Vai ir pamats sākt rakņāties pa ārlietu ministres Baibas Bražes pagātni; cik daudz zinām par Izraēlas – Palestīnas jautājumu; vai mūsu valstij ir jācenšas savus pilsoņus iekļaut sankciju sarakstos, kādēļ ir pamats atgādināt par Pētera Avena tuvību ar Kremļa galmu, kādēļ tauta balso par “Vienotību” un kur slēpjas mūsu talantīgā jaunā paaudze – saruna ar atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu resora vadošo darbinieku, ārlietu ministres Baibas Bražes līdzgaitnieku, bijušo diplomātu, uzņēmēju Aivaru Markotu.
Ir vai nav pamats uzdot jautājumus par ārlietu ministres Baibas Bražes pagātni?
Kā iepriekš jau biju ierakstījis savā "Facebook" kontā, man vienmēr ir bijušas aizdomas par cilvēkiem, kuru biogrāfijas sākas, piemēram, ar 1993. gadu, bet par darbību pirms tam PSRS laikos nekas nav minēts. Var jau būt, ka daudzi neuzskata par vajadzīgu to minēt vai arī ir kauns par iepriekšējo darbību. Mana biogrāfija sākas no 1983. gada, un man nav kauns ne par vienu ierakstu savā biogrāfijā. Ja ministre kaut kādu iemeslu dēļ kaut ko slēpj un, spriežot pēc deputāta Edvarda Smiltēna paziņojumiem, ir vēl trakāk - tur ir kaut kādas falsifikācijas, tad smuki tas nav.
Man par konkrēto jautājumu ir sarežģīti runāt, jo savā laikā es pats Baibu uzaicināju uz Latvijas Jaunatnes Progresa savienību. Mani pašu 1987. gadā komunisti izmeta no Latvijas Universitātes 4. kursa. Tai laikā - ja tevi 1987. gadā izmet no universitātes - tas toreiz nozīmēja saņemt vilka pasi, uz pusgadu no stresa pat bija paralizēta puse sejas. Pēc diviem gadiem mani uzaicināja vakariņās Jānis Peters, Mavriks Vulfsons un Ivars Ķezbers. Mani trīs lielākie elki vaicāja: "Aivar, vai vēlies kļūt politiķis?" "Protams," es atbildēju. Viņi kaut kādā veidā zināja, ka man jau ir piedāvāts iet strādāt uz Latvijas Jaunatnes Progresa savienību. Nekad dzīvē nebiju bijis nedz komunists, nedz arī komjaunatnes aktīvists. Viņi skaidroja, ka man būtu jāpaveic divi lieli uzdevumi. Pirmkārt, nepieļaut, ka Latvijas komjaunatne, kurā ir divsimt piecdesmit tūkstoši cilvēku, sašķeļas un puse aiziet pie Alfrēda Rubika uz interfronti. Tas bija tas trakais laiks, kad viss karājās gaisā un neviens nezināja, ar ko tas viss beigsies. Otrs uzdevums - jāsaglabā abu avīžu “Padomju Jaunatne” un “Sovetskaja Molodjož” redakcijas, lai tās Rubiks un viņa komunisti nepārņem un neiznīcina. Piedāvājums izklausījās diezgan garšīgs. Es piekritu. Devos uz to komjaunatnes organizāciju. Latvijas komjaunatnes pirmajam sekretāram Ivaram Priedītim tā arī pateicu, ka mans mērķis ir likvidēt komjaunatni, jo man tā riebjas. Līdz ar to komjaunatnes māja mani jau no paša sākuma uzņēma kā svešinieku. Visu šo procesu ļoti atbalstīja Jānis Peters. Viņš nāca uz visiem pasākumiem. Vajadzēja parādīt, ka tā ir nevis vienkārši kaut kāda komjaunatnes