Tas, ka dzejniekam Aleksandram Čakam (īstajā uzvārdā Čadarainim) bija talants dzeju sacerēt, ir zināms daudziem. Vismaz dažu rindiņu no viņa populārākajiem dzejoļiem atcerēsies vai katrs. Taču Čaks bijis arī stāstnieks. Tikai kurš katrs nepateiks, ko viņš atstājis prozā. To vidū sevi apjautis arī Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Liepa. Teātru darbības apstādināšanas laikā Mārtiņš pārskatījis mājas bibliotēku un baudījis lasīšanas prieku, tajā skaitā iepazīstot Aleksandra Čaka jaunības laikā tapušos stāstus.
«Tā ir štelle!» Mārtiņš Liepa atceras, kā radusies jauna ideja, vedot suni pastaigā pa Cēsu Pils parku. «Tā būs izrāde par dzejnieku jaunībā. Uz skatuves Čaks iznāks kā lelle. Ja jau es, lasot viņa stāstus, gribēju vēl ko jautāt, tad kāpēc citi negribētu ko pajautāt - neapstrīdami - personībai,» par ideju jaunam iestudējumam profesionālā teātrī - Cēsu Mazajā teātrī - teic Mārtiņš Liepa. Viņš pats veidojis scenāriju, pats ir Čaka intervētāja lomā. «Ja Čakam ir ko man pastāstīt, man ir ko jautāt, jo Čaks tomēr bijis neviennozīmīgi vērtējams. Jā, mūža otrā pusē viņam īsti neļāva izpausties kā dzejniekam. To zina katrs. Taču par Čaku kā cilvēku zinām maz. Lielākoties ir tā informācija, ko viņš pats par sevi atstājis, bet parasti gan informāciju vāc no tiem, ko citi par personu sacījuši,» pirms izrādes klajā nākšanas «Zoom» platformā stāstīja Mārtiņš Liepa.
Ir taču grāmatu grāmatas par Čaku! Izrādes scenārija rakstītājs Mārtiņš Liepa uzsver, ko pamanījis: «Jā, ir, bet diezgan bieži tajās norādīts, ka varēja tā būt. Tātad skaidri nezināt nevar. Arī oficiālu dokumentu nav. Tāpēc mums, kas spēlējam izrādē, ir radošā pieeja. Tātad tā ir versija par Čaku, mūsu versija par Čaka uzrakstītajiem stāstiem, ne dzejoļiem.»
Mārtiņš Liepa, iestudējot izrādi Cēsu Mazajam teātrim, pievērsies Čaka tēmai ne tikai tāpēc, ka slavenajam latvietim šogad ievērojama gadskārta - 120 gadu. Aktieris un vienlaikus arī izrādes režisors aizrāvies ar iestudējuma sagatavošanu, jo pārliecināts, ka liela daļa cilvēku nezina Čaka stāstus. «Visi zina, ka viņš rakstījis dzeju, bet vairāk par dzejoli «Miglā asaro logs» daudzi neko jaunu nepateiks. Sāku lasīt stāstus, un mani tie uzrunāja. Man likās, ka stāsti izdevušies labāk nekā dzeja. Dīkstāves gaitā par to domāju, tāpēc arī ienāca prātā ideja - man jāsarīko Čaka izvaicāšana. Būs atbildes man un jauniešiem, kuriem paredzēta šī izrāde.» Izrāde jau iekļauta valsts programmā skolu jaunatnei «Skolas soma».
Mārtiņš par izrādes partneri atradis otru Mārtiņu - Mārtiņu Gaili no Leļļu teātra jaunajiem aktieriem. Ir taču iespējams radīt Čaka alter ego. «Viņš atnāks pie skatītāja, lai pastāstītu, no kurienes cēlies, un pats skaidros, ko nozīmē būt Čakam,» par savu partneri, ko izrādei nolūkojis, pavēstīja Mārtiņš Liepa. Sevi šajā uzvedumā viņš raksturo ar vārdiem: «Es - Mārtiņš, visticamāk nebiju skolā, kad klasei stāstīja par Čaku. Vārdu sakot, esmu vidējais latvietis, kurš zina par rakstnieku, un tajā pašā laikā zinu, ka daudz ko nezinu. Viņš rakstījis stāstus? Stāstus, kuri mani patiesi uzrunā? Kad ar saviem iespaidiem dalījos, katrs otrais nevienu stāstu neatcerējās. Redz, Skalbes pasakas cilvēki zina, bet Čaka stāstus ne.»
Tad bija laiks domāt, kā stāstus izstāstīt jaunatnei. Mārtiņš Liepa turpina: «Filozofēšana nederēs. Iztēlojos, ka mans sarunu biedrs būs lelle. To izgatavoja Leļļu teātra aktrise Alīda Pērkone. Alīdai labi padodas leļļu gatavošana. Ideja par izrādi ar lelli centrā likās lieliska, bet nebija domas, ka pats tajā darbošos. Taču cerētie līdzekļi izrādei neatradās, zināju, ka netikšu pie režisora ar diplomu. Atceros, bija ziema, kad pieņēmu lēmumu pats paveikt ko jaunu - būt par režisoru. Tāds ir tas pandēmijas laiks - piespiež darīt ko jaunu. Galvenā doma - izstāstīt stāstu, kas ritētu viegli, lai ir humors, pat groteska, jo izrāde iecerēta vidusskolu jauniešiem. Grāmatās, intervijās lasot, pa radio «Ceļā pie Čaka» klausoties, radās iespaids, ka Čaks ir bijis kaut kas pārcilvēcīgs. Man tā neliekas, bet kā to pateikt citiem? Jā, Čaks ir urbānās dzejas pamatlicējs, bet tas jau zināms. Vajadzēja rast citu piegājienu. Abi, būdami Mārtiņi, ātri vien nonācām pie tā, ka Aleksandrs izrādē būs lelle. Biju izrādi iedomājies citādu, bet ņēmu vērā, ka tās mērķauditorija ir 9.-12. klašu skolēni. Atraktīva lelle - pārsteidzošs dzejnieka tēls - varētu jauniešus ieinteresēt.»
