Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība): par valdības (ne)veidošanas riskiem, jauno politiķu pieredzes trūkumu un ambīciju pārpalikumu, par Saskaņas stāvēšanu uz valdības sliekšņa un ANO migrantu paktu.
- Pēc Saeimas vēlēšanām pagājuši jau divi mēneši, bet viss stāv uz vietas: valdības joprojām nav. Otrdien premjera amata kandidāts Gobzems nosauca iespējamo vietu sadalījumu pa ministrijām, taču partijas neskrēja sajūsmā spiest Gobzemam roku... Nākamā gada budžeta arī nav. Kā tālāk dzīvosim?
- Piekrītu, ir pagājis pietiekami ilgs laiks. Taču 13. Saeima, salīdzinot ar 12. Saeimu, ir ļoti fragmentēta - tajā ir septiņas politiskās partijas, 66 no jauna ievēlēti deputāti. Ir vajadzīgs laiks, lai politiķi cits citu iepazītu. Bet, lai sāktos rezultatīvas sarunas par jaunas valdības veidošanu, starp politiskajām partijām ir vajadzīga uzticēšanās. Šie uzticēšanās tilti vēl tikai tiek veidoti. Tāpēc nav brīnums, ka divu nedēļu laikā nevienam neizdevās panākt pozitīvu rezultātu. Bordāna kungam turklāt vēl neizdevās partnerus pārliecināt par to, ka doto solījumu pildīšana nesagrautu budžetu. Nedēļas laikā par savas valdības darbiem nav izdevies pārliecināt arī Gobzema kungam, kurš vairāk ir runājis par tehniskiem jautājumiem, par to, kādas būtu procedūras, nevis par to, ko tieši viņa vadītā valdība īsti darītu. Arī Valsts prezidents partijām nav sniedzis skaidrojumu, kā, viņaprāt, Gobzema kunga valdība strādātu, ja SAB direktors publiski ir pateicis, ka apmēram pusgadu iespējamajam premjerministram var nebūt pielaides darbam ar valsts noslēpumu. Kurš tad lemtu valdības galvas vietā un politiski atbildētu?
- Valsts prezidents un Saeimas priekšsēdētāja... Bet, ja nopietni, piedodiet, ir pagājuši divi mēneši. Cik ilgi var gaidīt, kad jaunie un vairs ne tik jaunie politiķi sāks sarunāties «pēc būtības»?
- Saeima uz pirmo sēdi sanāca 6. novembrī. Deputāti sprieda, kurās komisijās vēlas strādāt. Komisijas tika izveidotas, vienošanās par proporcionālo pārstāvniecību tika panākta, un tas bija labs solis uz priekšu. Patlaban komisijas ir sākušas strādāt. Vienlaikus turpinās valdības veidošanas sarunas. Ļoti atbildīgs darbs ir Budžeta komisijai, jo - kamēr nav jaunās valdības, tikmēr nav nākamā gada budžeta. Kučinska valdība 2019. gada budžeta projektu ir sagatavojusi, to apstiprinājusi Eiropas Komisija. Bet tikai jaunā valdība un jaunais finanšu ministrs būs tiesīgi budžeta projektu nest uz Saeimu. Tāpēc Budžeta komisija strādā ar likuma grozījumiem, lai meklētu risinājumus sasāpējušākiem jautājumiem. Deputāti ir lēmuši, ka 2019. gada janvārī dzīvosim nevis ar 1/12 daļu no 2018. gada budžeta, bet gan 1/12 daļu no trīs gadu budžeta - tā mēs varēsim nodrošināt lielākās daļas sabiedrības vajadzību izpildi. Piemēram, tiesnešu un prokuroru atalgojuma pieaugumu, pabalstu un pensiju palielināšanu, darba algas pieaugumu skolotājiem un ārstniecības personālam, piemaksas iekšlietu sistēmā strādājošajiem. Daudz kas ir atrisināts. Tomēr valdības nav, un tāpēc katrai partija ir jāpiebremzē ambīcijas. Ja mēs, politiķi, esam ievēlēti, tad mums jāsaprot, ka piekāpšanās jāizdara sabiedrības interešu vārdā. Nākt tikai ar prasībām un ultimatīviem uzstādījumiem - tas nav veids, kā var panākt sadarbību.
- Vai nav tā, ka patlaban ir diezgan vienalga, kāda būs valdība - ka tik kaut kāda?
