Bailīgie piebalsotāji
Iespējams, vairāk par Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova izteikām latvieti kaitina pašmāju politiķu gļēvulība. Vešņakovs pateica tikai to, kas viņam bija jāsaka, proti, ka leģionāru piemiņas gājiens 16. martā esot «kauns Eiropai». Šādus «vērtējumus» viņam kā vēstniekam gan nepieklājas teikt, jo viņš Latvijā ir tikai īslaicīgs ciemiņš, kam nav jājaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās. Viņš arī nevarēja pateikt, ka ikvienam latvietim Latvijā ir tiesības pieminēt leģionārus, kuri cīnījās nevis par nacistu izvirzītajiem mērķiem, bet gan par komunistu piesmieto dzimteni, – lai neatkārtotos Baigais gads. Un Vešņakovs arī nezināja, ka latvietim ir tiesības pieminēt savus karavīrus tieši tad, kad viņš to vēlas, un tieši tajā vietā, kur viņš vēlas, un nedz Krievijai, nedz «kaunīgajai Eiropai» gar to nav nekādas daļas.
Par biedru Vešņakovu daudz jaukāks izpētes objekts ir pašmāju politiķi. Kamēr Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) gatavojas doties uz leģionāru piemiņas dievkalpojumu un pēc tam braukt uz Lestenes brāļu kapiem, tikmēr trīs NA ministri atrod pārliecinošus ieganstus, lai premjerministrs Kučinskis neiedomātos iet Straujumas pēdās un gļēvulīgi neatlaistu kādu no darba. Viņš prātīgi norāda – «nav indikāciju, ka kādam no ministriem būtu problēmas ar valdības pozīciju».
Problēmu nav kultūras ministrei Dacei Melbārdei, kura, iespējams, apmeklēšot kādu leģionāriem veltīto pasākumu, – ja ļaus darba pienākumi. Tā kā 16. marts ik gadu iestājas pilnīgi negaidīti un neplānoti, darba pienākumi visdrīzāk neļaus apmeklēt šos pasākumus. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, izrādās, tieši dienu pirms 16. marta dodas ieplānotā komandējumā uz kādu Eiropas valsti, savukārt vides ministrs Kaspars Gerhards... vīkšas uz skolēnu brīvdienām. Nu, vai nav jauki? I kaza paēdusi, i vilkam zobi veseli.
Par citu izteikti nacionālpatriotisku partiju – Vienotības un ZZS – ministriem šajā kontekstā nav vērts runāt: šīs partijas 16. martu nekad nav redzējušas ne acu galā. Tā ir vienkāršāk: neviens premjers tevi neizspers no krēsla, varēsi uzturēt labas attiecības ar attiecīgo vēstnieku, kazi, uz ikrmaizītēm uzaicinās kādā svētku brīdī. Bet galvenais – neviens tevi par nacistu nelamās, nevajadzēs taisnoties un pat «Eiropa sapratīs». Silta un ērta pozīcija, gluži kā govs pļekā rudenī kājas sildot.
Šī mīkstmiesība izsauc tikai nožēlu: protams, ne visiem jāpiemin latviešu leģionāri viņu varonības dienā, taču, ja bailes no Krievijas «nosodījuma» nebūtu tik dižas, mūsu tautas priekšstāvji varētu izrādīt vismaz cieņu saviem karavīriem, kuri – kaut arī zem svešiem karogiem – cīnījās par Latviju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vēsturnieki jau sen ir pierādījuši, ka latviešu leģionāriem ar nacismu nebija nekādas saistības. Bet tagad ir grūti saprast, par ko Krievijas TV kanāli 16. marta sakarā ņirdz vairāk: par politkorektumā ieslīgušajiem deputātiņiem un valdības loceklīšiem vai par nacionālās stājas un nacionālās ideoloģijas neesamību.
Nu, labi, nav ideoloģijas. Bet kā var nebūt stājas? Ja tā būtu, tad vismaz viens mūsu priekšstāvis uzdrošinātos skaļi pateikt to, ko domā daudzi. Piemēram, ka Vešņakovs varēja izmantot iespēju paklusēt, lai nebūtu viņam jāatgādina visi šodienas Krievijas kauna traipi: Krimas okupācija, karš Ukrainā, Nadeždas Savčenko politiskā prāva, nacistu marši un citi absurdi. Visu plānprātību, kas notiek Krievijā, var raksturot ar ainu pie cilvēkēdāja Staļina kapa: šogad 5. martā, monstra nāves dienā, viņa kaps bija sarkanu neļķu apkrauts un tūkstoši ļautiņu pat metās uz ceļiem, lai nobučotu slepkavas kapu... Lūk, tas ir kauns. Bet to labāk neievērot, vai ne, biedri Vešņakov?
Latviešu leģiona artilērijas virsnieks, izcilais matemātiķis un mācību grāmatu autors Jānis Mencis, kas 19. divīzijas sastāvā 1944./1945. gadā cīnījās Kurzemes cietoksnī, rakstīja: «Ticu, ka mums, kas paliksim dzīvi, būs atkal brīvība, Rīga un mūsu zeme.» Viņš palika dzīvs: no 1945. līdz 1947. gadam viņš bija ieslodzīts Karēlijas filtrācijas nometnē, vēlāk līdz sirmam vecumam strādāja Liepājā. Viņš sagaidīja brīvību un atjaunotu valsti. Viņš, tāpat kā simtiem citu leģionāru, ar savu patriotismu to bija nopelnījis. Bet mūsu valdošās sejas kaunas to atzīt, ar bailīgu klusumu piebalsojot «kauninātājam» Vešņakovam. Kurā pusē tad jūs patiesībā stāvat, priekšstāvji?