Vēsturnieks Jānis Tomaševskis: 16. martu nedrīkst paslaucīt zem paklāja
 
ŠODIENA UN VĒSTURE. «Gribam to vai ne, bet 16. marts ir svarīga diena Latvijas vēsturē, kas rāda, kā tagadne cenšas sadzīvot ar pagātni,» uzskata Jānis Tomaševskis ©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

«Pie mums atnāca kāds cilvēks, kura brālis – leģionārs – bija pazudis karā. Arī padomju okupācijas laikā nekādas ziņas par viņu nepienāca. Mēs pirms dažiem gadiem viņu atradām Zēdelgemas karagūstekņu nometnes sarakstos. Viņš pēc atbrīvošanas bija devies uz Austrāliju, tur 80. gados bijušais leģionārs aizgāja viņsaulē. Šeit dzīvojošajam brālim par to nebija nekādas informācijas. Viņš, uzzinājis Austrālijas brāļa likteni, apraudājās... Iespējams, ka Austrālijā dzīvojušais brālis ir mēģinājis sazināties ar Latvijā mītošo, bet vēstule, visticamāk, nonāca cenzētāju rokās... Un viss. Brāļi netikās. Tas ir tikai viens stāsts no simtiem līdzīgu: karš izšķīra, iznīcināja ģimenes, un šīs personiskās traģēdijas nav iespējams aizmirst,» stāsta Jānis Tomaševskis.

Šodien mūsu saruna ar Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāju Jāni Tomaševski. Galvenā tēma: latviešu leģionāri un viņu piemiņas saglabāšana.

Jānis Tomaševskis: - Kara muzejā 2004. gadā nonāca trimdas latviešu organizācijas Daugavas vanagi leģiona arhīvs, muzejs to aktīvi izmanto, sniedzot konsultācijas visiem interesentiem. Arhīvs līdz tam atradās Freiburgā Vācijā, un ar to strādāja bijušais latviešu leģionārs Aleksandrs Burmeisters, sniedzot izziņas interesentiem visā pasaulē. Pēc viņa nāves 2001. gadā Daugavas vanagi sāka meklēt vietu, kur arhīvs turpmāk vislabāk varētu pildīt savu funkciju. Arhīvs Vācijā saņēma ļoti daudz pieprasījumu, un bija nepieciešams vismaz viens cilvēks, kas ikdienā nodarbojas ar atbilžu meklēšanu. Tā šis arhīvs atceļoja uz Latviju.

- Kāda ir šā arhīva izziņas un emocionālā nozīme?

- Arhīva sākums meklējams 1945. gadā Zēdelgemas karagūstekņu nometnē Beļģijā. Tā gada decembrī tika dibināta Daugavas vanagu (DV) organizācija. Tur izveidoja nometnes latviešu karavīru sarakstu, un viņu skaits bija ap 11 700 cilvēku. Šis saraksts ir ievietots Daugavas vanagu arhīvā. 1946. gada pavasarī tika atbrīvoti visi Zēdelgemā ieslodzītie, DV centās palīdzēt latviešu karavīriem, kuri bija nonākuši Rietumos, - ar dzīvesvietas atrašanu, ar tuvinieku meklēšanu, arī finansiāli... Un tā 40. gadu beigās DV sāka apkopot informāciju par latviešu karavīriem. Bija saglabājušies latviešu leģiona ģenerālinspekcijas mobilizēto saraksti, un tā bija topošā arhīva pamatdaļa, jo tajā atrodas vairāk nekā 77 000 iesaukto karavīru datu: vārds, uzvārds, dienesta pakāpe, mobilizācijas datums, pirmā dienesta vienība un reizēm arī dzīvesvietas adrese. DV sūtīja uz laikrakstiem lūgumus, kurus adresēja iedzīvotājiem: sniegt ziņas par latviešu karavīriem, ziņas par kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem. Šie arhīva saraksti ir par pamatu Lestenes leģionāru kapos iegravētajiem vārdiem. Arhīvs nebija gatavs uzreiz, tas akumulēja visas ziņas, kas tur ieplūda. Tajā patlaban ir vairāk nekā 18 000 dokumentu vienību. Tas ir milzīgs dokumentārais mantojums. DV uzskatīja, ka vieta, kur tas varētu glabāties, ir Kara muzejs. Mēs, vēsturnieki, varam to ne tikai pētīt vai formāli par to atbildēt, bet arī sniegt informāciju interesentiem, izvirzīt pamatotas hipotēzes, lai palīdzētu atklāt kāda cilvēka likteni. Arī emocionālā nozīme ir ļoti augsta: katru nedēļu apkalpojam vairākus cilvēkus, kuri mums zvana vai raksta e-pastā, vai nu nāk uz muzeju, lai kaut ko uzzinātu par saviem tuviniekiem - leģionāriem. Tas varbūt nav tāds intereses bums, kāds bija 90. gadu sākumā, kad radās iespēja bez bailēm pajautāt par savu tuvinieku - leģionāru - likteni, tagad pie mums vairāk nāk nevis bērni, bet gan mazbērni un pat mazmazbērni.

