«Jaunā gada apsveikuma runa vēl nav iefilmēta,» lietišķi piebilst premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS), «taču domāju, ka runāt vajadzēs man. Tāda situācija Latvijā ir pirmoreiz, kad pēc Saeimas vēlēšanām Vecgada vakarā pie skatītājiem vēršas nevis jaunais, bet gan «vecais» premjers.» Pēdējā nozīmīgā TV uzstāšanās Kučinskim bija dienu pirms Saeimas vēlēšanām – premjera kandidātu debatēs. Toreiz viņš ar vieglu smaidu komentēja pārējo censoņu milzu solījumus, sak, kungi, kur jūs tam visam ņemsiet naudu? Patlaban kandidāti turpina solīt...
Bet jau tagad skaidrs, ka šogad jaunās valdības nebūs. Tehniskā valdība strādā ierastajā režīmā, kaut gan politiskā nenoteiktība rada manāmu apātiju. Likumā nav noteikts, cik ilgi tehniskā valdība drīkst pildīt savas funkcijas. Bet nevienam negribas baudīt politiskās divdabības situāciju, kad vienubrīd tu esi valdības ministrs, bet nākamajā brīdī - Saeimas deputāts.
Visi grib «mājās»: vai nu uz parlamentu, vai valdības namu. Māris Kučinskis grib arī uz īstajām mājām: viņa un dzīvesbiedres Laines ģimenē nesen piedzimis puika. Ar to arī apsveicam!
- Kā jūs jūtaties kā jaunās Saeimas neapstiprinātas valdības premjerministrs?
- Grūti pat atrast salīdzinājumu... Visos jautājumos cilvēks vienmēr grib skaidrību. Kaut vai sliktu - bet skaidrību. Tad viņš var plānot savu dzīvi un darbu. Ja teiktu, ka esmu ar šo situāciju apmierināts, es melotu: šis neskaidrības periods ir par ilgu. Labā ziņa: ņemot vērā, ka esam rīcībspējīga valdība (pēdējās sēdes parādīja, ka varam atrisināt dažādus jautājumus), esmu sajutis cilvēku attieksmi pret sevi - tā ir kļuvusi labāka. Bet šī valdības veidošanas ieilgusī stadija kopumā nav laba, es gaidu nākamo etapu. Jūtos kā iestrēdzis. Atcerieties, bija Stīvena Spīlberga filma Lidosta, kuras galvenais varonis, ko spēlēja Toms Henkss, bija iestrēdzis lidostā, jo netika ārā no tās un nevarēja arī nekur aizlidot...
- Jūs vadījāt valdību kopš 2016. gada - bez īpašiem satricinājumiem, pat ar ekonomikas pieaugumu, tomēr jūsu pārstāvētā ZZS jaunajā parlamentā ieguva tikai 11 vietu. Tas, manuprāt, ir zaudējums.
- Protams, ka tas ir zaudējums. Es - tāpat kā daudzi mūsējie - uzreiz meklēju kļūdas sevī. Bet zaudējums sevī ietver arī zināmas iespējas: un mums tagad vajag sapurināties, lai realizētu šīs iespējas. Protams, mēs negrimstam depresijā, kaut arī mums kā premjera partijai tas bija spēcīgs trieciens - par spīti tam, ka bija vērojama - kā jau jūs teicāt - ekonomiskā augšupeja. Tas, kas notika, ir apstākļu kopums, un neba man vienam jāuzņemas vaina. Viens no zaudējuma iemesliem bija neveiksmīga vēlēšanu kampaņa, jo nedrīkstēja būt četras dažādas kampaņas ar atšķirīgiem stāstiem. Vēlētāji bija apjukuši: kurš tad ir īstais stāsts? Nav neviena, uz ko apvainoties, paši vien esam vainīgi. Bet pēc kara jau visi gudri... Esmu runājis ar citiem premjeriem, kuri bija nonākuši līdzīgā situācijā, un visi teica: premjeram ir jābūt arī partijas vadītājam. Nevaru apgalvot, ka visas partijas, kas atrodas ZZS sastāvā, būtu saaugušas kopā: bieži vien bija grūti nonākt pie consensus, dažkārt varbūt pat grūtāk nekā ar citām partijām. Bet neapšaubāmi ZZS ir spēcīga un laba partiju apvienība, taču tajā ir vairāki centriņi un dažādi stāsti. Šis laiks mums ir jāizmanto, lai izveidotu savu vienoto ZZS stāstu. Mums ir bijušas problēmas ar paaudžu maiņu, savukārt, braucot apkārt pa nodaļām, esmu dzirdējis pārmetumus no zemniekiem par to, ka ir bijusi centra atrautība no perifērijas. Tāpēc tagad jāveido nopietna komanda, un zaudējums vēlēšanās ir mācība nākotnei. Tas ir tāpat kā ar telefoniem: visiem ir aifoni un citādas modernas ierīces, un kāds, protams, varētu ieciklēties un uzstāt, sak, staigāsim ar saviem mazajiem, vecajiem klucīšiem un spaidīsim ciparu podziņas. Tomēr ir jāpielāgojas šodienai, un ar vecajām metodēm mēs vairs nevarēsim iet līdzi laikam. Protams, mēs nekad nebūsim tādi kā jaunās partijas, kuras paņēma vēlētājus ar pieckārt lielāku populismu, nekā mēs varētu iedomāties, bet ir pilnīga taisnība, ka vēlētājs ir jāuzrunā ar vienkāršiem vārdiem. Es centos cilvēkus uzrunāt ekonomiskajā aspektā, nevis emocionālajā, un tā acīmredzot bija mana kļūda. Taču, ja to visu saprot un nemet plinti krūmos, mēs esam spēcīga partiju apvienība. Īpaši šobrīd, vērtējot sastāvu, kas ievēlēts Saeimā: nedod Dievs, ka mums savulaik būtu bijusi tāda opozīcija, kādi tagad varam būt mēs paši.
