Elita Veidemane / Autori

«Kāpēc Raimondam Paulam ir piešķirts tikai otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis?» Šis jautājums dažādās tonalitātēs un neizpratnes gradācijās tika izteikts uzreiz pēc tam, kad publiski izskanēja ziņa par kārtējo Triju Zvaigžņu ordeņa (TZO) un citu apbalvojumu birumu valsts svētkos – 4. maijā. Ordeņa kapituls, kura sastāvā ir Kārina Pētersone, Roberts Strīpnieks, Gaidis Andrejs Zeibots, Aivars Straume, Indulis Bērziņš, Žaneta Ozoliņa un Ēriks Hānbergs, nolēma aplaimot Maestro ar otro šķiru. Līdz pirmajai Raimonds Pauls acīmredzot vēl nebija izaudzis.

Jo tuvāk «uzvaras svētki», jo agresīvāka kļūst krievvalodīgo «komentētāju» izpausme sociālajos tīklos un medijos. Lienošās Kremļa ideoloģijas nesēji – dažādi sputņiki un vietējie krieviskie mediji – ir godam paveikuši savu darbiņu: truls naids, agresija un prasts stulbums lien ārā pa visām vīlēm. Pēc kāda krievu avīzes raksta, kur pārspriež tēmu par latviešu valodu, kas skolās «bāžas virsū» krievu valodai, seko komentāri. Kāds vaicā: «Jūs ko, esat aizmirsuši, ka ir tāda profesija «latvietis»?» Nākamais atbild: «Tā ir aborigēnu galvenā profesija. Tie, kuriem bija citas profesijas, sen jau dzīvo un strādā Eiropā.» Vēl kāds piebilst: «Tā nav profesija, tā ir diagnoze.»

Kad sabiedriskajā transportā kāda Bolderājas rupekle gānās un spļaudās, tas ir huligānisks notikums bez īpaši tālejošām sekām, jo psihiski nelīdzsvaroti cilvēki, kuru aktivitātes aprobežojas, piemēram, viena autobusa noslēgtajā telpā, būs atrodami vienmēr. Līdzīgi ir ar anonīmajiem samazgu lējējiem internetā: tur «spēlē» ne tikai nelīdzsvarotība, tā ir savveida morālā kompensācija par pašu neizdevušos dzīvi, sak, aptaisīšu sev netīkamu cilvēku (bet netīkami un nepareizi ir visi!), man kļūs labāk! Vismaz uz brīdi.

Azeru Salmanovu uz sarunu uzaicināja Hosams Abu Meri, un ir interesanti vērot, kā diskutē abi tik līdzīgie un tomēr tik dažādie cilvēki: pirmais – musulmanis, otrs – cilvēks, kas audzis jauktā – kristiešu un musulmaņu – ģimenē, tāpēc pārzina abas reliģijas jomas.

Mūsu saruna nebija gara, toties pārdomas rosinoša. Kāds sejugrāmatas lietotājs, ar nepatiku gaidīdams 9. maija «uzvaras dienu», kas kārtējo reizi «izdaiļos» Rīgu ar svešiem ordeņiem un melnbrūniem georga lenteņiem, ierunājās, ka Latvijas policijas un cietumu sistēmā esot daudz cilvēku, kas atklāti simpatizē Putina režīmam. Tas parādoties tieši 9. maija gaidās, kad pie automašīnu spoguļiem un krūtežām tiek piespraustas svītrainās bantes...

Kopš 2016. gada 1. janvāra mildronāts (darbīgā viela – meldonijs) pēc Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) rīkojuma iekļauts sportistiem aizliegto vielu sarakstā.

Aprīlis atnācis ar priecas vēsti zaļzemniekiem: viņi popularitātē apsteiguši pirmajā vietā aizsēdējušos Saskaņu. Šobrīd 20,2% respondentu Saeimas vēlēšanās būtu gatavi balsot par ZZS, savukārt par Saskaņu balsotu vien 17,9% aptaujāto. Nacionālo apvienību atbalstītu deviņi procenti, bet Vienotību – tikai 5,5% vēlētāju. Tā konstatējuši Latvijas fakti, kurus joprojām vada Aigars Freimanis, kas citastarp ir arī premjera Māra Kučinska (ZZS) ārštata padomnieks. Viņš uzskata, ka ZZS kvalitatīvais lēciens skaidrojams ar tās tapšanu par «premjera partiju», turklāt tā varētu būt «reakcija uz ilgstošāku neskaidrības periodu pēc Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības krišanas».

«Vasarā ir viens liels pluss, jo man nav jāpērk dihlofoss: mušas klausās pa radio par politiku un mirst nost no garlaicības, tāda pati garlaicība ir arī ziemā,» smejas Gundars Bērziņš, ekspolitiķis un eksministrs.

