«Pretdarbības dēļ mūsu zinātniskā pieeja Salaspils nometnes jautājumam nemainīsies,» teic Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Trīs vēstures doktori – Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs un Rudīte Vīksne – ir sarakstījuši fundamentālu pētījumu Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne, 1941–1944.
Grāmatas virsraksts, iespējams, kādu mulsinās, taču Uldis Neiburgs uzsver, ka uzraksts, kas patapināts no ieejas Salaspils memoriālā, grāmatas nosaukumā ir izmantots apzināti, lai piepildītu to ar jaunu saturu. Šodien intervija ar Uldi Neiburgu un Kārli Kangeri.
– Kāpēc radās domā uzrakstīt grāmatu par Salaspils nometni?
Uldis Neiburgs: – Mēs, sevišķi Kārlis Kangeris, ilgstoši esam pētījuši Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi, un Salaspils nometne bija mūsu uzmanības lokā. Padomju laikā šī tēma bija vai nu noklusēta, vai sagrozīta, arī mūsdienās tā tiek izmantota Krievijas propagandā, ko atražo arī Latvijas krievvalodīgie mediji. Pēc neatkarības atjaunošanas sabiedrības interese par Salaspils nometni noplaka, jo priekšplānā izvirzījās komunistiskā režīma noziegumi, par ko padomju laikā nerunāja. Liela daļa sabiedrības arī nepieņēma Salaspils memoriāla vēstījumu, jo redzēja, ka tajā ir meli, pārspīlējumi un puspatiesības. Tāpēc mums bija svarīgi tuvināties vēstures īstenībai. Arī Ārlietu ministrija atbalstīja mūsu darbu ārzemju arhīvos, jo saprata, ka tas var kliedēt nepatiesības par Latviju arī ārvalstīs. Šis darbs nebija vienkāršs: Salaspils nometnes arhīvs ir iznīcināts, tāpēc tās vēsturi nācās rekonstruēt pa maziem gabaliņiem, meklējot tos daudzos arhīvos, kritiski izvērtējot bijušo ieslodzīto atmiņas, pētot tiesas prāvu materiālus.
Kārlis Kangeris: – Jāatceras arī, ka Latvijā tikai 2005. gadā, kad iznāca grāmata Latvijas vēsture.
20. gadsimts, plašākā publikā pirmoreiz izskanēja Salaspils oficiālais nosaukums: paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Pirms tam sabiedrībā lietoja jēdzienus «koncentrācijas nometne» vai «nāves nometne». Rakstot grāmatu, mēs nevarējām paļauties uz padomju laika avotiem. Padomju brošūrās rakstīts, ka Salaspilī esot nogalināti ap
100 000 cilvēku, starp kuriem bijuši 53 000 civilistu, 47 000 karagūstekņu, septiņi tūkstoši bērnu. Bet jāskatās ticamos vēstures avotos. Kļūda būtu atsaukties uz LPSR Ārkārtējo komisiju, kurā noteikts – tik daudz upuru, un āmen! Lange un Štālekers* sākotnēji bija iecerējuši Salaspili izveidot kā koncentrācijas nometni ar 25 000 ieslodzītajiem. Taču Berlīnē tam netika dota atļauja, tāpēc sāka būvēt paplašinātu policijas cietumu.
U.N.: – Salaspils nometnes vēsture nekad nav bijusi pa īstam uzrakstīta, un uz Ārkārtējās komisijas datiem paļauties nevar. Piemēram, runājot par nacisma upuru apbedījumiem Rīgā, komisijas dokumentos jau 1944. gada beigās teikts, ka desmit kapos 2572 kvadrātmetru platībā apbedīti 53 700 nogalināto civiliedzīvotāju. Sanāk, ka vienā kvadrātmetrā guldīti 20,88 cilvēki... Šādi aplami skaitļi nekritiski tiek atkārtoti arī mūsdienās, un šajā laikā izauguši cilvēki pat jūtas aizvainoti, ja tiek aizskartas padomju laika «patiesības». Bet mēs esam profesionāli vēsturnieki, un nav mums mērķa iztapt kādam politiskam režīmam vai ideoloģijai.
– Cik daudz ieslodzīto bija Salaspils nometnē?
