Sadedzināt šaubu rūsu

«Vai zināt, kas ir Lāčplēša diena?» – šis jautājums jau ir kļuvis tik novazāts, ka tā pieminēšana 11. novembra gaidās liecina par bezgaumību. Atstāsim to pirmziemniekiem kā svarīgu darbu: pajautāt vecākiem un skolotājiem – Lāčplēša dienā svinam zvēru dresētāja dienu, Melnā bruņinieka dzelmē nostumšanas dienu vai tomēr Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Gribas, lai mēs nonākam pie izpratnes, ka 11. novembris ir tikpat pašsaprotama svinamdiena kā Ziemsvētki vai Jāņi un ka nav vēl un vēlreiz jāskaidro nezinīšiem, kam mēs liekam svecītes Daugavmalā.

Mazas, tikko piedzimušas valsts armija, kas bija slikti bruņota un mazskaitlīga, sakāva fon der Golca un BermontaAvalova labi sagatavotos iekarotājpulkus. Par ko viņi, latviešu puikas, domāja, kad nevienlīdzīgā cīņā gāja pretim ienaidniekam? Par neatkarību, par valsti domāja? Pirms gada bija proklamēta Latvijas Republika, bet skaidrības par to, kāda tā būs un kā tai attīstīties, nebija gandrīz nevienam. Taču jaunā valsts un Rīga bija jāaizstāv. Vienalga – jāaizstāv. Kaut arī vēstures griežu radītās jukas bija vērojamas ne tikai sadzīvē, bet arī Latvijas pārvaldītāju galvās. Galvenokārt galvās. Tomēr Rīgas un jaunās Latvijas aizstāvji nesvēra: valdītāji ir stulbi vai tomēr nav stulbi? Ja nav stulbi, tad cīnāmies par Latviju. Ja ir – lai tā Latvija aiziet bezdibenī griezdamās.

Pats vārds «Latvija» bija tikpat jauns kā vairākums latvju armijas karotāju: dzejnieks un jaunlatvietis Auseklis Latviju bija nosaucis vārdā 19. gadsimta otrajā pusē, iekļaujot to literārajā valodā. Piektā gada revolūcijas laikā vārds «Latvija» ieguva politisku nozīmi, tas nostiprinājās Pirmajā pasaules karā, kad sevi parādīja latviešu strēlnieki. Savukārt nopietnu un stabilu punktu jēdziena «Latvija» veidošanā pielika Brīvības cīņu dalībnieki 1919. gadā, kad ārējo un iekšējo pretspēku ekspansija bija tik draudīga, ka nevarēja zināt, vai valsts vispār izdzīvos...

Bet latviešu vīri cīnījās par savu Latviju. To darīja arī latviešu sievas, palīdzēdamas ievainotajiem un gatavodamas ēdienu. Kā nu kurš spēja, gribēja un varēja. Diez vai viņi tajā laikā centās gudri formulēt valstiskās idejas teorētiskos pamatus, viņiem nebija ne laika, ne iespēju to darīt, jo viņos kā pirmatnējs dzinulis dega alkas pēc brīvības un neatkarības. Bez kaklakungiem, vai tie no austrumiem vai rietumiem. 1919. gada latviešos bija nešaubīga pārliecība par savu valsti, tā bija sirdī iegravēta, ne likumos pieņemta. Pirmās Atmodas pacēlums, ko radīja jaunlatvieši, vēl viļņojās Latvijas aizstāvjos, un šis pacēlums nāca no pašiem pamatiem – no latviskās kultūras dīgstiem, no pirmajiem dziesmu svētkiem, no skolām, kurās sāka mācīt latviešu valodu. Auseklis rakstīja:

Ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību

Un sīkstu, nemirstīgu tautību,

Tad noej klausīt latvju skolas sienās,

Kā jauno audzi māca šinīs dienās.

Ja dzirdi šādus vārdus: tēvija

Un mīļā, dārgā, svētā Latvija,

Tad cerēt vari gan uz brīvību.

Daudzi jaunās valsts aizstāvji, kas 1919. gada 11. novembrī patrieca Rīgas tīkotājus, pa tiešo nāca no skolas sola. Viņi neuzdeva jautājumu: kas man par to būs? Savukārt viņu skolotājiem nebija būtiski noskaidrot, kādus krievu lamuvārdus efektīvāk izmantot dzejā. Svarīgas bija citas vērtības, no kurām izauga tolaik varbūt vēl nenoformulēta, taču iekšēji izjusta alka pēc brīvības – dvēseliskas, fiziskas, pārpasaulīgas un mūžīgas. Valsts dzimšanas un Brīvības cīņu laikā dzima tauta ar augstāku, cēlāku skatu un mērķi, tauta, kurai valsts ir vērtība un kuras garīgo, intelektuālo un patriotisko Satversmi bija sākuši rakstīt jaunlatvieši – Auseklis, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns, Atis Kronvalds... Rakstniece Zenta Mauriņa par Ausekli teica: «Viņa dzejā runā jauna tauta, kas sevī jūt neizsīkstošus spēkus, ko vēl šaubu rūsa nav skārusi un lielas vilšanās nav nogurdinājušas, tauta, kas grib sev radīt spožu nākotni.»

Vai esam sev radījuši Zentas Mauriņas pieminēto spožo nākotni? Vai tie jaunekļi, kas gāja bojā, aizstāvot savu valsti, no debess maliņas uz mums nu skatās ar lepnumu un gandarījumu? Diezin vai. Tāpēc ne tikai to jaunekļu piemiņai iedegsim svecītes šovakar. Iedegsim tās, lai gaisma taptu, kurā saskatītu, izprastu un sadedzinātu mūsu lielās vilšanās un šaubu rūsu. Tikai tā tiksim tajā spožajā nākotnē.