Kamēr gaismas kauss vēl tukšs
Kaut kur augstu debesīs ir paslēpies sniegs. Aizmigusī zeme bez sniega nespēj atspoguļot gaismu, kas mums tik nepieciešama. Vien šaura un zema saules švīka mirklīgi uzplaiksnī virs horizonta, lai atkal nogrimtu pēcpusdienas tumsā. Neko mēs tik ļoti negaidām kā gaismas atgriešanos. Saulgrieži nāk kā atpestīšana, kas ik dienu iepilina vienu gaismas lāsi mūsu dzīvošanas kausā. Bet ko darīt mums, kamēr kauss vēl tukšs?
Mēs esam izdomājuši sāpīgo, taču pamācošo stāstu par Jēzu Kristu, kas esot piedzimis 25. decembrī. Mēs – cilvēki, ne jau dievi. Nav nekā nosodāma izdomāšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka izdomātas viedas lietas un desmit baušļi ir neapstrīdami un patiesi savā vienkāršībā. Tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē... Pie mums šis Jēzus stāsts nācis caur uguni un ar zobenu, un man nav argumentu pret tiem, kas to neatzīst, uzskatot par svešu. Bet neviens nevarēs iebilst, ka desmit saprotamu, cilvēcisku likumu ir tieši tikpat svarīgi kā stāsts par kādreiz dzīvojušu personu – kaut arī izcilu, tomēr nepierādītu, vien ticībā pamatotu personu.
Jā, ko mums darīt, kamēr gaismas kauss vēl tukšs? Mēģināt ielūkoties sevī. Mēģināt runāt ar sevi. Jo izpratne par to, kas mēs esam, ir mūsu dzīves patiesais mērķis. Lepnība, kas ir viens no nāves grēkiem, liedz mums bez aizspriedumiem vērtēt sevi, liedz piedot un nesavtīgi mīlēt. Mēs nereti esam par lepniem, lai parādītu aizkustinājuma asaras gluži saprotamās, cilvēciskās situācijās. Baidāmies būt līdzjūtīgi, kļūdaini uzskatīdami līdzjūtību par vājumu. Aizveram sevi, kad patiesībā jāatveras. Nepiedodam, kad vienkārši jāaizmirst. Mēs bieži nepazīstam sevi, domādami, ka esam cieti kā dimants, bet īstenībā drūpam kā samircis krīts.
Stāsts par decembrī dzimušo Jēzu man šķiet kā labs iemesls sevis vētīšanai. Vēl dziļāks kļūst šis iemesls, ja pieļauju jaunā un debesgudrā Jēzus ikdienišķumu un tālredzību, kaisli un mīlestību gluži cilvēciskā aspektā. Ja pieņemu, ka viņš bija cilvēks ar visu to, kas piemīt parastam cilvēkam: ar šaubām, maldīšanos un kļūdām, ar ilgošanos un kaislībām, ar līdzjūtību un dusmām. Ja pieņemu, ka viņš nebija tikai tēls, ar kura palīdzību pakļaut ticīgo miljonus, bet reāls Pestītājs, kura gudrība un viedums sajūsmina un atbrīvo. Ja pieņemu, ka viņš pirmām kārtām bija Cilvēks ar visu grēcīgo un pēctecīgo, atnākot līdz mūsdienām ar saviem bērnu bērniem devītajā augumā un stāstot, ka vissvarīgākais ir mīlestība.
Kamēr gaismas kauss vēl tukšs, tikmēr mēs, ietverot sevī cerības uz pavasari, varam ieklausīties tajā, ko reiz teicis Jēzus – tāds pats cilvēks kā mēs – vai kāds cits viņa sekotājs un līdzdomātājs. Arī tāds pats kā mēs. Lūk, apustulis Pāvils rakstīja: «Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas atjaunojas atziņā par sava Radītāja attēlu. Kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā.» Lai arī kurš būtu izdomājis šos vārdus, tie ir dziļi un patiesi. Tāda «jaunā cilvēka apģērbšana» ir ikvienas apzinīgas radības pārdzimšana līdzcietībā, kas vairo gaismu. Bet gaisma vienmēr ir prieks.
Un es ar prieku vēroju, kā cilvēki pārtop, kā ietērpjas savā jaunajā «es», savā jaunajā nesavtībā un mīlestībā. Klausos un dzirdu, kā simtiem, tūkstošiem ļaužu ziedo naudu tiem, kuriem tā nepieciešama kā gaiss. Ar kādām līdzjūtības pilnām rokām, jo tie nav tikai vārdi, kurus ļaudis pasaka, ziedojot naudu, – viņi noglāsta grūtdieņiem galvu. Dod pieci! – aicina radiocilvēki, un tas nav tikai mudinājums iedot naudas zīmi grūtībās nonākušajiem, tas ir daudz kas vairāk, – tā ir roka, kas pasniegta ar siltu un draudzīgu nodomu. Pretēji valstij, kas tikai atņem, proti, samazina apmaksāto asistenta stundu skaitu ģimenēm, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kuri visbiežāk nav pat pazīstami ar šādām ģimenēm, nesavtīgi ziedo. Klausos un dzirdu, kādā gaišā atvērtībā ļaudis reaģē uz izmisumu, kas piemeklējis Jāni Vaišļu un saziedo summu, kas nepieciešama viņa sirds operācijai.
Kamēr gaismas kauss vēl tikai sāk pildīties, mēs varam gaišumu meklēt sevī un cits citā. Un tas izdodas. Jo kas gan būtu Jēzus kā bezmiesīgs un izdomāts tēls, ja viņā dzīvību neiedvestu gluži cilvēcīga līdzjūtība un mīlestība.