Jānis Smukša no Riebiņu pagasta ir 41 gadu vecs tehniķis, enerģētikas iekārtu speciālists. Pirms septiņiem gadiem sācis interesēties par vēja ģeneratoriem, sešus gadus strādājis Vācijā dažādos uzņēmumos, kas ceļ vēja parkus. Pašlaik būvē vēja parku jūrā pie Taivānas.
Likteņa ironija, ka šobrīd vietā, no kurienes nāk speciālists Jānis Smukša, Riebiņu pagastā, notiek diskusijas par vēja parku būvniecību un to ietekmi uz vidi. Ir vai nav cilvēkiem, zvēriem, putniem un kukaiņiem kaitīga vēja ģeneratoru darbība un kā tā ietekmē visu dzīvo radību. Mūsdienās ainava ar vēja ģeneratoriem jau vairs nevienu nepārsteidz. Jo īpaši aiz Latvijas robežām Eiropas virzienā tie redzami nu jau praktiski ik uz soļa. Cik kaitīgi vai nekaitīgi ir vēja ģeneratori speciālista acīm un kā šo jaudu ģenerējošo iekārtu vērtē citās zemēs - “nra.lv” saruna ar J. Smukšu.
Kā nonācāt Taivānā?
Guvu labu pieredzi Vācijā, apskatījos un iemācījos, kā tas notiek, un devos vēl tālāk pasaulē. Vēja ģeneratoru būvētāji ir kā liela ģimene - cilvēki no daudzām valstīm, no Eiropas, Amerikas, Āzijas cits citu pazīst, dalās ar informāciju, un tā es uzzināju par darba iespējām Taivānā.
Tur esmu sastapis daudz speciālistu no Filipīnām, vairākus arī no Latvijas un Lietuvas.
Strādāju Lielbritānijas firmā, kura tikai nesen pievērsusies vēja ģeneratoru uzstādīšanai, līdz ar to mums ir liels izaicinājums paveikt savu darbu pēc iespējas labāk.
Kurā vietā notiek darbi?
Tas ir jūrā starp Ķīnu un Taivānu, Taivānas teritoriālajos ūdeņos.
Vēja parka būvēšana notiek vērienīgi - te ir lieli kuģi, kas pievelk kabeļus, lieli kuģi, kas montē ģeneratorus, mazāki kuģi, kas pieved materiālus un strādniekus. Te ir īsts skudru pūznis. Darbs notiek 24 stundas septiņas dienas nedēļā - ne uz mirkli neapstājas.
Vai jums nav bažas par iespējamu militāru konfliktu starp Ķīnu un Taivānu? Tad jūs būsiet divām armijām tieši pa vidu.
Kad strādājam, tik tiešām var dzirdēt kara lidmašīnu troksni debesīs. Pie tā jau ir pierasts.
Var iztēloties, ka jums ir skarbs darbs - gan jau nākas uzturēties ārā, augstu gaisā, lielā vējā...
Neteikšu, ka tas ir ļoti skarbs darbs, bet interesants gan tas ir. Pēdējos septiņos gados ir ļoti uzlabojusies darba drošības sistēma un viss pārējais, arī kvalitāte.
Jūrā vispirms tiek ieliets betona tornis, kura pamatu dziļums atkarīgs no pamatnes stabilitātes. Mēs nodarbojamies ar turbīnu montāžu - tas prasa kādas trīs dienas, ja ir labi laika apstākļi un visi materiāli ir piegādāti. Mēdz būt arī, ka darbi ievelkas ilgāk, ja ir kādas ķibeles ar loģistiku. Piemēram, Vācijā vajadzīgs daudz dažādu atļauju, lielgabarīta detaļas nedrīkst vest pa ceļu diennakts gaišajā laikā.
Jūrā ir daudz nopietnāki ģeneratori, ar lielu jaudu, spārni var būt pat 115 metru gari, kamēr uz sauszemes paši garākie ir 80 metru.
Kādi ir apstākļi dzīvošanai?
Dzīvojam uz kuģa, kur ir kajītes, ēdnīca, sporta zāle. Viena maiņa ir 12 stundas gara.
Jūsu brigādes veidojas no dažādu valstu cilvēkiem, bet ir dažādi tehniski termini, kuri jālieto tā, lai visiem ir saprotams. Kādā valodā notiek saziņa?
Vācijā tā bija vācu un angļu. Taivānā pārsvarā angļu. Tagad ir atbraukuši strādāt vairāki latvieši, un priecājos, ka varu ar viņiem tērzēt latviski.
Latvijā ir liela skepse pret vēja ģeneratoriem - pastāv uzskats, ka tie nogalina putnus, ka tie rada troksni, vibrāciju, neredzamus, kaitīgus elektromagnētiskos viļņus. Vēl mēdz sabrukt un aizdegties, un to atliekas pēc ekspluatācijas beigām piesārņos dabu. Un visbeidzot daudziem nepatīk to izskats - tas, kā tie izmaina ainavu... Vēl ir liela daļa sabiedrības, ka neiebilst pret vēja parkiem, taču negrib tos redzēt no saviem logiem. Vai un cik lielā mērā šī attieksme ir pamatota?
