Aizslēpies aiz «strukturētās nekārtības» manuskriptu, dažādu dokumentu un brošūru izskatā, dzīvo Andrejs Ērglis – medicīnas doktors, profesors, Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, ārsts kardiologs.
Taču aizslēpšanās ir tikai papīru veidā: patiesībā dakteris Ērglis ir atvērts un humorpilns cilvēks, kas pilnībā pārtop vien operāciju laikā, kļūdams ass un prasīgs. Viņš ir optimists attiecībā uz Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atveseļošanos, bet pesimists... Nē, pesimismu nepamanīju nevienā mirklī. Šodien Neatkarīgā piedāvā interviju ar Andreju Ērgli.
– Nesen iznāca jūsu Sirds grāmata. Tagad jau visi runā par sirdi – sevišķi pēc tam, kad ar mūsu Valsts prezidentu notika nelaime. Kāds bija jūsu mērķis, izdodot šādu grāmatu?
– Par to domāju jau ilgi. Mums aktuālas ir tādas profilakses vadlīnijas, kas nosaka – kā cilvēkam vajadzētu dzīvot, lai nesaslimtu ar kardiovaskulārajām slimībām. Gan onkoloģijas, gan kardiovaskulāro slimību riska faktori ir ļoti tuvi, praktiski tie paši – smēķēšana, aptaukošanās, mazkustīgs dzīvesveids, ēšanas paradumi. Gan Kardioloģijas centrs, gan Kardiologu biedrība, gan atsevišķi kardiologi – mēs vienmēr esam centušies izglītot sabiedrību un sākām to darīt jau pirms kādiem desmit gadiem. Tagad, runājot par pareizas ēšanas paradumiem, latvieši jau ir palikuši ļoti gudri. Savulaik izdevām grāmatiņu Sirds un virtuve. Un tad izdomājām, ka vajadzētu vēl vienu grāmatu – saprotami par sirdi. Tur izstāstām, kas ir stents, kā to liek, kas ir vārstulis un kādā gadījumā to vajag mainīt, parādām, ka tas nav nekas pārdabisks.
– Lūk, gadījums ar Valsts prezidentu. Vai viņš varēja izvairīties no šāda vīrusu infekcijas saasinājuma, kas piespieda mainīt sirds vārstuli?
– Mans viedoklis ir tāds. Valstij ir jābūt lielākai cieņai pret savām amatpersonām. Cilvēks, būdams augsta amatpersona, īsti vairs nepieder pats sev. Domāju, ir jābūt tā: pirmajā dienā, kad prezidents stājas amatā, viņam ir jābūt savam ārstam. Ir jāsaprot, kas viņu konsultē un kas veic apskates. Ir jābūt vismaz tādam, kas visu koordinē.
– Vai tādam ārstam jāatrodas prezidenta tuvumā, jābūt, kā saka, uz vietas?
– Tas ir tehnikas jautājums. Ir jābūt personiskajam ārstam. Katra karaļa galmā tāds ir. Viņš visu zina par savu pacientu, ja nepieciešams, sazvanās ar kolēģiem un tamlīdzīgi. Atceros, ka prezidents Guntis Ulmanis to bija iniciējis 1996. gadā, taču šī ideja tā arī pazuda. Diemžēl mēs ar to pārprasto demokrātiju esam aizgājuši par tālu... Ja tāds personiskais ārsts būtu blakus, viņš tomēr uzmanītu situāciju: ja prezidentam ir paaugstināta temperatūra, tad jāveic zināmas manipulācijas. Šobrīd mēs vairs nevaram pilnīgi skaidri pateikt, kāpēc situācija ar prezidentu nonāca tik tālu – vairākas dienas bija paaugstināta temperatūra, cilvēks ir spēcīgs, daudz ko iztur, arī milzīgo darba slodzi – valdības veidošana, konference ārzemēs un tamlīdzīgi... Prezidents nepievērsa uzmanību tam, ka jūtas nevesels, un tad arī...
– Vīrieši tā dara – iet, kamēr krīt.
– Domāju, ka sievietes to dara vēl izteiktāk. Tā notiek, bet tas nav pareizi. Pēc kautiņa nav ko dūres vicināt, bet tādas lietas – es runāju par prezidenta ārstu – ir jāsakārto.
– Arī tā ir profilakse.
