«Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: «Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.» Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,» savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks Visvaldis Lācis.
1944. gadā viņš tika iesaukts latviešu leģionā, kļūstot par 19. divīzijas 44. pulka karavīru. Pēc laika viņu iecēla par leģiona virsnieka vietnieku. 1945. gada sākumā viņš karoja Kurzemes cietoksnī, piedalījās divās smagās lielkaujās, tika ievainots. Pēc vācu armijas kapitulācijas Visvaldis Lācis nonāca PSRS filtrācijas nometnē. Nu viņš jau gadiem ilgi aizstāv leģionārus, skaidrodams viņu gaitas un likteņus. Visvaldis Lācis ir vairāku grāmatu autors.
Visvaldis Lācis nekad nav laipojis, izsakoties par valdošajiem. Un allaž ir uzteicis tos, kuri pelnījuši. Lūk, piemēri: «Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir iepazīstinājis ārzemniekus ar valsts vēsturi, sacīdams, ka 1940. gadā Igaunijā ir iebrucis viens bandīts (tieši lietojot šo vārdu), tad otrs bandīts padzinis pirmo, bet pirmais atgriezies pēc otrā saskaņošanas. Vācijas lielākajam žurnālam Der Spiegel intervijā viņš paskaidroja, ka sarkanās armijas piemineklis (tā dēvētais Aļoša) no Tallinas centra uz ārpilsētu bija jāpārceļ tādēļ, ka piemineklis bija kļuvis par vietu saukļa pasludināšanai, ka Igaunijā jāatjauno padomju iekārta. Savukārt iepriekšējais prezidents Lenards Meri Tallinā pieņēma igauņu leģionāru delegāciju kopīgi ar vācu tanku divīzijas pārstāvjiem, kas 1944. gadā ļoti niknās kaujās apturēja sarkanās armijas virzīšanos uz Tallinu, un atļāva šo satikšanos foto publiski parādīt presē. Igaunijas Valsts prezidentu prestižam starptautiski šādi viņu soļi nav kaitējuši, tas joprojām ir augsts. Savukārt Igaunijas aizsardzības ministrs Reinsalu, apmeklējot igauņu leģionāru kongresu, pavēstīja, ka valsts uzdevums ir saglabāt leģionāru godu.»
Šodien, latviešu leģionāru piemiņas dienā, intervija ar Visvaldi Lāci.
– Saeima 1998. gadā pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kurā tika skaidrota vēsture un aizstāvēti leģionāri. Toreiz Saeimai pietika drosmes nostāties patiesības pusē. Citastarp deklarācijā bija teikts, ka Latvijas pienākums ir «rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs». Tagad deklarācija ir gļēvulīgi «aizmirsta». Kā vērtējat mūsu politiskās elites attieksmi pret latviešu leģionāriem?
– Franču tautas atzītais vadonis Šarls de Golls pēc kara beigām sacīja: «Katras tautas diženumu nosaka tas, kā tā izturas pret saviem karu zaudējušajiem karavīriem.» Latviešu politiskās elites lielākā daļa izturas pret latviešu leģionāriem ar lielu necieņu. Bijusī valdības vadītāja Straujuma divus gadus pēc kārtas draudēja atlaist tos ministrus, kas piedalītos tradicionālajā latviešu leģiona kritušo karavīru atceres un godināšanas pasākumā pie Brīvības pieminekļa.
– Vienu arī atlaida – ministru Eināru Cilinski (Nacionālā apvienība).
– Jā. Savu rīcību Straujuma pamatoja ar to, ka, lūk, mūsu draugi Rietumos uzskatot, ka tāds pasākums saistāms ar nacisma atdzimšanu Latvijā.
– Savulaik jūs komentējāt šo rīcību ar vārdiem: «Šāds rīkojums ir Latvijas pilsoņu demokrātisko tiesību tiešs pārkāpums. Visi ministri ir bijuši un ir Latvijas pilsoņi. Tādēļ, raugoties uz šo gājienu no juridiskā viedokļa, ministru prezidentei Straujumai nebija tiesību kaut kādā veidā draudēt gājiena dalībniekiem.» Vai tiešām mūsu draugi ir tādi jokainīši, kuriem neko nevar izskaidrot?
