Raits Valters: "Tādi mēs bijām – uzasināti"

Pirms valsts jubilejas vērtīgi ir ielūkoties vēsturē. Precīzāk – tās niansēs. Un tās visbiežāk atklāj redzīgi cilvēki – še nedomāju spēju redzēt fiziski, bet gan prasmi no niansēm un nokrāsām uzaust notikumu gleznu, kas dod gaismu tās aplūkotājiem. Tādu gaismu, kas dvēseles redzīgumu padara par galveno no visām spējām.

Tāds cilvēks ir Raits Valters, mūsu izcilā aktiera Ēvalda Valtera dēls, Latvijas patriots, kinorežisors un operators, vairāku filmu autors: par Gunāru Astru, par Latvijas Zemessardzi, par 1991. gada barikādēm, par mežabrāļiem un daudz ko citu.

– Ar nepacietību gaidu filmu par slaveno latviešu aviokonstruktoru un aviatoru Herbertu Cukuru: jūs abi ar Robertu Klimoviču ilgi filmējāt, rūpīgi pētot vēstures liecības. Tuvojas Latvijas simtgade, un šāda filma, kas atklāj patiesību par tik kontroversiālu personību, būtu nozīmīgs devums valsts jubilejā.

– Filma par Cukuru vēl nav pabeigta. Filmas materiāli ir Roberta Klimoviča (šodien pazīstamākais latviešu musulmanis – E. V.) īpašums, es tur biju tikai operators. Klimovičs man iedeva scenāriju, par kuru es neparakstos. Tā ir cita filma par islāma un jūdu attiecībām. Viņš tagad ir pievērsies kaut kam citam... Mēs pat esam vienā fondā, kas vēl nav likvidēts, – Herberta Cukura fondā. Izlaidām faksimila grāmatu, tas mūsu vienīgais darbs. Jā, un Bukaišu muižā iekārtojām divas Cukura muzeja istabas. Tas bija pirms četriem gadiem. Zinu, ka Klimovičs vairākas reizes vērsies Latvijas Kino centrā ar lūgumu finansēt filmas veidošanu, taču – bez panākumiem. Iespējams, tas tāpēc, ka Klimovičam patīk sevi likt priekšplānā. Nezinu, vai es kādam lūgšos naudu, jo esmu pieredzējis, kā to dara citi. Tā, piemēram, Zigis Vidiņš (Zigurds Vidiņš, kinodokumentālists – E. V.) lūdza naudu gan Kino centrā, gan Kultūrkapitāla fondā – lai veidotu filmas par Andreju Eglīti, par Lidiju DoroņinuLasmani, par Eduardu Berklavu... Viņš nekad nav dabūjis valsts finansējumu šādiem projektiem. Viņš uztaisīja šīs filmas, jā. Bet valsts atbalstu nesaņēma. Runājot par Cukuru: joprojām no prokuratūras tiek gaidīts atzinums par Cukura dalību Arāja komandā. Joprojām prokuratūra pēta... Varbūt netiek pie dokumentiem? Varbūt ir tāpat kā mums: aizbraucām uz Izraēlu, uz Yad Vashem muzeju, bet tur atteicās mums parādīt dokumentus, kas apliecinātu Cukura vainu.

– Visdrīzāk, ka tādu dokumentu nemaz nav.

– Pretestība ir arī pret Cukura pelnu apbedīšanu Brāļu kapos, kaut gan viņa bērni jau pirms vairākiem gadiem vērsušies Rīgas pieminekļu aģentūrā ar šo lūgumu. Taču minētais fonds uzņēmies apbedīt Herbertu Cukuru Brāļu kapos – neatkarīgi no Gailīša (Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis – E. V.) un Ušakova. Herbertam Cukuram tur pienākas būt saskaņā ar viņa brīvības cīnītāja statusu, viņš ir arī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Gailītis aptaujāja, vai kādam ir pretenzijas pret Cukura pelnu apbedīšanu Brāļu kapos – viņš iztaujāja Latvijas Nacionālo karavīru biedrību, Brāļu kapu komiteju, daudzas citas institūcijas, un visas deva pozitīvu atbildi. Taču Rīgas mērs Ušakovs bija pret, un Gailītis ir pakļauts Ušakovam.

– Tas ir vareni, ko tu dari.

– Nē, tas ir parāds vēsturei, parāds Cukura godam. Viņam pienākas būt Brāļu kapos. Tad jau mans tēvs varbūt arī jārok ārā? Varbūt arī viņš nav cienīgs gulēt Brāļu kapos? Viņi abi bija patrioti, abi bija liepājnieki, abi ļoti labestīgi cilvēki. Un Cukurs ir glābis žīdus, nevis viņus slaktējis. Cukurs labi sapratās ar žīdiem, kara laikā viņa ģimene slēpa no vāciešiem Mirjamu Kaicneri un vēl divus jaunekļus.