- Bet ko īsti opozīcija var panākt?
- Patlaban man ir žēl valsts. Būs stagnācija - jebkurā gadījumā. Pat tad, ja ZZS būtu 16 vai 17 balsu un mēs būtu vieni no valdības veidotājiem, mēs neesam brīnumdari. Uztaisīt valdību no šīs Saeimas sastāva droši vien ir iespējams, un, kā daudzi apgalvo: mana stiprā puse ir kompromisu māksla - es varu nosēdināt pie viena sarunu galda spēcīgi konfrontējošus politiķus -, tātad teorētiski izdarīt to var. Arī Valsts prezidents nevar bezgalīgi saukt un saukt premjera kandidātus... Un tomēr - ļoti šaubos par pozitīvu rezultātu.
- Tāpēc, ka par daudz tukšvārdīgu populistu?
- Arī. Pirmkārt, jaunajā Saeimas sasaukumā ir ļoti daudz cilvēku bez politiskās pieredzes, bez valstiskā redzējuma. Kad atnācu no Valmieras, man šķita: jau rīt varēšu kalnus gāzt, uh, kā es tur, Saeimā, visiem parādīšu! Bet šīs izjūtas pāriet pēc kādiem trim mēnešiem. Otrkārt, pārsteidz «solījumi». Reizēm pat gribas teikt: kā jūs varat tik nekaunīgi melot? Bet laikam ir tā: ja tu melo ļoti un ļoti, tad tev sāk ticēt. Interesanta viendien bija Jura Pūces (Attīstībai/Par!) atbilde uz jautājumu par Ilzes Viņķeles pretendēšanu uz veselības ministres amatu: partijas domas var atšķirties no vēlētāju viedokļa... Skaidrs, ka vēlētājiem ir samelots, un viņi ir piekrāpti. Bet iespējams, ka partijas mēģinās atgriezties pie kaut kādiem solījumiem. Treškārt, jau trim partijām bija grūti sastrādāties, kur nu vēl piecām. Būs daudz vairāk kompromisu, bet ar tiem var nonākt tik tālu, ka nav pat vērts kaut ko sākt darīt - mērķis kļūst bezjēdzīgs...
- Bet vai jūs nejūtat tādu kā aizvainotību? Jūsu bijušie koalīcijas partneri - NA un Vienotība - «aizmirsa» par jums, veidojot valdību, tā, it kā jūs nekad nebūtu bijuši vienā komandā.
- Vērtējot Krišjāņa Kariņa projektu, gribējās viņam ieteikt: nu varbūt vismaz patēlojiet, ka jums pietrūks ZZS... Daudzās lietās mēs viņiem esam palīdzējuši, esam bijuši kopā gan labās dienās, gan krīzes situācijās. Zinu, protams, arī iemeslu tam visam. Viens otrs no JKP par katru cenu gribēja iekšlietu ministra amatu, Vienotība teica - ejam kopā ar ZZS, tad viņš būs ministrs. Bet Vienotība labi saprot, kāpēc viņš nevarētu būt ministrs...
- Un kāpēc?
