Saruna laikā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Par varoņiem un par dzīves inventarizāciju, par Latvijas svētkiem un pāvestu Francisku, par dumpošanos un vidusceļu. Par visu, kas mums svarīgs.
- Reizēm šķiet, ka neatrodas cilvēki, kurus varam dēvēt par morālajām autoritātēm. Redzat šādu iztrūkumu?
- Pamatproblēma ir tā, ka pietrūkst dziļa, patiesa garīguma: ja tas ir, tad dzirdam pravietisku balsi, kas palīdz mums saskatīt problēmu dziļākās saknes un būtību. Bet šī pravietiskā balss un redze dzimst lūgšanās. Piemēram, Jānis Kristītājs, norobežojies no pasaules, ilgu laiku pavadīja tuksnesī. Viņš ieguva vienotību ar Dievu un iemācījās pasauli vērtēt ar Dieva acīm. Tad pie viņa sāka nākt cilvēku pūļi... Visi atzina viņā autoritāti, jo viņš runāja patiesību. Tas bija garaspēks, un tie nebija politkorekti vārdi, viņš neizdabāja cilvēkiem, viņš tvēra būtību. Bet cilvēki šodien vēlas supervaroņus, tādus, kādus viņi redz televīzijā. Taču viņi nesaprot, ka patiesais spēks un dziļais skatījums uz lietām nāk no pārveidotas sirds, spēks, kas nemēģina pierādīt savu pārākumu pār citiem. Spēks, kas spēj pārveidot sabiedrību un pasauli labajā nozīmē, nāk no mīlestības, līdzcietības un spējas uzupurēties citu cilvēku, valsts un tautas labā. Tā ir atpazīšanas dāvana - ieraudzīt cilvēku patiesās vajadzības, nevis ļauties pūļa psihozei. 24. septembrī Rīgas pilī mums bija tikšanās ar pāvestu Francisku, un viņš atsaucās uz Zentas Mauriņas teikto, ka «manas saknes ir debesīs». Saknēs viss ir atrodams.
- Un tomēr ir varoņi un morālās autoritātes arī še, laicīgajā pasaulē...
- Jā. Un pie morālajām autoritātēm un varoņiem pieskaitu Māti Terēzi. Viņa sāka kalpot sabiedrībai, ar savu labestību aizraudama līdzi tūkstošus. Laicīgā pasaule novērtēja Māti Terēzi, piešķirot viņai Nobela prēmiju. Vatikāna Pontifikālajā universitātē apskatīju izstādi, kas bija veltīta Mātei Terēzei - uzzināju daudz ko tādu, par ko man bija liels brīnums, bet par ko pirms tam zināja tikai viņas biktstēvs. Četrdesmit gadus viņa dzīvoja garīgajā sausumā.
- Ko tas nozīmē?
- No 1946. līdz 1948. gadam, kad viņa uzsāka savu lielo mūža darbu, viņai bija garīga pieredze, kurā sajuta, ka peldas Dieva mīlestības okeānā, kad pie viņas ierodas Jēzus. Un tā 1948. gadā Jēzus, pie viņas ieradies, pateica, ka šī ir pēdējā reize, kad viņi tiekas šādā veidā. «Atceries, ka es vienmēr būšu tev blakus. Es būšu tuvu, tikai tu vairs to nejutīsi,» viņš esot piebildis. No tā brīža viņai iestājies garīgā sausuma periods, kad viņa jutās Dieva pamesta un sava grēcīguma ieskauta. Un tad Terēze sāka iet pret straumi - nebalstoties savās sajūtās, bet ticot, ka Jēzus solījums ir patiess un ka Dievs ir tuvu. Apkārtējie pat iedomāties nespēja par Terēzes iekšējām mokām, jo ārēji viņa vienmēr bija smaidoša, mīlestību izstarojoša un cilvēkiem kalpojoša. Tas bija tikums varonības pakāpē, kas bija nepieciešams, lai cilvēku varētu izsludināt sākumā par svētīgo, pēc tam - par svēto. To visu uzzinot, mana sirds izkusa... Galvenais bija - kalpot cilvēkiem. Kad atgriezos no studijām, turpināju vadīt dievkalpojumus, un divu mēnešu laikā man tapa skaidrs: ir nepieciešams veidot rehabilitācijas centru atkarīgajiem, ielas cilvēkiem, bijušajiem ieslodzītajiem... Pagāja divi gadi, savu nodomu es spēju realizēt tikai tad, kad kļuvu par bīskapu, un tagad jau esam nosvinējuši sešu gadu jubileju Betlēmes žēlsirdības mājai, kur strādā cilvēki, kuri kalpo dzīves sērdieņiem. Daudzi no šiem sērdieņiem ir izgājuši rehabilitāciju un atgriezušies normālā dzīvē, tostarp arī uzsākot kalpošanu tādiem pašiem bēdubrāļiem, kādi viņi paši savulaik bija. Šajā mājā ir iespēja vienlaikus dzīvot kādiem 30 cilvēkiem. Iemītnieki ir dažādi: vieni saprot, ka iepriekšējā dzīve ir jāaizmirst, citi nevar atmest apreibinošu vielu lietošanu un aiziet prom... Lai dzīvotu šajā mājā, prasības ir augstas: mēs tev palīdzēsim, bet tev pašam ir jābūt gatavam mainīt savu dzīvi.