– Īstenība ir tāda, ka mūsu draugi un arī nedraugi visā pasaulē jau sen zina, ka latviešu leģionāri cīnījās pret komunistisko Krieviju kā lielāko draudu Latvijai un bija gatavi vērsties arī pret nacistisko Vāciju, ja tāda iespēja rastos un būtu nepieciešama Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai.
– Viens no argumentiem, kas attaisno latviešu leģionārus, ir tas, ka viņi apsargāja Nirnbergas procesā apsūdzētos nacistus.
– Latviešu un igauņu ieroču SS vienību bijušos karavīrus okupētajā Vācijā iesaistīja rietumvalstu organizētās apsardzes vienībās, kas ar ieročiem rokās sargāja gan Nirnbergas tribunālu, gan tiesājamo nacistu cietuma ēku – tādēļ, ka jau divus mēnešus pēc kara beigām, 1945. gada 10. jūlijā, Rietumu sabiedroto armijas virspavēlnieks, nākamais ASV prezidents Eizenhauers bija nosūtījis vēstuli britu štāba priekšniekam ģenerālim Aleksanderam. Vēstulē bija teikts, ka iespējami ātri jārepatriē visu citu valstu pilsoņi, kas nokļuvuši Vācijā, izņemot Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas pilsoņus. Turpinot risināt smago problēmu par vairāku miljonu tā dēvēto pārvietoto personu (bēgļu) turpmāko stāvokli Vācijā, 1950. gada 12. septembrī, karā pārvietoto un bēgļu komisijas loceklis no ASV valdības puses Rozenfelds vēstulē Latvijas sūtniecības Vašingtonā pilnvarotajam lietvedim Feldmanim rakstīja: «Baltijas SS ieroču vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalitātes ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.»
– Pieņemu, ka pasaules vēsturnieku darbos nav īpaši daudz pētījumu par latviešu leģionāriem.
– Tiem, kas lasa grāmatas par Latvijas vēsturi, jāzina, ka Latvija kā valsts un latvieši kā tauta ar nelielu iedzīvotāju skaitu itin bieži vispār netiek pieminēta citu tautu vēsturnieku darbos par Otro pasaules karu, nemaz nerunājot par latviešu karavīriem. Taču gan materiālu daudzuma, gan kvalitātes ziņā te izceļas amerikāņu vēsturnieki R. J. Benders un H .P. Teilors, kuri ir sarakstījuši piecus sējumus par ieroču SS (Waffen SS) vienībām, tostarp arī vienu sējumu, veltītu tieši latviešiem. Viņi atklāj, ka vācieši pastāvīgi ir melojuši, lietojot vārdu «Freiwilligen» (brīvprātīgie) latviešu vienību apzīmēšanai, kā to apzinīgi darījis arī ģenerālis F. Jekelns, Austrumzemes (Ostland) SS un policijas komandieris. Vīnes profesors M. Šoihs ir norādījis, ka vēl pirms vāciešu ienākšanas latvieši un igauņi iepazina Staļina varmācību. Vēlāk, kad sarkanā armija tuvojās šo valstu robežām, abu tautu ieroču SS vienības drosmīgi cīnījās pret ienaidnieku, no kura nevarēja gaidīt nekādu žēlastību. Un tikai deviņus mēnešu pēc kara beigām – 1946. gada 4. februārī – Lielbritānijas Ārlietu ministrija nosūtīja oficiālu ziņojumu britu bruņoto spēku komandieriem okupētajā Vācijā: «Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem. Taču mums nav nekādas vēlēšanās nodot viņus taisnīgai tiesai, ja viņi ir kādi noziedznieki vispārpieņemtajā nozīmē.» Slavenās Sendhērstas kara akadēmijas mācībspēks Dž. Kīgens kopš 1960. gada ir bijis autors milzum daudzām grāmatām un rakstiem par kara vēsturi, sākot no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Izcilais militārvēsturnieks ir norādījis, ka Baltijas tautu karavīriem ir bijuši pietiekami iemesli, lai cīnītos pret krieviem: kaut vai lai atceramies, kā simtgadu vēsturē krievi izturējušies pret viņiem. Kīgens ir rakstījis, ka Austrumeiropas tautu SS vienībās ir bijušas arī sabiedrības padibenes, izņemot latviešus un igauņus, kuri