– Protams, jā! Nezinu jēdziena «veselības aizsardzība» semantiku, bet mēs – patētiski runājot – tiešām stāvam veselības sardzē: mēs mēģinām jau sākotnēji novērst nelaimi. Ķīniešiem ir tāds teiciens: labs dakteris ārstē pacientu vēl pirms slimības sākšanās, viduvējs dakteris ārstē tad, kad parādījušies pirmie simptomi, bet slikts dakteris ārstē, kad slimība jau pilnībā «uzplaukusi». Tā kā es ārstēju infarktus un līdzīgas kaites, tas nozīmē, ka esmu sliktais...
– Kādam ir jābūt arī «sliktajam».
– Tas pareizi! (Smejas). Bet Sirds grāmata zināmā mērā ir nodeva tam, lai mēs visi kopā varētu pārtapt par labākiem ārstiem.
– Sociālajos tīklos parādās tādi kā pārmetumi, ka, raugi, neesot vienlīdzības: prezidentam palīdzēja uzreiz, bet vienkāršajam cilvēkam diez vai kāds tā palīdzētu.
– Uzreiz atbildēšu! Mans vislielākais gandarījums, kas attiecas uz kardioloģiju, ir tas, ka nav tādu cilvēku, kuriem mēs nepalīdzētu. Ja mēs nebūtu gadu gadiem veikuši sarežģītas operācijas, nereti saņemot par to viena otra žurnālista nievas, tad mēs nevarētu paveikt to operāciju, kādu paveicām prezidentam. Ja mēs visu laiku nebūtu ārstējuši jebkuru – jebkuru! – cilvēku, tad mūsu līmenis nebūtu tik augsts. Protams, katrā sistēmā var notikt kas nepareizs, un vienmēr pats pacients būs daļēji atbildīgs par to, kas notiek.
– Tad var teikt, ka Latvijas kardioloģija kā zinātne ir pasaules līmenī?
– Sen par to nešaubāmies. Latvijas medicīnas līmenis ir pasaules līmenis. Ja līdzekļi medicīnai tiktu iedalīti pareizi, tad vispār mēs būtu neaizsniedzami. Iedomājieties, kad mūsējie zemnieku bērni jau mācījās skolās, franču zemniekiem skolas ne tuvumā nebija. Tas pats ir ar medicīnu. Protams, visu vēl var un vajag uzlabot, līdz ideālam ir tālu.
– Tikko intervēju bērnu ķirurgu Aigaru Pētersonu, un viņš teica, ka naudas veselības aprūpei ir tieši divreiz par maz.
– Stāsts par to ir interesants... Veselības aprūpei mēs – Latvijas tauta – tērējam aptuveni sešus procentus no IKP. Bet publiskais finansējums ir trīs procenti. Pārējie trīs procenti – cilvēki apmaksā savus medicīniskos izmeklējumus, sameklē privātos ārstus un izvēlas savu ārstēšanās plānu. Valsts kvotas beidzas, viņi vēlas izmeklēties, un viņi to izdara. Bet beigās viņiem ar to izmeklējumu šeit nav ko iesākt, un viņi brauc, piemēram, uz Vāciju. Amerika veselības aprūpei tērē tādu naudu, kāda mums sapņos nerādās – tie ir 18% no IKP, no kuriem publiskais finansējums ir 9%. Jo augstāks publiskais finansējums, jo garāks ir vidējais dzīves ilgums, jo zemāka bērnu mirstība. Ja valsts saviem trim procentiem vēl pieliktu klāt pusotru procentu, tad publiskais finansējums Latvijā būtu 4,5% un mūsu medicīna pilnībā sakārtotos. Turklāt mums ir vajadzīgs veselības nodoklis!
– Jūs domājat obligāto veselības apdrošināšanu?
– Jā, to pašu. Man prieks, ka Kučinska topošā valdība savā deklarācijā raksta, ka jāpārskata visi nodokļi, tāpēc, tos pārskatot, ir jāsaprot, kāds būs šis nodoklis un kā tas tiks iekasēts.
– Kādam jābūt veselības ministram? Es nedomāju personālijas, es domāju rakstura īpašības.
– Manuprāt, ir jābūt ārkārtīgai medicīnas mīlestībai un pietātei. Starp citu, veselības ministram Gundaram Bērziņam savulaik tā bija. Var būt pietāte pret skolotājiem, pret zinātni, nevis pietāte pret spīdīgām mašīnām un citiem, piedodiet, sūdiem, kas nāk komplektā ministra darbam. Ir jābūt pietātei pret radošajām vērtībām, kas svarīgas medicīnā. Jāsaprot, ka medicīna nav tirgus pārvaldīšana, medicīna nav pat tirgus daļa, medicīna nav finansistu un ekonomistu tirgus joma, medicīna ir sociālekonomiska joma. Protams, nekas nav tikai balts vai melns, ministram ir jābūt labām organizatora un caursišanas spējām, viņam jābūt vairāk kā koordinatoram, nevis kā lēmumu pieņēmējam. Lēmumi jāpieņem tautai caur parlamentu.
