Par to, vai mūsu bērnos saglabājas latviskās atgriešanās gēns un vai šodien rokopera “Lāčplēsis” būtu citāda; par to, kāda mūzika rodas lūzuma brīžos un kāpēc Operā ir atcelts “Parsifāls”; par to, vai komponists tiek uzrunāts nākamo vēlēšanu sakarā; par to, kāpēc atņemt finansējumu mūzikas un mākslas skolām ir noziegums. Un par daudz ko citu – saruna ar komponistu Zigmaru Liepiņu.
Zigmar, ja tu šodien sacerētu jaunu rokoperu “Lāčplēsis”, vai tu kaut ko mainītu satura un attieksmes ziņā?
Tas gan būtu jāvaicā Mārai Zālītei - kā teksta autorei. Taču… divreiz vienā upē nevar iekāpt.
Vai laiki ir mainījušies? Ja mēs salīdzinām 1988. gada 23. augustu, kad notika rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrāde, un šodienu?
Laiki nomainījušies pilnībā. Nav nekādas līdzības ar 1988. gadu. Tagad ir pilnīgi cita attieksme pret dzīvi, ir uzaugusi paaudze, kas vispār nezina, ko un kā darīja “vecie” - tie, kuri dzīvoja toreiz. Jaunajai paaudzei ir cits skats uz pasaules vērtībām, uz to, kas apkārt notiek. Arī uz nevērtībām ir cits skats. Tagad daudzi brauc mācīties uz ārzemēm, viņi pat nenojauš, ka mums bija žogs priekšā, mēs nekur nevarējām braukt. Šajos apstākļos pilnīgi citādi tiek uztverta Latvija, kas ir brīva valsts, un tas ir pats par sevi saprotams. Bet mēs dzīvojām tajā laikā, kad tā nebija normalitāte.
Šobrīd mēs vairs necenšamies sevi apgrūtināt ar domām: kā izrauties no šejienes? Mēs varam aizbraukt, kur vien gribam: būtu tikai nauda. Ja ir talants, tad ar to tu vari braukt ārpus Latvijas. Bet toreiz - ne jau talants noteica izbraukšanas iespējas. Ļoti retos gadījumos - jā. Sportisti, zinātnieki, mākslinieki… Bet viss notika čekistu uzraudzībā. Viņi pārbaudīja, vai visi ir savās vietās, vai visi ir atgriezušies.
“Lāčplēsī” ir viena dziesma… Es negribu teikt, ka man tā ir apnikusi, bet ļoti daudzos pasākumos tiek atskaņota tieši šī dziesma. “Atgriešanās”. Reizēm šķiet, ka es neko citu savā dzīvē neesmu sacerējis - tikai šo dziesmu. Protams, šis gabals satur sevī kodu par atgriešanos, un tas ir jautājums par šo laiku dzīvi - tu atgriezīsies vai neatgriezīsies? Tu brauc pasaules labumus un iespējas meklēt, bet vai tu atgriezīsies?
Bet tavā rokoperā ir daudz svarīgu jautājumu - par nodevību, patriotismu, uzticību. Tas viss ir palicis arī šodien?
Kad redzu, kā bērni svin savus dziesmu svētkus, dzied dziesmas, sajūtu, ka viņos iekšā ir tas kods un gēns, nekur tas nav pazudis. Jautājums ir tikai tāds: vai ikdienā tas netiek apslāpēts? Vai tas netiek aizstāts ar surogātiem? Un to nevar izkontrolēt, tas ir kultūras un izglītības jautājums. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kurš vada procesus.
Ir daudz aplamību, pret kurām vajadzētu protestēt, bet mēs, latvieši, taču neiesim ar mēslu dakšām uz Saeimas vai Ministru kabineta pusi, lai izteiktu attieksmi.
To nekad nevar zināt… Katram traukam ir maliņa. Kad tai maliņai iet pāri, tad mērs ir pilns. Atceries, mēs piespiedu kārtā kādreiz mācījāmies zinātnisko komunismu. No tā atceros kādus trīs teikumus. Viens no tiem: kas ir revolucionārā situācija? Tā ir tad, ka apakšas vairs negrib, bet augšas vairs nevar dzīvot pa vecam. Otrs formulējums par deju grāmatu: solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ. Tāda mums augšupeja. Un trešais formulējums ir ļoti aktuāls: lielkrievu šovinisms ir daudzkārt bīstamāks par maztautību nacionālismu. Protams, šiem apgalvojumiem ir citi pamati, bet tik daudz es esmu iemācījies.
Jāteic, precīzi formulējumi. Kā mēs šodien tos varam izmantot?
Dažādi. Bet jāuzsver, ka vairāk brīvību vajadzētu dot biznesmeņiem un investoriem. Jo ne jau ministrijas attīstīs valsti. Un ko dara valdība? Tā iezīmē laukumu: šajā laukumā mēs spēlēsim šādā veidā. Kāds cilvēks man reiz teica: visskaidrāk uzrakstītais dokuments ir satiksmes noteikumi. Tie nav apstrīdami. Tā vajadzētu būt visā likumdošanā.