karojuši, lai aizstāvētu savu Tēvzemi. Aberdīnas universitātes vadošais bibliogrāfs Dž. Litldžons, kurš pieder pie nedaudzajiem vēsturniekiem, kas karojuši vācu pusē, savu rakstu 4. sējumā pievērsies latviešu leģionam. Grāmatā Foreign legions of the third Reich Litldžons raksta: «Baltijas tautām pēc terora gada ikviens, kurš ņēma rokās ieročus, lai cīnītos pret Staļina režīmu, un simbolizēja šo cīņu, bija jāuzskata kā draugs. Baltiešu un citu «austrumu tautu» sadarbība ar vācu karaspēku būtu jāaplūko šādā gaismā.» Litldžons uzsver, ka bijušie padomju valsts pilsoņi bija izvēlējušies ne tik daudz cīnīties pret Vāciju, bet gan pret ienīsto Staļina komunistu tirāniju. Viens no 21. gadsimta ražīgākajiem un atzītākajiem britu vēsturniekiem ir Londonas universitātes profesors Normans Deiviss. Viņš tāpat kā Latvijas vēsturnieki Inesis Feldmanis un Kārlis Kangeris arī pārstāv arvien pieaugošo vēsturnieku kopu, kas kritiski izturas pret tā dēvēto uzvarētāju versiju Otrā pasaules kara notikumu skaidrojumā.
– Uzvarētāju versija, atgādināsim, stāsta par to, ka labā Padomju Savienība Otrajā pasaules karā uzvarēja ļauno nacistisko Vāciju. Kā mēdz teikt: viss vienos vārtos. Citiem vārdiem sakot, sarkanā armija svēti karoja baltos cimdos, kamēr nelieši vācieši nīcināja visu, kas dzīvs.
– Uzvarētāju versija politisku apsvērumu dēļ ilgi valdījusi vēsturē, nesot lielu ļaunumu vēstures zinātnei. Šī versija kā vienīgo ļaunuma sakni parāda nacismu, cenšas nonivelēt komunisma noziegumus un atturas no pašu noziegumu izvērtēšanas zinātniskā vēstures literatūrā. Lai attaisnotu Lielbritānijas izvēli, par sabiedroto 1940. gadā izvēloties pasaulē tolaik visnoziedzīgāko režīmu, kas valdīja staļiniskajā Krievijā, britu ministru prezidents Harolds Makmilans (1957–1960) rakstīja: «Ja tevi kāds noziedznieks sagrābj pie rīkles, diez vai tu sūdzēsies par kaut kāda cilvēka morālajām īpašībām, kas pret savu gribu ievilkts sadursmē. Nebija diskusiju par to, vai tas atbilst mūsu gaumei – dabūt krievus par mūsu sabiedrotajiem. Mūsu izolētā stāvoklī tas acīmredzot bija no debesīm sūtīts laimīgs gadījums.» Latvieši tajā pašā laikā bija nonākuši nesalīdzināmi smagākā stāvoklī nekā briti, jo krievu varmācīgā barbarisma sekas jau pēc Baigā gada terora apdraudēja latviešu tautas izdzīvošanu, par valstiskumu nemaz nerunājot. Tādēļ Latvijas Universitātes mācībspēks filosofijas profesors Pauls Jurevičs trimdā rakstīja: «Ja kāds tiek izrauts no vilku bedres, kur zvēri to draud saplosīt, tad tas neskatās, kāda ir tā roka, kas tevi izvelk, bet apkampj to un noskūpsta.» Minhenes universitātes pētnieks H. V. Noilens ir autors kapitālam darbam par 42 Eiropas tautu SS un Waffen SS (ieroču SS) vienībām. 1985. gadā šīs universitātes izdotajā grāmatā Kopā ar vāciešiem mēs varam lasīt viņa pārbaudītos faktus par latviešu leģionu: «Latviešu iesaistīšanās karā neizrietēja ideoloģiskuma dēļ, nedz arī simpātiskuma dēļ pret nacionālsociālistisko Vāciju. Viņiem vācu propagandas tēma – nacionālsociālisms, Jaunā Eiropa – nenozīmēja neko. Igauņi, latvieši un somi par savas darbības īsto dzinējspēku uzskatīja antikomunismu un patriotismu. Tas atbilda viņu pieredzei, ko viņi bija guvuši 1940. gadā. Patriotisms somiem un latviešiem nozīmēja – iestāties par savas valsts turpmāku pastāvēšanu un turpmāku cīņu pret Padomju Savienību.» Savukārt vāciešu kara vēsturnieks profesors K. G. Pfeifers nāca pie šādas atziņas: «Ar savu darbību viņi [latvieši] vēlāk gribēja panākt savas dzimtenes neatkarību.»