– Nu jau gan jūs esat fantasts.
– Nē, mani vienmēr izbrīna tas, ka cilvēki saka: mēs gribam labu veselības aprūpi. Bet tad, kad tiek piedāvāta sistēma, proti, apdrošināšana, kas labi darbojas jau sen, tūlīt sākas protestēšana. Taču tagad, man šķiet, visi jau saprot, ka jāpieņem lēmums par obligāto apdrošināšanu.
– Jūs pieminējāt ēšanas paradumus. Tagad šķēpi tiek lauzti par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu (TTIP), ko Ārlietu ministrija cer noslēgt ar ASV. Citastarp, tas nozīmē, ka mūsu tirgu pārpludinās ASV ģenētiski modificētā pārtika, kas būs lētāka par vietējo, līdz ar to tā būs pieejamāka, kaut arī neveselīgāka. Kā skatāties uz šo līgumu?
– Ne tik negatīvi. Redzat, ES dzīvo aptuveni 560 miljoni iedzīvotāju, ASV – apmēram 360 miljoni. Kopā gandrīz miljards. Mazāk nekā vienā Ķīnā vai vienā Indijā. Šāds līgums dotu milzīgu ekonomisko lauku un attīstību. Kas attiecas uz pārtiku... Zinu gan stiprās, gan vājās puses Amerikai, jo daudz esmu ar viņiem strādājis. Neko nezinu par sliktajām vielām. Arī par ģenētiski modificēto pārtiku runājot: nav pierādīts, ka tā būtu kaitīga veselībai. Turklāt Latvijas iedzīvotāji ir ļoti izlepuši, bet tas ir labi: latvieši kontrolē savu pārtiku. Nedrīkst būt tikai melns vai balts: domāju, ka no šī līguma Eiropai būs daudz ieguvumu – gan ekonomisko, gan drošības jomā. Amerika noteikti nav tā, kas sevi indētu.
– Vai tad hamburgeru un hotdogu regulāra ēšana nav sevis indēšana?
– Mēs mazliet tā kā dzīvojam stereotipos, kas bija aktuāli pirms desmit gadiem. Amerikāņi radījuši nopietnas programmas tuklo cilvēku pāraudzināšanai, un jāsaprot, ka izglītības līmeņi arī ir ļoti dažādi. Bet paskatieties uz Austrumu valstīm: tur 80% sieviešu ir diabēta pacientes. Tas viss diemžēl saistīts ar kultūru. Un mums nevajag sevi salīdzināt ar amerikāņiem, mēs esam pilnīgi citādi.
– Pērn jūs startējāt ar interesantu biznesu: SIA Purified, kur esat līdzīpašnieks, sāka ražot uztura bagātinātāju – šokolādi, kas satur veselību uzlabojošus produktus – augu ekstraktus, vitamīnus un mikroelementu kombināciju. Bija domāts šokolādi arī eksportēt. Kā veicas?
– Tā man bija kā tāda spēļlietiņa, kuru nu pārņēmuši mani dēli. Faktiski tas ir stāsts par to, kā patlaban notiek ekonomikas diversifikācija. Šokolāde – tas ir mazs projekts, bet ir lielāks projekts – zinātnes un augstākās izglītības programma, kas faktiski nodrošinātu Latvijas preču konkurētspēju pasaulē. Šokolāde ir stāsts par to, ko jau esam izpētījuši, sadarbojoties ar Pūres cilvēkiem: kā vienkāršā veidā var izmantot zinātnes pētījumus tieši ražošanā, kas pēc tam nestu līdzekļus atpakaļ Latvijai. Bet šis princips mums jāievieš IT jomā, medicīnas precēs un citviet. Mums šobrīd jau ir valdības atbalsts, ir runāts ar bankām par aizņēmumu. Mūsu mērķis ir sakārtot visas Latvijas augstākās izglītības sistēmu, nevis pieķerties tikai kaut kādai vienai augstskolai vai vienai slimnīcai.
– Tas taču ir milzīgs projekts.
