Šķidra manifestācija, šķidra valdība
Šķidri un nepārliecinoši Rīgā, pie Raiņa pieminekļa, aizskalojās nedēļas nogales pasākums, kurā ap 60 indivīdu pauda atbalstu imigrantu uzņemšanai. Izrādās, iecere pulcināt grandiozas imigrantu atbalstītāju masas bija iniciēta daudzās Eiropas pilsētās, tostarp Rīgā. Masveidīgumu galvaspilsētā nemanīja, un diždemonstrāciju, kurā liela daļa bija ārzemnieki, rotāja, šķiet, vienīgā atpazīstamā «slavenība» – nereģistrētās organizācijas Nepilsoņu kongress valdes loceklis un latviski nacionālas valsts pretinieks Aleksandrs Giļmans. Kāds pārsteigums, tiešām.
Toties nebija neviena no slavenās «160 cilvēku atklātās vēstules» parakstītājiem, kuri pērnā gada augustā iestājās par to, lai imigranti piepildītu Latvijas «tukšos ciematus», kuros uzņēmēji pēcāk ieguldītu savus līdzekļus, jo tas varētu notikt «tikai reģionos ar attīstības potenciālu». «Mēs lūdzam nenovērtēt par zemu iespēju, ka, uzņemot bēgļus un nodrošinot tiem labvēlīgus apstākļus, Latvijas valsts varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus,» rakstīts vēstulē. Cerības pilnos vārdus bija parakstījuši tādi pazīstami kultūras un inteliģences pārstāvji kā pētniece Olga Procevska, deputāts Veiko Spolītis, bizneslēdija Baiba Rubess, politoloģe Iveta Kažoka, analītiķe Marija Golubeva, podnieks Krists Ozoliņš, kā arī sabiedrībā plaši pazīstamie Augusts Kirhenšteins, Vilis Lācis, Kangars... Ak, nē, nē, pēdējie laikam vairs nevarēja neko parakstīt. Taču vēstules tonis bija tieši tāds kā biedra Kirhenšteina laikos, kad aktuāls bija Latvijas «lūgums» iegrūst bijušo brīvvalsti Maskavas apkampienos...
Nu bet kā tad tā?! Humānie cīnītāji par imigrantu laimi tikai uz papīra spēj iestāties par viņu gaišo nākotni? Kāpēc demonstrantu biezajās rindās nemanīja nevienu no šiem humānistiem? Kur tad paliek sirdsšķīstā vēlme atmest visus aizspriedumus un uzaicināt imigrantu ģimenes iemitināties vēstules parakstītāju dzīvokļos un savrupnamos? Kāpēc mudināt tikai valsti uz pašaizliedzību un līdzjūtību, ja šīs vērtības ir sirdī katram velkamistam, kas ar degsmi nes plakātus «Bēgļi arī ir cilvēki» un «Mēs par cilvēcību» utt.? Neviens no šiem saukļiem nav apšaubāms, tikai... Tikai laipnie imigrantu aicinātāji vēlas nevis paši iesaistīties situācijas risināšanā, bet gan uzvelt visu uz valsts pleciem, kuras šābrīža pārvaldītāji «bēgļu jautājumā» izskatās tikpat šķidri kā augšminētā manifestācija...
Šķidrumam sauju putraimu piemet Iekšlietu ministrija: tā iecerējusi veidot individuālo konsultantu tīklu, kuri palīdzētu bēgļiem tikt galā ar ikdienišķiem jautājumiem, lai viņi varētu integrēties. Valdības atbalstītais projekts paredz, ka izmaksas sociālā darbinieka un sociālā mentora pakalpojuma sniedzēju piesaistei nepārsniegs 1400 eiro mēnesī par viena sociālā darbinieka pakalpojumu un 1000 eiro mēnesī par viena sociālā mentora pakalpojumu. Pagaidām gan nav dzirdēts, ka uz šīm vakancēm būtu pieteikušies simtiem cilvēku. Iespējams, savu lomu nospēlējis pārsteiguma moments, sak, nevar būt, ka tādu algu maksās! Un iespējams arī, ka tā nebūs alga, bet vienkārši «izmaksas (..) mentora pakalpojuma sniedzēju piesaistei» – pietiekami mīklaini, lai būtu nesaprotami.
Skaidrs gan ir kas cits. Valsts apmaksāti mentori ir nepieciešami arī mūsu pašu bērnunamu audzēkņiem, kuri pēc pilngadības sasniegšanas bieži vien nezina, kurp doties un ko darīt. Ja virziena trūkums ir absolūts, tad šādi jaunieši nereti nonāk uz noziegumu ceļa. Mentori ir vajadzīgi arī jauniem cilvēkiem ar viegliem garīga vai fiziska rakstura traucējumiem – lai integrētos sabiedrībā. IeM valsts sekretāre Ilze Godmane stāsta, ka imigrantus adoptēšot vietējās audžuģimenes. Bet vai adoptēt nevajag šeit dzīvojošos bērnus, kuriem ir neciešami dzīves apstākļi?
Kāpēc privilēģijas tiek piešķirtas vienai cilvēku grupai, ignorējot pārējās?
Kāpēc mūsu valdīklas ne mirkli neiedomājas par savējiem cilvēkiem? Kas padarījis šo varu tik neizlēmīgu, ka jēdziens «solidaritāte» nu ir attiecināms tikai uz imigrantiem, kurus mums pavēl uzņemt merkeles un citi junkeri, nevis uz mūsu pašu cilvēkiem? Gļēvums, kurā grimst «valdošie slāņi», padara šo valsti nepievilcīgu ne jau imigrantu, bet mūsu pašu acīs. Un tad nav brīnums, ka Latviju atstāj tūkstošiem cilvēku, laipni dodot vietu velkamistu izredzētajiem.