Kādēļ zemā dzimstība apdraud mūsu sabiedrību; kādēļ sportā tēriņi ir jāplāno savlaicīgi, nevis tie jāņem no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem; kādēļ pēc iespējas ātrāk jāatjauno Sporta fonds; kā finansējums sportam ietekmē sportistu rezultātus; vai pasaulei tiks rādīta Liepājas teātra izrāde par bobsleju; kāda Latvijas reklāma ir efektīgāka – dalība un panākumi pasaules sportā vai reklāmas rullīši TV – par šiem un citiem jautājumiem Neatkarīgās saruna ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Raimondu Lazdiņu.
Ir pagājis pusgads kopš esat ievēlēts Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta amatā. Paveikti vairāki darbi, no kuriem redzamākie - Latvijas Olimpieši izvesti cauri Parīzes olimpiskajām spēlēm. Kā pats novērtējat padarīto un kādi ir secinājumu pēc pirmā pusgada amatā?
Parīzes pieredze bija viena no skaistākajām, grandiozākajām. Parīzes spēles bija vienas no apmeklētākajām, tas bija viens no skatītākajiem notikumiem. Protams ir secinājumi par to, kas jādara Latvijas sportā, un Latvijas sportā darāmā ir gana daudz. Skaidri jāatzīst - ja mēs gribam, lai Latvijas tēls mirdz, tad Latvijas tēlā ir jāiegulda līdzekļi, kuri sportā šobrīd ir par maz.
Redzam ekonomisko situāciju tādu, kāda tā ir. Kopējā ekonomiskā situācija ietekmē arī uzņēmējus, ziedotājus, kuri savu nopelnīto naudu varētu ziedot sportam, taču uzņēmējdarbība buksē. Tādēļ jo īpaši visiem spēkiem jācenšas radīt uzņēmējos interesi ziedot un atbalstīt sportu.
Viens no kritiskākajiem nākotnes jautājumiem ir zemā dzimstība. Zemā dzimstība ir ne tikai mūsu nākotnes pensiju jautājums, tas ir arī mūsu sporta un sabiedrības veselības attīstības ceļš. Ja nebūs dzimstības, te nebūs nekā, te paliks tukša vieta. Tādi nu mēs šobrīd esam.
Šī pusgada laikā arī cīnījāmies par Rīgas olimpiskā centra eksistenci. Divus mēnešus pilnīgi nelietderīgi tērējām spēkus, mēģinot amatpersonas pārliecināt par to, ka sports ir vajadzīgs sabiedrībai, sabiedrības veselībai un ka sabiedrībai šobrīd nav tik lielas rocības, lai varētu par 1200% atļauties maksāt vairāk. Tas, manuprāt, neiederas nekādā rāmī. Mēs parādījām savu stingro stāju, un kopā ar žurnālistiem, sabiedrību mums izdevās šo jautājumu atrisināt. Jāsaka godīgi, Izglītības un zinātnes ministrijas cietā nostāja un Rīgas domes atbalsts izšķīra to, ka pakalpojumi cilvēkiem, mūsu sportistiem nesadārdzināsies.
Ja runājam par secinājumiem, tad ir viena tāda ne pārāk laba lieta: mēs esam par daudz pieraduši ņemt naudu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, bet sportā ir pierasts plānot. Pieprasījumus līdzekļiem, kas ir nepieciešami, sports vienmēr ir iesniedzis laikā, saprotot un apzinot precīzi, cik daudz naudas un kam ir vajadzīgs.
Redzam, ka kultūras nozarei izdevās atjaunot Einara Repšes laikā likvidēto atbalsta fondu kultūrai, bet sportam šāds fonds vēl joprojām nav radīts. Taču jau redzu, ka jaunajā Sporta likumā ir atsauce uz Sporta fondu. Sporta fonda atjaunošana ir viens no mūsu darbības mērķiem. Ja vien tās nav deklaratīvas frāzes, kuras izmanto amatpersonas, tad nākotnē Sporta fondā būtu jāiepludina naudu, skaidri nosakot nodokļu sadaļas, no kurienes nauda gūstama. Par to visu ir jādiskutē.
Jāsāk posties uz Milānu un Kortīnu. Esam gatavi 2026. gada ziemas olimpiskajām spēlēm?
Mūsu aktuālo darbu sarakstā, protams, jau ir ziemas olimpiskās spēles. Ziemas olimpiskajās spēlēs mums būs iespēja parādīt Latviju viskrāšņākajā griezumā. Hokeja komanda ir jau kvalificējusies, un mēs ceram, ka arī pārējie atlēti, kuru saraksts ir diezgan garš, arī kvalificēsies olimpiskajām spēlēm un sasniegs savus visaugstākos mērķus. Olimpiskā kvalifikācija jau ir sākusies.