Cilvēki baidās no kaut kā jauna. Vācijā, kur vēja parki ir jau vairākus desmitus gadu, zemnieki un zemes īpašnieki paši burtiski plēšas par to, lai būtu iespēja būvēt vēja parkus, paši tajos investē, gūst labumu.
Mūsdienu tehnoloģijas ir aizgājušas tālu uz priekšu, bet retumis mēdz aizdegties tās vecās turbīnas, kas uzstādītas jau sen. Agrāko laiku turbīnas bija no stiklašķiedras, tagad viss tiek taisīts no metāla.
Par neredzamiem viļņiem vai radiāciju tās ir blēņas - zem turbīnām ganās lopi, bet to darbošanās skaņa dzirdama tikai tad, ja pieiet pavisam tuvu klāt. Kāda nebūt skaņa bija vecajām turbīnām, kas griezās tikai tad, kad tika sasniegts pienācīgs vēja ātrums. Jaunajām turbīnām spārni pielāgojas vēja virzienam. Vēl dzirdēta teorija, ka pie turbīnas nav kukaiņu, taču patiesībā biologi var tām pieiet klāt un atrast visus iespējamos kukaiņu veidus. Cilvēki runā par to, ko nezina. Automašīnām ir skaņa, un šoseju tuvumā tā ir skaļa, un tad nebūvēsim ceļus? Lielākā daļa cilvēku dzīvo ar mobilajiem tālruņiem kabatā un neuztraucas par elektromagnētiskiem viļņiem.
Bet cilvēki baidās arī par to, ka var pazemināties viņu nekustamā īpašuma vērtība, ja vēja parks būs tuvumā - kaut vai tāpēc, ka lielai daļa Latvijas sabiedrības pret “ventilatoriem” ir negatīva attieksme. Cilvēki vēlas, lai viņiem tiek kāda nebūt kompensācija.
Par to, protams, šādos gadījumos ir jārunā - ir jābūt valsts, pašvaldību, uzņēmēju un iedzīvotāju diskusijai, un jāpanāk visas puses apmierinoša vienošanās. Vēja parks daudzas lietas kompensē jau pats automātiski - uz vēja parkiem, piemēram, ir jābūt labiem ceļiem, lai ziemā un vasarā tiem var piekļūt apkopes darbinieki. Nu un darba vietas tie dod, un elektroenerģijas cenu valstī tie pazemina. Es redzu tikai plusus.
Latvijas iešana pa “zaļo kursu” ir bijusi saistīta ar nepatīkamām blaknēm - ar skandāliem ap obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Arī par vēja ģeneratoriem ir skanējušas bažas, ka tie būs “jauns OIK”. Citi savukārt to noliedz un apgalvo, ka nebūs vis. Kā jūs raugāties uz to?
Tā ir politika, un man uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Politiķi reizēm prot sabojāt vislabākās lietas. Vācijā cilvēki laukos ir apmierināti, un vēja parki viņiem dod labumu. Viņi stāsta, ka sākumā, agrākos laikos, viņiem bijušas lielas šaubas.
Par samaksām Latvijā viss atkarīgs no tā, kā tas tiks organizēts, kā rīkosies “Latvenergo” un citi tirgus dalībnieki, kādus lēmumus pieņems valdība. Visam vajadzētu būt kārtībā. Grūti pat iztēloties, kas var nebūt kārtībā...
Vispār jau Latvijā vēja parku ir salīdzinoši maz - daudz mazāk nekā Lietuvā...
Bet es nedomāju, ka lietuvieši tāpēc ir nelaimīgi. Latgalē noteikti vajadzētu būvēt vēja parkus - tur daudzviet ir aizaugušas pļavas, purvs. Nedomāju, ka vajag baidīties, ka vēja parki ar spārniem tur cilvēkus apžilbinās. Tās ir muļķības.
Pašlaik vēja parki ir jauni un skaisti, bet pēc gadiem 30 tie būs nolietoti un tos vajadzēs utilizēt, zemi rekultivēt - ģeneratoru pamatos tiek liets daudz betona, turbīnās tiek lietoti dažādi metāli. Vai būs viegli šos parkus sakopt un utilizēt?
Tas Vācijā jau notiek - vecos ģeneratorus utilizē, tas notiek pāris nedēļu laikā, kad tiek aizvākts gan betons, gan armatūra pamatos; tiek aizvāktas un pārstrādātas alumīnija, dzelzs un citu metālu detaļas. Nepateikšu, kur paliek dzesēšanas šķidrums un smērvielas. Jādomā, ka ar vāciešu pedantismu tās tiek utilizētas videi visnekaitīgākajā veidā.