- Nekādā gadījumā. Nacionālā apvienība grib būt valdībā, kura spēj strādāt ilgtermiņā, attīstot valsti. Budžetam jābūt sabalansētam, nedrīkst būt tā, ka vienā brīdī tiek apmierinātas daudzas vajadzības, nedomājot, kas notiks pēc tam. Nacionālā apvienība neuzskata, ka valdība ar 53 balsīm būtu saucama par stabilu.
- Vai domājat, ka šis Saeimas sastāvs ir spējīgs izveidot rīcībspējīgu un atbildīgu valdību?
- Gobzema kungs otrdien paziņoja, ka partiju apvienība Attīstībai/PAR ir izslēgta no valdības veidošanas sarunām, un pie sarunu galda ir palikušas piecas politiskās partijas. Starp divām ir novilkta sarkanā līnija, un jautājums paliek - cik partiju tad beigās paliks pie galda? Situācija ir mainīga un neskaidra.
- ...un ar katru dienu tā kļūst neskaidrāka. Vienu brīdi pie sarunu galda ir piecas partijas, nākamo - četras, Gobzems, juzdams, ka viņam nav 100% atbalsts no JV un NA, lūdz JKP «apdomāties» attiecībā uz ZZS. Pieņemsim neticamu variantu: Gobzems 10. decembrī pieprasa Saeimas balsojumu par savas valdības apstiprināšanu, un Saeima par to nobalso. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai apstiprinātu 2019. gada budžetu?
- Lai Saeima par valdību balsotu, ir nepieciešana valdības deklarācija. Tās šodien (saruna notika 5. decembrī - E.V.) vēl nav. Valdības deklarācija arī jāparaksta virzītajiem ministru kandidātiem. Daži no tiem par savu publisko nominēšanu ir izteikuši pārsteigumu. Patīkami, protams, bet ar viņiem tas neesot saskaņots... Ja valdība tiek apstiprināta, budžeta pieņemšanai, to Saeimā izskatot paātrinātā tempā, vajadzīgas apmēram 20 dienas. Priekšvēlēšanu diskusijās vairākas partijas teica, ka 2019. gada budžeta projektu atbalstītu tādu, kādu to izstrādājusi Kučinska valdība. Bez lieliem labojumiem. Bet tādu situāciju, ka nākas iztikt ar iepriekšējā gada budžetu, cilvēki vairs neatceras. Tāda gan esot bijusi, bet pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.
- Cik liela ir iespēja, ka valdībā tiek iesaistīta Saskaņa? Šī partija pacietīgi stāv uz sliekšņa, gaidīdama, kad varēs nākt iekšā ar savu piedāvājumu.
- Tā ir viena no sarkanajām līnijām, ko novilkusi NA. Visas partijas, kuras piedalījušās vai piedalās valdības veidošanā, arī vairāk vai mazāk skaidri, bet šo pozīciju ir deklarējušas. Tas nozīmē, ka Saskaņas ņemšana valdībā nav iespējama, jo ir dots šāds politiskais apsolījums.
- Apsolījumus var lauzt. Nebūs jau pirmā reize, kad politiķi tā izdara.
- Partijām, kurām ir svarīgi turēt vēlētājiem dotos solījumus, tas nav iedomājami. NA nekad neko tādu neatļautos. Mēs solījumus turam.
- Pār jums nav tādas ēnas. Bet stipri šaubos, piemēram, par KPV LV un JKP.
- Lai viņi paši to komentē! Esmu pārliecināta, ka JKP sevi noteikti neredz vienā valdībā ar Saskaņu. NA arī visos iepriekšējos sasaukumos skaidri demonstrēja un arī pildīja savu solījumu, ka ar Saskaņu valdībā neies un ka tai nav jābūt valdībā. Atcerieties kaut vai stāstu par tankiem, ar kuru palīdzību kāda partija savulaik bija gatava ievilkt Saskaņu valdībā... Tas neizdevās, jo NA aktīvi iebilda, un mēs arī aicinājām savus politiskos partnerus novērst šādu scenāriju. Pēc vairākiem Saskaņas lēmumiem, tajā skaitā par nostāju referendumā par valsts valodu, izvairoties paust nosodījumu Kremļa agresīvajai politikai Ukrainā un Krimas aneksijai, kā arī paust atbalstošu pozīciju t.s. Magņitska likumam, mēs neredzam, ka Saskaņa varētu būt mūsu sadarbības partnere valdībā. Mēs skaidri norādām, ka jārespektē Latvijas valsts esamība tajā vērtību prizmā, kas mums raksturīga kā ES un NATO dalībvalstij un kas noteikta Satversmē.