– Par to, ka latviešu leģionāru mērķis bija neatkarīga Latvija, ir daudz runāts, tomēr paviršu vēstures aplūkotāju vidū manāma skepse: ko gan leģionāri varēja gribēt, kalpodami svešam pavēlniekam?
– Vēsturi vajag pētīt rūpīgāk. Cits vācu vēsturnieks, 1981. gadā iznākušās grāmatas Die Lettischen Divisionen autors H. Štēbers uzsver, ka vācieši, zinādami leģionāru tieksmi pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas, neuzticējās latviešiem līdz pat kara beigām. 1945. gada 1. aprīlī, tas ir, vienu mēnesi pirms kara beigām, Kurzemē ielenktās vācu armijas štābs ziņojumā par 19. latviešu divīziju informēja Vācijas bruņoto spēku ģenerālštābu Vācijā: «Divīzija patlaban uzrāda ievērības cienīgus sasniegumus. Mierīgos frontes sektoros divīzija var kļūt politiski neuzticama ar neparedzamām sekām.» Savukārt Telcas vācu SS virsnieku skolas mācību nodaļas vadītājs, vēlākais skolas priekšnieks ŠulceKosens Nirnbergas tribunālā ar zvērestu apstiprināja Telcas karaskolu beigušo latviešu nostāju: «Jāatzīmē, ka latvieši un igauņi nebija nacionālsociālistiskās ideoloģijas pārstāvji. Viņi par galveno uzdevumu uzskatīja cīņu pret boļševismu, kas bija okupējis viņu zemi, un viņi gribēja to atbrīvot.»
– Pieņemu, ka arī krievi zināja, kāds ir latviešu leģionāru noskaņojums.
– Jā. Viņi zināja arī, kāds ir tautas noskaņojums pret PSRS. 1944. gada aprīlī sarkanās armijas galvenās politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālis Bartaševskis no izlūkdienesta Latvijā saņēma ziņojumu un nosūtīja to tālāk, un tajā bija teikts, ka latvieši gatavi cīnīties gan pret krieviem, gan pret vāciešiem. Tāpat šajā ziņojumā lasāms, ka vācieši aiz brīvprātības maskas mobilizēja latviešus vācu armijā nacionālā karaspēka daļās. Ja arī šie būtu vienīgie oficiālie dokumenti par Kremļa «informētību» sakarā ar latviešu leģionu, latviešu politiskajai elitei jau sen būtu pienācis laiks atmest liekulīgo, pretvalstisko izlikšanos par to, ka «antifašistu» ālēšanās pie Brīvības pieminekļa 16. martā nav nekas, un to pilnīgi aizliegt.
– Jāpiebilst arī, ka latviešu leģionāri nekad nav tiesāti par jelkādiem kara noziegumiem, taču tos viņiem piekarina «antifašisti».
– Kanādas vēsturniece M. K. Baltais, daudzos ASV, Lielbritānijas un Vācijas arhīvos un iestādēs vācot materiālus doktora disertācijai par latviešu leģionu, pārliecinoši apstiprināja arī citu valstu pētnieku minētos faktus, ka ārpus bijušās PSRS nekur un neviens latviešu leģionārs nav notiesāts par kara noziegumiem.
