No pelēka, netīri rūsgana šis nams pārtapis gaiši pelēkā. Tagad tautā dēvētā Stūra māja (Brīvības un Stabu ielu stūris) ir atguvusi savu eleganci, kāda tai bija 1912. gadā, kad to pabeidza būvēt.
Gaiši pelēkais ir vēsturiskais krāsojums, un nu nama fasāde iepriecina tās aplūkotājus. Valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi (VAS VNĪ) aprūpē esošā ēka vismaz no ārpuses jau izskatās pārsteidzoši labi, taču milzīgs darbu apjoms sagaida tās iekšpusē, jo iecere izveidot Tetera namu par biroju centru ir nopietna. Viena lieta ir izremontēt un atjaunot, taču pavisam kas cits būs izvējot čekas rēgus no šīs ēkas: visbaisākā represīvā iestāde – Valsts drošības komiteja – še mitinājās piecdesmit gadu.
Katru gadu decembra pirmajā svētdienā tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērstā Totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Tas notiks arī šogad – 6. decembrī. Decembra sākums saistās ar 1937. gada Lielā terora sākšanos Padomju Savienībā: Staļina un viņa kliķes asiņaino darbību mērķis bija izdomātās nacionālo mazākumtautību «piektās kolonnas» likvidācija. Arī pret latviešiem, kas dzīvoja Padomju Savienībā, tika uzsākta iznīcināšanas operācija, kas ilga gadu. Tika nogalināti aptuveni 17 000 latviešu. Padomju Savienība Latviju okupēja 1940. gadā, tāpēc Stūra mājas padomiski čekistiskās vēstures sākotne tieši neattiecas uz 1937. gadu. Tomēr šā nama «iemītnieku» mērķi un paņēmieni to sasniegšanai ir bijuši tieši tādi paši kā Lielā terora «autoriem»: iznīcināt jebkuru brīvdomību.
Stūra mājas vēsture
«Nešaubīgi, ka bijušajā Stūra mājā, tagad – Tetera namā, paliks vieta muzejam, kurā varēs apskatīt telpas, kas kādreiz kalpojušas represīviem mērķiem,» teic Arnis Blodons, VNĪ komunikāciju nodaļas speciālists, «un, ņemot vērā visu to morālo slogu, kas saistās ar šo māju, nāksies piestrādāt, lai no tā atbrīvotos. Un kāpēc gan augstākos stāvos nevarētu būt, piemēram, biroju, arhīva vai bibliotēkas telpas. Tāpēc arī radās šī doma: sakopt namu, atjaunot fasādi, uzlikt jumtu un, protams, sākt remontēt iekšpusi. Tiklīdz ir zināms, kas būs klienti, uzreiz varēs piemērot telpas konkrētām vajadzībām. Nebūsim naivi: gan čeka, gan pēc tam tur mītošā LR policija tur atstājusi savas specifiskās pēdas.»
Kad ēka tika uzcelta, pirmajā stāvā izvietojās veikali, viss pārējais bija paredzēts dzīvokļiem, tātad – kārtīgs īres nams, ko projektēja Aleksandrs Vanags. Tetera nams šobrīd atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa Rīgas vēsturiskais centrs teritorijā, un tas ir arhitektūras piemineklis nacionālā romantisma un jūgendstila apvienojumā. Laika gaitā sākotnēji gaišais nams bija pamatīgi cietis no gaisa piesārņojuma, tādēļ VNĪ apņēmās to atjaunot oriģinālajās krāsās. Kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem Tetera nams bijis valsts īpašums: tajā mitinājās Finanšu, vēlāk arī Iekšlietu ministrija. Pirms Pirmā pasaules kara namā darbojās Ķeizariskās krievu mūzikas sabiedrības mūzikas skolas nodaļa, savukārt 1919. gadā tur atradās Latvijas Revolucionārā kara komiteja. 20. un 30. gados namā atradās Iekšlietu ministrija un Iekšlietu resora darbinieku krājaizdevu kase, Latvijas Aizsargu krājaizdevu sabiedrība, Latvijas Pretalkohola biedrība, Latvijas Centrālā pretalkohola savienība, kā arī tās izdotā žurnāla Jaunā Balss redakcija.
30. gadu vidū namu pilnībā pārņēma Iekšlietu ministrija. Bet pirms tam tur atradās desmit veikalu, Polugajevska grāmatveikals un bibliotēka, Brennera muzikāliju veikals, Levenšteina dāmu veļas un mežģīņu tirgotava. Bija arī saldumu un augļu, piena produktu, puķu veikali, namā atradās arī Tautas labklājības ministrijas aptieka.
Kad 1940. gadā sākās padomju okupācija, namā iemitinājās Iekšlietu tautas komisariāts, arī vēlāk, pēc vācu okupācijas, tas turpināja tur darboties. To nomainīja Valsts drošības komiteja (čeka), kas nama pagrabstāvā izveidoja ieslodzīto kameras un šautuvi, kur tika slepkavoti cilvēki. Vācu okupācijas laikā Tetera namā izvietojās Iekšlietu ģenerāldirekcija, Administratīvais departaments, Kārtības policijas departaments, Pašvaldību departaments, Izglītības un kultūras ģenerāldirekcija, Baznīcu un konfesiju departaments, Mākslas un sabiedrisko lietu departaments. Tur atradās arī žurnāla Latvju Mēnešraksts redakcija. Savukārt 90. gados namā mitinājās Valsts policija.
