Vai militārā rūpniecība arī nesīs labumu Latvijas ekonomikai; kas ārvalstu investorus piesaista Latvijā; vai nav pienācis laiks publiskajos iepirkumos piešķirt priekšrocības vietējiem ražotājiem; kad Latvijā parādīsies jaunas ražotnes; kas tika lemts Ūdeņraža forumā; kas notiek ar komercbanku riska apetīti; vai uzlabojas finanšu pieejamība – par šiem un citiem jautājumiem “nra.lv TV” saruna ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktori Ievu Jāgeri.
4. septembrī Ministru kabinetā notika Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padome sēde, kuru vadīja Ministru prezidente Evika Siliņa. Arī jūs tur piedalījāties. Par ko spriedāt?
Apspriedām jautājumus, kas saistās ar dažādiem investīciju projektiem, kurus mēs vēlamies, lai tie ienāk Latvijā. Sēdāmies kopā pie viena galda ar ministrijām, lai risinātu radušās situācijas - vai nepieciešamas kādas izmaiņas regulējumā, vai kāds projekts ir svarīgs Latvijai. Un, ja tas ir svarīgs, tad strādājam kopīgi, lai šāds projekts notiek Latvijā.
Vai varat atklāt, kas tie ir par projektiem?
Pašlaik nevaru atklāt, jo tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Varu tikai pateikt, ka tie ir saistīti ar aizsardzības industriju, ar finanšu nozari un arī citām nozarēm.
Saprotams, ka tā ir slepena informācija, bet vai varam teikt, ka tā bija saruna par aizsardzības industriju, kura var nest labumu Latvijas ekonomikai?
Jā, protams. Mūsu LIAA “projektu grozā” pagājušajā gadā bija tikai četri projekti, kas saistīti ar aizsardzības nozari. Pašlaik mēs aktīvi strādājam ar 31 šīs nozares projektu. To apjoms ir viens miljards eiro. Tiem ir dažādi veidi. Ir tādi, kur no investora puses ir prasīts valsts iepirkums, un ir arī ļoti neatkarīgi projekti, kur jārisina cita rakstura jautājumi - lai to attīstītāji spētu pēc iespējas ātrāk izvietot ražotnes Latvijā. Kā mēs zinām, ietekmes uz vidi novērtēšanas process ir ļoti laikietilpīgs, un arī citu atļauju dabūšana aizņem laiku. Šajā investīciju koordinācijas padomē mēs šādus jautājumus apspriežam un vienojamies, cik ātri mēs vēlamies projektu un ko mēs izdarīsim, lai projekts šeit būtu.
Vai tā ir dronu ražošana, lādiņu ražošana?
Jā, tie ir galvenie, aktuālie projekti.
Kas pievelk investorus, kāpēc viņi ir gatavi nākt?
Tā noteikti ir Latvijas atrašanās vieta. Mēs atrodamies Eiropas Savienībā, un ar to paveras ceļš uz Eiropas tirgu.
Ir arī citi apsvērumi - darbaspēka pieejamība, nekustamā īpašuma un industriālā parka pieejamība un cena, valsts atvērtība un ātrums, kādā mēs izrādām interesi un sakām, ka mēs investorus vēlamies. Mēs tiekamies ar investoriem un spriežam, kā nodrošināt viņiem konkrētos risinājumus.
Par kādām summām militārajā jomā ir runa?
Tas ir mazliet virs viena miljarda eiro. Tikai militārie projekti. Bet kopumā LIAA strādā ar projektiem, kas ir 16 miljardu vērtībā. Tie ir apmēram 170 projekti. Tie ir no dažādām valstīm, kas ienākuši no ārvalstu pārstāvjiem, un ir arī ārvalstu investori, kuri paši ir izvēlējušies Latviju kā savu investīciju izvietošanas vietu.
Vai tas nozīmē, ka Latvijā būs jaunas ražotnes ne tikai ap Rīgu un industriālajos parkos?
Jā, noteikti. Tā vajadzētu būt.
Vai dominēs Rīga, vai arī būs ražotnes reģionos?
Mūsu uzstādījums ir piedāvāt reģionālo lokāciju. Ja runājam par aizsardzības projektiem, tad tur ir dažādi drošības apsvērumi - ir ražotnes, kas nevar būt tuvu apdzīvotām vietām. Reģioni ir ļoti piemēroti šiem projektiem.
Kā investori risinās darbaspēka problēmu?
Rūpnīcas ir ļoti automatizētas, līdz ar to darbaspēks nav nepieciešams ļoti lielā apjomā, un vajadzīgi ir kvalificēti speciālisti.
Jā, tas ir izaicinājums, un arī investori saprot šo izaicinājumu. Būs jāstrādā, jāpiesaista arī speciālisti no citām valstīm.
