Inguna Cepīte. Ne tikai sūrā nopietnībā dzīvot

Inguna ir uzaugusi izcili muzikālā vidē: viņas māte ir Ausma Derkēvica, bet tēvs – Imants Cepītis. Abi izcili latviešu diriģenti. Mazā Inguna, pat nesaprazdama, ko vecāki dara kora priekšā, jau uzņēma sevī mūziku, kas ir pavadījusi viņu visu mūžu: Inguna mācījās klavierspēli Dārziņskolā, kopš trīspadsmit gadu vecuma dziedāja korī Dzintars, arī Valsts akadēmiskajā korī Latvija. Joprojām vismīļākie komponisti ir Brāmss, Šopens, Vāgners, Pučīni, Loids-Vēbers...

Taču liktenis izlēma, ka Ingunai Cepītei jākļūst par grāmatu izdevēju. Nu viņas vadītajam grāmatu apgādam Pētergailis – divdesmit piecu gadu jubileja. Taču arī Pētergailī neiztikt bez mūzikas: viņas izdotās grāmatas ir tik daudzkrāsainas gan vizuāli, gan saturiski, ka nevilšus gribas tās salīdzināt ar melodiskām, sulīgām dziesmām, kantātēm, etīdēm un simfonijām.

– Pēc visa spriežot, jums vajadzēja tapt par mūziķi, bet jūs kļuvāt par grāmatu izdevēju. Kā tas notika?

– Desmit gadus es pelnīju maizīti, profesionāli dziedādama filharmonijā, korī Latvija. Savukārt amatierkorī Dzintars nodziedāju trīsdesmit gadus. Mūzika bija, ir un būs mana mīlestība, arī mans vīrs ir mūziķi, un es viena tagad tāda – ar literatūru saistīta. Un apgāda Pētergailis jubilejas reizē man tika uzdots provokatīvs jautājums: ko vērtējat augstāk – mūziku vai literatūru? Ļoti grūti atbildams jautājums... Varbūt atbildēt – māksla kopumā? Jo man patīk arī tēlotājmāksla, dizaineru grāmatas. Jā, visas mākslas, tomēr mūzika stāv visaugstāk. Pie literatūras nonācu gluži loģiski: rakstīt man ir paticis jau sen – skolas gados, pēc tam studēju žurnālistiku, bet viss pa īstam sākās Atmodas gados. Filharmonijā bija viena no lielākajām Latvijas Tautas frontes (LTF) organizācijām, un mani uzaicināja izveidot un vadīt LTF Centra rajona avīzi. Tai devām vārdu – Pētergailis. Kad viss beidzās, Augstākās Padomes vēlēšanas jau bija notikušas, domājām – ko nu vairs... Bet mums bija iekrājušies ļoti daudzi dzejoļi. Ziedonis, Baltvilks, Breikšs... Un tieši Baltvilks ieteicās, ka varbūt vajadzētu veidot apgādu. Cik nu mēs sapratām no uzņēmumu veidošanas – ceļš bija ļoti ciņains un bedrains.

– Tautas frontes emocionālais pacēlums joprojām mudināja darboties, un jūs...

– ...un mēs nolēmām dzejoļus neatstāt portfelī. Vēl kaut ko citu atradām, ko drukāt. Bija tāda doma: nu labi, kādu gadu es to varētu darīt. Bet nekad nedomāju, ka ilglaicīgi varētu nodarboties ar izdevējdarbību. Arī pēc trim un pieciem gadiem nedomāju, ka būs ilgāk.

– Un tā pagāja divdesmit pieci gadi.

– Jā, strādājām ar Imantu Ziedoni, ar daudziem bērnu autoriem, esmu dzirdējusi uzslavas, kas, protams, patīkami, tomēr vairāk ir gribējies pašai rakstīt vai nodarboties ar mūziku. Bet tad, kad tu redzi, cik daudz vērtīgas literatūras ir izdots, kaut vai pārskatot grāmatu sarakstu...

– ...un to jums ir ap piecsimt...

– Tieši tā. Un ne par vienu man nav kauns. Gan oriģinālliteratūra, gan tulkotā, gan mācību grāmatas. Mums ir desmitiem izcilu dzejas krājumu, ir klasiķi, ir Leons Briedis, Inga Gaile un Ojārs Vācietis. Ir literatūras gada debijas balvas ieguvēja – Daina Sirmā, kas bija liels pārsteigums. Ir Nora Ikstena un Gundega Repše. Tulkotās literatūras nav pārāk daudz, bet ir pērlītes.

– Kas veido izdevniecības portfeli?

– 90% gadījumu – vienpersoniski. Tas ir, es veidoju. Ir, protams, grūtas izšķiršanās, jo savus garadarbus uz apgādu nes dažādi autori.