Valstij ir jāsaprot, ka sportā ir jāvalda mieram, ja mēs gribam uz olimpiskajām spēlēm aizvest pēc iespējas vairāk sportistu. Pēc iespējas lielāka sportistu skaita aizvešana nozīmē pēc iespējas lielāku Latvijas tēla popularizēšanu.
Latvijas tēlam jāmirdz pozitīvā gaismā. Mēs nedrīkstam tikai sēdēt un skatīties uz "Rail Baltica" un "airBaltic", un uz to, ko par to raksta mūsu prese un atreferē arī ārvalstu mediji. Sports ir tā lieta, kurā mēs varam gūt pozitīvas emocijas, un sports ir tā lieta, kur jāsasniedz visaugstākie mērķi. Visaugstākos mērķus var sasniegt tikai tad, ja visu laikus plāno un nav stresa. Stress sagrauj to enerģiju, kurai jākalpo labu rezultātu sasniegšanai.
Tas nozīmē, ka naudas trūkums un stress saistībā ar finansējumu agri vai vēlu ietekmē sportistus un viņu rezultātus?
Protams. Sportistam ir jābūt pārliecinātam par visu. Sportista mūžs nav garš, un sportisti savu dzīvi plāno četrgadēs, olimpisko spēļu ciklos. Sportistam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš zina, uz ko viņš iet olimpiskā cikla laikā. Sportā daudz kas var gadīties, piemēram, var gūt traumas. Nevar pateikt sportistam, kurš ir satraumējies, ka tagad viņam aptur finansējumu un to atjaunos tikai tad, kad viņš pats būs atjaunojies. Absurds.
Tajos sporta veidos, kurus mēs esam nolēmuši atbalstīt, sportistiem ir jābūt pārliecinātiem, ka viņi četrgades ciklā saņems sev pienākošos līdzekļus, lai varētu parādīt pēc iespējas augstāku rezultātu un nest Latvijas vārdu pasaulē. Parīzes auditorija - tie ir miljardi skatītāju. Par ko mēs vēl runājam? Cik Latvijas valstij ir jāsamaksā par vienu reklāmu, lai tā izskanētu tik lielā auditorijā?
Piemēram, trīs pret trīs basketbols. Ķīna spēlē ar ASV, divas stratēģiskas lielvalstis, kur pat spēļu laiki bija pielāgoti, lai spēli redzētu pēc iespējas lielāka auditorija. Pludmales volejbols, karaliene vieglatlētika, arī BMX, frīstails jauniešiem, riteņbraukšana. Pasakaini daudz skatītāju!
Kaut vai Parīzes ielās vien pusmiljons skatītāju. Un mūsu Skujiņa fenomenālais panākums - vienatnē piektā vieta ar milimetru starpību no trešās vietas. Tās ir emocijas, ko nevar iegūt, to neredzot. Cīņas un uzvaras ir Latvijas tēls. Par Skujiņa sniegumu runāja visa pasaule. Tieši tā - visa pasaule! To, ko tu nevari izdarīt, maksājot milzu naudu par reklāmu, to tu vari izdarīt, maksājot mazliet mazāk, bet atbalstot savējos, atbalstot savus sportistus, atbalstot cilvēkus, kuri grib kaut ko panākt pasaules līmenī.
Vai to, ka Latvijas sports galīgi nav pēdējā vietā pasaulē, liecina arī nesenā Ķīnas Olimpiskās komitejas prezidenta un Ķīnas sporta ministra Gao Židana vizīte pie jums LOK?
Jā, šī bija visaugstākā līmeņa Ķīnas un Latvijas sporta amatpersonu tikšanās Latvijas Olimpiskajā komitejā. Mēs esam gandarīti par Ķīnas puses izrādīto interesi par ļoti daudziem sporta veidiem. Jūtos gandarīts, ka ir augstu novērtēta mūsu speciālistu iesaiste bobslejā, basketbolā, mūsu sporta cilvēku zināšanas. Kā apliecināja Ķīnas sporta ministrs, daudzi mūsu sportisti un treneri brauc uz Ķīnu, sadarbojas un tādējādi veicina sporta attīstību.
Ķīna ir ļoti liela valsts, kurā ļoti daudz cilvēku nodarbojas ar sportu. Mēs sporta jomā redzam sadarbības attīstības iespējas ļoti daudz kur. Par to mēs arī runājām. Runājām tikai un vienīgi par sportu un arī par kultūru.