- Beidzot KNAB ir atguvis savu kapacitāti, jo no biroja ir aizgājuši darbinieki, par kuriem visi ilgi «raudāja». Blēži un korupcija neradās vakar, tas viss bija ilgu laiku pirms tam. Kāpēc tad agrāk neviens no dižajiem darboņiem neko nenoķēra? Manas valdības atslēga bija ļoti vienkārša: jūsu darīšana ir parādīt, ka jūs strādājat, mūsu darīšana - ļaut jums strādāt. Patlaban KNAB sadarbojas ar citām iestādēm, dodot tām informāciju, un tas ir ļoti labi. Es uzrunāju drošības iestādes, mudinot tās parādīt mugurkaulu. Bet tagad viena otra jaunpartija nāk ar aicinājumiem padzīt KNAB vadītāju Jēkabu Straumi, Valsts policijas iekšējā drošības dienesta vadītāju utt. Tātad šie cilvēki traucē!
- Tā rīkoties - tas taču ir valsts apdraudējums.
- Protams. Un tas nav tikai mans viedoklis. To ļoti labi zina esošais iekšlietu ministrs un daudzi citi. Savukārt JKP mēģina ar aizrautīgiem stāstiem parādīt «milzīgo ļaunumu», ko radījuši «vecie politiķi». Man gan ir pamatotas aizdomas, ka ne tikai vēlētāji, bet arī cilvēki, kuri atrodas šajā partijā, tiek pamatīgi mānīti no tās pašas Strīķes un Juraša.
- Jūs kā Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) priekšsēdētājs varēsiet kaut kā savaldīt valsts pamatu skrubinātājus?
- NDK sastāvā no katras frakcijas ir viens cilvēks, nav tā, ka ar vairākumu varēs kaut ko izdarīt. Ir pastāvīgie partneri, ar kuriem ir dialogs, - SAB, Drošības policija, Militārā policija... Pārraudzība un iespēju robežās arī informācija būs iespējama. Valsts drošība - tas šobrīd ir ļoti nopietns jautājums. 18. novembrī es runāju ar Satversmes tiesas vadītāju Inetu Ziemeli, un viņa teica: «Tagad nāk mūsu laiks.» Cilvēkam ir savi labie un sliktie posmi, tādi ir arī valstij. Un patlaban Latvijai ir visai smagu pārbaudījumu laiks.
- Jāpiebilst, ka priekšvēlēšanu kampaņā jūsu pieminētās jaunpartijas ne tikai slavēja savus «varoņdarbus» un solīja nīdēt «oligarhus», bet arī ņirgājās par «vecajām partijām», kuras savukārt nespēja paplest muti, lai pienācīgi atbildētu.
- Mēs gribējām būt inteliģenti... Un tā mums ir mācība. Kad beidzot nonāksim Saeimā, opozīcijā vai koalīcijā, būs īstais laiks pasludināt gatavošanos nākamajām vēlēšanām. Patlaban mūsu frakcijas sēdes Saeimā ir ļoti enerģiskas: cilvēki grib strādāt, pārveidot ZZS.
- Visticamāk, ka neizdosies arī Krišjāņa Kariņa (Vienotība) mēģinājums izveidot valdību, jo izskatās, ka viņš to dara tikai pieklājības pēc, bet degsmes viņā nav. Turklāt KPV LV, pārbaudīdama atļautības robežas, par iekšlietu ministru virza Aldi Gobzemu. Tas nozīmē, ka šī partija gara acīm jau skata ārkārtas vēlēšanas...
- Savulaik tāpat stutēja arī Laimdotu Straujumu (Vienotība), sak, vadīsim mēs, tev tikai vajadzēs būt priekšplānā. Straujuma savulaik atzinās, ka varas centrs ir Solvita Āboltiņa, bet viņa pati tikai sēž premjera krēslā... Bet tā jau nevar vadīt Ministru kabinetu. Bet šodien - es jau redzu strupceļu, un jebkurš premjera kandidāts, kas nāks no malas, tiks vienkārši noēsts. Tā, piemēram, Reinis Bērziņš, Altum valdes priekšsēdētājs, ļoti gudrs cilvēks, bet viņam taču neviens neļaus strādāt. Saskaņai arī neviens nedos iespēju, pēs skandāla Rīgas domē - pilnīgi viennozīmīgi nē!
- Ja notiktu Saeimas ārkārtas vēlēšanas, var gadīties, ka vēlēšanu rezultāts ir vēl sliktāks, nekā tas ir tagad.