– Latviešiem dzejnieku milzīgs bars. Tā vismaz apgalvoja Veidenbaums.

– Gan dzejnieku, gan rakstnieku milzīgs bars! (Smejas.) Arī izdevēju milzīgs bars. Toties tirgus ir maziņš. Un tomēr latvieši joprojām ir lasītājtauta. Mainās ieradumi, ir dažādas iespējas, bet cilvēki lasa. Daudzi par mums brīnās: kā jūs turaties un izdzīvojat ar tādu sortimentu?

– Kāds tad ir šis sortiments?

– Tās ir dārgi dizainētas grāmatas, tā ir kvalitatīva literatūra gan pēc satura, gan pēc noformējuma. Maz ir bestselleru. Nu labi, par bestselleru var saukt grāmatu par Viju Artmani. Bet arī tas nav Harijs Poters vai Da Vinči kods. Un tomēr gadiem turamies pirmajā izdevniecību desmitniekā. Turklāt esam tikai izdevēji, bez tirdzniecības ķēdēm. Ja mēs neizdotu mācību literatūru, tad droši vien nenoturētos.

– Atceros, jums bija konflikts ar Valsts izglītības satura centru.

– Jā, bija runa par cenzūru. Centrs iebilda pret Aleksandra Čaka dzejoļiem: skolēni nedrīkstēja lasīt dzeju, kurā Čaks bija teicis šādus vārdus: «izsper kā korķi no madeira pudeles.» Izrādās, ka no šādiem vārdiem, pēc centra domām, pusaudži var kļūt par dzērājiem. Anšlava Eglīša lugās, Gundegas Repšes romānā Alvas kliedziens, Paula Bankovska stāstā pat tika pieprasīts svītrot rindkopas un atsevišķus vārdus. Tā taču ir cenzūra. Bija problēmas ar Blaumaņa Velniņiem, jo tas neesot kristīgs darbs. Par pēdējo bija vecāku sūdzība.

– Izskatās, ka latvieši ir ne tikai lasītājtauta, bet arī liekuļu tauta – vismaz daļa no tās.

– Iespējams, jā. Protams, ir jāieklausās dažādos viedokļos, taču neprofesionāli spriedumi dažkārt noved līdz absurdam.

– Kādas grāmatas jums pašai patīk izdot un lasīt?

– Man patīk latviešu dzeja. Tagad gan tik rūpīgi vairs nelasu. Ja nu vienīgi to, kas nonāk pie manis. Kāda jauna tulkotāja man atveda Sjerras i Fabras grāmatu Kafka un ceļojošā lelle, kas ir pasaules bērnu literatūras bestsellers. Mūsu tulkotā grāmata ne tikai Latvijā ieguva Gada grāmatas titulu, bet uzvarēja arī pasaulē. Ir runa par dizainu, taču tam ļoti palīdzēja saturs. Mēs zinām, ka Mazais princis ir kaut kas sevišķs, bet arī šī grāmata ir sevišķa, turklāt tās mērķauditorija ir visas vecuma grupas. Lielākais dizaina konkurss notiek Leipcigas grāmatu tirgū, savukārt Frankfurtē rudenī tiek izstādītas uzvarējušās grāmatas. Katru gadu startē ap piecsimt nosaukumiem. Piedalās 45 līdz 60 valstis. Tā ir milzīga konkurence, jo tur ir ASV, Kanāda, Vācija, Francija, Ķīna... Mēs savā grupā ieguvām pirmo vietu, līdz Grand Prix pietrūka viena punkta.

– Bet ko jūs pati lasāt?

– Grāmatas, kurās ieinteresē sižets, grāmatas, kuru autors ir spējīgs radīt sižetu, autors ar bagātu valodu, tēlainiem izteiksmes līdzekļiem. Manās rokās nesen nonāca interesanta, pat savāda grāmata – Eiropiāna. Tā tulkota daudzās valodās, un tā ir 20. gadsimta vēstures īsais kurss daiļliteratūras formā. Grāmata ir ļoti asprātīga. Kādreiz man ļoti patika Šveiks, šī grāmata ir līdzīga.

– Gluži kā Džeroma K. Džeroma Trīs vīri laivā – tajā arī ir šis smalki uztveramais humors. Vai latviešiem ir tādi smalki humoristi?

– Latviešiem ar humoru dažkārt ir problēmas... Priecājos, ka laba humora izjūta ir Jurim Zvirgzdiņam – tas parādās viņa romānā Dancis uz virves, arī viņa bērnu grāmatās. Tāpat Gundegas Repšes romānā Alvas kliedziens ir vērojama laba humora izjūta. Bet lielākoties latviešiem ar to humoru ir pasmagi.

