Jaunsleinis: Partijas nedomā par reģionu attīstību
Intervija ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri Jaunsleini: par netaisnīgo atalgojuma sistēmu, struktūrfondu nepieejamību, ceļu problēmām, imigrantiem un izmirstošo pierobežu.
– Tikko ir pieņemts nākamā gada valsts budžets. Vai Pašvaldību savienība ar to ir apmierināta?
– Ir dažādi aspekti. Nesamazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, pēdējos pāris gados ir vērojams pašvaldību budžeta pieaugums, bet, ja skatāmies pēc izlīdzināšanas, tad aptuveni divdesmit pašvaldībās pieauguma faktiski nav. Šajās teritorijās būs problēmas, kā atrisināt visus jautājumus, kur bija nepieciešami papildu līdzekļi. Joprojām aktuāla ir diskusija par pirmsskolas pedagogu atalgojumu, kā arī par pašvaldību darbinieku atalgojumu, kas vidēji ir par 40% zemāks nekā valsts pārvaldes darbiniekiem. Pirms krīzes pašvaldību darbiniekiem bija par kādiem 30% zemāks atalgojums, bet tad tika ieviesta vienotā atalgojuma sistēma, un mums pazemināja algas vēl par 10%... Pašvaldībās arī ir liels to cilvēku īpatsvars, kas strādā par minimālo algu. Ja bērnudārzu pedagogiem mēs paaugstinātu algas, tas sagrautu visu iekšējo sistēmu, jo tad parādītos kategorija, kam ir augstāks atalgojums nekā pārējiem. Tāpēc vajadzētu atgriezties atpakaļ: visi pedagogi tiek finansēti vienā atalgojuma sistēmā – no valsts. Šķiet, tas bija 1998. gads, kad, sākot ar 1. janvāri, valsts pārstāja finansēt pirmsskolas iestādes pedagogus. Mums atlika divas iespējas – vai nu taisīt bērnudārzus ciet, vai nu finansēt no pašvaldību budžeta. Lai to izdarītu, citās pozīcijās nācās samazināt finansējumu.
– Droši vien esat mēģinājuši koriģēt šo situāciju.
– Katru gadu to mēģinām darīt. Diemžēl neesam atraduši dzirdīgas ausis. Sanāk tā, ka valstī ir divu veidu pedagogi: valstij un pašvaldībām «piederoši». Neloģiski un savādi. Krīze sāka pāriet, ar mums vairs nerēķinājās, bet no pašvaldību budžetiem izņēma 120 miljonus eiro. Šogad pirmo reizi atnāca atpakaļ ap 90 miljoni eiro. Ja vēl šogad būtu IIN likmes samazinājums, tad kopīgais kritums pašvaldību budžetā būtu aptuveni 200 miljoni eiro.
– Kāda situācija ir ar pašvaldībām piederošajiem ceļiem? Aptuveni ceturtdaļa visu ceļu pieder valstij, pārējais ir pašvaldību īpašums.
– Valstij pieder visaugstākās kategorijas ceļi, kur ir augstākas uzturēšanas normas, taču valsts savos ceļos var ieguldīt Eiropas struktūrfondu līdzekļus, kamēr pašvaldību ceļiem šādas iespējas nav. Jaunajā plānošanas periodā ir paredzēts, ka varēs nofinansēt uzņēmējiem pievedceļus ar grants segumu, bet ne vienmēr tie ir arī publiskie ceļi. Esam sarunās ar Finanšu ministriju un Satiksmes ministriju uz to norādījuši un piedāvājuši pārdalīt valsts budžeta līdzekļus valsts vietējo ceļu sakārtošanai 2016. gadā 35 miljonu eiro apmērā, valdības piedāvājums bija tikai 3,3 miljoni eiro.
– Un tomēr: kāpēc struktūrfondi nav pieejami pašvaldībām?
– Tāpēc, ka jaunajā plānošanas periodā Eiropas puse neatbalstīja reģionālo ceļu attīstību. Šis atzinums Eiropas mērogā balstās uz to, ka dienvidu valstis savulaik milzīgus līdzekļus ieguldīja ceļu tīkla izbūvē, tagad tas ir gatavs, un tā ir pamatinfrastruktūra.
– Bet mums tā arī ir pamatinfrastruktūra! Kā poētiski mēdz teikt: ceļi ir valsts artērijas.
