Ar pusmutīti teiktais
«Stipra un pārtikusi Latvija» – tāda būšot vienas paneļdiskusijas tēma, kura taps šķetināta partijas Vienotība kongresā, kas notiks sestdien. Pieteikums izklausās pēc nezinātniskās fantastikas pulciņa pusaudžu sadomātas pasaciņas, izspēlējot dažādas lomu spēles. Piemēram, Makšķernieki duļķainajos Saeimas vēlēšanu ūdeņos vai Kā izsmelt ķīseļa upes, sēžot uz biezputras kalniem. Pēdējā laikā gan daudz aktuālāka kļuvusi spēle Es neko nezinu, es biju Ķīnā. Bet stiprā un pārtikusī Latvija gaidīt gaida vairs tikai to: lai vienotībnieki parāda gaišo ceļu uz Latvijas simtgadi. Tieši tam būšot veltīts kongress.
Ir žēl daudzu cilvēku šajā partijā. To, kuri sākotnēji svēti ticēja cēliem mērķiem, kurus pirms vairākiem gadiem izvirzīja Vienotība. Žēl arī to, kuri iestājās šajā partijā, uzskatot, ka tā ir plaša spektra demokrātisks veidojums ar centrisku, līdzsvarotu ievirzi. Ideāli šobrīd miglaini, lai neteiktu – izšķīduši, un tie partijas biedri, kas joprojām cer ar būšanu Vienotībā palīdzēt valstij celties un augt, sāk pamazām sajust vilšanās rūgtumu... Kaut arī nebūtu pareizi mukt no kuģa tad, kad tajā redzama neglīta plaisa, nē, pat vairākas, daudzi Vienotības biedri apsver iršanos prom no peldrīka, jo nevēlas grimt kopā ar to, lai pēc tam klaiņotu pa krastu slapjās, skandālu un intrigu notašķītās drēbēs.
Jau tagad vēlētāji sāk mest uz pirkstiem: ievēlēs Vienotību nākamajā Saeimā vai ne? Vairāk pirkstu sanāk tiem, kuri domā, ka neievēlēs. Reitingi krīt vai drebelīgi stāv uz zema pakāpiena, partijas skandāli mijas ar neizskaidrojami aplamiem lēmumiem parlamentā. Taču partijas vadoņi uzvedas tā, it kā viss būtu kārtībā. Viens otrs pat saglabā vēsu, vienaldzīgu mieru, kas robežojas ar ledainu augstprātību. Tādi norūdīti partijbonzas, kuri ir pārliecināti, ka viņu elektorāts ir nesatricināms. Un es nezinu, kas notiks ar tiem rutīnas vēl neapbružātajiem cilvēkiem, kuri vientiesīgi tic, ka, būdami partijā, spēs darīt labus darbus valstij un tās iedzīvotājiem.
Ir žēl arī Vienotības premjerministres Laimdotas Straujumas. Pilnīgi skaidrs, ka viņa iekāpusi ne tajās kurpēs, kas būtu viņai piemērotas. Bet vienotībnieki sirsnīgi ļauj viņai klupt un krist, jo partijas gudriniekiem, izskatās, valdības galvgalī ir vajadzīgs cilvēks, kam ir acīmredzami grūti vilkt izpildvaras vezumu. Un tik mīļa ir Vienotības liekulība, skaļi paužot atbalstu «savai premjerei», bet aiz muguras saldi smīkņājot par viņas kārtējo «nezināšanu». Aplamību aizsegā valdīklām ir iespēja veikt dažādas darbības, par kurām premjere tiešām, šķiet, neko nezina. Taču beigu beigās dzimtās partijas attieksme pret «savu premjeri» var atkosties visai stipri: ja, kā smejies, jūs neprotat atbalstīt savējos, tad diez vai jums varēs uzticēt veidot nākamo valdību. Valsts prezidents klusē, jo revolucionārā situācija vēl nav nobriedusi, taču tad, kad šīs valdības burbulis plīsīs, tas būs grūts uzdevums – nosaukt jaunās valdības veidotāju. Varbūt tāpēc prezidents šobrīd mums mēģina iestāstīt, ka «valdība strādā»? Tāpēc, ka nav neviena cita, ko nosaukt kā nākamo, – vienīgi gudro un apsviedīgo Solvitu Āboltiņu? Bet tieši tas, zinot viņas mazpopularitāti, būs visgrūtākais solis.
Ceturtdienas rītā Raimonds Vējonis radiofonā izteicās, ka runas par valdības krišanu dzenot stresā visu sabiedrību. Diezin vai. Manuprāt, stresā sabiedrību dzen Vienotības un visas koalīcijas absurdais nodokļu un nodevu terors un nemākulīgā šķaidīšanās ar valsts naudu. Bet par tiem, kuri nākamajā kārtā tiks pie dāsnās siles, maza bēda: savādā kārtā pie varas esošie ar laiku top vienādi...
Ja Vienotības kongress laiski peldēsies kaut kādās izdomātās tēmās, kas būtu piemērotas «mierlaiku» situācijai, un neanalizēs pieļautās aplamības, partija aizies pa skuju taku diezgan strauji. Biedru sapulcītes reģionos, lai izkratītu no vecajām kulēm putekļus, kas nav jāredz kongresā, diez vai būs devušas kādu efektu: pašattīrīšanās ir vajadzīga pilnīga un atklāta. Ar pusmutīti teiktais un ar pusroku darītais tā arī paliks zem putekļiem, neslēptiem meliem un neizpildīties solījumiem. Viss nogrims apātijā, sak, nekas jau nevar mainīties, un to skaidri jutīs vēl pārpalikušais Vienotības elektorāts. Tāpēc šis kongress ir izšķiršanās: runās Vienotība atklāti vai nerunās? Būs Vienotība dzīvotāja vai nebūs? Trešās iespējas nav.