«Tie pat mani, četrdesmitgadnieku, uzrunāja tā, ka dažkārt asaras sariesās. Mūsu Čaks nav tradicionāli pazīstamais cēlais vīrs. Izrādes laikā Čaks redzams viena gada vecumā un 120 gadu vecumā - tik, cik viņam patiešām pašlaik ir. Izrāde ekrānos notiek, pateicoties viedierīcēm. Kas tās ir, zina Čaka alter ego, kas joprojām mīt pasaulē. Ir taču digitālais laikmets, kurā alter ego zina visu. Izrādes gaitā Čaks var būt jebkur un nezin kur. Jā, izrāde jaunatni pie ekrāniem mulsinās - ja tas patiešām bija Čaks, tad kā viņš zina to, ko nemaz nevarēja zināt laikā, kad dzīvoja?»
Režisors un aktieris Mārtiņš Liepa zina, ko dara: «Pieļaujam, ka kāda no literatūras skolotājām iesniegs protestu mūsu radošajam darbam, jo, redz, Čaks nav teicis neko rupju, piemēram, lamājies, kas tagadējam Čakam gan pasprūk. Galvenais, lai jaunatne par Čaku ieinteresētos un runātu arī savā starpā, paši meklētu, kas viņš bija. Izrādi gatavojot, uzgājām paradoksu. Katrs, kuru uzrunājām, teica, ka gandrīz dievinot Čaka dzeju. Tad jājautā, cik daudzi ir komponējuši Čaka dzeju?»
Leļļu teātra kursa absolvents Mārtiņš Gailis neslēpj: «Es esmu viens no tiem Latvijā, kuri Čaku saista tikai ar dzeju un tādiem atslēgas vārdiem kā «asaro logs», «mūžības skartie» un dzirdētiem nostāstiem par autoru. Iepazīstoties ar Čaka rakstītiem stāstiem, tradicionālie priekšstati mainījās. Nu zinu, ka Čaks dzīves laikā ieguvis ļoti dažādu pieredzi.»
Mārtiņš Gailis vada lelli, kuras kostīmiņā Čaks ir varen moderns zellis. Abi Mārtiņi, būdami aktieri no dažādām paaudzēm, pieredzējuši vienu un to pašu - skolotājas par Čaku vēstījušas, it kā šis Rīgas puika un vīrietis bijis gandrīz dieviņš, bet, Čaka kopotos rakstus lasot, daudz kas liecina par pašpuiku. Tas ir arī dzejā. Mārtiņš Liepa saka: «Čaks it kā esot bijis solīds vīrs, bet viņa pasaules redzējumam nepiestāv tā saucamais ļoti cienījamā mākslinieka tēls. Tāpēc izrādē ievijām Čaka biogrāfijā neizskaidroto, neizcelto, piemēram, kā viņš pavadījis laiku Krievijā. Jā, viņš bijis Pirmajā pasaules karā, bet par to nav nekādu liecību. Jā, viņš ir mācījies medicīnu, bet kāpēc nav pabeidzis? Otrajā pasaules karā ne krievu, ne vācu armijā viņš nav dienējis. Pat nav bijis tāds jautājums. Visus iesauc, bet viņu ne? Mēs arī nemeklējam atbildes, bet izrāde uzdod šos jautājumus. Un vēl tas fakts - visām dāmām veltījis vienu un to pašu dzejoli? Čakam ir simt dzejoļu. Kāpēc dāvināts tikai viens? Skaidrs - pats labākais. Vai neizdomāja kādu vēl tikpat labu? Varbūt sliņķis bija?»
Mūsdienu Mārtiņi izsprieduši - pārspīlēts arī tas, ka Čaks padomju laikā baisi vajāts. «Necik daudz jau tie padomju ierēdņi viņu nevajāja. Vienreiz kārtīgi sadeva, un tas ir viss.»
Veidojot izrādi, Mārtiņi - viņi ir trīs, arī videooperators Mārtiņš Kreilis - vēsta, ka Čakam ir arī stāsti par māņticību. Kas tad ir māņticība, ja ne bailes no nezināmā! «Tieši tas tagad notiek cilvēkos saistībā ar vīrusa klātbūtni. Cik daudz māņticības!» noteic Mārtiņš Liepa, skolotāju zināšanai uzsverot, ka jauniešiem domātā izrāde tapusi, nepretendējot uz visu taisnību, bet informējot, ka Čaks rakstījis ne tikai dzeju un bijis cilvēks ar saviem baltumiem un melnumiem.
***