- Un šie likteņi visbiežāk bija ļoti smagi...

- Jā. Bijušajiem leģionāriem, kuri palika svešumā, vajadzēja dzīvi sākt faktiski no jauna. Ja viņi atgriezās Latvijā, viņiem nācās rēķināties ar sekām. Tādu, kuri atgriezās, bija ļoti maz. Zēdelgemas nometnes sarakstos ir tikai kādi 90 cilvēki, kuri labprātīgi bija atgriezušies okupētajā Latvijā. No viņiem vairumu aizsūtīja uz gulaga nometnēm. No turienes atgriezās vien neliela daļa...

- Kā jūs pētāt arhīvu - vairāk ar emocijām vai vēsturnieka pragmatismu?

- Cenšos būt profesionāls. Lielākā daļa no pētniecības ir mans sirdsdarbs, un man patīk sasniegt konkrētu rezultātu, lai palīdzētu cilvēkiem. Nevaru apgalvot, ka par ikvienu gadījumu man iekšēji nobirst asara, bet es cenšos saprast cilvēkus, kuri nāk pie mums: viņi to dara savas ģimenes, savu bērnu labā. Paies gadi, un viņu bērni sāks pētīt savas dzimtas saknes, jo informācija par tuviniekiem liks viņiem ar kaut ko identificēties. Tāpēc man patīk, ka top jaunas filmas, jaunas grāmatas par vēsturi. Arī organizējot Informācijas dienas, mēs cenšamies cilvēkiem - sevišķi jauniem - dot izziņas impulsu. Caur vēstures stāstiem jauni cilvēki var saprast ne tikai savas ģimenes, bet arī visas Latvijas vēstures traģiku. Jo lielāka cilvēkam ir informācijas bagāža, jo mazāk kategorisks viņš ir savos spriedumos.

- Vai jums pašam kāds tuvinieks ir dienējis latviešu leģionā?

- Cik man izdevies izpētīt - nē. Esmu uzzinājis tikai to, ka 1940. gadā, tūlīt pēc padomju okupācijas, mans vecvectēvs iestājās strādnieku gvardē. Kāpēc viņš tā izdarīja - nav zināms. Kad ienāca vācieši, viņš tika arestēts. Kā stāstīja mans vectēvs, pēdējo vēstuli no sava tēva viņš saņēma 1943. gadā - no Štuthofas koncentrācijas nometnes. Taču šīs nometnes sarakstos neesmu viņu atradis...

- Kas bija šī strādnieku gvarde?

- Tās bija nelielas paramilitāras vienības, ko padomju vara organizēja no komunistiskās partijas biedriem vai tās atbalstītājiem, lai nodrošinātu kārtību rūpnīcās, valsts iestādēs un citur, un kas vajadzības gadījumā kalpotu kā atbalsts regulārām sarkanarmijas vienībām. Reizēm, lai cilvēks saglabātu darbu kādā iestādē, vajadzēja pierakstīties strādnieku gvardē.

- Jūs pieminējāt Informācijas dienas. Kāda ir to nozīme?

- Latviešu leģionāru datu informācijas dienas sākām organizēt 2013. gadā, un tās notika piecus gadus pēc kārtas. Interese bija milzīga. Bet arī pirms tam mēs nesūdzējāmies par interesentu trūkumu. Informāciju par leģionāriem var saņemt Kara muzejā arī ikdienā, iepriekš piesakoties. Informāciju var gūt arī Latvijas un Vācijas arhīvos. Vēl ir privātpētnieks Udo Sietiņš, kuram ir sava datu bāze par latviešu karavīriem. Ne vienmēr meklējamās personas ir dienējušas tieši leģionā, iespējams, ka dienests ir bijis policijas bataljonā, vācu armijas izpalīgos, darba dienestā vai citur.

- Izklausās, ka pēc vāciešu ienākšanas gandrīz visi cilvēki tikuši iesaistīti dažādos dienestos...