Kāds augsts ierēdnis reiz teica: tiem, kuri ir pie varas, trūkst skatiena tālumā, proti, viņi neredz horizontu.
Tas ir par attīstību. Ja to nevar ieraudzīt, ko tad vēl runāt? Cik gadus runājam par “Rail Baltica”? Viens otrs priecājas, ka 44 kilometrus sliežu nu varēs uztaisīt. 44 kilometrus!
Un vēl kādus pāļus sadzīt Daugavā.
Rīgas tirgū pie zivju paviljona bija paredzēta pāreja. Tur viss paliek karājoties gaisā. Vīzija bija, bet nesanāca. Man šķita, ka latvieši tāda saimnieciska tauta, bet kur tik nepaskaties - igauņi mums ir priekšā.
Tu uz visu skaties ironiski.
Kas man atliek? Jo es taču neregulēju šo parādi, nekad to arī nedarīšu.
Kas šobrīd notiek mūzikā?
Godīgi sakot, esmu ārā no tā visa.
Bet tu taču vismaz fonā dzirdi kādu radiostaciju.
Nē, nedzirdu. Tad, kad tu pārāk daudz esi ēdis saldējumu, gribas uzēst skābus kāpostus. Kādreiz paskatos kādas muzikālās balsošanas, kādu Eirovīziju, bet nevar savākt visu mūziku vienā maisā. Mūzikas stilu nišas ir ļoti šauras. Hiphoperi dalās vēl piecpadsmit dalījumos, šlāgeristiem ir savs dalījums, kantri - savs…
Jaunie komponisti, kuri raksta mūziku, meklē savus ceļus. Tātad - kas tur notiek? Nepārtraukti kaut kādā veidā nāk klāt jauni cilvēki, un tas pats par sevi ir labi. Bet jautājums ir tāds: cik no tā visa ir uzskatāms par kultūras vērtību? Varbūt tikai pēc gadiem varēs pateikt: šajā periodā bijusi auglīga darbība vai arī ne. Tie laiki, kad “Līvi” dziedāja “Daudz zābaku pa manu zemi staigā”, jau ir garām. Tāda mūzika rodas lūzuma punktos, kad šķautnes saiet kontrastos, kad apakšā ir zemestrīce, bet augšā - cunami, un tad kaut kas notiek.
Notiek arī organizatoriskos līmeņos. Liels pārsteigums bija, kad uzzinājām, ka Operā ir atcelta “Parsifāla” pirmizrāde, kam vajadzēja notikt pēc trim mēnešiem.
Tā dzīvē gadās. Neesmu pārliecināts ar saviem spriedumiem, bet uzveduma režisore esot Vāgnera mazmazmeita, viņa nes uz priekšu dzimtas karogu, un Vāgners ir kulta lieta zināmā auditorijā. Iespējams, viņa saprata, ka ir aizgājusi pa nepareizo ceļu.
Sliktā lieta ir tā, ka Opera ir ieguldījusi lielus līdzekļus dekorācijās, visā uzvedumā kā tādā. Kur to visu tagad izmantot?
Bet Opera šobrīd ir pareizi pārvaldīta - pēc viena perioda, kas bija diezgan tumšs. Tagad Operu vada pareizie cilvēki, ir pareiza situācija. Sandis Voldiņš kļuva par Operas vadītāju. Kādreiz viens otrs bija sajūsmā, ka iepriekšējais Operas vadītājs Siliņš var nodziedāt augsto “do”, bet tas tiešām nav svarīgākais.
Šo repliku, taisnību sakot, man vajadzēja tev atgādināt pašā sākumā: tu teici, ka mūsdienās nav Lāčplēšu, ir tikai tautumeitas, kuras met vainadziņus jūrā.
Nupat Ķīpsalas hallē bija ļoti interesants pasākums, kas vairāk saistīts ar modernajām dejām, ne ar folkloru. Man vienmēr ir brīnums, ka tik daudz cilvēku spēj vienlaikus kaut ko tik grandiozu uztaisīt. Tur 95% bija meitenes. Ļoti maz puišu! Bet deja taču attīsta ķermeni! Jāteic, ka tautas deju kolektīvos situācija ir labāka: tur visi pa pāriem. Tāpēc tas teiciens par tautumeitām un Lāčplēšiem ir pamatots.
Pirms dažiem gadiem tu biji nominēts Ministru kabineta balvai, bet tad pēkšņi tavs vārds pazuda no šī saraksta. Atriebība par kaut ko?
Interpretēt var dažādi. Varbūt kaut kā manī nepietika.
Kas var nepietikt?
Nezinu. Es pārāk par to neuztraucos. Nu, disidents pret “progresīvajiem”. Neesmu taču neomarksists. Iepriekšējā kultūras ministre Logina - arī no “progresistiem” - gānījās par “Lāčplēsi”, ko spēlējām Lielvārdē, jo tas esot pārāk nacionālistisks. Jā, šis nav nacionāļu laiks.
Kā laiks tad tas ir?