pārkrāsošanās un vienkārša nosaukuma maiņa. Zināju, ka ilgāk par gadu pusotru tur nepalikšu. Šo komjaunatnes organizāciju ar visām tās ideoloģiskajām saknēm gada laikā izdevās transformēt. Aizgāju ciemos pie Rubika. Atklāti izrunājāmies. Runājām stundas piecas. Janvārī OMON bija ieņēmis Preses namu, un tādējādi avīžu licences atradās pie Rubika. Viņš man atdeva abu avīžu licences, kuras atdevu tālāk redaktoriem Andrejam Cīrulim un Aleksandram Bļinovam. Tad vasarā paguvu vēl noorganizēt pirmo Latvijas radošās jaunatnes vasaras nometni. Tur bija uzaicināti piedalīties arī trimdas latvieši. Tad vēl, izmantojot komjaunatnes resursus, paspēju noorganizēt milzīgu vissavienības semināru Rīgā. Pie mums ierādās tā laika jaunatnes avīžu vadītāji no visām PSRS republikām. Viņi pēc tam uzrakstīja ļoti labas publikācijas par to, kas te pie mums Latvijā notiek. Vēl par komjaunatnes naudu aizsūtīju Sandras Kalnietes Tautas frontes lektoru grupu ar Jāni Dinēviču priekšgalā braucienā pa visu PSRS. Manās rokās atradās resurss. Pusotru gadu skaitījos avīzēm ideoloģiskais vadītājs, taču ne reizes negāju uz redakcijām un neteicu: jūs tur rakstīsies tā un šitā. Kad pienāca 1991. gada janvāris, es vēl biju Centrālkomitejas politiskais sekretārs. Visu to puča nedēļu pavadīju aizbarikādētajā Latvijas Radio. Visi mūsu lielie varoņi bija kaut kur aizbēguši.
Bet tad arī viss. Es savu biju padarījis. Latvijas komjaunatne visā PSRS bija vienīgā, kura nesadalījās divās daļās un mierīgi nolikvidējās. Iedomājieties Rīgas pilsētā Pārdaugavas rajonus, Maskavas rajonu, arī daudzviet Latgali - visīstākie interfrontes centri. Braukāju apkārt un tautai cītīgi skaidroju, kas notiek. Lielākā daļa komjaunatnes aktīvistu pārgāja stādāt ne politikā, bet ar saimnieciskiem jautājumiem saistītās jomās. Izveidojās jaunatnes komercfirmas. Andris Ameriks pievāca visu palikušo komjaunatnes īpašumu, un tā tas pasākums beidzās. Man jākaunas nav ne par ko. Es par saviem tā laika veikumiem pat lepojos.
Bet ja atgriežamies pie Baibas Bražes?
Kad ierados strādāt šai komjaunatnes Centrālkomitejas mājā, man vajadzēja savus darbiniekus. Tolaik bija zināmi vairāki dumpīgie Rīgas Politehniskā institūta studenti. Vienu čali paņēmu no turienes, vēl vienu čali paņēmu no strādnieku grupējumiem un pieņēmu darbā arī Baibiņu. Mēs ar viņu vienā skolā kopā bijām mācījušies un arī sportojām kopā. Arī viņa bija augusi nomenklatūras ģimenē. Mēs nesen sazvanījāmies ar Māri Baidekalnu un Māri Riekstiņu un mēģinājām atcerēties, ar ko Baibiņa tajā laikā īsti nodarbojās... un tā arī nespējām saprast. Mans kabinets bija ceturtajā stāvā, Baidekalnam un Riekstiņam otrajā stāvā. Bet Baibiņa visu laiku kaut kur klīda apkārt un visur jaucās iekšā - tāpat kā tagad. Tā tas viss sākās. Ar laiku sapratu, ka, pieņemot darbā Baibu, esmu nokļūdījies.