«Eiropa nav brīva. Brīvība sākas ar patiesības paušanu. Bet šodien Eiropā paust patiesību ir aizliegts. Pat tad, ja uzpurnis ir no zīda, tas ir uzpurnis. Ir aizliegts teikt, ka tie, kas ierodas, nav bēgļi un ka Eiropu apdraud migrācija. (..) Ir aizliegts teikt, ka imigrācija mūsu valstīm nes noziedzību un teroru. Ir aizliegts teikt, ka masas, kas ierodas no citām civilizācijām, apdraud mūsu dzīvesveidu, mūsu kultūru, mūsu paražas un mūsu kristīgās tradīcijas. Ir aizliegts norādīt, ka tie, kas ieradušies agrāk, jau ir izveidojuši paši savu atsevišķu pasauli ar saviem likumiem un ideāliem, kas ir pretrunā ar tūkstošgadīgajām Eiropas vērtībām. (..) Ir aizliegts norādīt, ka tas nenotiek nejauši un neparedzēti, ka tā ir plānota un mērķtiecīgi organizēta darbība – šo ļaužu masu vērst pret mums. (..) Ir aizliegts norādīt, ka šīs izmitināšanas mērķis ir pārveidot Eiropas reliģiskās un kultūras nostādnes, rekonstruēt etniskos pamatus, tādējādi iznīcinot nacionālās valstis. Ir aizliegts teikt, ka Brisele tagad zagšus pievāc pa gabalam vien no mūsu valsts suverenitātes,» teica Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans savā runā 15. martā, Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu atceres dienā.

Klusajā nedēļā, kas pildīta ar ikdienišķām rūpēm par gaidāmo Lielo dienu un ilgošanos pēc saules un gaismas, notikušas melnas lietas. Prātu izkūkojušu islāma fanātiķu uzbrukumā Briselē 22. martā gājuši bojā nevainīgi cilvēki. Islāma valsts neilgi pēc sprādzieniem pieteica savu «autorību». Visticamāk, terora aktos cietušie cilvēki bija tādi, kuriem ar politiku, pret kuru «cīnās» islāmisti, nebija nekāda sakara. Tāpēc tagad var vienkārši, nemainīgi sērot: kārtējais briesmīgais terorakts, kuram neviens nemeklēs dziļākos cēloņus, līdz ar to nebūs arī secinājumu, ir pastrādāts ES administratīvajā centrā, var teikt – Eiropas smadzenēs.

Pērnā gada janvārī Latvijas Radio (LR) vadībā notika straujas izmaiņas: NEPLP izlēma, ka esošais LR vadītājs Jānis Siksnis jānomaina pret citu, notika konkurss, kura rezultātā valdes priekšsēdētāja krēslā iesēdās Aldis Pauliņš, par valdes locekļiem kļuva Sigita Kirilka un Uldis Lavrinovičs.

«Samaksāju nodokļus, tagad guļu mierīgi. Stacijā, kāpņu telpā, parkā uz soliņa...» – tāds šobrīd ir viens no populārākajiem jokiem, kas klejo interneta vidē. Mēs par šo joku varētu smieties līdz bezsamaņai, ja vien tas nebūtu līdz bezcerībai trāpīgs. Un tas sāpīgi trāpa Latvijas iedzīvotāju mugurā, kas labticīgi pagriezta pret tiem, kuriem vajadzētu kā drošai sienai sargāt mūs visus, kas, pilni vientiesības un cerību, raugāmies gaišajā nākotnē. Kārtējo jociņu mums mugurā grasās iedurt Valsts zemes dienests (VZD), kas pakļauts Ministru kabinetam un Tieslietu ministrijai.

Ja vēlaties, lai jūs apbur Francijas mazpilsētu rāmais šarms, jums jādodas uz Luāras ieleju. Ja gribat izbaudīt Francijas piļu romantiku, jums atkal jādodas uz Luāras ieleju. Bet, ja jūs ilgojaties iegrimt dievišķo atklāsmju brīnumainajā gaisotnē, jums kārtējo reizi jādodas uz Luāras ieleju, un tad, jau gandrīz pieskaroties Pirenejiem, nonāksiet Lurdā, kur jūs dziedinās svētavota ūdens un Lurdas Dievmātes mīlīgais skatiens.

Savu pirmo, paštaisīto ģitāru viņš izmeta ārā pa ceturtā stāva logu. «Biju nolicis instrumentu pie radiatoriem, un tas karstumā sašķiebās,» atceras Harijs. «Reiz Ogres estrādē uzstājās gruzīnu ģitārists Soso Bakaradze. Es toreiz biju četrpadsmitgadīgs puika, bet mani tas tā aizķēra... Es salasīju tukšās pudeles, sakrāju naudu un nopirku ģitāru kādā Latvijas veikalā.» Pirmā labā ģitāra bija ražota Čehoslovākijā, bet tādu pavisam kārtīgu un ārprātā dārgu – Japānā ražotu elektrisko ģitāru – Harijs nopirka, vēl dzīvodams pie mammas: vajadzēja «tikai» pa kluso izvest ārā no dzīvokļa «pa blatu» iegādāto deficīta mantu – sekciju, kas padomju laikos bija prestiža lieta, un to veiksmīgi pārdot. Mamma atnāca mājās un ieraudzīja tukšo sienu, pie kuras bija pieslieta Harija jaunā ģitāra...

«Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: «Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.» Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,» savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks Visvaldis Lācis.

Beidzot žurnaļugām mute būs ciet. Neviens nekad neuzzinās, ka ministrs N. ir aprobežots narciss, valsts sekretārs Ž. ir nekompetents ieliktenis, bet deputāts H. apmeklē svingeru klubus biežāk, nekā veselība atļauj. Beidzot valsts varas grāvējiem – žurnālistiem – nebūs nekādu iespēju piespēlēt trumpja kārtis ārzemju nelabvēļiem, un rezultātā viņi nevarēs mūsu valsti šantažēt ar saviem netīrajiem pārspīlējumiem. Iestāsies vispārējs miers, laime, pārticība un kiberdrošība.

Viņa neēd zivis, pat ne slavenos Liepājas menciņus, kaut arī ir liepājniece jau gadu desmitus. Viņā ir kaut kas tikpat piparoti nešpetns kā iedzimtajos kurzemniekos. Bet varbūt tas asumiņš no tā, ka viņa augusi Rīgā, Grīziņkalnā, puiku barā. «Man bija jātur viņiem līdzi,» spītīgi pasmaida Silvija Ģibiete.

Edvīns Šnore, slavenās dokumentālās filmas Padomju stāsts autors, patlaban veido filmu par Baltijas valstu pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara un ir piesardzīgs optimists, runājot par latviešu spēju mobilizēties kritiskās situācijās. Liela šaubu daļa ir par to, vai latvieši spētu atkal aizstāvēt savu valsti, kā tas notika Atmodas laikā. Šodien intervija ar Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (Nacionālā apvienība).

Iespējams, vairāk par Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova izteikām latvieti kaitina pašmāju politiķu gļēvulība. Vešņakovs pateica tikai to, kas viņam bija jāsaka, proti, ka leģionāru piemiņas gājiens 16. martā esot «kauns Eiropai». Šādus «vērtējumus» viņam kā vēstniekam gan nepieklājas teikt, jo viņš Latvijā ir tikai īslaicīgs ciemiņš, kam nav jājaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās. Viņš arī nevarēja pateikt, ka ikvienam latvietim Latvijā ir tiesības pieminēt leģionārus, kuri cīnījās nevis par nacistu izvirzītajiem mērķiem, bet gan par komunistu piesmieto dzimteni, – lai neatkārtotos Baigais gads. Un Vešņakovs arī nezināja, ka latvietim ir tiesības pieminēt savus karavīrus tieši tad, kad viņš to vēlas, un tieši tajā vietā, kur viņš vēlas, un nedz Krievijai, nedz «kaunīgajai Eiropai» gar to nav nekādas daļas.

Biksēm buktes vēl nav paguvušas izsēdēties, taču ministru prezidents Māris Kučinskis jau paspējis mūs iepriecināt: Latvijā esot viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, tāpēc «nākotnē būtu pakāpeniski jāievieš nodokļu korekcijas». Nē, nepadomājiet ko sliktu, Kučinska kungs negrasās apdalīt budžetu, samazinot nodokļus, tieši otrādi: «Ilgtermiņā būtu jāceļ nodokļu slogs, bet ļoti pakāpeniski, nevis tā, lai satriektu visus. Tomēr jāatceras arī par sabiedrības pretreakciju, kas nodokļu celšanas gadījumā ir diezgan liela. Kaut kādas korekcijas droši vien nākotnē būs jāveic.»

Šķidri un nepārliecinoši Rīgā, pie Raiņa pieminekļa, aizskalojās nedēļas nogales pasākums, kurā ap 60 indivīdu pauda atbalstu imigrantu uzņemšanai. Izrādās, iecere pulcināt grandiozas imigrantu atbalstītāju masas bija iniciēta daudzās Eiropas pilsētās, tostarp Rīgā. Masveidīgumu galvaspilsētā nemanīja, un diždemonstrāciju, kurā liela daļa bija ārzemnieki, rotāja, šķiet, vienīgā atpazīstamā «slavenība» – nereģistrētās organizācijas Nepilsoņu kongress valdes loceklis un latviski nacionālas valsts pretinieks Aleksandrs Giļmans. Kāds pārsteigums, tiešām.

Pēc 24. februāra publikācijas Atšķaidītā «vīriešu diena» saņēmām atbildes no VSAC filiāles Ropaži vadītājas Laimas Gornostajas un no Labklājības ministrijas.