- Vienīgais ieguvums: esam sapratuši, uz kādām stīgām spēlēja, piemēram, KPV LV un JKP. Šie spēki samācījās no amerikāņu vēlēšanām. Robots - mākslīgais intelekts - izpētīja cilvēku ieradumus, izmantojot sociālos tīklus, sevišķi Facebook, pēc tam izstrādāja atbildes uz jautājumu «ko tu gribi dzirdēt?» - atlika šīs atbildes ielikt topošo politiķu mutē... Tas ir vienkārši: izsaukt cilvēkā sajūtu - viņš (politiķis) domā un runā tāpat kā es, bet tie draņķi, kas tur varā sēž, nepalīdz man neko un manā vietā arī nedara neko! Bija deputātu kandidāti, kuri tieši izmantoja šo metodi. Un tā populisma vilnis veļas pāri visai Eiropai. Zviedrijā tāda pati situācija kā pie mums: pirms vēlēšanām piedzimis jauns spēks neļauj izveidot valdību. Itālijai populisma vilnis jau pārvēlās pāri. Nākamgad Eiropā būs kādas desmit parlamenta vēlēšanas, un visiem no tām ir bail: visi paredz vienkāršos uzstādījumus un neprognozējamus rezultātus. Daži to dēvē par demokrātijas krīzi. Sociālajos tīklos ir iespējams uztaisīt iekšējo «burbuli» ar kādiem 4000 dalībnieku, tad tas tiek izsviests aplūkošanai pārējiem FB lietotājiem, un šo paņēmienu izmantoja arī daža laba Latvijas partija - ar kusliem aicinājumiem uz masu nemieriem... «Burbulis» perfekti veido iespaidu par tiem, kas atrodas pie varas - viņi visi ir «zagļi un korumpanti», viņi ir «nozaguši tavu naudu», tāpēc viņi «jāiznīcina».
- Par Rīgas domi. Jūs visai skeptiski izturējāties pret VARAM izveidoto likumprojektu par RD atlaišanu. Jūs gaidāt juristu atzinumu par likumprojekta kvalitāti?
- Savāda situācija bija ar valsts pārvaldes juristiem: viņi pateica, ka viss ir kārtībā. Bet likumprojekta anotācijā pateikt, ka tā pamats ir publikācijas sociālajos tīklos... Nu, vai ziniet. Parunājos ar šiem juristiem bez lieciniekiem. Izrādījās, ka viņos dominē bailes no politiķiem... Tad man radās jautājums: kur palicis jūsu jurista prestižs? Kāpēc jūs nepateicāt, kā tas ir patiesībā? Kad Satversmes tiesa pasludinās Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas par nelikumīgām, tad pie kauna staba tiks vilkti tie juristi, kuri atzina, ka ar likumprojektu viss ir kārtībā. Bet visi tie politiķi, no kuriem juristi tā baidījās, būs pazuduši. Savukārt juristi ar savu apkaunoto vārdu paliks un varēs turpināt taisnoties... Es nevirzīšu likumprojektu uz valdības sēdi, kamēr tas nebūs tiesisks un kamēr es nebūšu pārliecināts par to, ka tam nebūs negatīvu, neprognozējamu seku. Tad varbūt liekam visu kopā - vienā likumprojektā nolemjam atlaist Rīgas, Jūrmalas, Daugavpils un Ventspils domes, kas kādam īpaši nepatīk? Rīgas domes atlaišanas likumprojekts atkal atgriezīsies Ministru kabinetā, un es cerēju, ka to skatīs jaunā valdība jau janvārī, bet acīmredzot tomēr ne jaunā... Es sasaukšu juristu konsiliju, kam var ticēt. Pilsētas domi nav iespējams atlaist politisku motīvu dēļ. Mēs runājam par sabiedrības ievēlētu kopumu, un - patīk tas vai nepatīk - mums tas jārespektē. To atlaist nav tik vienkārši, tas nav nekāds uzņēmums. Es pilnībā nostājos pret populāro viedokli - atlaist Rīgas domi!
- Tas, protams, ir populārs viedoklis, un daudzi to atbalsta. Bet visam jānotiek likumīgi.
- Vienīgi Valsts kanceleja uzdrošinājās pateikt, ka likumprojektā nav pietiekami atspoguļoti domes atlaišanas iemesli. Arī mana biroja jurists iebilda pret šo dokumentu. Tā nedrīkst spēlēties! Tas ir aptuveni tāpat kā ar Ansi Ataolu Bērziņu, kas Saeimas logos svieda akmeņus: viņš esot sviedis tāpēc, ka 80% cilvēku ienīst Saeimu. Vai tāpēc viņš būtu attaisnojams? Ja Ansis būtu sviedis akmeni pa teātri, ko, paldies Dievam, vēl ciena, viņš būtu sliktais puisis, bet, ja svieda Saeimai, - tad labais?