- Nacionālā apvienība nekad nav pametusi savas pozīcijas attiecībā uz nostāju pret Saskaņu. Taču šajās vēlēšanās nelīdzēja pat šī striktā nostāja: NA zaudēja trīs vietas Saeimā. Manuprāt, nopietns kritums.
- Nē, nav nopietns kritums. Mūsu partijā ir daudz jaunu, redzamu politiķu. Tie rada jaunu vilkmi, nāk ar jaunām idejām. Protams, solījumiem jābūt tādiem, lai tos varētu īstenot. Vēlētāji, pateicoties medijiem, seko savu deputātu solījumiem, burtiski velkot ar pirkstu līdzi. Nacionālā apvienība ir bijusi ļoti atbildīga šajās vēlēšanās: mēs solījām tikai to, ko ir iespējams īstenot, rēķinoties gan ar budžetu, gan ar dzīves realitāti. Iepriekšējo četru gadu laikā mēs esam spējuši īstenot 80% no tā, ko solījām saviem vēlētājiem pirms 12. Saeimas vēlēšanām, domāju, tas ir ļoti labs rezultāts. Tas ir gan atbalsts ģimenēm ar bērniem, gan demogrāfijas programmas risināšana, gan atbalsts kultūrai, aizsardzības spēju palielināšana, maksātnespējas administrācijas reforma un daudz citu pozitīvu uzlabojumu.
- Tik un tā NA reitings šobrīd krītas. Esat domājusi - kāpēc?
- Iespējams, tāpēc, ka Nacionālo apvienību asociē ar līdzšinējās koalīcijas partiju. Un tas notiek laikā, kad ir ļoti liels pieprasījums pēc jaunas politikas. Taču koalīcija šajā parlamentā vairs neeksistē, strādā tikai Māra Kučinska tehniskā valdība. Iespējams, ka reitingos atspoguļojas kāda neapmierinātība ar valdības veidošanas sarunām, kurās joprojām nav izdevies panākt pozitīvu risinājumu. Ne vienmēr reitinga kritumam kādā mēnesī ir racionāls skaidrojums. Politikā - lai arī cik pārsteidzoši tas būtu - ir ļoti daudz emocijās balstītu vērtējumu. Un man jāatzīst, ka racionalitātes elements politikā un vēlētāju attieksmē pēdējā laikā sarūk. Bet Nacionālās apvienības patieso vērtējumu reitingi parasti neatspoguļo. Tā ir mūsu partijas īpatnība: vēlēšanās mēs vienmēr gūstam augstākus rezultātus, nekā uzrāda reitingi.
- Racionālisma zudums vēlētāju attieksmē - šajās Saeimas vēlēšanās tas bija acīmredzami: populisms sita augstu vilni, un tam pakļāvās ļoti daudzi.
- Jā, populisma līmenis bija augsts... Taču Nacionālā apvienība šai tendencei nepakļāvās.
- Vai nav tomēr vērojama tāda kā NA iesūnošana, sak, mūs jau mīlēs tāpat, kam mums vēl censties kaut ko pierādīt?
- Nē, tā nav. Kā jau minēju, mums dažos pēdējos gados ir parādījusies jaunu politiķu plejāde. Tāds ir Rihards Kols, Dace Melbārde, Jānis Eglīts, Ritvars Jansons, Marika Zeimule un citi, kas sevi jau parādījuši darbos. Šajā Saeimā ievēlēti Edmunds Teirumnieks no Latgales un Ilze Indriksone no Kurzemes. Tas ir spēcīgs intelektuālais un politiskais potenciāls. NA nekad nav ieslīgusi pašapmierinātībā. Arī uz Saeimas vēlēšanām mēs mobilizējamies, lai gan no līdzšinējās koalīcijas partijām NA bija vismazākie izdevumi uz vienu ievēlēto deputātu. Tas tādēļ, ka mēs ļoti kritiski izvērtējām ikvienu ziedojumu, nepieņēmām ziedojumus ne no viena, kura reputāciju varētu apšaubīt. Pirms vēlēšanām kandidāti paši ziedoja, paši veidoja vēlēšanu kampaņu. Varu apliecināt, ka NA joprojām ir aktīva un modra - kā vienmēr. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd sarežģītos apstākļos jāveido valdība. Uz ārpusi vēlētājiem šis darbs nav tik redzams, bet tas notiek intensīvi - tas ir darbs ar valdības prioritātēm, darbs ar tehniskiem un konceptuāliem jautājumiem.
