... Apaļās stundās pulksteņi nodzied katrs savu dziesmu. «Mani ir iesaukuši par Laika veci,» smaida Leo Hiršsons. Viņam kādreiz bija vairāk nekā 80 pulksteņu – sienas, galda, grīdas... Nu – kādi desmit. Bet pietiek jau ar tiem, lai saprastu: laiks iet. Neatgriezeniski aiziet.
Un atmiņā paliek nesenā pagātne, kas ir notikumiem pārsātināta: Leo ir ne tikai aktieris, kaskadieris un triku meistars, bet arī aktīvs politisko procesu dalībnieks, Atmodas laiku cilvēks, kurš ir bijis pēdējais ieslodzītais Latvijas PSR VDK cietumā un tapis atbrīvots 1990. gada 16. maijā - gandrīz divas nedēļas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.
Mūsu valsts dzimšanas dienā Leo Hiršsonam, pamatojoties uz Ordeņa kapitula lēmumu, par īpašiem nopelniem Latvijas labā piešķīra Viestura ordeni. Arī Laika vecim pienāca laiks, kad apbalvojums taisnīgi un pelnīti sasniedza mērķi. Diemžēl daudzi - piemēram, daļa no nacionālajiem partizāniem - tā arī nesagaida savus pelnītos apbalvojumus...
Bet kāds tad bija pats sākums Leo Hiršsona gaitai uz Viestura ordeni?
Leo Hiršsons: - Sākums bija Liepājā 1977. gadā. Mēs bijām tāda grupiņa puišu... ar stingru konspirāciju: katrs pazina tikai divus cilvēkus - vienu, no kura saņēma informāciju, otru, kuram nodeva. Mēs uzbrukām militāristiem, atņēmām viņiem formas: uzvilkām, piemēram, sarkanpagonu formas un uzbrukām jūrniekiem. Viņi visi tikās Delzceļnieku kultūras namā uz dančiem, un tad gāja vaļā lieli kautiņi. Salaidām matos visu garnizonu...
- Ne jau par to tev piešķīra Viesturu, vai ne?
- Nē, tā bija tikai iesildīšanās. Kad 1987. gadā, kad drosmīgi cilvēki pie Brīvības pieminekļa, starp dzeltenajiem ikarusiem, jau sāk izteikt savas domas, satiku Ninuci Leimani, kura mani vedināja iepazīties ar interesantiem cilvēkiem. Kādā dzīvoklī iepazinos ar žurnāla Auseklis veidotājiem, Ivaru Žukovski ieskaitot. Un tur bija arī Lidija Doroņina-Lasmane. Viņu visu laiku tramdīja čekisti. Es kopā ar saviem triku večiem uzņēmos atbildību par viņas drošību. Pēc Gunāra Astras bērēm Lidija mani uzaicināja pasēdēt un pieminēt Gunāru restorānā Astorija. Es atteicos, sacīdams, ka viņai tur sava kompānija, ko tad es... Īstenībā ne kompānijas dēļ atteicos, bet tālab, ka garderobists diez vai saprastu, kur un kā pakarināt manu automātu, ko biju paslēpis zem savas jakas... Tad 1988. gada 10. jūlijā Arkādijas parkā nodibinājās LNNK, es tajā uzreiz iestājos - man bija biedrakarte ar 17. numuru. Daudz lasīju un uzzināju, ka vēl ir dzīvs Latvijas sociāldemokrātijas tēvs Bruno Kalniņš un ka LSDSP ir vienīgā no brīvvalsts laikiem palikusī partija. Un tad man uzausa gaisma: ko mēs te pļekājamies ar sabiedriski politiskām organizācijām, ja mums jau ir brīvvalsts partija - LSDSP! Tā ir tikai jāpārceļ uz Latviju. Pieliekot zināmas pūles, nokļuvu Zviedrijā, tur mani vadāja no Poncija pie Pilāta, līdz beidzot saprata, ka es neesmu čekas iesūtīts, un aizveda mani pie Bruno Kalniņa. Viņam es pateicu, ka mēs neesam nekādi pārliecinātie sociķi, bet ar attiecīgām politiskām manipulācijām Latvijā mēs varētu atņemt komunistiem viņu partijas monopolu. Satiku arī Uldi Ģērmani, kurš mani trīs mēnešus apmācīja gudrībās, kuras viņš sniedza Zviedrijas slepenā dienesta virsniekiem. Mazliet vēlāk izrādījās, ka kompartijas pāriešanu sociāldemokrātijā vajadzēja veikt Ivaram Ķezberam. Bet es jau biju pasteidzies, un komunistiem neizdevās smuki pārformēties... Un tad pienāca 1989. gada 24. novembris, kad pie manis uz mājām atbrauca kādi desmit «ciemiņi» ar trim mašīnām. Mani aizturēja.