- Tas nozīmē, ka šo cilvēku dzīvē iestājas līdzsvars?
- Jā. Lai nonāktu pie šī līdzsvara, ir jāsaprot, ka garīgās dzīves likumi ir citi, ne tādi kā sabiedrībā valdošie uzstādījumi. Vērojot mūsu politiķus, redzu, ka viņos nereti ir pazudis tas, ko rakstīja jau pieminētā Zenta Mauriņa, proti, ka mūsu saknes ir debesīs. Cilvēks ir radīts mūžībai. Un mūžības perspektīvā mums vajag vērtēt un plānot savu dzīvi. Arī politiķiem, tad, kad viņi nodarbojas ar savu politiku, jādomā par to, ka mūsu īstās mājas ir debesīs un ka dzīves beigās vajadzēs atskaitīties: būs nopietna inventarizācija. Savu bagātību un amata krēslu līdzi mēs nepaņemsim, tikai dzīves laikā labi darīto. Kamēr šī apziņa neiesakņosies, tikmēr mūsu sabiedrība nemainīsies un augšupejas nebūs. Varbūt tikai kaut kāda ekonomiska augšupeja būs, bet ja tikai tā vien - tad tā būs tikai egoisma izpausmju sadursme, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Kamēr morāles likumi nebūs uzrakstīti uz tavas sirds plāksnēm, tikmēr nekādi ārējie likumi nepalīdzēs.
- Šķiet, šābrīža politiskā situācija savos pamatos ir tikai egoisma un paštaisnuma uzjundīta. Paskatieties, kas tik nav noticis valdības veidošanas laikā...
- Viena no problēmām ir tā, ka ievēlēts liels skaits jaunu deputātu, kuriem nav nekādas pieredzes politikā un valsts pārvaldē. Varbūt kāds arī grib ko labu, bet viņiem nav diplomāta spēju un vēlēšanās radīt kopīgu nākotnes vīziju, toties ir sarkanās līnijas. Viens no pamatprincipiem, lai sabiedrība attīstītos, ir kopējais labums. Tagad izskatās, ka konkrētas grupas labums ir pāri visam...
- Atgriezīsimies pie varoņiem un morālajām autoritātēm. Tādus redzat?
- Tādi ir daudzie noslepkavotie žurnālisti, kuri dažādās pasaules vietās cēla augšā nebūšanas un par to samaksāja ar savu dzīvību. Kamēr visi apkārt klusēja, viņi gāja pret straumi, lai atklātu netaisnību un stagnāciju. Process lēnām notiek: neliešus stumj ārā arvien vairāk. Bet - cik lielā mērā iesaistīsies visa sabiedrība? Pirms Saeimas vēlēšanām es aicināju: ja jums ir mazākās šaubas par kandidāta godprātību, svītrojiet viņu! Divas trešdaļas jaunu deputātu - tātad vecos pavētīja diezgan stipri. Jaunajiem iedeva lielu avansu, neizvētot viņus pietiekami rūpīgi... Bet nekas, četru gadu laikā nenoslēpsies.
- Un tomēr - vai Latvijā ir varoņi?