– Eiropā diemžēl uzskata, ka šī infrastruktūra nav nesusi vajadzīgo atdevi, un šo politiku lielākoties nosaka lielās donorvalstis. Bet vajadzētu vērtēt pamatinfrastruktūru – ceļus, vērtēt, kādu līmeni šajā jomā vajadzētu sasniegt valstij, un, ja valstij tas nav pietiekams, tad struktūrfondu resursus vajadzētu ļaut izmantot. Labi, ka tiek sakārtoti lielie ceļi, tomēr pašvaldību ceļu apjoms ir milzīgs. Plus vēl problēma – tilti.
– Vienmēr esmu apbrīnojusi Polijas ceļu būvniecību: tā ir ne tikai grandioza apmēros, bet arī ātra un precīza. Ne tikai trīsjoslu šosejas, bet arī vietējas nozīmes ceļi ir izcilas kvalitātes. Kas viņiem ir citādi nekā pie mums?
– Viņiem ir atšķirīga pieeja struktūrfondu politikai. Tā – tāpat kā citās valstīs – ir atkarīga no nacionālo valdību attieksmes un rīcības. Mūsu nacionālā īpatnība kopš padomju laikiem diemžēl ir tāda: esam lielāki katoļi nekā Romas pāvests... Paskaidrošu. ES izdod divu veidu regulējumus: direktīvas un regulas. Regulas jāpilda viens pret vienu, tur nav diskusiju. Savukārt direktīvas norāda pamatvirzienus, kas jāievieš nacionālajā likumdošanā. Veidojot savu likumdošanu, mēs nezin kāpēc uzliekam vēl stingrākus normatīvus pret saviem cilvēkiem, nekā norādīts direktīvā.
– Tas diemžēl vērojams daudzās jomās.
– Esmu runājis ar kolēģiem citās valstīs: viņi mēģina atrast iespējas, likumu spraugas, lai savējiem būtu vieglāk, lai savējie būtu konkurētspējīgāki. Savukārt mūsu valdītāji šo konkurētspēju nodzen līdz zemākajai pakāpei. Tas ir jautājums par mūsu domāšanu, par mūsu pārlieko izpildīgumu. Vairākums ir tendēti uz izkalpošanos Eiropas Savienības institūcijām, lai turpmākajā laikā varētu iegūt pēc iespējas augstāku amatu Briselē. Līdzīga politika Latvijā bija padomju laikā: atšķirībā no mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem iepriekšējā varā latvieši centās izkalpoties un nodrošināt sev vietu Maskavā, nerēķinoties ar to, kas notiek Latvijā. Lietuviešiem tādas politikas nebija, viņi no padomju laikiem mantoja labus ceļus. Igauņi savukārt pie sevis uzņēma olimpiskās spēles, tur tika izveidota laba infrastruktūra. Toties latvieši dabūja pāris amatus Maskavā. Līdzīga situācija ir tagad. Bet kas ir prioritārs – valsts vai privātās intereses? To nevar teikt par visiem cilvēkiem, bet tendence ir jūtama. Gribētos gan, lai būtu augstāks nacionālās pašapziņas līmenis, jo tie, kuri pārlieku izkalpojas, nesaprot, ka viņus tajā pašā ES nevērtē pozitīvi. Tie, kuri izkalpojas ES, pārējo cilvēku atmiņā paliks vienīgi kā pakalpiņi, kurus neinteresē valsts augšupeja, interesē tikai pašu amats un nauda.
– Vai esat mēģinājis runāt ar Saeimas deputātiem, lai mainītu attieksmi pret struktūrfondiem?
– Pašvaldību savienības kongresā pirms šā struktūrfondu perioda bijām pieņēmuši lēmumu: piedāvājām finansējuma sadali nevis pa nozarēm, bet teritoriāli. To iesniedzām visām partijām, laika gaitā – visām Latvijas valdībām un parlamentiem. Kompromiss šobrīd: patlaban tiek pieprasīti novērtējumi teritoriālā griezumā visos sektoros. Lai pašvaldību cilvēki var paši izvērtēt teritoriālās attīstības iespējas, viņi paši arī saplānos un saliks savas prioritātes. Esam panākuši to, ka visām nozarēm tiek pieprasīts kartējums, tad parādīsies nozares politikas skats teritorijas griezumā, ministrijām un pašvaldībām šo rezultātu vajadzētu ņemt vērā, pieņemot lēmumu par konkrētu projektu realizāciju ar struktūrfondu finansējuma atbalsta palīdzību. Par laimi, publiskajā pārvaldē ir arī daudz saprātīgu cilvēku, ar viņu palīdzību var panākt labas pārmaiņas. Pašvaldībās, veidojot budžetu, mēs nerēķināmies ar struktūrfondu finansējumu, mūsu dzīve pamatojas tikai uz to, kas tiek iemaksāts nodokļos. Valdība, veidojot budžetu – vismaz paliek tāds iespaids –, iekļauj tajā struktūrfondu naudu. Bet ko darīs tad, ja šādu struktūrfondu nebūs?
