Elita Veidemane / Autori

«Kameronam būtu tagad jāatkāpjas, jo lielā mērā viņš ir atbildīgs par visu, kas noveda pie Brexit,» savā tviterkontā mirkli pirms Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona lēmuma atkāpties rakstīja eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks (Vienotība). Iespējams, ka Pabrika kungam ir zināms daudz vairāk nekā vienkāršajiem politikas vērotājiem, taču pierakstīt visu Brexit vainu Kameronam, nepieminot Eiropas Komisijas (EK) prezidenta Žana Kloda Junkera un viņu atbalstošās kohortas centienus Eiropas Savienības (ES) graušanā – tas bija vismaz savādi.

«Mana alus jaunība ir garām,» smaidot nopūšas dzejnieks Jānis Peters, apcerēdams tēmu par Jāņiem, kad tika dzerts alus. Kaut arī vasaras saulgrieži ir pilnasinīgs, sulīgs dabas plaukuma laiks, kam vidū pulsē pati dzīvība, tajā skan arī tāla, vēl nenojausta skumju nots: saule sāk ritēt uz ziemu.

Tikko ir beigusies Saeimas pavasara sesija. Ar kādām domām un sajūtām durvis uz vasaru ver Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība)? Neatkarīgā sarunājas ar Ināru Mūrnieci par latvieša pašapziņu, cieņu pret vēstures notikumiem, par sadalīto sabiedrību, tautības ierakstu pasē un citām tēmām.

Dārza un biešu lauka ravēšana, Jāņu siera siešana, dažādi mājas darbi – tāda bija Raimonda dzimšanas diena, kad viņš vēl bija mazs puika. «Nekad jau nesanāca svinēt,» viņš atceras, «bija pirmsjāņu laiks, vecāki mani no rīta apsveica, un tad bija jāsāk strādāt. Kad vēl bija dzīva vecmāmiņa, dzīvojām Sarkaņos, netālu no Madonas. Un tur bija daudz ko darīt.» Un nevienam rokas no darba nenokrita.

«Pēdējā laikā politiskajā apritē ieviešas vārdi «novecojis» un «tumsonīgs». To «maģiskais» spēks ir tikpat universāls kā agrāk izmantotajiem jēdzieniem «kontrrevolucionārs», «buržuāziski nacionālistisks» vai «pretpadomju». Ar pēdējiem savulaik pilnībā pietika, lai bez jelkādiem argumentiem iznīcinātu ideju vai pat cilvēku,» stāsta Inguna Rībena

Tur, kur tagad Pārdaugavā atrodas okupantu piemineklis, četrdesmito gadu sākumā vēl nebija nekā. Vien atmiņas par to, ka 1938. gadā tika apstiprināts arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges sagatavotais projekts Uzvaras parka izveidošanai. Taču padomju okupācija izsvītroja šo projektu no tautas iecerēm. Tā vietā palika gan tukšas, neapkoptas platības, gan mazdārziņi.

Intervija ar Krievijas žurnālistu Aleksandru Ņevzorovu neizraisīja tādu sabiedrības viļņošanos kā, piemēram, intervija ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, kaut arī abus pasākumus vadīja viens un tas pats Latvijas Televīzijas žurnālists Gundars Rēders raidījumā Viens pret vienu. Bet vajadzēja izraisīt. Jo tā atklāja daudz vairāk būtiskā nekā jebkura politiķa tukšmuldēšana par Krieviju.

It kā parasts, it kā provinces notikums. Jēdziens «province» nekādā ziņā nav izmantots nievājošā nozīmē, tieši otrādi – province ļoti bieži ir gara gaismas un centienu sākotne, sinonīms sparīgam izrāvienam progresa un pašcieņas virzienā. Nu, lūk, «provinces notikums» ir šāds: kāda interneta lappuse mums ziņo, ka šā gada 13. jūnijā Smiltenes novadā durvis ver Vidzemes lielākā vidējā mācību iestāde, proti, Paula Līvena Smiltenes vidusskola, kas apvieno trīs mācību iestādes – Smiltenes Centra vidusskolu, Smiltenes ģimnāziju un Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolu.

«Ja tā turpināsies, ar Briseli nāksies saskaņot arī balodīša laišanu mežā,» sarkastiski ironizē kāds politikas vērotājs. Viņš nav tālu no patiesības: šogad aizliegts ražot un pārdot Jāņu sieru, jo tas iekļauts Eiropas tradicionālo īpatnību reģistrā. Ar Jāņu siera ražošanu un pārdošanu drīkst nodarboties tikai pieci Latvijas uzņēmumi, kas izpildījuši visas birokrātijas prasības attiecībā uz šo produktu. 2014. gadā tika gatavoti dokumenti Eiropas Komisijai (EK) par Jāņu siera iekļaušanu tradicionālo īpatnību reģistrā, un toreiz visiem uzņēmumiem un mājražotājiem tika piedāvāts piedalīties šajā pārtikas kvalitātes shēmā. Pieteicās vien pieci. Līdz ar to tikai tie varēs uz sava siera rituļa etiķetes rakstīt Jāņa vārdu.

Intervija ar Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektori Guntu Līdaku – par situāciju elektronisko mediju tirgū, par krievu medijiem, žurnālistikas kvalitāti un valsts drošību.

«Peripetijas ap Stambulas konvenciju nedarīja godu Latvijai, turklāt veids, kā par to tika spriests, nav labā prakse,» Latvijas Radio intervijā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Intervija ar skandalozās Stambulas konvencijas kritiķi, tiesību zinātņu doktori ar specializāciju starptautiskajās tiesībās un nu jau arī tieslietu ministra ārštata padomnieci Baibu Rudevsku – par Stambulas konvencijas tiesiskajiem aspektiem, Labklājības ministrijas mēģinājumiem diskreditēt konvencijas pretiniekus, kā arī par viendzimuma laulību iespējamo legalizāciju Latvijā, pat nemainot Satversmes tekstu.

