju strādāt par sanitāru uz Bērnu slimnīcu. Stūmu ratus uz operāciju zāli, vēroju ķirurgus un sajūsminājos: lūk, tas ir līmenis – izglābt bērnam dzīvību un atjaunot veselību! Pēc skolas iestājos Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē. Sākot no 3. kursa, mācījos operēt, pavadīju visu savu brīvo laiku slimnīcā, un bija svētlaime, ja man naktī atļāva pieturēt āķus un sasiet diedziņus. Tad ņēmu mājās adatiņas un adatturus, ņēmu dīvāna spilvenus, sagriezu tos un pēc tam šuvu... Tagad Klīnisko iemaņu centrā var griezt un šūt manekenus, pieņemt dzemdības – pilnīgs kosmoss! Bet manā jaunībā praktizēšanās notika ar spilvena palīdzību. Kad man ļāva kaut ko darīt pa īstam, tas bija milzīgs kaifs: negribējās ne ēst, ne mājās braukt, ne uz kino iet – tikai ļaujiet man operēt! Pēc pirmās operācijas, kad aizšuvu bērnam brūci, mani aplēja ar auksta ūdens spaini – tā ir tradīcija. Un tajā brīdī biju patiešām laimīgs. Studiju laikā es izoperēju kādus 200 apendicītus.
– Zinu, ka Latvijā ir izcili ķirurgi. Taču reizēm notiek tā, ka bērns tiek sūtīts uz ārzemēm. Kas tam pamatā? Nav atbilstošas pieredzes, nav vajadzīgās aparatūras? Labi atceros mazā Dāvja gadījumu: viņš tika nosūtīts uz ASV, lai tur viņam veiktu operāciju. Ja pareizi saprotu: bērna organismā par daudz krājās limfa, un tā bija jāizvada ārā, taču līdz ar šo limfas izvadīšanu organismu pameta arī liels daudzums imūnvielu un zēns nomirtu faktiski no imūndeficīta...
– Jā. Bērnu ķirurģijā strādāju jau 35 gadus, es tādu gadījumu nebiju redzējis. Mūsu ārstēšana bija neefektīva. Šādā situācijā vajadzēja mest lepnumu pie malas un jautāt kolēģiem: ko darīt? Ja zēns Amerikā netiktu izglābts, viņš pēc mēneša nomirtu.
– Dāvja operācija Amerikā maksāja bargu naudu, un Latvijas cilvēki šim mērķim saziedoja ap 250 000 eiro, plus vēl no valsts nāca 100 000 eiro. Ir aizkustinoši, ka cilvēki ziedo. Bet nedrīkst visu laiku braukt uz ziedotājiem, valstij ir jābūt galvenajai atbildīgajai par bērnu ārstēšanu.
– Tas, ka valsts medicīnai dod par maz, ir skaidrs. Divreiz par maz! Igauņi to saprata. Igaunijā gandrīz 90% no visa kapitāla ir Somijas kapitāls, līdztekus somi izvirzīja savus noteikumus: ieviesa jaunu izglītības sistēmu, jaunu veselības aprūpes sistēmu, piespieda valdībai dot naudu, kas nepieciešama reformām. Nu Igaunijā māsām un ārstiem ir divreiz lielākas algas nekā Latvijā. Pie mums katrs ministrs, protams, daudz ko dara, bet... Cepuri nost ministra Belēviča priekšā: viņš iedziļinājās mazā Dāvja jautājumā un izveidoja sistēmu – rezerves fondu kritiski slimajiem bērniem.
– Kā jūs vērtējat veselības budžetu šim gadam?
– Jau teicu: divreiz par maz. Belēvičs man par šo teikumu galvu noskrūvēs... Bet es savos gados varu teikt, ko domāju. Un vēl. Neviens bērnu ķirurgs pa šiem gadiem nav aizbraucis strādāt uz ārzemēm? Tāpēc, ka mēs savā darbā gūstam fantastisku gandarījumu. Bērnu medicīnu izvēlas kaut kādi dullie.
– Toties kāda ir vecāku bezgalīgā pateicība par izglābtajiem bērniem... Zinot, kāds ir gandarījums šajā darbā, jūs tomēr aizgājāt politikā.
– Aizgāju tāpēc, ka bērnu slimnīca tajā laikā grima. Tas bija 2002. gadā, kad Einars Repše un Jaunais laiks aicināja. Gāju tikai ar domu lobēt bērnu slimnīcu un dabūt medicīnai vairāk naudas. Mums izdevās pacelt slimnīcu, un pēc četriem gadiem es aizgāju atpakaļ. Tagad esmu Rīgas domē kā Vienotības deputāts. Stabila opozīcija: mūsu priekšlikumi netiek ņemti vērā. Ko mēs tur vispār darām?! Labi, es cīnos pret bērnu traumatismu, mēs vācam datus, informējam, rakstām ierosinājumus... Savukārt, būdams Saeimā, panācu etiķa esences izņemšanu no veikalu plauktiem, čipsu un kolas aizliegumu skolās, kā arī panācu ķiveru obligāto nēsāšanu velosipēdistiem līdz 14 gadu vecumam.