Mums sporta jomai ir cieša sadarbība ar kultūras jomu. Liepājas teātris ir saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu par izrādi, kurā atainota bobsleja vēsture ar Rolandu Upatnieku priekšgalā. Tas ir cienīgs kultūras projekts, kuram būtu jābūt Milānas olimpisko spēļu programmā. Izrādi var rādīt arī Ķīnā, kur bobslejs ir ļoti populārs. Caur sportu mēs pasaulē varam nest arī kultūru. Pēc bobslejista Zinta Ekmaņa teiktā, izrādē aptuveni 85% atainoto notikumu ir tuvu īstenībai. Būtu neprātīgi šo izrādi nerādīt visai pasaulei. Izrāde ir raksturīga ar to, ka tur ir daudz ainu no tā saucamās nāves trases bobslejā - Kortīnas, kur aiznākamā gada ziemā notiks olimpiskās spēles.
Tiek ziņots, ka mūsu hokeja izlase trenēšoties Kanādā. Vai tas ir saistīts ar budžetu, ar to, ka Kanādā ir lētāki izdevumi treniņu laukumiem, arī uzturēšanās izdevumi lētāki nekā Latvijā?
Ar Hokeja federācijas izvēli vēl neesmu iepazinies, neesmu izrunājis treniņu grafiku. Bet tā gan ir patiesība, ka sportā ir svarīgi mainīt treniņu norises vietas, svarīgi ir trenēties dažādos klimatiskos apstākļos, tajā skaitā Kanādā, Vācijā, vēl kaut kur. Ir jāmaina vietas, lai nepierastu pie vienas un tās pašas vietas, lai sportists vienmēr būtu formā. Trenēšanās Kanādā, ja tāda notiks, nāks tikai un vienīgi par labu, un degviela Kanādā noteikti maksā lētāk (smejas).
Latvijas cenas liek arī sportistiem iespringt - mazā sviesta paciņa lielveikalā jau maksā gandrīz četrus eiro...
Paēst Francijā dārgā restorānā šobrīd maksā līdzīgi kā Rīgā vai pat mazliet lētāk. Mēs dzīvojam dārgā vietā, šobrīd jau diemžēl tādā Eiropas nostūrī. Te jau parādās tās problēmas - mazā dzimstība, vājā tūrisma plūsma. No kā rodas dārdzība? Tā rodas no maza cilvēku skaita, jo, ja valstī ir lielāks cilvēku skaits, uzņēmējam jābūt konkurētspējīgākam. Tā diemžēl dzīvē ir.
Ar kuru sporta veidu mēs saistām lielākās cerības ziemas olimpiskajās spēlēs? Hokeju, bobsleju, kamaniņu sportu?
Šajā jautājumā nekad neizdarīšu secinājumus un neveikšu spiedienu. Katrs no sportistiem un sporta veidiem brauks sasniegt savus visaugstākos mērķus. Redzu, ka pilnīgi visos ziemas sporta veidos ir iespējams visinteresantākais, skaistākais, labvēlīgākais rezultāts, un man ir dziļa pārliecība, ka visi sportisti ļoti cenšas, lai parādītu savu labāko sniegumu.
Lielās sporta lietas labā kādas konkrētas funkcijas šobrīd būtu jāveic valdībai, kādas Saeimai?
Ir jābūt secībai. Pirmkārt, ir jāapstiprina Milānas olimpisko spēļu sagatavošanās programma ziemas sporta veidiem. Latvijas Olimpiskā komiteja ir iesniegusi visas izmaksas. Katrā ziņā šīs izmaksas ne no viena nav slēpjamas.
Ja kāds, raugoties šajās izmaksās, spēj pierādīt, ka ir iespējams, piemēram, slēpju smēri iegādāties lētāk vai izdevīgāk kur citur, mēs esam atvērti jebkuriem priekšlikumiem, izvērtēsim visas iespējas. Mums ir tāmes. Ja kādam no žurnālistiem tas šķitīs interesanti - laipni lūgti! Tas nekad nav bijis un nebūs slēpjams, tāpēc ka tā ir nodokļu maksātāju nauda. Ir tehniskas nianses, ir ierobežotas pieejamības informācija, piemēram slieču vai bobu uzbūve, slēpju stiprība, ieroči un šis tas vēl. Ir lietas, par kurām konkurentiem nav jāzina, un tā ir normāla prakse.
Mums ir jābūt gataviem Milānai, mums ir jāiznes Latvijas vārds pasaulē. Gribam mēs to vai negribam, bez visiem Latvijas Olimpiskās komitejas izdevumiem, lai sagatavotos un piedalītos pasaules kausos, atlases sacensībām uz Milānas olimpiskajām spēlēm, izdevumi ir apmēram 2,4 miljoni eiro. Šī nauda ir jāatrod.
Mēs esam piedāvājuši vismaz trīs risinājumus, kā to izdarīt, un pārrunu ceļā šis jautājums būs jārisina. Visi, ieskaitot politiķus, ir teikuši, ka nauda ir jāatrod un tas ir svarīgi. Paskatīsimies, kāds finālā būs rezultāts.