Pēc Jāņa Jurkāna uzaicinājuma es pārgāju strādāt uz Ārlietu ministriju. Redzēju, kādu haosu tur bija radījusi Sandra Kalniete. Kalnietes haoss bija fantastisks. Jurkāns bezpalīdzīgi plātīja rokas. Ieteicu Jurkānam Māri Riekstiņu, ka viņš varētu nākt strādāt uz Ārlietu ministriju par protokola nodaļas vadītāju. Māris bija precīzs un pedantisks. Es pats pēc kāda laika devos prom uz Dāniju. Tagad es nožēloju, ka devos turp uz tik ilgu laiku. Sākotnēji plānoju tur būt tikai uz pusgadu. Tobrīd Dānija bija ES prezidējošā valsts. Sanāca tā, ka man tur nācās palikt gandrīz divus gadus. Pa to laiku mūsu Ārlietu ministrijā Mārtiņš Virsis ar Māri Riekstiņu, vadoties pēc lojalitātes principa, bija savākuši ārkārtīgi nekvalitatīvu, bet paklausīgu darbinieku sastāvu. Riekstiņš pie sevis bija paņēmis Baibiņu. Viņas CV es nekad līdzi nebiju sekojis. Mans CV vienmēr ir bijis tāds, kāds tas ir arī tagad, jo man nekas nav bijis jāslēpj. Tā Baiba nokļuva Ārlietu ministrijā. Visi tie Smiltēna prātojumi par to, kāda treknā roka ministri ir bīdījusi - tie visi ir viņa līmeņa jautājumi. Katrs lai saprot ar to, ko vēlas. Kādreiz varētu parunāt par to, kā un kādi cilvēki nonāk mūsu politiskajā elitē gadījuma pēc. Tiem, kas to nezina, mute plestos vaļā. Tā tās karjeras veidojas. Piemēram, kā Jurkāns kļuva par ārlietu ministru? Vai ne tāpēc, ka nepiekritu Kalnietes aicinājumam iet uz Tautas fronti? Vulfsons ar Peteru bija izdomājuši, lai es tur eju strādāt.
Tautas fronte sākumā sastāvēja no Ārlietu un Tautsaimniecības komitejas. Vulfsons bija priekšsēdētājs. Viņam vajadzēja cilvēkus, kas dara reālo darbu. Aizgāju pie Kalnietes. Viņa man saka, ka tai amatā padomē jau nekas daudz nebūšot jādara - jāuztaisa tautsaimniecības atjaunošanas programma, jāuztur sakari ar Rietumu valdībām un tad varētu iet strādāt arī mūsu valdībā. Šāds piedāvājums man, LU ceturtā kursa studentam! Aprunājos ar saviem elkiem - skolotājiem Miervaldi Ramānu, profesoru Porieti, arī ar Valentīnu Zeili. Jā, viņi man amatā solīja palīdzēt. Varētu to darīt, jo naudu man nevajadzēja - balstījos uz saviem biznesa projektiem. Bet es taču nevaru uzņemties politisko atbildību. Tad pēc divām nedēļām atnāca krāsotājs Jurkāns un teica, ka viņš gan to var darīt. Kalniete šo epizodi ir aprakstījusi arī savā grāmatā. Viņa savā prātā manu pozīciju traktē, ka Markots nobijās. No kā gan man baidīties, ja mani pirms diviem gadiem komunisti izmeta no universitātes. Tādējādi tagad jau arī varētu teikt, ka Markotu kāds tur ļoti bīdīja. Nu nebīdīja taču.
Es Smiltēna paziņojumā par Baibu salasīju kaut kādas aizdomas, ka, re, kur ir kaut kāda čekas roka. To, ka Baiba paralēli darbam pie manis strādāja kaut kādā muitas pārvaldē, es nezināju. Mani tas tolaik neinteresēja. Nezinu, vai viņa tur strādāja vai nestrādāja. To, ka viņa tur palika strādāt ilgi pēc tam, kad es aizgāju no šī darba, es arī nezināju, jo man nebija laika tam sekot. Bija 1991. gads. Viss strauji mainījās katru dienu. Ja kaut kur nebrauca Godmanis ar Jurkānu, tad man tur bija jābrauc. Es vienīgais ar Repši varēju sarunāt dabūt valūtu. Es vienīgais varēju caur “Aeroflot” meitenēm sadabūt biļetes uz ārzemēm cauri Maskavai. Man nebija laika sekot Baibiņai. Kāpēc viņa palika tik ilgi tajā muitā vēl pēc 1991. gada decembra - tas man nav saprotams. Acīmredzami ir kādi apstākļi, ka viņa negribēja, lai tagad kāds to uzzina.
Kas slikts notiktu, ja tas tiktu darīts zināms?