Bet tā nav neatrisināma problēma. Pirms divām nedēļām tika atklāts “Norse Atlantic Airways” birojs Rīgā, kurā strādā 70 cilvēku. Viņiem galvenie kantori bija Lielbritānijā un Norvēģijā, bet tagad ir Latvijā. Šie cilvēki nebija Latvijas iedzīvotāji, bet viņi ļoti augstu vērtē Latvijas savienojamību ar citām Eiropas valstīm - viņiem ir ļoti viegli atlidot. Uzņēmuma īpašnieks teica, ka tas ir viens no galvenajiem apsvērumiem, kāpēc tika izvēlēta Latvija.
Tad jau vēl tikai jāatrod investors nacionālajai aviokompānijai.
“airBaltic” mums ir ļoti vajadzīga.
Ja tiks atvērta ražotne, piemēram, Baltinavā, vai spožie ārvalstu speciālisti tur dzīvos, būvēs sev mājas un dzīvokļus?
Tam ir sava specifika - tie ir “militārie cilvēki”, kuri ir pieraduši dzīvot ārpus savas dzimtenes. Viņi bieži dzīvo kopā ar savām ģimenēm. Tur tad tiks risināti jautājumi, kas saistās ar mājokļu pieejamību, tas ir saistīti, protams. Tās lokācijas tiks izvēlētas saprātīgi tuvu centriem, tas nebūs dziļi laukos, kur 100 kilometru tuvumā nekā nav.
Vai jau ir pieredze ar ražotnēm, kas ir reģionos?
Pašlaik vēl nav, bet tuvākajā laikā būs.
Koordinācijas padomē tika izskatīts jautājums par to, ka iepirkumos varētu tikt atbalstīti Latvijas ražotāji. Kā to tehniski iespējams izdarīt, lai nebūtu pārmetumu no Eiropas Savienības par konkurences pārkāpumiem? Kā jūs uzskatāt - vai iepirkumos būtu jāatbalsta vietējie ražotāji?
Mēs esam tikai par.
Mēs esam vienotajā ES tirgū, ir iepirkumu likums, mēs nevaram paredzēt īpašas priekšrocības tikai Latvijas uzņēmumiem, bet varam izdomāt, kādus nosacījumus iekļaut, kur potenciāli Latvijas ražotājam būtu lielākas iespējas piedalīties iepirkumā.
Aizsardzības industrijas ražotājiem varam līgumā noteikt, ka 30% būs jāražo Latvijā. Aizsardzības projektos to drīkst darīt. Citos projektos to nedrīkst, taču mēs saskatām, ka valstij vajadzētu strādāt pie tā, ka tomēr mēs spējam veicināt Latvijas pakalpojumu un produktu pirkšanu.
Grūti iedomāties, ka Vācijā trauktos pa sliedēm tramvaji, kas nav ražoti Vācijā, vai vilcieni, kas nav ražoti Vācijā. Kāpēc Latvijā nevar traukties pa sliedēm, piemēram, Daugavpilī ražoti tramvaji? Daugavpilī tādi ir, un iedzīvotāji ar to lepojas. Pilsētā tādēļ ir vairāk darba vietu.
Bet vienmēr ir arī ekonomiskie apsvērumi - kāds ir cenas piedāvājums? Kāda ir kapacitāte turpmākai produkta izmantošanai? Bet es esmu tikai par Latvijas pakalpojumu un produktu izmantošanu.
Vai ierasto formulu “zemākā cena” ir iespējams kādā veidā pārskatīt, pārregulēt?
Zemākā cena ne vienmēr ir izšķirošais faktors, katram kritērijam tiek piešķirts konkrēts īpatsvars. Te, protams, ir jautājums, kā tos kritērijus iepirkumā definēt. Ja tos definē tā, lai tiešām ir vēlēšanās, lai tie ir Latvijas uzņēmumi, kas vairāk piedalās, tad tos var spēt savādāk uzrakstīt.
Tātad jūsu pārstāvētā aģentūra ir par Latvijas uzņēmumiem?
Jā. Un es personīgi arī jā.
Koordinācijas padome nav vienīgais pasākums šā mēneša sākumā. Bija arī liela saruna par ūdeņradi. Kas tas bija par pasākumu?