- No 1941. gada decembra eksistēja tā dēvētā obligātā darba klausība ieņemtajos austrumu apgabalos. Ja karaklausības vecumā esošam vīrietim nebija atbilstoša darba, viņu varēja pakļaut darba dienesta prasībām. Un tas varēja būt arī militārais dienests. Visus tos latviešus, kuri 1941. gadā vēlējās pievienoties vāciešiem, lai neatgriezeniski sakautu padomju armiju, mēs gandrīz simtprocentīgi varam uzskatīt par brīvprātīgajiem. Pēc tam - pēc 1941. gada - brīvprātībai jau bija zināmi blakus apstākļi. Proti, jauns vīrietis, kurš nevarēja atrast sev piemērotu darbu, varēja iestāties kārtības dienestā. Arī tur maksāja algu, kas bija konkurētspējīga. Par dienesta pakāpi, apgādājamām personām pienācās piemaksa. Tiesa, latviešus, kuri pieteicās vai tika rekrutēti kārtības dienesta bataljonos (tos 1943. gadā pārdēvēja par policijas bataljoniem), iesaistīja ne tikai karadarbībā - arī dzelzceļu apsardzē, pretpartizānu akcijās un citviet. Bet viņi taču bija pieteikušies ar mērķi cīnīties frontē pret sarkanarmiju. Ja viņi atteiktos, viņus labākajā gadījumā sagaidītu karatiesa.

- Sagaidīja, tikai no citas puses: vēlāk viņu likteni lēma padomju tiesas, notiesājot viņus uz nošaušanu vai 25 gadiem lēģeros par padomju partizānu vajāšanu...

- Jā, tā bija. Cīņa pret partizāniem nekad nav vienlīdzīga: tur nekaro armija pret armiju.

- Par leģionāriem ir dažādi dzīvelīgi mīti, no kuriem ar izglītošanu vajadzētu tikt vaļā. Kā to izdarīt?

- Vēsturnieki bieži ir mēģinājuši skaidrot latviešu leģiona vēsturi. Taču nereti ir tā, ka cilvēki bez specifiskām vēstures zināšanām šo skaidrošanu neuztver. Ir Latvijas vēsturnieku komisijas raksti - 28 sējumi...

- Kurš tad lasīs 28 sējumus?

- Tur jau tā lieta. Tā ir akadēmiskā vēsture. Skaidrojumam jābūt īsam, precīzam un uzskatāmam. 280 zīmju tviterlaikmetā cilvēkam vajag kaut ko vienkāršu un ātru. Pirms pāris gadiem Kara muzejā vērsās Jaunatnes centrs valstiskai domāšanai, kas vēlējās izveidot pa skolām ceļojošu izstādi. Tēma - latviešu leģionāri, mīti un to skaidrojums. Bet mīts ne vienmēr nozīmē, ka tas balstās aplamībās vai melos, piemēram, tas, ka leģionāri cīnījās par brīvu Latviju. Tas ir mīts, bet tas balstās patiesībā, jo viņi patiešām tā domāja. Šāda izstāde tika izveidota un joprojām ceļo pa skolām. Iespējams, varētu izveidot arī kādu aplikāciju viedtālruņiem, jo cilvēki ir pieraduši telefonos lasīt daudz ko, ne tikai īsziņas vien. Pozitīvi vērtēju Nacionālās enciklopēdijas projektu, kas pieejams tiešsaistē un vienkārši, konspektīvi izskaidro vēstures problēmas. Bet skolās jābūt pedagogiem, kuri prot ieinteresēt. Un, protams, arī vecāki un vecvecāki: viņi ir jaunā cilvēka attieksmes pamats. Ja pusaudzis, kurš sāk mācīties vēsturi 5. klasē, nekad neko nav dzirdējis ne par leģionāriem, ne vēsturi vispār, viņš to uztvers kā parastu mācībpriekšmetu. Bet senču stāsti ir tas, kas var veicināt patriotismu un interesi par vēsturi.

- Cik leģionā bija brīvprātīgo? Vai viņi bija pārliecināti, ka cīnīsies par Latvijas brīvību?