Es nezinu. Acīmredzot cilvēkam bija kāda iekšēja motivācija, kāpēc viņš to dara un tādu karjeru izvēlējās. Tas ir tāpat kā prasīt, kādēļ Sarmīte Ēlerte iestājās komunistiskajā partijā brīdī, kad no tās jau stājās ārā visi sakarīgākie tautā pazīstamie cilvēki.
Bet kādēļ gan cilvēku nosodīt par viņa izvēli? Tas taču bija pārmaiņu laiks - katrs rīkojās pēc savas iekšējās pārliecības?
Tas bija ļoti dinamisks laiks. Toreiz nebija laika spriest, ko katrs izvēlas. Mēs vakaros nesēdējām Preses nama bufetē un nespriedām par pārliecībām. Visi bija savējie, un neviens neko nešķiroja. Es Baibas vietā neko nevaru izskaidrot. Es tikai varu paskaidrot, kā viņā nonāca ārlietu sistēmā.
Ar ko izskaidrojamas ministres simpātijas pret palestīniešiem un, maigi izsakoties, ne pārāk liela mīlestība pret Izraēlu?
Šajā jautājumā manas pozīcijas pilnībā sakrīt ar Baibu. Pavisam ir divi jautājumi, kuros manas pozīcijas ar viņu pilnībā sakrīt un kuros es mēģinu Baibu aizstāvēt - Izraēlas - Palestīnas jautājums un Pjotra Avena jautājums. Es ļoti labi pazīstu Izraēlu. Esmu tur bijis kādas 15 reizes. Sociālajos tīklos nopublicēju viedokli par 7. oktobri. Pēc tam mani Hermanis nosauca par žīdu šāvēju. Pirms kovida laikiem pazinu arī daudzus Izraēlas ministrus. Mans labākais draugs ir bijušais Izraēlas armijas štāba priekšnieks, pēc tam arī enerģētikas ministra vietnieks. Netanjahu ir tieši tāds pats kara noziedznieks kā Putins. Viņš savas korumpētās politikas dēļ ir iedzīts stūrī. Viņam vienīgā izeja, kā nenokļūt cietumā, ir nepārtraukti kāpināt politiskās likmes. Viņš ir tik tālu radikalizējis Izraēlas politisko vidi, ka tagad valdībā strādā vislabējākie radikāļi. Jau vairāk nekā divdesmit gadus viņš apzināti iet uz to, lai ANO Ģenerālās asamblejas līmenī akceptētais divu valstu risinājums tiktu apgrūtināts. Tagad izraēlieši ir sākuši būvēt apmetnes starpjoslā, lai pilnībā nogrieztu šo iespēju. Piekrītu tam, ko atzina starptautiskā krimināltiesa, ka Netanjahu ir tāds pats kara noziedznieks kā Putins. Tas nekādā veidā neattaisno "Hamas", bet tas daļēji izskaidro "Hamas" motīvus. Es pats esmu liels Ariela Šarona piekritējs. Sakritība - mēs Jeruzalemē kopā ar dēlu ēdām vakariņas un redzējām, kā blakus restorānā Šaronu piemeklēja insults. Pat ģenerālis Šarons, kura rokas arī ir slacītas palestīniešu asinīm, bija sapratis, ka jāiet uz divu valstu pastāvēšanu. Netanjahu valdība visus šos divdesmit gadus ir ārkārtīgi presējusi daudz cietušos palestīniešus. Skaidrs, ka tas izraisa pretreakciju. Ja 2000. gadu sākumā būtu realizējies Šarona plāns, domāju, ka šādu grautiņu nebūtu. Es pilnīgi piekrītu viedoklim, ka 7. oktobris bija sakrālais upuris. Vēl neesmu runājis ar Izraēlas slepeno dienestu cilvēkiem, bet runājis esmu ar itāļiem, amerikāņiem, angļiem. Viņu ļoti augsta līmeņa cilvēki saka, ka Izraēlas slepenie dienesti nevarēja nezināt, ka briest 7. oktobris, jo viņi zina pilnīgi visu, kas tiek plānots. Līdz ar to Netanjahu bija vajadzīgs sakrālais upuris. Situācija bija līdzīga tai, kad Goldas Meiras laikā arābu tanku armija tuvojās