Ar visu jātiek galā
«Okupācijas muzejs ir noslēdzis līgumu par VDK muzeja telpām līdz 2017. gadam,» teic Arnis Blodons, «un baumas, ka muzejs šeit vairs neatradīsies, neatbilst patiesībai. Vienkārši mēs vēlamies piešķirt visai mājai citu auru, lai nedominētu šī cietuma kameras sajūta.» Vai no šīs kameras sajūtas vispār iespējams tikt vaļā? Arnis Blodons uzskata, ka jā. «Es uzdošu pretjautājumu: vai visi zina, kas «krievu laikā» atradās tagadējās Rīgas būvvaldes ēkā? Nu, lūk, tur atradās Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvalde SMERŠ (smerķ špionam – abreviatūra no krievu val., tulkojumā – nāvi spiegiem), tur savulaik nošāva vairāk cilvēku nekā čekā. Ir ēkas, kas piedzīvojušas līdzīgu likteni, bet Stabu ielas ēka, protams, ir visspēcīgākais simbols. Mēs vēlamies, lai Stabu ielas ēka, kas patiešām ir skaista, atgūtos jaunā dzīvē. Stāvot tukša, tā aizies bojā.»
«Lai ēka kļūtu pievilcīgāka, VNĪ nolēma ieguldīt līdzekļus fasādes atjaunošanā un jumta seguma nomaiņā. Fasādes atjaunošana šobrīd jau pabeigta, notiek granīta plākšņu un dažu detaļu atjaunošana. Turpmāk paredzēts izstrādāt tehnisko projektu mājas iekšpusei. Šis process kopā ar iepirkumiem prasīs aptuveni gadu. Ēkas fasāde tiek atjaunota vēsturiski, proti, ievērojot tos celtniecības parametrus, kas tika izmantoti, būvējot māju,» stāsta Juris Gailis, VNĪ būvniecības projektu vadītājs. «Atjaunojot Tetera namu, vajadzēs pilnībā nomainīt visas inženiertehniskās komunikācijas, cauruļvadus, tas viss būs jādara atbilstoši mūsdienu prasībām. Pastiprināsim pārsegumus, izveidosim jaunus sanitāros mezglus, jo tur neviens nebija rūpējies par hidroizolāciju. Restaurāciju veiksim kāpņu telpās, atjaunosim arī divus vecos liftus,» viņš turpina.
Akciju sabiedrības Būvuzņēmējs Restaurators valdes priekšsēdētājs Mareks Mamajs uzsver, ka tas, kas tiek veikts ārpusē, ir restaurācija, nevis vienkārši fasādes atjaunošana. Fasādes restaurācijā iekļauta trūkstošo un bojāto profilējumu un dekoratīvo elementu izgatavošana un atjaunošana pēc paraugiem, kas atrodas uz vietas. Notiek granīta elementu tīrīšana un nestabilo detaļu nostiprināšana, dzegu un to reljefu dekoru restaurēšana, paralēli tiek pārbaudīta to noturība. «Tā nav tikai pārkrāsošana,» viņš skaidro, «mēs tiešām izmantojam vecos materiālus, tos pašus sastāvus, kādi bija kādreiz, jo tāda bija prasība no pasūtītāja. Liela daļa dekoratīvo elementu bija ļoti sliktā stāvoklī. Augšējā dekoratīvā dzega savulaik bija aplipināta ar tādiem kā leņķdzelžiem, uz kuriem bija metāla siets, jo daudz kas bija atslāņojies un krita nost. Tagad dzega ir restaurēta. Mūsu darbs bija ļoti nopietns, darbinieki sajuta īpašo atbildību. Nesen, kā mēdz teikt, priekš sevis nomainījām Stūra mājas nosaukumu uz Tetera namu. Domāju, ka ar laiku tomēr izdosies izveidot patīkamu auru šim namam.»
Vai šajā namā tomēr neklīdīs pagātnes rēgi? «Te ir veikti visi svētīšanas rituāli,» apgalvo Arnis Blodons, «un viss ļaunums ir izkvēpināts. Protams, smagums paliek, tas vairāk ir iemitinājies cilvēku prātos un atmiņās. Īpaši tiem, kam liktenis licis iet cauri šai mājai, domas tur arī paliks. Bet ne zaļais, ne sarkanais pulkvedis tur pa naktīm nestaigā.»