- Piemēram, Lidija DoroņinaLasmane. Viņa nekad nav gājusi uz kompromisiem - ne agrāk, ne tagad. Viņa iet pa savu ceļu saskaņā ar savu sirdsapziņu. Piemēram, Sandris Rīga, kurš 70. gados sāka veidot ekumēnu - vienot kristiešus. Viņš par to samaksāja ar savu brīvību, izejot cauri gan cietumam, gan psihiatriskajai slimnīcai. Viņš izgāja cauri ellei, jo viņu mēģināja lauzt ar visu sistēmas bardzību. Taču viņš nesalūza. Tik stipri cilvēki būtu vajadzīgi arī politikā, kur - kā esmu novērojis - sistēma jaunienācējus samaļ ļoti ātri... Mums pietrūkst pravietiskā asredzējuma un vīzijas. Tomēr mūsu sabiedrība pamazām aug un kļūst prasīgāka. Bet arī mahinatori kļūst aizvien slīpētāki, viņi nedarbojas vieni, un viņiem ir iestaigātas taciņas. Tas ir kā astoņkājis, pret kuru cīņu var izcīnīt tikai visa sabiedrība kopumā. Un varoņi nerodas no nekurienes, viņi tiek izkaldināti ikdienas pārbaudījumos. Viens no kardinālajiem tikumiem ir drosme, un, lai stātos pretim kādai sistēmai, tā ir nepieciešama. Tieši tāpat kā gudrība.
- Čekas maisu atvēršana. Lai cilvēks atzītos, ka viņš ir čekas maisos, arī bija vajadzīga drosme. Kā vērtējat šo procesu, proti, atvēršanu?
- Tos maisus nevarēja mūžīgi slēpt. Bet tas nav vienkāršs jautājums, jo lielākā daļa šo maisu satura ir nobēdzināta vai aizvesta uz Maskavu. Galvenais tagad - lai mazās raudiņas neatdod saplosīšanai. Ja pareizi saprotu, šajos maisos ir arī daudzi «viltus profili» - šādi cilvēki reāli nesadarbojās un nenodarīja kaitējumu nevienam. Bīstamība ir tāda: ja maisā parādīsies šāda cilvēka uzvārds, daļai sabiedrības radīsies vēlme viņu samīdīt, kaut arī viņš neko ļaunu nebūs izdarījis... Nekritiski izliet visu maisu saturu aplūkošanai - nu, tas arī nav pareizi. Lai visu izvērtētu, ir vajadzīga gudrība.
- Kā jūs izjutāt Latvijas valsts simtgadi?
- Puse no valsts mūža bija nebrīves gadi, bet svarīgi ir integrēt visu mūsu valsts pagātni un mācīties no kļūdām, kas bija pieļautas šajos simt gados. Šogad es vēroju labo gribu pienācīgi nosvinēt valsts dzimšanas dienu. Ieguvums ir tas, ka esam kļuvuši patriotiskāki, latviskāki - svētku gadā pārsvarā bija latviskā kultūras dimensija. Galvenais jautājums: vai šie svētki mūs ir padarījuši labākus? Vai esam kļuvuši solidārāki? Tomēr šie svētki parādīja, ka protam kopt savas tautas dvēseli. Šie svētki ir cerības zīme. Šie svētki ir cilvēciskā sastapšanās ar dievišķo, jo svētkos klāt ir kaut kas no noslēpuma. Protams, bija arī ārišķības un varbūt nevietā aizlaisti lieli līdzekļi, bet cerēsim, ka tā būs laba investīcija. Bet vēl domāju, ka dziesmu svētkos vajadzētu pastiprināt garīgo dimensiju: tautiskais - jā, bet pagāniskais vai neopagāniskais - nevajadzētu pārkāpt šo robežu...
- Romas pāvesta Franciska vizīte Latvijā - arī tas bija dižs notikums, kā dāvinājums Latvijas simtgadei.
- Mēs redzējām, ar kādu atdevi, prieku un atvērtību cilvēki iesaistījās pāvesta vizītes gatavošanā. Tie bija ne tikai ministriju un Valsts prezidenta kancelejas darbinieki, ne tikai policija, ugunsdzēsēji un medicīnas dienesti, bet arī brīvprātīgie palīgi - katoļi, luterāņi, baptisti un citi... Mani tas ļoti uzrunāja. Cilvēkiem ir dziļš gandarījums, kad viņi kaut ko izdara sabiedrības labā - kad palīdz nostiprināt garīgās saknes. Vajag dot cilvēkiem šādu iespēju! Ja visu laiku valda tikai negatīvisms, tas noslāpē cilvēkos gan līdzcietību, gan vēlmi kaut ko darīt.
- Bet atradās arī tādi, kuri kritizēja līdzekļu piešķiršanu pāvesta vizītei, sak, kāpēc mums tik liela nauda jāizmet?