Izraēlai. Izraēla bija gatava dot preventīvos triecienus. Kisindžers savā grāmatā bija atminējies, ko viņš bija teicis Goldai Meirai: ja jūs šausiet pirmie, jūs nedabūsiet pat ne naglu no amerikāņu palīdzības. Pieļauju, ka "Hamas" operācijas organizētāji varēja būt Izraēlas slepeno dienestu iefiltrētie aģenti. Terorisms ir nosodāms, un "Hamas" ir teroristi. Par to nav runas. Ir darbība, un ir pretdarbība. Šo situāciju izraisīja Netanjahu politika. Netanjahu, tieši tāpat kā Putins, ir iedzinis sevi stūrī, izlaupot savu valsti un iedzenot to bezcerīgā situācijā. Starptautiskā sabiedrība to labi redz, pat labāk nekā Latvijas sabiedrība. Mūsu Ārlietu ministrija konsekventi ievēro ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par divu valstu risinājumu, un tam nav nekāda sakara ar “Free Palestine” bļaustīšanos. Ja viena valsts divdesmit gadu garumā pastāvīgi ignorē ANO lēmumus un rīkojas tāpat kā Putins, tad notiekošais tam ir rezultāts. Tam, ka Baiba tikās ar palestīniešu ārlietu ministri, nav nekāda sakara ar "Hamas", kā te daži bļaustījās. Tas ir tikai normāli. Ar Palestīnas ārlietu un diasporas lietu ministri Varsenu Agabekjanu Šāhīnu tiekas daudzi Eiropas valstu ārlietu vadītāji. Kā noprotu, rudenī ļauti daudzas valstis arī Eiropā gatavojas atzīt Palestīnas valsti. Visa tā mūsu muldēšana par ASV kā mūsu galveno stratēģisko sabiedroto ir pa tukšo - lūk, kā naktī mūsu sabiedrotais paziņoja, ka nogriezīs mums militāro palīdzību, 288 miljonus, tieši Baltijas valstu militārai palīdzībai. Pār Baibu gāžas histērisko pārmetumu lavīna, un slikti, ka viņu neaizstāvēja nedz viņas partija, nedz Ministru prezidente.
Kāpēc neaizstāvēja?
Tur ir lērums citu problēmu. Gan Rinkēvičs, gan Siliņa būtu pietiekami priecīgi, ja Baiba lauztu politisko sprandu. Baibas fantastiskā īpašība ir iemantot sev ienaidniekus kosmiskā ātrumā. Šī īpašība ir vienkārši apbrīnojama.
Kāpēc Latvijas valsts savus pilsoņus cenšas iedabūt sankciju sarakstos?
Bet kā mēs varam zināt, vai Avens ir likumīgi kļuvis par Latvijas pilsoni?
Neviens viņa pilsonības iegūšanas likumību nav apstrīdējis...
Šeit telpās, kur mēs sēžam - restorānā "Osiris" - tika spriests, kā organizēt Avena kļūšanu par Latvijas pilsoni, tika par to maksāts, un šajās telpās ir arī notikušas sarunas par to, kā organizēt mediju kampaņu, lai Avenu izpestītu no sankcijām. Avens ir absolūta Putina konstrukcijas sastāvdaļa, viena no šīs konstrukcijas bāzes detaļām. Tieši pateicoties Avenam, Putins savulaik izvairījās no milzīgām kriminālām problēmām. Man ir pietiekami daudz pazīstamu cilvēku Maskavā un Pēterburgā. Tagad viņu vecums gan ir ap astoņdesmit gadiem. Pēdējos desmit gadus es diemžēl viņus neesmu redzējis. Kopš iebrukuma Krimā pārtraucu jebkādus kontaktus ar Krieviju. 