– Jūs savu grāmatniecību sākāt Atmodas laikā. Tolaik, manuprāt, cilvēki vairāk lasīja – gan grāmatas, gan periodiku. Iespējams, tāpēc, ka nebija datoru, kuros grimt bez mitas. Kā šodien ar lasīšanu?

– Neapšaubāmi, šodien lasa mazāk. Pat viens otrs augstskolas pasniedzējs atzīst, ka lasa speciālo literatūru, taču daiļliteratūru, kas neattiecas uz pasniedzamo priekšmetu – mazāk vai nemaz... Bet cilvēkiem būtu jālasa daudz vairāk. Tagad redzam, ka jauniešiem nereti ir grūti uztvert tekstu, grūti pat uzrakstīt iesniegumu, viņi nav spējīgi koncentrēties vairāk par dažu ziņu teikumu uztveršanu internetā.

– Ziņu teikumi lielākoties ir primitīvi, valoda – nabadzīga, domu tālākdošana aprobežojas ar tvitera 140 zīmēm, turklāt kroplā latviešu valodā. Tā ir latviešu valodas degradēšana.

– Cilvēki grib pateikt daudz un ātri, un neviens nav tik profesionāls, lai spētu izšķirot milzīgo informācijas blāķi – nepieciešamais, kvalitatīvais un pārējais. Ja runājam plašākā mērogā, valodas degradācija nozīmē identitātes pazaudēšanu, jo galvenā identitātes pazīme ir tieši latviešu valoda. Ja nebūs bagātas latviešu valodas, kurā var sarakstīt vērtīgas grāmatas un kuru var izmantot skaistu dziesmu tekstos un saziņā, tad nebūs arī latviešu tautas. Būs vienkārši teritorija, ko varēs apdzīvot jebkurš. Tāpēc valoda ir pamatakmens nācijas celtnei. Protams, valodas apguve, tās izmantošana lasīšanā vienmēr prasīs intelektuālu piepūli, un tas, ka cilvēki izvairās no lasīšanas, ir bēdīgi, jo tādējādi pazeminās intelekta līmenis. Un šis process diemžēl ir neatgriezenisks. Neapšaubāmi, ir izcili jaunieši, viņiem ir izcili domraksti vidusskolās, bet šobrīd mēs nerunājam par izņēmumiem, mēs runājam par sistēmu: daudzviet ir problēmas ar visvienkāršākā teikuma radīšanu.

– Jūsu vecāki jūs droši vien ievadīja grāmatu lasīšanas pasaulē?

– Mūsu mājās lasīja ārkārtīgi daudz, bija ļoti liela mājas bibliotēka. Zinu, ka tēvs visu Gulbenes bibliotēku bija izlasījis jau 12 gadu vecumā. Lai būtu nauda, par kuru mācīties Cēsu mūzikas vidusskolā, tēvs savulaik pārdeva savu mājas bibliotēku. Mamma ļoti daudz lasīja ne tikai latviski, bet arī franču un vācu valodā, šīs valodas viņa labi zināja. Atceros, bērnībā lasīju zem segas, ar kabatas lukturīša palīdzību – bet tas, manuprāt, visiem bērniem bija raksturīgi, tā nebija īpaša individuāla varonība. Dzīvē mani piemeklējušas sarežģītas, smagas situācijas, un lasīšana tad ir bijusi vieta, kur patverties.

– Vai atceraties savu pirmo grāmatu?

– Atceros Margaritas Stārastes ilustrētās Arvīda Žilinska bērnu dziesmiņas. Es lasīju tekstiņus, mājās tika spēlētas klavieres. Bet pašu pirmo grāmatu neatceros... Varbūt tāpēc, ka agros gados es lasīju ļoti apjomīgas grāmatas – Tolstoja Karu un mieru, Dostojevska Sāpju ceļus, vēlāk – Kalniņa lielo grāmatu par Raini un Deivida Veisa grāmatu Dievišķais un pasaulīgais: romāns par Mocarta dzīvi un viņa laiku. Domāju, ka es nebiju nekāds izņēmums, ļoti daudzi aizrāvās ar lasīšanu. Varbūt mūsu jaunības laikā 24 stundas bija garākas nekā šodienas 24 stundas.

– Jā, kādreiz bija tāda sajūta: grāmatu lasīšana ir tikpat svarīga kā elpošana.

– Māris Rungulis tikko uzrakstīja grāmatu Sāļās pankūkas, kurā runā tieši par šo svarīgumu. Grāmatas varoņi ir 60. gadu cilvēki, kuriem ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa ir lasīšana. Daudzi no viņiem, pateicoties lasīšanai un dzīvojot līdzi savu grāmatu varoņiem, izvēlējās savu nākotnes profesiju.