U.N.: – Kopumā līdz 23 000 cilvēku, no kuriem apmēram puse bija tranzītieslodzītie, kas tur atradās vairākus mēnešus vai nedēļas. Kopīgais bojāgājušo skaits, ieskaitot ebrejus, kas būvēja nometni, varēja būt divi līdz trīs tūkstoši cilvēku. Mēs kritiski vērtējām bijušo ieslodzīto atmiņas, no kuriem tikai dažiem bija iespēja būt plašāk informētiem par nometni kopumā. Piemēram, Arturam Nepartam, kurš kā ieslodzītais strādāja nometnes vecākā birojā, bija pieejami visi ieslodzīto dati – cik cilvēkus ieved, cik izved, cik miruši no slimībām un sodiem, cik iesaistīti darbos. Citi liecinieki savukārt nosauc astronomiskus skaitļus, bet rodas jautājums: no kurienes gan viņiem šādi skaitļi ir zināmi? Zīmīgi, ka ļoti atšķirīgas ir pēc kara Rietumos un Padomju Savienībā dzīvojošo bijušo ieslodzīto vēlāk sniegtās liecības – ar padomju propagandas uzslāņojumiem un bez tiem.
K.K.: – Ārkārtējās izmeklēšanas komisijas milzīgie skaitļi vērojami ne tikai Salaspils sakarā, vēl nepatīkamāk ir lasīt par ebrejiem. Komisijas dokumentos ir uzdots, ka uz Latviju, uz Rīgu, no Rietumiem esot atvesti 220 000 ebreju un visi te nošauti. Nesen Vācijā tika izdota grāmata par ebrejiem, kas atvesti no Rietumiem un gājuši bojā Rīgas apkārtnē: sanāca ne vairāk par 25 000. Kad mēs apšaubām Ārkārtējās komisijas datus, tad mums uzbrūk, savukārt vācu pētnieku grupai neviens nav iebildis. Šāda situācija jāvērtē ideoloģiskā kara kopsakarībās. Tāpēc ir ļoti svarīgi izpētīt un pierādīt visus skaitļus. Tas attiecas ne tikai uz Salaspili, bet arī uz karagūstekņu nometnēm. Padomju propaganda apgalvo, ka pie Salaspils gājuši bojā 47 000 karagūstekņu. Tur bija divas salīdzinoši nelielas karagūstekņu nometnes – ar 3000 un 500 cilvēkiem. Kā no viņiem iespējams uzburt 47 000? Mums jāveic specializētie pētījumi, savukārt igauņi jau ir izpētījuši: Igaunijā ir bijusi labi ja ceturtdaļa no gūstekņu skaita, ko nosaukuši padomju «pētnieki».
U.N.: – Ja arī rakstām par skaitļiem, mēs nekādā gadījumā nenoniecinām upuru ciešanas, nemēģinām mazināt vācu okupācijas varas nodarījumus un arī vietējo iedzīvotāju iesaisti tajos. Salaspils bija represīva soda nometne, kurā vienlaikus uzturējās ap 1800 līdz 2200 cilvēku, tā nebija ne sanatorija, ne pionieru nometne – kā dažkārt to trivializē mūsu oponenti. Bet vēsture ir tāda, kāda tā ir, un arī viena upura ciešanas ir tikpat vērā ņemamas kā tūkstoš upuru ciešanas. Tāpēc ir jālasa mūsu grāmata, un tad cilvēki sapratīs, ka Salaspilī atradās ne tikai ieslodzītie «padomju aktīvisti», bet arī darba kavētāji, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, leģionāri, lietuviešu virsnieki...
– Zināms, ka Salaspils nometnē nonāca arī bērni no Latgales, arī no Baltkrievijas.
U.N.: – Jā, bērni dzīvoja pusbadā, mazākie bērni nomira no sliktā uztura un slimībām. Salaspils memoriālā tiks izveidota jauna ekspozīcija, kurā cilvēki varēs iepazīties ar kopējo ainu: ja tagad palasām padomju laika publikācijas, rodas priekšstats, ka ieslodzītie tiek kārti katru dienu, mātēm visu laiku tiek atņemti bērni un viņiem nepārtraukti sūc asinis. Skaidrs, ka bērniem ņēma asinis izmeklējumiem: viņi slimoja, izplatījās epidēmijas, vācieši baidījās no tīfa, un ārsti, kas atradās nometnē, centās kaut ko darīt – cik nu tas bija iespējams... Tas būtu absurds: ņemt slimu bērnu asinis, lai tās pārlietu vērmahta karavīriem.
– Kāpēc bērni vispār tika vesti uz Salaspili? Kāds šai darbībai bija mērķis?