2000. gadu sākumā trīs mēnešus nodzīvoju Sanktpēterburgā, lai palīdzētu savam vienam draugam cīņā pret Valentīnu Matvijenko - šobrīd Krievijas federācijas augšpalātas priekšsēdētāju. Ļoti labi pazīstu Sanktpēterburgas politisko eliti, sākot no cietumā sēdošā Tambovas grupējuma līdera Vladimira Kumarina, beidzot ar universitāšu rektoriem. Visi zina stāstīt, ka Avens ir bijis kārtīgs, centīgs Putina sistēmas veidotājs. Viņš nav bijis kaut kāds malā stāvētājs. Neapšaubāmi, Avens ir viens no visinteliģentākajiem elites pārstāvjiem. Arī ar viņu esmu ticies pirms gadiem desmit. Tai laikā Avens bija pilnīgs Zatlera atbalstītājs un, cik saprotu, ne tikai ar vārdiem, bet arī darbos Zatleru atbalstīja, un tāpēc nav brīnums, ka tagad pēkšņi Zatlers iestājās par Avenu un kāpēc arī Rinkēvičs tik piesardzīgi runā par Avenu. Skaidrs, ka Zatlera laikā Rinkēvičs koordinēja Zatlera atbalsta aktivitātes. Kad pirms trīsdesmit gadiem notika debates par “čekas piecīšiem”, Juris Dobelis no Saeimas tribīnes pateica ģeniālu frāzi: “Pierādījumi ir pietiekami, lai šaubas paliktu.” Tas attiecas arī uz šo situāciju. Pēc 2014. gada Avens sāka meklēt rezerves lidlaukus, un vietējie pakalpiņi viņam šeit tādu nodrošināja. Tādēļ nav pamata uzskatīt, ka viņš ir vietējais Lāčplēsis, kas gadiem ilgi bija iefiltrēts Putina galmā un to vien gaidīja, kad režīms sabruks. Ja mums būtu spēcīgāka tiesībsargājošā sistēma, kura spētu izpētīt Avena pilsonības iegūšanas apstākļus, tad arī atkristu šī tēze, kāpēc Latvija aizstāv savu pilsoņu iekļaušanu sankciju sarakstā. Te notiek tas, par ko Ojārs Vācietis raksta, ka vislielākie nelieši ir tie klusējošie nelieši. Avens visu zināja un visu redzēja, kas notiek Putina galmā. Atminos, kad ar viņu tikāmies, viņam tajā vakarā bija jālido uz Ukrainu. Viņam divas reizes zvanīja Medvedevs, kurš tolaik bija Krievijas prezidents. Avens bija viena no vistuvākajām Kremļa galma kontaktpersonām. Un, ja jau viņš bija tik liels demokrāts, tad jau varēja toreiz pacelt cepuri un teikt: nē, veči, ar jums man nav pa ceļam. Avens ir inteliģents arogants demokrāts. Bet līdz pēdējam brīdim uz diviem krēsliem jau nevar sēdēt.
Kurp virzās mūsu valsts - uz uzplaukumu vai iznīcību?
Mums politikā joprojām trūkt izteiktu politisku līderu. Saimnieciskā līdera elementi parādījās Andra Bērziņa laikā, kad viņš bija Valsts prezidents. Viņš piedāvāja ekonomiskās izaugsmes risinājumus. Notiek fragmentēšanās, segmentēšanās, kas ir pilnīgi atbilstoši latviešu genotipam. Ir ļoti labi saprotams, kāpēc latvieši vēlēšanās balso par “Vienotību” - tāpēc, ka latvietis vienmēr ir dzīvojis savā viensētā, ko tagad Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs piedāvā likvidēt, jo viensētu dēļ esot par dārgu uzturēt ceļus un piegādāt elektrību. Viensēta vienmēr ir bijis latviskās dzīves pamats. Viensētnieks vienmēr ir domājis tā: man govs ir, aitas, cūkas ir, ka tik kāds no pilsētas nejauktos manās lietās, tāpēc labāk nobalsošu par “Vienotību”, lai tik kaut kas atkal nemainītos, lai nenāktu pie varas kaut kādi trakie un nesāktu mācīt, kā man dzīvot. Tas ir vienīgais izskaidrojums, un tieši tas pats notiek biznesā. Ar jauno paaudzi viss ir kārtībā. Mums ir ļoti daudz jaunu, talantīgu cilvēku ar ļoti interesantiem projektiem visā pasaulē. Viņi ir latvieši un Latvijas pilsoņi, un šobrīd viņi pat nevēlas, lai par viņiem kāds šeit uzzina.