– Jā, tas tā ir. Bet esam jau tālu tikuši. Ir svarīgi, ka izglītība un zinātne neaiziet virzienā «māksla mākslai» – izglītībai un zinātnei jābūt saistībā ar ražotājiem. Latvieši ir gudra nācija, ļoti gudra, ar prasmīgām rokām – tas mums jāizmanto. Visi daudzina Šveices bankas. Bet patiesībā valsts kopproduktam tās dod tikai kādus 10 vai 11%. Viss pārējais, kas veicina uzplaukumu, ir lietas, ko viņi izgatavo un kurām ir augsta pievienotā vērtība – vai tie ir pulksteņi, vai detaļas hadronu paātrinātājam, vai vēl kas cits. Mums jāiet iekšā šajā sistēmā, citādi nekas nenotiks. No tādām lietām jau tā Eiropa veidojas. Bet mēs gribam, lai šis mūsu lielais projekts ir sakoncentrēts, lai nav izsvaidīts pa maziem projektiņiem, lai nav – kā saka LU rektors Indriķis Muižnieks – katram savs ķiršu dārziņš tuvāks...
– Bet pats Muižnieka kungs varētu pretendēt uz savu lielo ķiršu dārzu – rudenī taču atklāts LU Dabaszinātņu akadēmiskais centrs.
– Ar Muižnieku mēs visciešāk kopā strādājam. Visas augstskolas ir iesaistījušās. Un viss notiek kopā ar industriju. Visiem tas būs izdevīgi, tā mēs daudz vairāk izdarīsim.
– Izskatās, ka par šo tēmu un jūsu lielo projektu vajadzēs runāt citā intervijā. Tagad varbūt izstāstiet, kā mums katram saudzēt savu sirdi.
– Man ir mazbērns, kuru ļoti gribas lutināt. Bet ja mēs savu mazbērnu pārāk izlutināsim, viņam pēc tam būs ļoti grūti dzīvot. Tas pats ir ar sirdi. Sirds ir pareizi jābaro, jāuzliek tai pareiza slodze. Un sirdi nedrīkst pārslogot. Tā ir profilakse un saudzēšana, no otras puses – trenēšana. Ja dienā pusstundu vai stundu veltīsiet fiziskām aktivitātēm, tad būs labi. Kaut vai staigājiet. Vissliktākais sirdij ir smēķēšana. Pagājušā gadsimta sākumā gan bija stereotips, ka smēķēšana ir veselīga un stilīga. Tagad zinām, ka smēķēšana – tā ir onkoloģija, plaušu vēzis un citas plaušu slimības, kas ietekmē sirds veselību, tās ir arī asinsvadu slimības. Esam pārliecinājušies, ka bērni jāsāk pārbaudīt pēc iespējas agrākā vecumā – jāmēra asinsspiediens, astoņu gadu vecumā jāpārbauda ķermeņa masas indekss un cukura līmenis. Nākamās pārbaudes – 18 līdz 21 gada vecumā. Ja cilvēks nodarbojas ar sportu, tad jāpārbaudās biežāk. Tad – četrdesmitgadniekiem jāpārbauda sirds veselība. Ja pēc 50 gadu iestāšanās ar sirdi nav bijuši nekādi «notikumi», tad analīzes jāveic reizi divos gados. Man bija ideja izveidot Latvijā kādus 40 sirds kabinetus, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc uz Rīgu. Tādos kabinetos varētu tikt veikti slodzes testi, varbūt ehokardiogrāfija. Sirds kabineta ārsts tad varētu sadarboties ar ģimenes ārstu, bet pēdējie bija skeptiski, jo domāja, ka mēs gribam viņiem darbu atņemt... Nē, tieši otrādi – sadarboties! Šādos centros varētu būt arī onkologa konsultācijas un tamlīdzīgi. Tad mēs varētu daudz ātrāk noķert sliktās lietas.
– Zinu, ka ārsti daudz sporto un ievēro veselīgu dzīvesveidu, jo citādi ārsta ikdiena laikam nebūtu izturama. Bet vai pie psihoterapeita pašiem ārstiem nav jāiet?
– Arī sportam ir labs psihoterapeitisks efekts. Protams, ārsti nogurst, un smagākais ir mentālais nogurums. Un fiziskā trenētība nokompensē mentālo nogurumu. Bet Latvija top sportiska, un es esmu priecīgs par skriešanu, slēpošanu un peldēšanu. Taču nekad arī nevajag pārspīlēt: ja grib nopietni sportot, vajag tam sagatavoties.
– Vai nav tā, ka dakteri parasti nomirst no tā, ko viņi paši ārstē?
– Profesors Lazovskis man vienmēr jautāja: kā, tu vēl esi dzīvs?! Redzat, medicīna ir efektīva tikai līdz brīdim. Pēc tam atnāk liktenis.