- Vācu okupācijas gados dažādos militārajos formējumos kopumā dienēja aptuveni 115 000 Latvijas iedzīvotāju. Abās leģiona divīzijās iesauca ne mazāk par 52 tūkstošiem. No leģionāriem aptuveni 15 līdz 20% bija brīvprātīgie. Motīvs - cīnīties par Latviju - bija aktuāls absolūti lielākajai leģionāru daļai. Pirmkārt, tas, ko ikviens leģionārs juta savā sirdī un ko viņi savstarpēji runāja, bija saistīts ar Latvijas brīvību, ko viņi cerēja iegūt pēc Vācijas uzvaras karā. Latviešu leģiona ģenerālinspekcija un Latvijas zemes pašpārvalde regulāri vērsās pie vācu iestādēm, lai tās izdod kādu uzsaukumu, kas pierādītu, ka latvieši cīnās par savu zemi, nevis viņus izkauj kaut kādas vācu «jaunās Eiropas» vārdā. Taču vācieši klusēja, vienmēr aizbildinādamies ar to, ka Hitleram, kurš varētu kaut ko skaidrot, ir citi - svarīgāki - jautājumi, kurus risināt. Latvijas avīzes bija pilnas ar vācu propagandu, vācieši arī smalki izspēlēja latviešu patriotisma kārti, atļaujot izmantot nacionālos simbolus, svinēt 18. novembri un dziedāt Latvijas himnu. Bet ko tad vācu vara īsti gribēja iegūt no latviešu karavīriem? Lai latvieši karo par Latviju vai lai palīdz vāciešiem realizēt viņu militāros mērķus? Vācieši tā arī nekad nepasludināja, ka latvieši cīnās par brīvu Latviju. Taču tā bija katra leģionāra iekšējā pārliecība.

- Latviešu leģionā bija arī krievi. Cik daudz?

- To pagrūti precīzi noskaidrot, jo mobilizēto sarakstos neatzīmēja tautību. Latvijas krievi lielākoties tika iesaukti policijas bataljonos, kas sastāvēja tikai no krieviem: tādi bija septiņi bataljoni. Lielākā daļa no tiem tika iekļauti Krievijas atbrīvošanas armijā, ko vadīja Andrejs Vlasovs*. Latviešu leģionā krievu skaits varēja būt kādi pieci procenti.

- No 1998. gada līdz 2000. gadam 16. marts bija oficiāla latviešu leģionāru piemiņas diena. Tad, pastiprinoties ārējam spiedienam, Saeima šo deklarāciju atsauca. Kā jūs vērtējat tādu lēkāšanu?

- Latvija bija pieteikusies iestājai NATO un ES un nevēlējās kaitināt savus Rietumu partnerus. Es domāju, ka Saeimai tomēr vajadzēja turēties pie savas deklarācijas par leģionāriem. No otras puses - maz ticams, ka tas būtu mainījis šīs dienas ikgadējo scenāriju pie Brīvības pieminekļa, kas sākās 1998. gadā un kulmināciju sasniedza 2005. gadā. Togad «antifašisti» atzīmēja 60 gadus kopš uzvaras «lielajā tēvijas karā» un Putins sāka ieguldīt milzu resursus šajā ideoloģiskajā celtnē. 2005. gadā bija arī milzīga, organizēta pretestība leģionāru gājienam līdz Brīvības piemineklim.

- Vienugad 16. martā «antifašisti» bija ievīkstījušies koncentrācijas nometņu ieslodzīto svītrainajos tērpos. It kā leģionāriem būtu kāds sakars ar koncentrācijas nometnēm...

- Tas ir vēl viens mīts. Latviešu leģions nekad nav piedalījies noziedzīgās akcijās. Leģionā kara beigās tika iekļauti cilvēki, kuri bija veikuši kara noziegumus, tajā skaitā Arāja komandas dalībnieki. Taču šis fakts leģionu kā militāru vienību, kā regulāru karaspēka daļu nepadara par noziedzīgu.

- Vai 16. martu vajadzētu vēlreiz pasludināt par oficiālu piemiņas dienu?

- Domāju, ka ne. Laiks rit uz priekšu, un leģionāru Latvijā ir tikai daži desmiti. Saeima ir pieņēmusi likumu par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu, un tas ir pareizs risinājums, kas karavīriem dod pārliecību, ka viņi ir savas valsts atzīti. Diez vai 16. marta oficiāla atzīšana par leģionāru piemiņas dienu dos viņiem lielu gandarījumu. Iespējams, ka tāds būs viņu tuviniekiem un tiem, kas organizē gājienu, bet centrālais taču ir pats karavīrs. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un visiem, kuri to vēlas, ir tiesības iet un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa tieši 16. martā. Šo dienu nedrīkst paslaucīt zem paklāja vai aizmirst. Gribam to vai ne, bet tā ir svarīga diena Latvijas vēsturē, kas rāda, kā tagadne cenšas sadzīvot ar pagātni. Cik ilga būs šīs dienas nākotne, to rādīs laiks.

* Andrejs Vlasovs bija PSRS ģenerālis Otrā pasaules kara laikā, kurš pēc padošanās vāciešiem noorganizēja krievu nacionālās armijas daļas cīņai pret PSRS armiju.

Meklē leģionārus? Sazinies ar Kara muzeju!

Tālr. 67213458

E-pasts janis.tomasevskis@karamuzejs.lv