– Par to ir bijušas neskaitāmas publikācijas.

– Jā, apnicis taisnoties. Bet, ja Herbertu Cukuru neļauj apbedīt, tad jājautā: kāpēc Brāļu kapos aprakti vairāk nekā četrsimt padomju aktīvisti, iekšlietu darbinieki, «atbrīvotāji», čekisti un citi Latvijas «varoņi»? Viņus, izskatās, neviens netaisās pārapbedīt. Tur ierakts arī Jānis Cinis.

– Slavenais Jānis Cinis, LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks, kurš 1941. gadā apstiprināja slēdzienu par Latvijas civiliedzīvotāju deportācijām – kopā par 2479 personām.

– Daudziem šiem Latvijas «varoņiem» ir pārliktas kapu plāksnītes: uz tām kādreiz bija piecstaru zvaigznes, tagad vairs nav...

– Nuja, cilvēki mainās. Varbūt arī mirušie mainās?

– Iespējams. Bet, patiesību sakot, būtu interesanti taisīt filmas par tiem, kuri laika gaitā, vēsturisko notikumu iespaidā ir mainījušies, teiksim, par Anatoliju Gorbunovu. Piemēram, vērtējot filmas par Andreju Eglīti pieteikumu, Ābrams Kļockins, tagad Kleckins, jautāja Zigurdam Vidiņam: ko Eglītis darīja vācu laikā? Jā, viņš latviešu leģionā bija kara ziņotājs – tāpat kā Uldis Ģērmanis, tāpat kā Pauls Ducmanis. Zigurds Vidiņš uz Kleckina kunga jautājumu atbildēja ar pretjautājumu: un ko jūs darījāt padomju laikā? Ar to saruna beidzās.

– Par vēsturi interesējas salīdzinoši maz cilvēku, un diez vai daudzi šodien zinās, kas ir Lidija DoroņinaLasmane, kas bija Eduards Berklavs un Andrejs Eglītis. Nesen aptaujātie skolēni nezināja, kas ir Dainis Īvāns.

– Tāpēc jau tādas filmas ir vajadzīgas. Bet arī šis laiks ir interesants. Kāds arhitekts man ierosināja taisīt filmu par sadarbību. Viņaprāt, Atmoda nebūtu notikusi, ja nebūtu sadarbības. Respektīvi, ja tautfrontieši un citi brīvības cīnītāji nebūtu sadarbojušies ar padomju varas nesējiem, tad tas viss būtu beidzies citādi – asiņaini. Kā Piedņestrā, Gruzijā, Baku.

– Tātad – ja būtu dzelzs pret dzelzi, tad...

– Bet tādi mēs bijām – uzasināti, īpaši LNNK. Vēsture ir jāzina. Daudzi mani bijušie organizācijas biedri, piemēram, Andris PaulsPāvuls, ņemas ar vēstures lietām, un mēs mēģināsim izprast, kāpēc viss notika tā, kā notika. 1988. gadā mēs nozāģējām kokus alejā pie Jāņa Čakstes pieminekļa. Tie bija sastādīti krievu laikā, bet tiem tur nevajadzēja būt. Kad jau bijām izzāģējuši gandrīz visus kokus, mūs pieķēra kapu pārvaldniece. Izrādās, mēs bijām iznīcinājuši sociālistisko īpašumu 40 000 rubļu apmērā... Tad no Cēsīm atbrauca tēlnieka Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons un izstāstīja, kā šo pieminekli bija iecerējis viņa tēvs. Atklājās, ka savulaik uz kapu pārvaldi piezvanījis kompartijas sekretārs Augusts Voss un licis aleju aizstādīt ar kokiem – lai neredz pieminekli. Savukārt Andris PaulsPāvuls aizbrauca uz Abreni, pasitis padusē skrejlapas un avīzi Pilsonis, viņa auto tur sašāva. Viņš gribēja atgādināt par Abrenes vēsturi. Vēl bija akcijas pie Zvārdes poligona, kur mēs pārrakām ceļu, nocirtām telefona stabu – tas notika 1989. gada 18. novembrī. Tās bija lietas, kur mūs varēja tiesāt, jo bija vēl padomju laiks. Bet kas mūs visus piesedza? Mūs neviens neaizturēja un netiesāja. Ja tas tā būtu noticis, man būtu vieglāk pierādīt savu pretošanās kustības dalībnieka statusu.