- Ar kādu motivāciju?
- Man esot milzīgs ieroču arsenāls...
- Un bija?
- Man pie sienas karājās vecs, izrūsējis vācu automāts, bez iekšām, ar speciāli saurbtu un aizlietu stobru. Bija arī līdzīgs krievu automāts. Vēl čekisti no manis ieguva aktiera Voldemāra Karpača rapieri no kādas izrādes... Taču īstie verķi, kurus čekisti neatrada, bija paslēpti tā, kā mācīja Ģērmaņu Uldis: «Ja tu gribi kaut ko labi noslēpt, tad visam radi kopējo fonu, lai ar metāla detektoru neko nevarētu atrast.» Istabā aiz stūra dīvāna man viss bija nosegts ar foliju, un čekisti, paši uz tā dīvāna sēdēdami, neko neatklāja, kaut gan manās mājās bija trīs kratīšanas. Bet ekspertīze noteica, ka tie sarūsējušie verķi, kas karājās pie sienas, ir šaujami...
- Nu, labi, visiem bija skaidrs, ka tie šaujamie nekad nešaus. Bet kāpēc tad tevi tik ilgi turēja tajā čekas cietumā?
- Sākumā kādas divas nedēļas es biju Centrālcietumā pie nāviniekiem - slepkavām. Viņi, protams, zināja, kas es esmu un par ko mani arestēja. Un tad vienvakar mani izsauca - tāds un tāds ar mantām uz izeju. Visi palika klusi. Viens pajautāja: tu zini, kur tevi ved? Es teicu: varu iedomāties. «No turienes atpakaļ neviens nav atvests,» viens no zekiem piebilda. Stūramājā mani ielika vienvietīgā kamerā, pēc tam pārlika divvietīgā, kur mani «sagaidīja» kāds vīrs, bet es viņu momentā «atkodu» - stukačs!
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka viņam bija divi matrači. Tādā vietā - divi matrači! Tad, kad čekisti saprata, ka esmu «atkodis» viņu stukaču, mani ielika blakus kamerā. Tur jau atradās kāds vīrietis, kurš ar mani vispār nesarunājās. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir GRU (glavnoje razvedupravļeņije - galvenā izlūkdienesta pārvalde) apakšpulkvedis, kļuvis par dubultaģentu. Viņš bija atsūtīts no Krievijas, no Lefortovas cietuma, jo vajadzēja izmeklēt kaut kādas epizodes Rīgā. Viņš manā acu priekšā sāka strauji sirmot, vēlāk uzzināju, ka viņš «bēgot nošauts». Tajā laikā nāvessoda vairs nebija un no cilvēkiem varēja tikt vaļā tikai tādā veidā... Kamēr biju Stūramājas cietumā, mani nofilmēja Panorāma. Man pajautāja: «Vai jūs joprojām sevi uzskatāt par sociāldemokrātu un paliekat pie saviem uzskatiem?» Es ieturēju pauzi un atbildēju: «Jā, palieku.» Arī šis čekistu plāns izgāzās: viņi taču cerēja, ka es publiski atteikšos no visa. Man tika atļauta tikšanās ar sievu, es viņai palūdzu, lai viņa atnes man Jauno derību, angļu valodas pašmācības grāmatu un kladi. Jā, to visu man atļāva. Mācījos angļu valodu, rakstīju kladē Lesson Nr. 1, angļu vārdiņus, bet pa vidu vienu rindkopu ielaidu savu cietuma dienasgrāmatu... Kad mani laida laukā, neviens pārbaudītājs neatklāja, ka esmu rakstījis dienasgrāmatu, sak, viņš tajā kladē tikai angļu vārdiņus rakstīja!...
- Tu čekas cietumā sagaidīji 1990. gada 4. maiju.