«Tās ir pilnīgas muļķības,» mierīgi secina LTV žurnālists Gundars Rēders, cieši vērdamies sejā tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam, «jūs biedējat skatītājus.» Vēlāk Rēders secina, ka četru Latvijas reliģisko konfesiju vadītāji ir «stipri maldināti», jo, viņuprāt, «konvencija neaicina cīnīties ar patiesajiem vardarbības cēloņiem, bet paver iespējas uzspiest Latvijai sociālā dzimuma ideoloģijā balstītu sabiedrības pārveidošanas projektu, kas būtu pretrunā ar Satversmi».

«Godprātīgs risinājums pārāk ilgi uzturētai problēmai – izbeidzot nepilsoņu atražošanu un sabiedrības šķelšanu – ir ideāla dāvana Latvijas valsts simtgadei. Sagaidīsim šo jubileju kā daudz saliedētāka un vienotāka nācija!» – aicina partijas Saskaņa līderis Jānis Urbanovičs savā rakstā Vēlreiz par saliedētību, kur sofistiskā manierē analizē nepilsoņu «nožēlojamo stāvokli» Latvijā (nra.lv). Tēma nav jauna, arī argumenti nemainās, taču svaigums ir vēstules nosūtīšana ASV prezidentam Barakam Obamam.

«Nākamgad uz Eirovīzijas dziesmu konkursu ar tankiem brauksim,» internetā piedraud kāds Krievijas dziedātāja Lazareva fans, kas līdz izmisumam sašutis par to, ka minētajā konkursā uzvarēja Ukrainas dziedātāja Džamala. Un tas nozīmē, ka arī Krievijas pārstāvim nākamgad nāksies doties uz Kijevu, lai piedalītos Eirovīzijas dziesmu konkursā. Bet to daudzi uzskata par apkaunojumu: tas pat vairs nenozīmētu apmeklēt nīsto «gejropu», tas nozīmētu daudz vairāk – braukt uz Kijevu.

«Pat grūti iedomāties, kam ģimene gājusi cauri manas slimības laikā. Sapratu, ka situācija ir nopietna, kad ārsti pieņēma lēmumu mani pārvest uz Stradiņa slimnīcu, lai veiktu sirds operāciju. Tajā brīdī nolēmu savas pilnvaras uzticēt Saeimas priekšsēdētājai, lai valstī darbi nekavējas,» atceras Raimonds Vējonis.

Kā jau bija sagaidāms, Tieslietu ministrijas nostāšanās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu ir izsaukusi neoliberālo spēku sarosīšanos līdz pat draudiem pieprasīt tieslietu ministra Dzintara Rasnača (Nacionālā apvienība) demisiju. Būtu, protams, savādi, ja konservatīvo spēku ministrs priekā plaukšķinātu rociņas par savādo dokumentu, kas radīts, lai šķeltu un grautu sabiedrību. Un būtu vēl dīvaināk, ja karojošie neoliberāļi kopā ar radikālajām feministēm nemestos virsū šim atkritējam, šim atpakaļrāpulim, ministram, kas iedomājas, ka Latvijai jāturas pie konservatīvajām vērtībām, ja tā vispār vēlas saglabāt savu nacionālo, ētisko un morālo identitāti.

Kurzemes apgabaltiesa pirms «uzvaras dienas» pasniegusi jauku dāvanu valsts karoga zaimošanā apsūdzētajam kaktu partijas Par dzimto valodu barvedim Jevgēņijam Osipovam: viņš ir attaisnots. 28. aprīlī tapa pieejams pilns sprieduma teksts. Nu Latvijas simbolu nīdējs varēs brīvi turpināt ņirgāties par to, kas ir svēts tiem, kas mīl Latviju.

Intervija ar bijušo Augstākās Padomes deputāti Veltu Čebotarenoku: par 4. maija nozīmi, par jaunu cilvēku patriotismu un vēlmi strādāt Latvijas labā, kā arī par to, ko mums ir devusi valsts.

«Tas ir atsevišķs gadījums vai draudīga tendence?» – ar šādiem vārdiem sižetu par konfliktu (?) Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā sāk Latvijas Televīzijas 7. kanāla krieviskais diktors. Konfliktā parasti ir divas puses, tomēr še saskatu tikai vienu: agresīvu, uzspēlētu un kategorisku pozīciju, kas daudziem šķiet pati par sevi saprotama – tā šeit, Latvijā, ir pieņemts, un citādi nemaz nevar būt, proti, daudzu apziņā joprojām dzīvojam Padomju Savienībā, kur vienīgā valoda bija krievu valoda.

Pēteris Apinis ir skarbs: «Veselības aprūpei šobrīd vadības nav. Mēs varam teikt, ka veselības aprūpei ir seja, bet nav galvas. Seja zīmējas un sola, bet veselības aprūpe čubina kā sērdienīte bez mātes, mīlestības un naudas.»

Latvijas sabiedrība un politiķi pēdējā laikā tiek uzstājīgi aģitēti atbalstīt Latvijas pievienošanos Stambulas konvencijai, kas liek konvencijas dalībvalstīm pieņemt radikālā feminisma ideoloģiju un ieviest to visās valsts un privātās dzīves jomās. Lai pārveidotu sabiedrību un mainītu cilvēka gadu tūkstošos veidojušos un attīstījušos būtību, konvencija dalībvalstīm pieprasa obligātu šīs ideoloģijas ieviešanu visos izglītības līmeņos gan formālajā, gan interešu izglītībā.