Juku laiki tagad ir. Paskaties uz Rīgas domes vēlēšanām. Sešas partijas sadalīja gandrīz vienādās daļās domes vietu skaitu. Sešas daļas, no kurām neviena nav dominējoša. Un kāpēc ir vajadzīgi trīs vicemēri? Katrai ribiņai jāiedod savs karbonādes gabaliņš?
Manuprāt, vēlēšanas vajag rīkot tā: sarakstā ir tikai pirmā persona, vairs neviens cits. Vienu arī ievēlē, viņš savāc savu komandu un strādā. Lai ciematu pārvaldītu, nav vajadzīgas septiņas partijas. Un kas ir Latvija? No Ķīnas skatupunkta - ciemats, no Amerikas skatupunkta - mazpilsēta, no Vācijas skatupunkta - pilsēta. Bet visi esam tik svarīgi, aizņemam ētera laiku, vēlēšanās ir juceklis, balsis saskaitīt nevar…
Runātāji ir, darītāju - maz. Man lauku mājas ir aiz Rojas, un ceļš, lai tiktu uz Talsiem - uz novada centru, ir diezgan noslogots. Talsenieki savukārt brauc uz Rojas pludmali. Bet tas ceļš ir tāds, ka tu brauc un domā: vai apdrošinātājs maksās par mašīnas izdauzītajiem riteņiem? Es tur pa vasarām dzīvoju kopš 2000. gada, un šis ceļš ne reizi nav labots. No Valdemārpils līdz Rojai ir ārprāts. Kad vēl bija Rojas novads, tika mēģināts kaut ko darīt ar to ceļu. Bet tagad viss ir Talsos, talsenieki savāc novada naudu pie sevis, tur viss ir skaisti un labi. Un kas ir Roja? Roja ir tālu, un Talsu vadība nejūtas ne morāli, ne fiziski piesaistīti pie tā nostūra - pie Rojas. Domāju, ka līdzīga situācija Latvijā ir simt vietās.
Vai tevi kāda partija nav uzrunājusi, sak, nāc pie mums sarakstā, drīz Saeimas vēlēšanas!
Tie laiki ir garām. Paldies dievam, man liek mieru. “Progresīvie” mani nav aicinājuši. Par to es raudu krokodila asaras. Lasīju vienu tekstu: par ko balsot vēlēšanās? Cilvēks atbildēja: mans kritērijs ir vienkāršs - nebalsot par tiem, kuri jaunāki par 25 un vecāki par 70 gadiem. Es būtībā jau esmu stagnāts, bet cilvēks 25 gadu vecumā knapi sāk apjēgt, par ko vispār ir filma.
Tu tagad kaut ko komponē?
Komponēju vienu gabalu jau divus gadus, bet esmu palicis vienā punktā, kam neesmu ticis pāri. Bet domāju, ka augustā pabeigšu. Es rakstu oratoriju ar Bībeles tekstiem - nosaukums “Psalmu oratorija” vai arī “Apokalipse”. Neviens jau man to nav pasūtījis. Es rakstu tāpēc, ka šie Bībeles teksti ļauj mums paskatīties uz šodienas situāciju dažādi, ir pasaules gals - apokalipse, un katram cilvēkam ir viņa personiskā apokalipse.
Tu noteikti gribi pateikt ko tādu, ko neesmu tev pajautājusi.
Jā, gribu gan. Nesen bija trādirīdis par mūzikas un mākslas skolām, kurām Kultūras ministrija grasījās ņemt nost finansējumu. Varbūt tiem naudas pārdalītājiem vajadzēja aiziet uz lielkoncertu, kur kāds
tūkstotis jauniešu spēlēja simfonisko mūziku. Man bija mutē vaļā! Kā viņi spēlēja Andreja Jurjāna “Ačkupu”, Jāņa Ivanova Latgales simfonijas daļu - acis mirdz, tāda mūzika! Bērnu muzikālajai izglītībai nauda ir jādod klāt, nevis jāņem nost. Turklāt muzikālo kolektīvu vadītāji strādā būtībā par grašiem.
Viena lieta, ka Valsts prezidents pasaka, ka dziesmu svētki ir lieliski, bet viņš jau lēmumus nepieņem. Bet ir cilvēki, kuri praktiski nodarbojas ar šiem muzikālās un mākslas izglītības jautājumiem. Tā ir kultūras joma. Un mēģināt samazināt finansējumu mūzikas un mākslas skolām - tas ir Noziegums. Jā, ar lielo burtu.
Var gari un plaši runāt par to, ka tas un tas ir padomju laiku mantojums, bet lai nu kas bija attīstīts tajā periodā, tad tās bija mūzikas skolas. Arī visi Liepājas rokeri ir izgājuši tam cauri: tu nevarēji būt mūziķis, ja tev nebija pamata muzikālās izglītības. Protams, visiem nav jākļūst par bēthoveniem, svarīgi, ka vismaz daži ir ceļā uz virsotnēm. Mūsu valsts uzdevums ir gādāt, lai muzikālās tradīcijas nepazūd, plus - dot talantīgākajiem iespējas izaugt līdz šīm virsotnēm.