- Jā. Es atrados apakšējā stāva kamerā, tur bija kapa klusums. Bet tajā dienā kāds augšā bija atstājis vaļā logu, un pa to vēlās ārā radio skaņas: balsošana Augstākajā Padomē, cilvēku gaviles... Kamols, kas man sakrājās kaklā, pacēlās līdz acīm, un es... raudāju. Pagriezos pret durvīm ar muguru, lai apsargs neredz, ka man birst asaras. Pēc kāda maza laiciņa apsargs attaisīja durvju mazo lodziņu, ko mēs saucām par «kormušku», un bailīgi pavaicāja: «A što teper buģet?» (Bet kas tagad būs? - krievu val.). Klausies, es viņam saku, tu kādam te esi nagus maucis, spīdzinājis kādu? Nē, viņš saka, es tikai sargāju. Nu tad neuztraucies!... 16. maijā mani aizveda pie izmeklētāja, un viņš pajautāja: «Kā tu domā, kāpēc es tevi izsaucu?» Es saku: laidīsiet laukā «zem paraksta»? Labi tevi tas Ģērmanis sagatavojis, nosmējās izmeklētājs. Kad gāju ārā no čekas mājas, ieskatījos citās kamerās: tur vairs nebija ieslodzīto... Tātad biju palicis pēdējais.
- Tu zini to, kurš tevi nodeva?
- Pirmām kārtām - es nojautu, ka man kāds ir piekabināts. Vēlāk no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra dabūju izziņu, ka aģents Rērihs ir divas reizes ziņojis par mani. Savulaik pretim Rīgas modēm Brīvības ielā bija mākslas salons Mūza, un tur es strādāju, taisīju bilžu rāmjus. Pa vakariem savācās jauniešu grupiņa, tās īstenais vadītājs bija Juris Ziemelis. Un starp šiem cilvēkiem bija kāds, kurš pēc izteikšanās stila pilnībā atbilda tam Rēriham... Viņu es pamanīju arī, savulaik būdams Stokholmā, kad mācījos pie Ģērmaņa. Vēlāk es viņu vairs nekad neesmu redzējis.
- Ko tu domā par šo cilvēku? Tu viņam gribi atriebties? Varbūt piedot?
- Pateikšu, ko man ir iemācījusi Lidija [Lasmane-Doroņina]. Viņa ir dziļi dievticīgs cilvēks. Viņas moto ir: nevajag griezt otru vaigu, ja tev pa vienu ir iesists, bet jāprot piedot. Bija grūti tam piekrist, taču es to esmu iemācījies. Arī vienam otram savam bijušajam cīņubiedram, kurš sarunājis muļķības par mani, es piedodu. Jo es zinu, ka tā nav taisnība. Tāpēc - ej ar mieru! Tāpat arī šim Rēriham es piedodu. Es taču nezinu, kādi apstākļi viņu piespieda sadarboties. Varbūt viņš bija dziļi nelaimīgs cilvēks. .. Pirms desmit gadiem tika noslepkavots mans dēls Krists un arī audžudēls Vilnis - abi vienā dienā un vienā vietā. Kāds Vadims Semaško, kurš bija nozadzis no Krista un Viļņa firmas naudu, izsauca abus uz tikšanos, lai it kā to atdotu. Bet acīmredzot bija vienkāršāk viņus nošaut... Tajā pašā dienā slepkava tika saņemts ciet. Tiesa ilga divus gadus, un slepkavam tika piespriesti 20 gadi cietumā. Bet, runājot par piedošanu... Sirdī es mūžam viņam nepiedošu. Ja mēs satiksimies uz šauras taciņas, es nevaru garantēt mierīgu reakciju no savas puses. Taču speciāli dzīties pēc asinsatriebības - to es negribu. Sākumā biju baigi uzvilcies. Bet tad padomāju: Dievs taču viņu jau ir sodījis. Arī likums. Kad Semaško iznāks no cietuma, viņam būs jau 43 gadi, un labākos dzīves gadus viņš būs pavadījis cietumā. Viņam ir piespriests maksāt milzīgas kompensācijas, viņš visu mūžu strādās, lai tās samaksātu. Savulaik es stingri iestājos pret naturalizāciju. Arī šis Semaško bija naturalizētais. Es joprojām neuzticos nevienam naturalizētajam: viņš iemācīsies vēsturi un valodu, lai dabūtu pilsonību un pasi, bet - kas viņam galvā darās, to neviens nezina!
- Tu stāstīji par aģentu Rērihu. Tev personīgi nav vajadzīga atriebība. Bet kas notiks, kad tiks atvērti čekas maisi?