K.K.: – Faktiski nekāda mērķa nebija. Baltkrievijā veica partizānu apkarošanas akcijas, tur bija jārada tā dēvētā mirusī zona: likvidēja aptuveni 200 sādžas, tos, kurus uzskatīja par partizāniem vai par viņu atbalstītājiem, nošāva, sievietes ar bērniem saņēma ciet. Šo kontingentu bija paredzēts sūtīt uz darbiem Vācijā. Salaspils komandants Krauze bija neizpratnē: ko darīt ar bērniem? Nolēma viņus steigšus izvietot. Sievietes lielākoties aizsūtīja uz Vāciju, neliela daļa palika Latvijā.
U.N.: – 1943. gada februārī–martā Salaspilī nonāca aptuveni
2000 bērnu no Baltkrievijas, augusta beigās vēl 1000 bērnu no Latgales – kopā ap 3000. Tad no kurienes ir radies skaitlis – 7000 Salaspilī bojāgājušo bērnu? Ar Latviešu pašpārvaldes Sociālā departamenta gādību ap 1700 bērnu jau 1943. gada aprīlī nonāca vai nu bērnunamos, vai ģimenēs, un kuram katram vis netika dota atļauja šos bērnus ņemt pie sevis. Pat vienā no padomju avīžrakstiem kara beigās bija rakstīts, ka latviešu lauksaimnieku devums bija novērtēts pozitīvi – viņi izglāba daudzus bērnus, jo pie lauksaimniekiem tiem bija daudz labāki dzīves apstākļi nekā nometnē. Bet padomju laika publikācijās un vēl šodien izskan, ka šie bērni pārdoti verdzībā, aizmirstot, ka arī mūsdienās valsts maksā pabalstus vecākiem par bērnu uzturēšanu. Turklāt tādus pašus lauku darbus veica arī pašu vietējo zemnieku bērni. Protams, bija Salaspils bērni, kam nepaveicās: pret viņiem izturējās tikai kā pret lētu darbaspēku. Taču ir arī pilnīgi pretējas atmiņas: bērni laukos tika uzņemti kā pašu ģimenes locekļi. Krievu pareizticīgo baznīca aktīvi ņēma bērnus savā aizgādībā, dalīja pa ģimenēm, bet padomju laikā par to ciniski stāstīja, ka novārgušiem bērniem sludina reliģisko propagandu un veic pretpadomju aģitāciju...
– Vai Salaspils nometnē bija ieslodzīti arī ebreji?
K.K.: – Nometni būvēja ebreji: celtniecībā bija iesaistīti aptuveni 1800 ebreju. Apsardze bija nežēlīga, bija slikts ēdiens, nebija baraku, kur dzīvot, un ziemas apstākļos gāja bojā ap tūkstoti ebreju. Vēlāk nometnē strādāja daži ebreji – zobārsti un tehniskie darbinieki.
1944. gadā, kas vajadzēja atrakt kapus un dedzināt līķus, uz Salaspils nometni atveda 20 līdz 40 ebreju, kas darīja šo darbu. Bet ebrejus Salaspilī principā neievietoja, ja nu tikai tranzītā pārvietojamos.
– Salaspilī nebija ne krematoriju, ne gāzes kameru, kur nonāvēt cilvēkus?
U.N.: – Nē, nebija. Taču jāsaprot, ka Salaspils nometne daļai cilvēku kļuva par nāves vietu. Tomēr šeit ieslodzīto izdzīvošanas iespējas bija lielākās nekā 90%. Tātad bojāgājušo skaits bija aptuveni 10%, bet, pārvietojot viņus uz citām nometnēm okupētajā Polijā un Vācijā, mirušo skaits palielinājās līdz 25%, bet, kad notika tā dēvētie nāves marši, likvidējot Štuthofas un citas koncentrācijas nometnes, tur bojāgājušo skaits sasniedza pat 50%. Ieslodzītie Salaspilī pamatā apzinājās, ka viņi ir atsūtīti šeit, lai izciestu sodu, nevis lai viņus nogalinātu, kā tas bija īstajās nāves nometnēs, kurās industriālā veidā tiek nogalināti cilvēki.
K.K.: – Turklāt nogalināšana notika gandrīz tūlīt pēc atvešanas.
– Izskatās, ka Salaspils nometne un tās vēsture padomju laikā kalpoja kā labs propagandas avots un patiesība tur būtu pēdējais, ko meklēt. Turklāt šī propaganda tiek tiražēta joprojām.