- Nauda, kas tiešām bija liela - ap miljonu eiro -, palika Latvijā. Lielākā naudas daļa aizgāja infrastruktūras sakārtošanai, tie ir ceļi un ēkas, ko atjaunoja. Pirms pāvesta Franciska vizītes iznāca grāmata, kas veltīta 1993. gadā notikušajai pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā. Vai kāds var atrast skaitļus - cik izmaksāja šī pirms 25 gadiem notikusī vizīte? Vai par to runās vēl pēc kādiem gadiem?
- Domāju, ka nerunās.
- Tas parāda tās sabiedrības daļas, kura uztraucas par naudu, patieso izpratni, proti, šai sabiedrības daļai trūkst garīguma un tēvzemes mīlestības, jo pāvesta vizīte bija mūsu valsts pamatu stiprināšana. Mēs dzirdējām pravietiskus vārdus par to, kas ir nepieciešams, lai mūsu valsts varētu ilgtermiņā attīstīties. To, ko ir devusi pāvesta Franciska vizīte, nevar novērtēt naudas izteiksmē. Nevienam no tiem politiķiem, kuri pēdējos gados ir bijuši Latvijā, pasaulē nav tādas garīgās autoritātes kā pāvestam Franciskam. Neviens no viņiem nevar vienkop sapulcināt tik daudz cilvēku, kā tas izdodas pāvestam. Tad man ir jautājums par augšminētās sabiedrības daļas motivāciju: vai tie, kuri visvairāk klaigāja par naudas šķērdēšanu, bija personīgi apdalīti kaut kādā veidā? Nebija? Tad kāpēc viņi tik intensīvi mēģināja medus mucā liet darvu? Kāda ir viņu patiesā motivācija? Vai tas dos labumu Latvijai, ja viņi tā turpinās darīt?
- Tagad daudzi runā par kristīgajām vērtībām. Vai tās mainās laika gaitā? Vai tām ir nozīme?
- Tās ir iesakņotas Dieva vārdā, kas ir mūžīgs. Bet Dieva vārds ir jāpārtulko laikmetam atbilstoši. Tas ir aptuveni tā: jūs esat viens un tas pats cilvēks, bet katru dienu ģērbjaties citādi. Tas pats ir ar kristīgajām vērtībām: depozīts ir mūžīgs, bet no tā mums jāizceļ tas, kas šodien ir aktuālākais. Pāvestam Franciskam šajā lietā ir lieli nopelni. Viņš savā ziņā ir revolucionārs pāvests, kurš izvēlējās komunikācijā ar ārpasauli lietot nevis filozofiski teoloģisko, bet gan normālo ikdienas valodu, ņemot par pamatu Evaņģēlija līdzības, tās aktualizējot. Kristīgās vērtības ir tās, kas izaug no dievišķās atklāsmes: atziņa par cilvēka cieņu kā visu vērtību pamatu, kopējā labuma princips, solidaritātes princips. Vēl ir mīlestība, bet jāatceras, ka mīlestība bez patiesības kļūst par izdabāšanu. Viss pārējais izaug no šīm saknēm. Bez šīm vērtībām mūsu sabiedrība vienkārši izšķīdīs, kļūstot par vilku baru, cits citam pārkožot rīkli.
- Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts?
- Nav īsta miera, tas patiesībā ir ļoti trausls. Mēs priecājamies, ka kopš Eiropas Savienības dibināšanas tās teritorijā nav bijis karš. Bet spriedze pieaug, un centrbēdzes spēki pastiprinās. Pieaug prasība pēc taisnīguma: ja cilvēks redz, ka uz viņa rēķina kāds grib iedzīvoties, viņš sāk dumpoties. Tāpēc politiķiem jāmeklē vidusceļš. Cilvēkiem labs prāts - tas attiecas uz tiem, kuriem prāts ir saskaņots ar Dieva prātu un kuri mēģina īstenot taisnīgumu un žēlsirdību.
- Ko novēlēsiet mums visiem jaunajā gadā?
- Novēlu jaunajā gadā un jaunajā simtgadē - atgriezties pie saknēm un uzlādēt savas garīgās baterijas. Lai mēs spējam smelties gara spēku un pravietisko skatījumu uz apkārt notiekošo un uz savu dzīvi. Lai mēs spējam pārveidot savu Latviju, sākot ar to mazumiņu, kas ir atkarīgs no mums - no katra personīgi. Lai mums izdodas!