– Nākamā lielā problēma pašvaldībām būs imigranti. Kā pašvaldības gatavojas to ieplūdumam?
– Pirmām kārtām uzstājām, lai pašvaldību pārstāvji piedalītos attiecīgajā darba grupā. Pašvaldību savienības eksperti bija vizītē Somijā, lai novērtētu viņu pieredzi. Ir maldīgi paļauties uz to, ka visi imigranti dosies prom no Latvijas. Domāju, ka tiks izdoti ES nosacījumi, lai nepieļautu imigrantu došanos prom no valsts, uz kuru viņi sadalīti. Apšaubāms man šķiet pieņēmums, ka imigranti trīs mēnešos iemācīsies latviešu valodu. Tikpat savāds man šķiet arī kas cits: imigrantiem neesot vajadzības piešķirt dzīvojamo platību – viņi pēc trim mēnešiem sākšot strādāt un paši spēšot īrēt dzīvokli. Manuprāt, ir jābūt līgumam starp valsti un konkrēto pašvaldību. Zināms arī, ka vairāku pašvaldību cilvēki ir gatavi referendumam par imigrantu jautājumu.
– Diez vai tāds referendums būs ar lemtspēju. Tvaika nolaišanai varbūt?
– Ar vietējās sabiedrības viedokli nedrīkst nerēķināties. Taču skaidrs arī tas, ka Latvija nevarēs neuzņemt imigrantus. Tāpēc jābūt līgumam ar valsti: jāparedz tulku pakalpojumi, apmācības utt. – līdz brīdim, kad imigrants pats spēj nodrošināt savu dzīvošanu. Pieņemot labāko variantu, mēs varam cerēt, ka imigrants būs lojāls mūsu valstij. Ja kāds nevēlēsies šeit dzīvot, nāksies domāt, ko ar viņu darīt tālāk. Par pirmajiem trim mēnešiem skaidrs: imigranti dzīvo Muceniekos, par viņiem noskaidro visus datus, viņi mācās latviešu valodu utt. Mūsu ierosinājums ir: imigrantiem jādod iespēja kaut ko darīt arī pirmajos trīs mēnešos – kaut kādus elementārus darbus, lai viņi paši sevi varētu nodrošināt. Pagaidām ir tā, ka viņiem ir aizliegts strādāt, viņiem nav, ko darīt...
– ... bet drīkst vazāties apkārt.
– Laikā, kad imigrantiem nav nekāda statusa, ir aizliegts viņus nodarbināt. Tas ir nepareizi. Kad viņi statusu iegūs, viņi ar ceļošanas dokumentiem varēs braukt kur acis rāda. Mūsu valsts, kas izsniegs viņiem šos dokumentus, turpinās būt atbildīga par viņiem. Manuprāt, mums jābūvē tāda sistēma: tiem, kas vēlēsies te palikt, radīt apstākļus darbam un dzīvošanai, savukārt tos, kas nevēlēsies – sūtīt atpakaļ uz to valsti, no kuras ieradušies.
– Pagaidām gan ir sajūta, ka nav nekādas konkrētas un efektīvas sistēmas imigrantu jautājuma risināšanai.
– Jā. Daudzi domā: ai, gan jau kaut kā! Bet mēs jautājam: kā tad šie cilvēki dzīvos? Darba viņiem nav, ienākumu nav, viņi nav spējīgi samaksāt par dzīvokļa īri. Ja arī viņi strādās kādu mazkvalificētu darbu, viņi nespēs nopelnīt tik daudz, lai sevi uzturētu. Tātad viņi nonāks mūsu sociālās palīdzības sistēmā, un kādam nāksies viņus uzturēt. Taču tas nebūs pareizi: uzlikt šo nastu uz vietējo nodokļu maksātāju pleciem. Ja valsts pieņēma lēmumu solidaritātes vārdā, tad valstij vajadzētu nevis uzgrūst imigrantus vietējiem nodokļu maksātājiem, proti, pašvaldību budžetam, bet gan pašai palīdzēt divu vai trīs gadu laikā imigrantiem nostāties uz kājām. Bet tas nav izdarāms trīs mēnešos, tas ir absurds!
– Tāda ir ES politika?
– Nē, tā ir pašmāju politika. Visi gaida uz kaut kādu brīnumu. Pieredze gan rāda, ka brīnumi nenotiek. Pašvaldību savienības domes sēdē piedalījās premjere, atbildīgie ministri – labklājības, iekšlietu un pašvaldību lietu ministrs, bija tieša saruna. Savu skatījumu imigrantu problēmas risinājumam esam iesnieguši valdībai. Jebkurā gadījumā mēs nevarēsim palikt nomaļus, tāpēc labāk piedalīties procesā un ieteikt savu redzējumu.