U.N.: – Tur jau tā problēma. Pērn septembrī notika Salaspils novada domes, Daugavas muzeja un Okupācijas muzeja rīkota konference, un daži krievu mediji rakstīja, ka tur vairāk runāts nevis par nacisma, bet gan par padomju noziegumiem. Taču padomju problemātika tika aplūkota tieši šo vēstures falsifikāciju sakarā. Bijušā LPSR kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa atmiņās ir stāstīts, ka piecdesmito gadu beigās bijušās Salaspils nometnes teritorijā saimniekoja padomju armija, tur bija šautuve, bet pats trakākais – vietā, kur vācieši savulaik dedzinājuši bojā gājušo ieslodzīto līķus, bija ierīkota atejas bedre. Tur mētājās kauli, zobu atliekas, citas skeleta daļas... No vienas puses – padomju vara Salaspils nometni izmantoja propagandai, no otras puses – Salaspilī ieslodzīto piemiņa pēckara gados tai bija vienaldzīga.
K.K.: – Dokumentos, kurus pēc kara iesniedza Nirnbergas tribunālam, Salaspilij nekādas lielas nozīmes nebija. Propaganda sākās tikai 60. gados – līdz ar memoriāla būvēšanas sākumu. Tad arī radās grāmata par «nāves nometni», Kārlis Sausnītis 60. gados bija izveidojis Salaspils ieslodzīto biedrību, bet 70. gados tā vairs nebija vajadzīga, un to likvidēja. 60. gados sākās tiesas procesi pret bijušajiem nometnes darbiniekiem. Izrādījās, ka lielākais «bende» esot Magnuss Kačerovskis – arhitekts, Salaspils būvdarbu vadītājs. 60. gados bija organizēta plaša kampaņa: darba kolektīvi pieprasīja, lai šim «asinssunim» piespriež augstāko soda mēru. Bet Kačerovskis pat nav pieminēts ebreju atmiņās. Taču padomju laikā vajadzēja atrast kādu grēkāzi, un Kačerovski notiesāja uz nāvi.
U.N.: – Padomju laikā izdotajā grāmatā Salaspils nāves nometnē varam lasīt ideoloģiski atlasītas un apstrādātas ieslodzīto atmiņas, kas ir visai nepilnīgas un neprecīzas. Turklāt Rudīte Vīksne ir izpētījusi, ka vairākus desmitus bijušo Salaspils nometnes ieslodzīto pēc kara arestēja un notiesāja padomju drošības iestādes. Jāsaprot, ka Salaspils nometnes pārvalde tika organizēta lielākoties ar pašu ieslodzīto spēkiem: viņi bija baraku vecākie, policisti, darba grupu vadītāji.
K.K.: – Līdz 1943. gadam neviens vācietis vakaros nometnē neatradās, vienīgi apsardze. Nometnes administrācija bija ieslodzīto pārziņā. Tas tā bija ne tikai Salaspilī, bet visā vācu nometņu sistēmā. Mums daudz kas bija pārsteigums, piemēram, Salaspils nometnē bija pat sakņu dārzi, bija mājlopi.
U.N.: – Ieslodzīto vēstulēs ir minēta pat Vasarsvētku un Jāņu svinēšana. Savukārt daudzas atmiņas jāvērtē uzmanīgi: cilvēki stāsta, ka atradušies Salaspils nometnē, taču nepasaka, kad tas ir bijis. Kāda bijusī ieslodzītā (?) raksta par savām un citu sieviešu intīmām attiecībām ar nometnes komandantu un SD personālu, bet izskatās, ka viņai drīzāk bijušas kādas mentāla rakstura problēmas. Mulsina tas, ka šādas «liecības» vietumis vēl šodien tiek uztvertas nekritiski.
– Vai grāmatu ir paredzēts izdot arī krieviski? Latvieši to izlasīs, sapratīs, bet vai padomju propagandas apdullinātie tiks līdz sapratnei?
U.N.: – Grāmatā ir kopsavilkums krieviski un angliski. Skatīsimies, kāda būs interese. Domāju, ka grāmata vēlāk varētu iznākt svešvalodās, tostarp arī krieviski.
– Pēc grāmatas iznākšanas, manuprāt, ir iespējams sagaidīt pretdarbību no tiem, kas joprojām dzīvo padomju un Kremļa propagandas iespaidā.
U.N.: – Pēc jau pieminētās Salaspils konferences sociālajos tīklos parādījās aicinājumi krimināli sodīt tos, kuri apšauba nacisma noziegumus, lai gan nekas tāds konferencē neizskanēja. Tādas aplamas pretdarbības dēļ mūsu zinātniskā pieeja nemainīsies.