– Jūs esat Atmodas cilvēks. Ko tas jums nozīmē?

– Ļoti daudz. Šodien pārdzīvoju, ka daudzos jauniešos pietrūkst patriotisma. Priecājos, ka mūsu ģimenē ir izaudzis liels patriots – mūsu dēls Austris. Viņš patlaban mācās Portsmutā, taču drīz brauks atpakaļ uz Latviju. Man savulaik jautāja: Austris ir par godu tavai mammai Ausmai? Es saku: nē, mēs sākumā gribējām dēlu saukt par Krišjāni, bet viņš piedzima zilām acīm, gaišiem matiem, citādi kā par Austri viņu nosaukt nevarēja. Bet, runājot par Atmodu... Tas laiks, Latvijas Tautas fronte bija tā, kas manu dzīvi pagrieza tā kā mazliet nost no mūzikas – kaut gan es turpināju dziedāt korī, klausīties mūziku – es uzsāku grāmatu izdošanu. Tolaik es beidzu universitāti, un man bija uzaicinājums bez maksas studēt maģistrantūrā žurnālistiku Bērklija universitātē Kalifornijā. Šodien tāds piedāvājums – studēt vienā no pasaules vadošajām universitātēm – būtu zelta vērts. Bet toreiz... Te taču sākās Kaut Kas Tāds! Te sākās Atmoda! Bija Mežaparka manifestācija, bija Tautas frontes kongress, visā bija iesaistīta mana mamma. Jāatceras, ka ne tikai 1988. un 1989., bet pat 1990. gadā daudzi cilvēki bija ļoti piesardzīgi. Bija pat tādi, kas baidījās dziedāt Latvijas himnu. Nedomāju, ka tā būtu kāda varonība, ka es atteicos no studijām Amerikā, jo es nekad to neesmu nožēlojusi: nav daudz to cilvēku, kas pieredzējuši Atmodu, tā tomēr bija vienreiz mūžā, mēs strādājām Tautas frontē, bijām tuvu notikumu epicentram. Ģertrūdes ielā atradās LTF Centra rajona nodaļa, LNNK centrālais birojs, visu esam tur pieredzējuši, ieskaitot omoniešu iebrukumu ar ieročiem. Tas ir laiks, kas daudz ko iemācīja visai dzīvei. Tad šķita, ka gada laikā paiet vismaz desmit gadi – tik blīvi bija notikumi. Un tad, kad bija pagājuši pieci gadi, es domāju – vai tiešām tikai pieci?!

– Daudzi tagad noniecina to laiku. Un tad es pat nezinu, ko teikt... Jo brīvības nozīmi zina un saprot tikai tie, kas dzīvojuši verdzībā.

– Tie, kuri neciena to, kas mums dārgs, diez vai cienīs mūs. Bet pirmām kārtām jāiemācās cienīt pašiem sevi. Šodien visi māk runāt par Rietumu vērtībām un uzsvērt savu politkorektumu, bet ir dažas lietas, kas nedara godu. Viena no tām ir alkatība, un es nerunāju tikai par biznesmeņiem, es runāju arī par garīgajiem, radošajiem cilvēkiem – arī daudzus no viņiem grauž tas ķirmis... Tāpat kā sabiedrību kopumā. Līdz ar to tas nozīmē, ka cilvēki lielākoties skatās īstemiņā: ko es dabūšu šodien un rīt? Bet aizmirstam, ka ir ilgtermiņa skatījums. Un tas ir bīstami kultūrai, politikai, sadzīvei, visam. Ir taču jādomā par visu, jo tautas vēsturē redzam daudz sāpīgu sitienu, no tiem jāmācās. Bet ne līdz galam tas tiek saprasts un apzināts. Droši vien arī izdevniecībā būtu vienkāršāk domāt par ātro peļņu, drukājot dižpārdokļus. Daudzi tā ir darījuši, un viņu vairs nav. Kādreiz bija peļņa un lielie metieni, bet ne vienmēr tas atmaksājas ilgtermiņā. Mēs savulaik uzsākām grāmatu sēriju Latvijas laikazīmes – šajā sērijā iznāca grāmatas par personībām – Leonīdu Vīgneru, Gunāru Birkertu, Māru Zālīti, Ojāru Vācieti... Un man ir sāpīgi, ka neesmu uzrakstījusi grāmatu par mammu, par koriem Dzintars un Latvija. Ir daudz nepadarītu darbu. Bet ir arī padarīti. Ļoti priecājos par autoriem, kas pieaugušā vecumā gatavi ne tikai rakstīt bērniem, bet arī jūtas kā bērni. Cilvēkam jādzīvo ne tikai sūrā nopietnībā, viņiem jāprot arī izstrādāt kādus pigorus.