– Bija tāds emocionāls aicinājums sūtīt imigrantus uz kādu nomaļu Latgales miestu, no kura izbraukuši teju visi iedzīvotāji, sak, lai dzīvo un strādā tur.
– Nav jēgas sūtīt imigrantus uz turieni, kur viņi dzīvos uz pabalstiem. Bet mums ir arī bijuši signāli no uzņēmējiem, kuriem pieder fermas: tur tiešām ir darbs, kā arī pietiekami labs atalgojums. Netālu no fermām ir iespējams nodrošināt dzīvošanu. Bet ir jāsaprot: lai imigrantu ģimene spētu integrēties mūsu sabiedrībā, ir jāpaiet vismaz diviem vai trim gadiem. Viņiem taču ir pilnīgi cita kultūra un mentalitāte. Šobrīd ir tā: kur mums ir darbavietas, tur nav brīvu dzīvokļu, bet kur ir brīvi dzīvokļi, tur nav darbavietu.
– Vai ir kāda pašvaldība, kas jau ir pateikusi: nē, mēs neņemsim imigrantus?
– Nē, konkrētu domju lēmumu nav. Viedokļi, protams, ir. Tāpat ir atzinumi, ka tādā un tādā pašvaldībā nav iespējams imigrantus nodrošināt ar apdzīvojamo platību.
– Latvijā ir pašvaldības, kurās dramatiski samazinājies iedzīvotāju skaits. Tad varbūt šādas pašvaldības būtu pretimnākošas?
– Tāda izteikta samazināšanās gan nav novērota. Cilvēki savu izbraukšanu ne vienmēr legalizē. Daļēji ir iekšējā migrācijā, daļēji – ārējā. Ekonomiskā situācija Anglijā un Īrijā arī ietekmē izbraucēju skaitu no Latvijas. Tāpat arī terorisma draudi samazina to cilvēku skaitu, kas vēlētos izbraukt. Šobrīd ir tendence, ka izbraucošo cilvēku skaits samazinās.
– Un tomēr. Ir taču dzirdēts, ka, piemēram, Latgalē vai vēl citur pierobežā ir pagasti, kuros cilvēku skaits samazinājies teju līdz nullei.
– Tās ir bijušās ciemu teritorijas. Tur pie vainas ne tikai izbraukšana uz ārzemēm: rit dabiskais process – jaunieši dodas uz pilsētām, vecie nomirst... Ja runājam par pierobežu... Visās valstīs pierobežas situāciju risina kompleksi: tiek radīta vide, lai tur cilvēkiem būtu darbs, infrastruktūra, mājvieta. Tā to darīja Ulmaņa laikos, būvējot skolas un visu pārējo. Arī mēs daudzkārt esam mēģinājuši uzrunāt valdību, jo tai pierobežas situācija būtu jārisina kopā ar pārējām Eiropas valstīm: ES ārējās robežas stiprināšanai jābūt īpašai programmai, tai jāparedz līdzekļi, lai pierobeža būtu apdzīvota. Ja cilvēkiem tur būs izdevīgi dzīvot – būs darbs, skolas, slimnīcas, mājokļi – tad viņi tur tiešām dzīvos. Ekonomiski daudz izdevīgāk būtu bijis atbalstīt pierobežas teritorijas, nepieļaut cilvēku aizbraukšanu, nevis tagad domāt, kā to visu atgriezt atpakaļ. Taču visas mūsu uzrunāšanas palikušas bez atbildes.
– Kāpēc ir radušās tik daudzas reģionālās partijas? Tāpēc, ka lielās, parlamentā iekļuvušās partijas nedomā par reģioniem?
– Lielo partiju politika no reģionu problēmām ir ļoti tālu. Atbildes reakcija bija reģionālo partiju veidošanās. Atbildi uz jautājumu, kurai no nacionāla līmeņa politiskajām partijām reģionu intereses ir vairāk svarīgas, sniedza vēlētāju viedoklis pēdējās pašvaldību vēlēšanās. No valsts attīstības viedokļa vislabāk būtu, ja katrā nacionāla līmeņa politiskās partijas programmā būtu sadaļa par reģionālo attīstību, kas atbilst gan valsts, gan reģiona iedzīvotāju interesēm un kas arī tiek realizēta pēc vēlētāju dotā mandāta saņemšanas. Bet cerība mirst pēdējā...