Baisie laiki
Patiesībā tas nebūs vienkāršs uzdevums: no vienas puses – veikt kvalitatīvu kapitālo remontu un atrast īrniekus, kas būtu gatavi tur ierīkot savus birojus, no otras puses – autentiski saglabāt vēsturiskās liecības, saglabāt Stūra mājas muzeju un tā neatkārtojamo auru. Nams it kā sadalīsies divās daļās: jaunajā ēkā un muzejā. Mareks Mamajs uzskata, ka vecās, briesmīgās atmiņas ar laiku izbalēs: «Jo tālāk ies laiks, jo mazāk nākamās paaudzes atcerēsies 20. gadsimta vēsturi.» Nevar nepiekrist: tautas un valsts vēsture mūsdienu skolās diemžēl nav goda vietā, un jaunieši vēsturi lielākoties zina slikti vai nemaz. Turklāt nav iespējams viņos iedēstīt tās sajūtas, kas cilvēkiem bija ierastas un saprotamas padomju okupācijas gados. Brīvību saprot un spēj izjust tikai tas, kurš dzīvojis nebrīvē. Paradoksāli, taču tieši vēstures neziņa palīdzēs ātrāk piepildīt Tetera namu ar cilvēkiem: viņos nebūs vēsturisku atmiņu par šā nama melno pagātni.
Stūra mājas muzeja gidi – Signe Irbe un Aivars Riekstiņš – mūs pavadīja pa pirmā stāva un pagraba gaiteņiem, ļaujot ielūkoties baisajās čekas kamerās, pratinātavās un šautuvē. Gide, ievedusi mūs vienā no kamerām, ironiski noteic, ka Valsts policijas laikos kameras padarītas par mazliet civilizētākām, tomēr īpašu civilizācijas dvesmu šajās miskastēs gan nemana. Čekas laikos, turot aptuveni 16 kvadrātmetru kamerā pat 20 cilvēku, smirdoņa bija vājprātīga, jo nekādas ventilācijas sistēmas nebija, arī logu kamerām nebija. «No smagā gaisa sāka sāpēt galva, arī temperatūra, ko uzturēja kamerās, bija nenormāla, kādi 35–40 grādi pēc Celsija: organisms atūdeņojās, cilvēki sāka justies vāji. Un šo vājumu izmantoja pratinātāji,» stāsta Signe. Pagrabstāvā bija kameras, kuras ieslodzītie dēvēja par dubļu ielām: tur cauri grīdām sūcās ūdens un dubļi... Daudziem šajās dubļu ielās nācās gulēt tieši uz grīdas, jo kameras bija pārpildītas. Ir zināms, ka cauri čekas pratināšanām un ieslodzījumam ir cauri gājuši apmēram 44 000 cilvēku, bet nav zināms, cik daudz vēl ir pazuduši bez vēsts. 1940. gada vasarā čekas mājā sāka būvēt šautuvi, 1941. gada janvārī tā jau bijusi gatava. Līdz vāciešu atnākšanai 1941. gada vasarā padomju slepkavas jau bija paspējuši izpildīt nāvessodu 186 cilvēkiem. 1941. gadā, kad Rīgai tuvojās frontes līnija, ieslodzīto lietas tika «izskatītas» paātrinātā tempā un šaušana notika blīvākā režīmā.
Viss notika vienkārši: nakts vidū uz šautuvi atveda cilvēku, izģērba, nolasīja spriedumu, čekists telpā iestūma cilvēku un ar vienu šāvienu galvā viņu nogalināja. Viss bija ierīkots čekistu ērtībām: lode bija neliela, lai smadzenes neizšķīst pa visu kameru, pie sienām bija gumijots audums, gar kuru notecēja asinis, stūrī bija ierīkota rene, savienota ar kanalizāciju – asiņu aizvadīšanai... Līķus sameta armijas brezenta maisā, smagā mašīna tos aizveda vai nu uz Babīti, vai Baltezeru. 1941. gadā jau vācu laikā šos līķus – tāpat kā padomju slepkavu nogalinātos un Centrālcietuma pagalmā apraktos – ekshumēja un apbedīja Brāļu kapos. Tā sākās Balto krustu laiks.
Dzēst auru
...1989. gada 25. martā Latvijas Tautas fronte rīkoja demonstrāciju 1949. gada represiju upuru piemiņai. Cilvēku pulcēšanās sākums bija Rīgas centrs, demonstrācija virzījās pa Brīvības (tolaik vēl Ļeņina) ielu garām Ministru Padomes ēkai, arī garām Stūra mājai. Kad demonstrācijas galvgalis piestāja pie čekistu mītnes, šķita, ka pāri Rīgai nogulst smags, melns klusums: mēs apstājāmies, lai pieminētu čekas upurus. Nezinu, vai pa čekas logiem uz mums raudzījās VDK kuratori, inspektori, kartotēku glabātāji, lielie un mazie priekšnieki. Droši vien, ka raudzījās. Mēs klusēdami metām skatienus atpakaļ šķietami tukšajās logu acīs. Un tad mēs devāmies tālāk, uz Brāļu kapiem. Cilvēku straume plūda čekai garām vēl trīs stundas.
Tetera nams varētu būt pilnībā gatavs pēc trīsarpus, četriem gadiem. Tik ilgs (vai neilgs) ir laiks, lai cilvēku apziņā mēģinātu dzēst asiņaino auru. Sarkanie pulkveži tur vairs nestaigā. Jautājums ir tikai par vēsturisko atmiņu, kurai noteikti jāpaliek.