– Ar ko tu domā sākt vēsturiskās izziņas procesa filmēšanu?

– Tagad parādās daudzi interesanti tipāži... Nesen iznāca Daces Ķezberes grāmata par viņas aizsaulē aizgājušo vīru – Ivaru Ķezberu. Uz grāmatas prezentāciju bija atnācis arī Roberts Anspaks, bijušais Latvijas PSR VDK 1. daļas (ārējā izlūkošana) priekšnieks, un teica uzrunu. Atmodu sāksim izzināt ar viņu. Ceru, ka viņš runās. Viņš ilgu laiku – līdz kādam 2003. gadam – strādāja Latvijas labā. 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, Anspaks viens no pirmajiem dabūja diplomātisko pasi un sāka strādāt Latvijas drošības sistēmā. Atmodas laikā Anspaks spēlēja būtisku, bet neredzamu lomu. Vairāki augsta ranga čekisti ir strādājuši Latvijas labā pēc PSRS sabrukuma, un viņi zina daudzus faktus, kas liktu uz daudzām lietām paskatīties citādi. 2001. gadā es filmēju vēsturnieku Paulu Ducmani. To man lūdza paveikt divi Zviedrijas vēsturnieki – Kārlis Kangeris un Vilnis Zaļkalns. Viņi intervēja Ducmani Zviedrijas televīzijai. Ducmanis gan bija dusmīgs, ka mēs noklājām visu galdu ar viņa rakstītām un rediģētām brošūrām, kas bija sagatavotas čekas uzdevumā, lai apmautu tautiešus – par to, kas ir Daugavas vanagi, par SS un SD un tamlīdzīgi. Tie divi Zviedrijas kungi gribēja atklāt Ducmani. Bet istabas ēnā sēdēja Roberts. Es viņu toreiz nezināju. Vēlāk tapa skaidrs: ja nebūtu Roberta, šī saruna nenotiktu. Jo Roberts bija tas, kurš teica: Paul, runā, izstāsti visu, kā bija, un nevajag dusmoties, ka Uldis Ģērmanis vai Andrejs Eglītis tika savulaik pāri jūrai, bet tu netiki – kara laikā tu vienkārši izvēlējies nepareizo līci un iekriti krievu ķetnās, tāpēc dabūji viņiem pēc tam kalpot.

– Kādas vēl svarīgas personas tu redzi kā savus nākamos intervējamos?

– Vēl ir, piemēram, Egils Levits. Viņš darbojās Pilsoņu kongresā, Augstākajā Padomē izstrādāja Pilsonības likumu, proti, rosināja pilsonību dot visiem.

– To tiešām teica Levits?

– Jā. Jurkāns gan vienmēr ir iestājies par nulles variantu. Es brīnos, ka tomēr nobalsoja par pilsonību līdz 1940. gada 17. jūnijam, nevis nulles pilsonību. Ja būtu nulles variants, tad šodien nekādas Latvijas Republikas nebūtu. Pilsoņu kongresā Levits nerunāja par nulles variantu, taču ir Augstākās Padomes stenogrammas, kas liecina, ka bija izstrādāts variants – pilsonību dot simtprocentīgi visiem.

– Neticami, pat skandalozi.

– Vēl lielāks skandāls ir tas, ka 1990. gada 4. maijā, kad Augstākā Padome balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju, par to nobalsoja 138 deputāti, no kuriem 36 oficiāli bija čekas aģenti.

– Vai tu zini, kuri tie ir?

– To gribēja atklāt Edmunds Johansons, bijušais VDK priekšsēdētājs. Deputāti viņu uzaicināja uz sēdi, lai viņš nosauktu šos čekas aģentus. Tomēr deputāti izšķīrās, ka nevajag viņus nosaukt.

– Runājot par vēstures atklāsmēm, vēl jau ir neatvērtas lappuses – piemēram, grupa Helsinki – 86. Kā viņiem iet?