- Tas viss ir tikai bufonāde. Lidija deklarēja, ka ir vajadzīga lustrācija: cilvēka labprātīga atzīšanās, grēku nožēla. Bet atzīties vēlas pavisam maz. Savukārt par daudziem domāju: nē, tas nevar būt, es šo cilvēku pazīstu ļoti daudzus gadus, nu, neticu, ka viņš var būt aģents. Taču ej nu tu sazini... Kaut kur izlasīju tādu jauku teicienu: «Es pazīstu tikai vienu, kurš nav tajos sarakstos. Un tas esmu es.» Bet nekā tur nebūs. Nu, atvērs tos maisus. Tur būs tikai, piemēram, aģenta segvārds Herakls, taču īstā vārda, teiksim, Maigonis Pampelmūdzis, nebūs, jo darba lietas ir Maskavā. Šeit ir atstāts tas viss, kas Maskavai nebija un nav vajadzīgs. Aizvests ir tikai nopietnais un vajadzīgais. Kad vēl sēdēju čekas cietumā, dzirdēju, ka vairākas naktis pēc kārtas Stūramājas pagalmā iekšā brauca smagās mašīnas un tajās meta papīra ķīpas - to skaņu nevar sajaukt ne ar ko citu. Kādas trīs naktis veda ārā visus arhīvus, un to papīra blāķu bija ļoti daudz. Tas bija neilgi pirms 4. maija deklarācijas pieņemšanas. Turklāt - pašus nopietnākos un prasmīgākos aģentus ātri vien pārvaņģoja mūsu vietējie drošības orgāni. Ja tu esi sapinies ar vienu no tādiem dienestiem, tad agri vai vēlu tu nokļūsi citu dienestu apritē. Un vēl. Vai tev nav ienācis prātā, ka šī bufonāde ar čekas maisiem ir paredzēta uzmanības novēršanai no citām - daudz svarīgākām - problēmām? Taču - tā kā citur šie maisi ir atvērti, tos vajadzēs atvērt arī pie mums. Lietuvā tos jau atvēra, un tur nenotika nekādas raganu medības. Tad vajadzēja taisīt vaļā arī mūsējos, bet izskatās, ka viens otrs nebija ieinteresēts tos vērt vaļā vai arī domāja, kā dabūt no tiem ārā savas lietas.
- Labi, parunāsim par ko patīkamāku. Par ko tev piešķirts Viestura ordenis?
- Tas man piešķirts kā nacionālās pretošanās kustības dalībniekam.
- Esmu lepna, ka pazīstu tevi. Bet tu noteikti esi domājis par to, kāpēc, piemēram, šis ordenis joprojām nav piešķirts četriem nacionālajiem partizāniem.
- Tas ir neizprotami. Mikalinai Supei, piemēram, ir 95 gadi, viņa deviņus gadus bija mežā, cīnījās kopā ar partizāniem. Uz ko gaida Ordeņa kapituls? Iespējams, kāds domā: lūk, atvērsim maisus, bet tur iekšā kāds no šiem četriem!
- To taču var noskaidrot kaut tūlīt!
- Protams. Un atkal - varbūt kāds nav ieinteresēts to darīt. Savukārt manu kandidatūru Viestura ordenim ieteica Ģirts Valdis Kristovskis, kā arī Aleksandrs Kiršteins, rakstīdams par mani, ka visas manas politiskās darbības bija saskaņotas ar LNNK valdi, tostarp arī LNNK Skandināvijas nodaļas izveidošana Stokholmā un daudzpartiju sistēmas atjaunošana Latvijā pēc manis izstrādāta plāna.
- Bet ko iesākt ar nacionālajiem partizāniem?
- Jāraksta instancēm, jāraksta Ordeņa kapitulam. Diemžēl birokrātiskais aparāts ir stabils un milzīgs, un, kamēr caur to izies jautājums par to, kāpēc netiek piešķirts ordenis tam vai citam cilvēkam, paies liels laiks. Bet jautājums par to, vai kāds no šiem cilvēkiem ir čekas maisos, paliek. Starp citu, viena no jau apbalvotajām, izrādās, ir bijusi šajos maisos. Viņu savulaik piespieda parakstīties par sadarbību, taču pēc tam viņa iebēga mežā, slēpās tur divus gadus, un ne jau viņa kādam kaut ko ziņoja, neko. Bet prieks, ka Viestura ordeni pelnīti saņēma Modris Zihmanis (nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, nacionālais partizāns, dzejnieks un publicists, Viestura ordenis piešķirts par sevišķiem nopelniem Latvijas labā - E. V.). Satikāmies tieši ordeņa pasniegšanas dienā. Atcerējos: kad atrakām Īles bunkuru, kurā savulaik mitinājās Zihmanis, tur tika atrasta viņa pistole. Bet kāpēc es tāds gadījos starp apbalvotajiem? Droši vien tāpēc, ka manas ģimenes vēsture ir pilna ar cīņu par Latviju un latviešiem.