Nākamais darbs, protams, ir Sporta likums. Vispirms Ministru kabinets un pēc tam tā ir Saeima. Nākamais darbs - Sporta fonda likums, un atkal tas ir Ministru kabinets un Saeima.
Tālāk jau mums ir jārūpējas par kopējās sporta sistēmas attīstību. Ar Ķīnas sporta ministru pārrunājām ļoti svarīgu lietu - par vispārējo fizisko sagatavotību. Starp valstu federācijām notiek treneru, sportistu apmaiņa, zināšanu apmaiņa, apmaiņa pieredzē, kā labāk savu ķermeni sagatavot lielām slodzēm. Vispārējā fiziskā sagatavotība ir visas mūsu sabiedrības interesēs. Jāatceras, ka treneri, kuri trenē augstas klases sportistus, paralēli savam pamatdarbam nodarbojas ar lielas sabiedrības daļas trenēšanu. Tas veicina visas sabiedrības veselības līmeņa celšanos.
Skaidrs, ka visiem spēkiem ir jāveicina iespējamā sponsoru piesaiste. Lietuva ir viens no labajiem piemēriem, kā pareizi risināt nodokļu stāstu grūtā situācijā. Lietuva ir pieņēmusi lēmumu, ka katrs nodokļu maksātājs var izvēlēties, kuram sportam sporta klubam vai teātrim viņš var novirzīti 1,2% no sociālā nodokļa, mums tas būtu iedzīvotāju ienākumu nodoklis.
Tas veicina sabiedrības iesaisti samaksāto nodokļu pareizā izmantošanā. No tā nevajag baidīties. Visa sabiedrība šobrīd baidās un skatās uz "Rail Baltica", "airBaltic" un ko tur vēl ne. Ir jādod katram sabiedrības loceklim iespēja pašam izmantot daļu no nodokļa tur, kur viņš grib un uzskata par vajadzīgu.
Ko tas izraisa? Tas būtiski attīsta klubu sistēmu. Sporta dzīves organizētāji būs spiesti vairāk iet pie cilvēkiem un viņus pārliecināt ziedot konkrētam klubam vai komandai.
Tas attīstītu kopējo ieinteresētību par sportu. Tas veicinātu arī skatītāju pieplūdumu sportā. Nav noslēpums, ka Latvijā cilvēki ir kūtri uz sporta pasākumu apmeklēšanu. Jā, basketbols, jā, hokejs un varbūt citi sporta veidi, kas ir populārāki, piesaista vairāk uzmanības, bet man ir nācies būt vairākās sacensībās, kurās skatītājos ir tikai sacensību dalībnieku saime vai cilvēki, kas saistīti ar šo sporta veidu. Mums ir jāmudina cilvēki iziet no savām mājām skatīties sportu. Jādara viss iespējamais, lai viņiem patiktu sports, lai viņi domātu par sportu. Tas mazinātu lieko svaru un citas veselībai kaitīgas lietas.
Tas arī veicinātu izpratni par budžeta veidošanos, nodokļu maksāšanas vajadzību un nozīmi.
Ir divi būtiski aspekti - Lietuvā nodokļu maksātājs 1,2% no nodokļa var atvēlēt sportam un kultūrai bet 0,6% politiskajām partijām. Tādējādi arī politiskās partijas sacenšas par katru iedzīvotāju, respektīvi, par naudiņu. Par šo modeli mums vajadzētu padomāt. Ne vienmēr, lai darbā iegūtu labus rezultātus, cietā alga ir labākais risinājums. Cilvēki gaida piemaksas, prēmijas vai vēl kaut ko. Ir jābūt noteiktam pamatatalgojumam un arī iespējai nopelnīt papildus.
Tā, manuprāt, ir gan sportā, gan politikā, gan kultūrā. Pie tik sarežģītas budžeta situācijas, ar tik zemu iedzīvotāju uzticības līmeni politiķiem rosinātu, lai iedzīvotāji paši var lemt kaut vai par daļiņu naudas, kā Lietuvas gadījumā.
Jūsu novēlējums sportistiem Ziemassvētkos un jaunajā gadā un novēlējums politiķiem.
Pirmkārt, siltus un mierpilnus Ziemassvētkus! Un jaunajā gadā būt finanšu pratīgiem, gudriem, vērstiem uz savas valsts tēla veidošanu, popularizēšanu, kas noved pie savu visaugstāko arī mazo mērķu sasniegšanas, kas beigās arī sportistiem dod iespēju sasniegt visaugstākos mērķus. Sportistiem novēlu to ģimenes sajūtu, kādu mēs radījām Parīzes olimpiskajās spēlēs. Tādu mēs vēlamies radīt visā kopējā mūsu sportistu saimē. Kopā kļūsim stiprāki - tāds ir mans novēlējums.