– Helsinkiešiem iet bēdīgi. Nesen zvanīju Ārijam Tomsonam, kas dzīvo Kūdrā. Viens pats, viņam jau pāri astoņdesmit. Agrāk aktīvi darbojās, tagad iet uz izdzišanu... Cik nu pie viņa aizbrauc bērni, cik aizbraucu es, pazāģēju mežā malciņu un aizvedu ko paēst – tik arī ir. Par tādiem cilvēkiem vajadzētu stāstīt. Arī par Jāni Rožkalnu, piemēram. Šo cilvēku pensija ir niecīga vai tās vispār nav. Šādiem cilvēkiem nav darba stāža, viņiem tikai lēģeru sēdēšanas stāžs. Daudzi helsinkieši jau miruši, Cirvelis – Vācijā, Heino Lāma pazudis bez pēdām kopš 1998. gada, neviens viņu nemeklē. Eva Biteniece kopā ar tēvu atgriezušies Latvijā, savukārt Rolands Silaraups, kas 1987. gada 14. jūnijā kopā ar Evu nesa pie Brīvības pieminekļa Latvijas karogu, dzīvo Amerikā un ir vienkārši prom no visiem. Te vēl palikuši Konstantīns Pupurs, Anta Bergmane, vēl kāds... Kopā ar Antu vācam materiālus par helsinkieti Juri Ziemeli. Viņš padomju cietumā nosēdēja 24 gadus. Viņu, kam bija redzīgs skats par to, kurp iet Latvija, mēs paspējām ierakstīt vairāk nekā Gunāru Astru. Ziemelis uzskatīja, ka mums vajadzētu atvainoties ebrejiem par holokaustu, citādi viņi mums nepiedos. Tā arī sanācis: ja mēs neatvainosimies, trīsreiz paklanoties, mūs apēdīs.

– Par ko gan mums vajadzētu atvainoties un klanīties?

– Viņš, savulaik strādādams Maskavā, iekārtojot tautas sasniegumu izstādi, tikās ar augsta ranga čekistiem. Viņi kopā sprieda, kā Latvija ies uz priekšu, un tad čekisti Ziemelim ieteica šo variantu: atvainoties. Čekisti lika saprast, ka viņi ir pārrēķinājušies ar latviešiem, teikdami, «izrādās, viņi vēl ir, tie latvieši». Nenosaucu Linardu Grantiņu. Viņu padomju laikā arestēja un pusgada laikā salauza. Pēc iznākšanas otrā dienā viņš jau pieprasīja dot atļauju izbraukt no valsts. Pēc iznākšanas no cietuma es viņu filmēju, mēs visi sagaidījām, bet... Kad Grantiņš vēl bija cietumā, viņu intervēja TV raidījums Panorāma, jautājot, ko darīt latviešiem – iet 18. novembrī pie pieminekļa vai neiet? – Grantiņš teica: neiet nekādā gadījumā, jo būšot provokācijas. Tas bija 1987. gadā. Acīmredzot pateicoties tieši intervijai, viņu izlaida ārā no cietuma.

– Par helsinkiešiem varētu būt ļoti interesanta un vajadzīga filma.

– Bet diez vai tas varētu būt valsts pasūtījums. Mums, visticamāk, pateiks: tā ir mazas saujiņas interese, un tikai. Es gan neesmu vēl nevienai institūcijai piedāvājis savu ideju, es to paturu sevī. Taču nojaušu, ka nevienam šie cilvēki nav vajadzīgi. Esmu daudz braukājis pa Latviju. Kādā Latgales krievu skolā piedāvāju noskatīties filmu par mežabrāļiem. Labprāt, tikai kas ir mežabrāļi? Mūsu saruna notika krieviski, jo latviski skolēni nesaprata. Es teicu: tie ir nacionālie partizāni. Nē, tādus viņi arī nezina. Pāris teikumos skolā gan esot mācīts, ka mežos ir bijuši bruņoti bandīti, kas cīnās pret padomju varu. Bet viņi zina sarkanos partizānus un istrebiķeļus. Šī saruna notika pirms kādiem sešiem gadiem. Un tu vēl brīnies par to, ka jaunieši nezina vēsturi.

– Būtu viņiem labāk pajautājis par sabiedrībā visbiežāk apspriesto jautājumu – par nelegālajiem imigrantiem, tā vairs nav vēsture, tā ir šodiena.

– Ar viņiem būs bēdīgi. Ir pieņemts lēmums ielaist Latvijā konkrētu skaitu imigrantu, taču nesen radio dzirdēju ziņu, ka dažu gadu laikā Latvijā ienākuši vismaz 400 nelegāļi no austrumiem. Tie ir fiksētie. Bet cik ir nefiksēto? Tas, ka viņus uzņem, manuprāt, ir pilnīgi aplami, un es par viņiem nevēlētos maksāt ne santīmu no saviem nodokļiem. Un kas ir valsts? Tā pirmām kārtām ir robeža – blakus himnai un karogam. Bet Eiropas Savienībai jau sen vairs nav nekādu robežu. Un vai kāds jau ir izraidīts no ES? Man šķiet, ka Eiropas kā tādas vairs nav. Viss ir sajaukts, nav ne morālo, ne fizisko robežu. Un tas ir ne tikai skumji, bet arī bīstami.