– Jūsu praksē bija kādi traģiski etiķa esences lietošanas gadījumi?
– Katru gadu slimnīcā nonāca 20–30 bērni ar smagiem barības vada apdegumiem, lielākā daļa kļuva invalīdi. Tagad plauktos vairs nav esences un apdegumi ir tikai divi līdz trīs gadā. Toties joprojām ir sārmi, ar kuriem tīra kanalizācijas caurules. Ja bērns iedzer kaut malciņu... Tad ir garantēta smaga ārstēšanās ar daudzām operācijām.
– Jūs ar labu vārdu pieminējāt Belēviču. Vai varat nosaukt vēl kādu veselības ministru, kas ir pieminēšanas vērts?
– Gundars Bērziņš. Mēs nebijām sabiedrotie politikā (viņš bija Tautas partijā), bet kā ministrs viņš bija izcils. Ko solīja, to izdarīja, kamēr citi pūta burbuļus. Gundaram Bērziņam bija redzējums un izpratne.
– Kā vērtējat to, kas patlaban notiek ar Vienotību?
– Tas ir briesmīgi. Es jūtos neērti Vienotībā. Ja salīdzinām ar sportu: vienā komandā ir trīs grupējumi, kas cīnās cits pret citu, un komanda līdz ar to netiek līdz pretinieka vārtiem, bet bliež pa savējiem! Tas ir pārpratums politikā. Man ir kauns atzīties, ka esmu Vienotībā. Ir bijuši daudzi aicinājumi pāriet uz citu partiju, taču... Lai kā arī būtu, esmu uzticīgs vienai partijai. Pieļauju, ka jāiet prom un kaut kāds gals tam visam būs. Taču partiju būšana manā dzīvē nav pārāk nozīmīga, jo esmu tāds vienas dienas politiķis: slimnīca man ir daudz svarīgāka.
– Nākamās Saeimas vēlēšanas notiks 2018. gadā. Startēsiet?
– Es – politikā? Pilnīgi izslēgts. Politikā neviens laimīgs nepaliek. Robina Šarmas grāmatā Mūks, kurš pārdeva savu ferrari galvenā tēze ir tāda, ka cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk. Ja viņš dara ko citu, viņš nav laimīgs. Šobrīd esmu definējis to, kas man patīk, un tā ir medicīna. Nu, cik tad man ir atlicis tajā strādāt? Kādi desmit produktīvi gadi. Pēc tam jau sākas ķīselis, tad jādod vieta jaunajiem. Tad viņi jau elpo pakausī, un tas ir labi, ka viņi elpo. Ja tos desmit gadus es vēl izcūkošu ar kaut kādu politiku... Nē, to man nevajag. Tas, ko esmu iemācījies, ir jādod atpakaļ maniem pacientiem, maniem skolēniem. Vai tad man tas viss būtu jānorij, atsakoties nodot pieredzi citiem cilvēkiem, un jāiet pelnīt lielo pensiju Saeimā? Nu, nē.
– Vai tad Saeimā var nopelnīt lielāku pensiju?
– Ja cilvēkam ir galva uz pleciem, ja viņš ir talantīgs un darbspējīgs, labu algu var nopelnīt, arī strādājot par ārstu. Nav pat jābrauc uz ārzemēm. Nepieļauju domu, ka es varētu nopietni atgriezties politikā. Patlaban esmu uz kuģa Vienotība, un, ja tas grims, tad grims, ko tad vairs. Protams, mūs zvejo gan lielās, gan mazās partijas.
– Tātad esat partijām vajadzīgs?