Latvijā jau otro gadu notika Eiropas ūdeņraža nozares investīciju forums, ko mēs organizējām kopā ar “Tech Tour”, kas ir Eiropas Komisijas iestāde. Latvijā ūdeņraža nozare jau ir diezgan attīstīta, mūsu Latvijas Ūdeņraža asociācijai ir jau 20 gadu - tā ļoti rūpējas par projektu virzību uz priekšu. Mūsu lielākā zvaigzne ir uzņēmums “Naco Technologies”, kas bija viens no sponsoriem šim forumam un kas strauji attīsta ūdeņraža tehnoloģijas. Forumā tika pulcēti daudzi Eiropas uzņēmumi, kas strādā ūdeņraža tehnoloģiju jomā ar dažādiem inovatīviem risinājumiem, un, protams, arī investori, kas skatās, kur labāk investēt.
Vēl pirms šā ūdeņraža foruma Rīgā notika Eiropas investīciju ambīciju forums, kas ir unikāls klubs, kuru ir izveidojusi Eiropas Komisija un kurā ir uzņemti augstā konkurencē izvēlēti 120 Eiropas “Deep Tech” uzņēmumi no visas Eiropas. Šie 120 uzņēmumi ir uzņemti klubā tāpēc, ka tiem ir lielākais potenciāls kļūt par Eiropas “vienradžiem”. Trīs gadus ar viņiem strādā mentori, viņiem ir pieeja investoru tīklam. Lielie investori uz viņiem skatās ar pilnīgi citām acīm, jo Eiropas Komisija viņus ir atzinusi par perspektīviem.
No Latvijas šajā klubā ir uzņemti divi uzņēmumi - “Aerones”, kas apkalpo vēja turbīnas, un “Naco Technologies”. “Aerones” nupat ir piesaistījis 50 miljonus eiro, kas, iespējams, ir tāpēc, ka uzņēmums ir Eiropas Komisijas atbalstītajā klubā. Arī “Naco Technologies” ir lielas iespējas piesaistīt finansējumu. 120 Eiropas uzņēmumi pašlaik jau ir piesaistījuši 4,4 miljardus eiro.
Mēs esam ļoti lepni par to, ka šie divi Latvijas uzņēmumi ir prestižajā “Deep Tech” klubā. Varējām parādīt Latviju no vislabākās puses.
Latvijā dominē Ziemeļvalstu bankas, bet nevar teikt, ka tās aktīvi nodarbojas ar biznesa kreditēšanu. Viens no skaidrojumiem ir tāds - kāpēc zviedriem vajadzīgi konkurenti no Latvijas? Lai pērkam zviedru produkciju! Vai tādam apgalvojumam ir pamats?
Pašlaik situācija ir uzlabojusies, bet iepriekšējos gados, piekrītu, bija ļoti skarbi - patiešām šo banku riska apetīte bija ļoti zema, viņi finansēja tikai uzņēmumus, kas ir pilnīgi droši. Bet šajā laikā strauji attīstījās obligāciju tirgus, kurā labi startēja “Signet Banka”, un uzņēmumiem finansējums kļuva daudz pieejamāks. Bet gribētos, lai finansējums kļūst pieejamāks ne tikai caur obligācijām vai ar dārgo finansējumu.
Vai finansējuma pieejamības problēma ir būtiska investīciju piesaistē?
Protams. Ikviens projekts ir balstīts uz finansējumu, kas ir sadalīts kā īpašnieka paša finansējums un kā aizņēmumu kapitāls, kas ir investoru piesaistītā nauda. Investoru piesaistītā nauda vienmēr būs dārgākā. Banku finansējums, kas ir 3-4%, ir vislabākais veids, kā projektu padarīt ienesīgāku. Protams, uzņēmējs rēķina, kāda ir peļņa, ko var sadalīt sev un pārējiem investoriem. Jo dārgāka aizņemšanās, jo mazāka peļņa un lielāka summa jāsamaksā procentos.
Vai nav tā, ka Lietuvā un Igaunijā kredītu pieejamība ir daudz labāka?
Skatoties uz statistiku, cik lieli kredītu apjomi ir izsniegti iedzīvotājiem un uzņēmumiem, tad jā - mums ir gandrīz divreiz mazāks apjoms. Tāpēc mēs redzam, ka Lietuva un arī Igaunija ir straujāk attīstījušās. Jo finanšu tirgū bija pieejams aizņemtais finansējums, kas ļāva straujāk attīstīties uzņēmumiem. Latvijā tas nav bijis pietiekami pieejams, un tas ir atmetis mūs atpakaļ, jo ar saviem līdzekļiem mēs varam attīstīties daudz lēnāk.
Bet tagad situācija ir uzlabojusies - ir dzirdēts, ka bankas pat cīnās par labākiem projektiem, kurus finansēt. Ir cerības, ka attīstība turpmāk notiks straujāk.
Latviešu uzņēmējiem pašiem riska apetīte nav bijusi gana laba - iespējams, krīzes dēļ, kuru piedzīvojām vissmagāk, viņi nav gatavi iet uz risku, aizņemties un attīstīties.