- Šodienas reitingu ir ietekmējuši notikumi pirms kāda laika, savukārt nākotnes reitingu varētu ietekmēt patlaban uzmilzušais skandāls ap Kultūras ministriju, kas devusi zaļo gaismu nodokļu maksātāju naudas neizprotamai šķērdēšanai. Runa ir par koncertu Mīlestības vārdā. 18+, kura tāme ir acīmredzami uzpūsta. Izskatās tā, ka sanākuši savējie un sadalījuši naudu starp savējiem. Simtgades nereti nepamatotie tēriņi ir Valsts kontroles pamanīti, taču Kultūras ministrija - gan ierēdņi, gan ministre - izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ministre Dace Melbārde pārstāv Nacionālo apvienību.
- Grūti kaut ko teikt ministres vietā, viņai ir aktīvi jāskaidro situācija un jāprot pamatot šie tēriņi. Zinu, ka ministrija to arī dara. Otrdien ministre piedalījās Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kur viņa sniedza atbildes uz visiem deputātu jautājumiem saistībā ar šo koncertu. Tas, kas ir pilnīgi skaidrs: sabiedrībai jāzina, kā šie līdzekļi ir tikuši tērēti, jo tā ir nodokļu maksātāju nauda. Par to nevar būt nekādu diskusiju, informācijai ir jābūt pieejamai. Tas ir pirmkārt. Otrkārt. Arī kultūras darbiniekiem ir jāsaņem adekvāts atalgojums par savu darbu, jo arī viņiem ir jāuztur ģimenes, jālaiž bērni skolā utt. Mēs esam pieraduši, ka kultūras darbinieki daudz ko izdara par velti vai par salīdzinoši zemu atalgojumu.
- ...maigi sakot. Bet kontekstā ar kultūras darbinieku niecīgajām algām šis skandāls izskatās ļoti neglīti. Piemēram, dziesmu svētki virsdiriģenti atalgojumā saņēma 500 eiro - ar visiem mēģinājumiem...
- Kultūras ministrijai šis ir jāizskaidro. Tomēr gribu uzsvērt, ka Latvijas simtgades pasākumi notika visā Latvijā, tie stiprināja mūsu identitāti un bija lieliski. Tas bija mūsu ceļš atpakaļ pie sevis. Kultūras ministrija un ministre ir izdarījusi lielu darbu. Un simtgades programma vēl nav beigusies.
- Kā vērtējat ANO globālās migrācijas paktu? Pagaidām publiska aktivitāte manāma tikai no NA puses, pārējās partijas nogaida. Premjera Kučinska valdība tā vērtēšanu «atmeta» Saeimai...
- Tā gluži nebija. Ministru prezidents redzēja, ka Saeima to vēlas vērtēt un lemt par tā atbalstīšanu vai neatbalstīšanu. Viņš uzskatīja, ka šo jautājumu nodod izvērtēšanai parlamentam. Formāli par to, protams, varētu lemt Ministru kabinets, kurš strādā vairs tikai tehniski, taču šis ANO pakts sabiedrībai ir ļoti svarīgs jautājums - tāds, kas izšķirs, kā Latvija dzīvos turpmākos gadus. Tas ir ilgtermiņa jautājums, un, neizdiskutējot to parlamentā un sabiedrībā, tas nav akceptējams. Tas ir jautājums par migrāciju, par kuru nav vienprātības ne valdības, ne politiķu, ne iedzīvotāju vidū, pietrūkst īstas skaidrības par to, ko šā pakta formulējumi nozīmē. Turklāt tikai
30. novembrī Ārlietu ministrijas mājaslapā pirmoreiz parādījās neoficiāls (!) šā dokumenta tulkojums latviešu valodā. Būtu vieglprātīgi pievienoties kādam starptautiskam dokumentam, nezinot, kādas varētu būt sekas, blaknes un pavadošo dokumentu pakete. Premjers Saeimu sadzirdēja, un Saeima - ar minimālu balsu pārsvaru - iekļāva šo jautājumu darba kārtībā. Ļoti labi, ka ir iespēja diskutēt par šo jautājumu, jo mēs redzam, ka ir spēki, kuri forsētā veidā, bez debatēm cenšas virzīt uz priekšu pievienošanos šim paktam. [ Saeima 6.decembrī noraidīja Latvijas pievienošanos šim paktam - skat. rakstu 2.lpp.] Viss, kas notiek akli un bez domāšanas, notiek aplami. Atcerēsimies Imanta Ziedoņa dzejoli: «Lēksim bedrē, lēksim bedrē, / Redzēs, kas mūs ārā vilks.