– Man nav motivācijas iet politikā, man ir citas prioritātes. Man ir seši bērni, mazākie strauji aug, un mana prioritāte tagad ir vairāk nodarboties ar bērniem. Problēma vienmēr ir bijusi manī: esmu darbaholiķis. Vismaz tagad man jāvelta vairāk laika bērniem. Bet mums katram dots tikai 24 collu lineāls – 24 stundas diennaktī. Un šīs stundas jāsadala prātīgi: laiks darbam, kas tev patīk, laiks ģimenei un bērniem, laiks draugiem un vaļaspriekiem. Laiks fiziskajam ķermenim (es katru rītu stundu vingroju), jo man ir bail, ka vienubrīd nevarēšu pavilkties. Laiks garīgajam ķermenim – meditācija. Šarmas grāmatā meditācija ir viens no avotiem, kas baro dvēseli. Grāmatu lasīšana man tagad ir svarīga. Es lēnām eju atpakaļ uz sevi. Šīs durvis uz sevi es tikai nesen esmu ieraudzījis. Bet ir cilvēki, kuriem šīs durvis nekad neatveras. Šarikoviem tās noteikti neatveras... Un, protams, Dievs ir ļoti svarīgs manā dzīvē. Es tiešām ticu Dievam. Braucot uz slimnīcu, es parasti šķērsoju Torņakalna tiltiņu, ceļa malā ir Torņakalna baznīca, kas tumsā tiek izgaismota, un tad es lūdzu Dievu. Pēc tam ieeju slimnīcā un operēju... Tam ir milzīga nozīme: lai Dievs un vecāki mūs atbalstītu. Ir gadījumi, kad vecāki kādas iedzimtas problēmas dēļ atsakās no sava bērniņa. Un bērniņš nomirst. Kāpēc nomirst? Tāpēc, ka bērniņš jūt: viņš nevienam nav vajadzīgs...
– Jūs teicāt, tas ir labi – ka jaunie cilvēki, nākamā ārstu paaudze elpo pakausī. Nebaidāties, ka jūs izstums?
– Daudzi man saka: Aigar, tu esi muļķis, ka tu tik labi pret viņiem izturies. Viņi taču tevi izēdīs! Pēc dažiem gadiem viņi tev atņems darbu, iesēdīsies tavā vietā! Dažs labs vecās paaudzes dakteris man saka: es jaunajiem lieku pārrakstīt disertāciju vairākas reizes, un nākamreiz es pēc gada paskatīšos, ko tu esi uzrakstījis. Tā paiet gads, atkal jāpārraksta... Zūd motivācija strādāt. Bet es savus jaunos speciālistus sūtu mācīties uz ārzemēm, lieku viņiem lasīt medicīnas žurnālus. Labvēlīgā konkurence ir attīstības dzinējspēks. Pirms pāris gadiem mēs uzrunājām vienu manu skolotāju, vadošu Austrijas ķirurgu, Grācas klīnikas direktoru. Mēs viņu uzaicinājām uz Rīgu, noslēdzām līgumu, lai viņš veiktu auditu visam, ko mēs darām. Mēs ļāvām sevi izķidāt pa fragmentiem: viņš uzzināja par mums visu – par veiksmēm un neveiksmēm, par finansēm, kārtību un drošības sistēmu... Pēc tam viņš uzrakstīja ziņojumu, kurā bija norādīti 15 soļi, lai mēs kļūtu par augsta līmeņa ES ķirurģijas klīniku. Šie soļi tika noieti. Tagad esam tāda pati klīnika kā Vācijā vai Zviedrijā, viņu ķirurgi brauc operēt pie mums, mēs – pie viņiem. Mums ir koordinācija un sadarbība zinātnes projektos. Agrāk bija pieņemts dzīvot savā katliņā un nevienam nerādīt, kas tur ir iekšā. Bet mēs atļāvām vienam ienākt starp mums un izmalties visam cauri. Mums teica: jūs esat traki, jūs taču nevarat zināt, ko viņš uzrakstīs un ko pateiks citiem! Taču tikai pēc šā Austrijas ķirurga divu nedēļu darba mēs sapratām, kādā bedrē sēžam. Labi, mēs stažējāmies visā pasaulē, bet mūsu slimnīcas menedžments bija iestidzis padomju laikā. Tagad mūsu līmenis ir nesalīdzināmi augstāks nekā pirms diviem gadiem.
– Jūs tā pragmatiski visu izstāstāt. Bet kā ar emocijām? Vai esat raudājis par kādu bērnu?
– Gandrīz vienmēr to daru. Raudāšana nav netikums. Muļķīgi, ka sabiedrībā pieņemts: vīrieši nedrīkst raudāt. Kāda starpība – asaras tek no acīm vai sirds iekšēji raud? Mēs ļoti pārdzīvojam katru zaudēto slimnieku, jo bērnā tiek ielikta kaut kāda daļa no mums. Pēdējo gadu laikā mums gandrīz nav miršanas gadījumu. Uz ārzemēm sūtām atsevišķus slimniekus – piemēram, pārstādīt aknas, arī kādus īpašus onkoloģijas gadījumus – bērniņš jau piedzimis ar audzēju... Jo vecāks kļūstu, jo sentimentālāks palieku. Ir cilvēki, kuri darbā nedrīkst parādīt emocijas, bet tāpēc viņi arī sadeg: neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa. Neko nedrīkst noklusēt. Ir jāatbrīvojas no iekšējā saspringuma. Citādi cilvēks neizturēs. Viņš sadegs iekšēji.